Aliens

Langobardi

"Garbārdainie" (vācu val.).
Viena no ģermāņu tautām.

Vēsture. I gs. mita Elbas lejteces kreisajā krastā.
9.gadā iestājās Maroboda militārajā savienībā, taču, kad savienība sadūrās ar heruskiem 17.gadā, pārgāja herusku pusē.
Piedalījās Markomānu karā (166.-180.g.).
Sākot ar IV gs. sākumu pakāpeniski ieņēma Vidusdonavas un tās pieteču baseinu.
Cīņa pret Bizantiju un Langobardu valsts nodibināšana. VI gs. langobardi bija Bizantijas impērijas federāti Panonijā. Tomēr Bizantijas ārpolitiskie panākumi izrādījās īslaicīgi. Pēc cīņas pret hepīdiem un avāriem, pēdējo spiediena rezultātā, langobardi lielas cilšu savienības (tajā līdz ar ģermāņu ciltīm svēbiem, sakšiem, hepīdiem bija arī sarmātu, bulgāru un, iespējams, arī slāvu ciltis) priekšgalā 568.gadā ķēniņa Alboina vadībā iebruka Bizantijai piederošajā Ziemeļitālijā. Ieņēma to un arī Vidusitāliju. Langobardi iekaroja Lombardijas teritoriju (tā ieguvusi nosaukumu no langobardiem) un Tusciju (šodienas Toskānu), izveidojot tur savu ķēniņvalsti.
Pēc trīs gadu aplenkuma krita arī Pāvija, kas kļuva par Langobardu valsts galvaspilsētu.
Bizantiešu kundzība Apenīnu pussalā pastāvēja līdz 568.gadam, kad langobardi atspieda impērijas karaspēku līdz dienvidu rajoniem. Ravennas ekzarhāts, Romas dukāts (hercogiste?) un Dienviditālija ar Sicīliju palika bizantiešu varā, bet Spoleto un Beneventa kļuva par langobardu hercogistēm, kas saglabāja neatkarību no langobardu ķēniņiem.
751.gadā franks Pipins Īsais (751.-768.g.) sagrāba karaļa varu, un to sankcionēja Romas pāvests. Savukārt Pipins Īsais līdzēja pāvestam nostiprināties Itālijā, veicot uz turieni divus karagājienus 754. un 756.gados pret langobardiem. 755.gadā Pipina Īsā karaspēks smagi sakāva langobardu spēkus un piespieda tos atzīt franku varu. Tā tika nosargāta Pāvesta valsts. Pāvestiem tika nodota daļa langobardiem atņemto zemju, kas bija sākums Vatikāna valstij.

Saites.
Langobardu ķēniņi.