Jasnogoras klosteris
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2026
- Autors Redaktors
Poliski - Jasna Góra. Pilns nosaukums - Sanktuarium Najświętszej Maryi Panny Jasnogórskiej.
Paulīņu ordeņa klosteris Polijā, Čenstohovas pilsētā.
Vēsture. Līdz krievu militārajai pavēlniecībai nonāca ziņas par to, ka vācieši grasās iznīcināt Čenstohovas Dievmātes ikonu (poliski - Matka Boska Częstochowska), kas tobrīd tika glabāta Jasnogūras klostera pagrabos. Klostera pazemē tika ienesta bumbu krava un uzstādītas aizturētas darbības mīnas. Klosterim bija jāuzlido gaisā tad, kad tajā ieies krievi, pie reizes tā iznīcināšanu varētu novelt uz "bezdievjiem" un vēl vairāk noskaņot poļus pret krieviem.
Uzzinājis par to, maršals Koņevs nosūtīja uz klosteri politpārvaldes virsnieku Nikolajevu. Viņs uz klosteri izlidoja ar lidmašīnu uzreiz pēc Robalko armijas avangarda, kas Čenstohovā neaizkavējās. Te uz vietas Nikolajevs atrada sapierus, kas darbojās seržanta Konstantīna Koroļkova (Константин Корольков) vadībā. Apsekojis klosteri, viņš ziņoja: "Bet mīnas viņš [vācietis], maita tāds, tieši zem altāra palicis, zem paša kontrforsa ar aprēķinu uz to ikonu." Sapieris bija ar pieredzi un sprāgstvielu padarīja nekaitīgu - kopumā tās bija 36 aviācijas bumbas, un klosteris bija glābts. Jasnogūras klostera vadītājs Koroļkovam iedeva katolisku indulgenci ar pilnīgu grēku atlaidi.
Eksistē ticējums, ka tiem, kas lūdzas šīs ikonas priekšā, reizēm parādās īstenais Dievmātes tēls. Un patiesi, Dievmāte esot parādījusies atmīnēšanas operācijas dalībniekiem! Viens no tādiem adeptiem bija kara korespondents Boriss Poļevojs (Борис Полевой). Pēc tā viņš gan centās palikt ateista pozīcijās, mēģinot vīziju kā nebūt skaidrot ar racionāliem cēloņiem. Bet tomēr, cenšoties saglabāt īstenību, viņš notikušo raksturoja tā: "Ikona, katrā ziņā Dievmātes seja un roka it kā pārklājās ar miglu, izkusa, bet pēc tam no miglas sāka iezīmēties cita seja: ieapaļa, pavisam jauna. Tā tapa redzama ne uzreiz, bet tā kā atsevišķās detaļās - sākumā lūpas, uzacis, tad deguns, acis, matu cirtas, kas izspraucās no matu sakārtojuma. Un lūk, uz mani no dzirkstošu briljantu rizas skatījās jau pavisam cits tēls. Viņa nebija līdzīga nevienai no zināmajām dievmātēm vai madonnām, neatgādināja nevienu no itāļu renesansē zīmētajām, un, ja kaut kas Viņai bija kopīgs ar tiem tēliem, tad tie bija cilvēciskās šķīstības vaibsti. Tā bija iedegusi spilgti izteikta austrumu tipa Meitene, Meitenei bija gadu piecpadsmit, sešpadsmit. Fiziskā un garīgā veselība it kā rādījās caur ādas iedegumu. Iestieptas acis, lielas un mandeļveidīgas, nedaudz izbrinīti lūkojās mūsos..."
Saites.
Klosteri.