Aliens

Jūdu kari

Hēroda Agripas valdīšana (38.-?). Pēc sacelšanās apspiešanas sākās nemitīga Romas vietvalžu maiņa, kura beidzās 38.gadā, kad Kaligula valsti piešķīra Hērodam Agripam. 44.gadā atgriezās romieši, turpināja represīvu pārvaldi, kas tālākā nākotnē noveda līdz Pirmajam Jūdejas karam.

Pirmais Jūdejas karš (67.–73.g.). Par šī kara galvenajiem iedvesmotājiem arī kļuva zeloti. Dumpinieki sagrāba Jeruzālemi, nogalināja augstmaņus un augstāko priesteri, kas atbalstīja romiešu iebrucējus. 70.gadā sacelšanos apspieda romiešu imperatora Tita karaspēks, kas 70.gada 25.jūlijā ieņēma Jeruzālemi un nolīdzināja līdz ar zemi Jeruzālemes svētnīcu. Zeloti romiešiem pretojās vēl 3 gadus pēc Jeruzālemes krišanas un nopostīšanas. Tie patvērās Masadas cietoksnī, atteicās padoties un uzbrukuma laikā aizgāja bojā ar visām ģimenēm. Ar šo laiku sākas žīdu emigrācija, jo izraēļi tika izklīdināti pa pasauli ar gūstiem un emigrāciju.

Tanaītu periods (70.–200.g.).

Žīdu sacelšanās. 113.g. Trajāns uzsāka karu, sagrābdams Armēniju un Divupi, pēc trim gadiem izlauzās līdz Persijas līcim. Šai pasākumā izsīka viņa cilvēku resursi un palika neaizsargāta aizmugure. To izmantoja žīdi, apvienojās ar citām iekarotajām tautām un sacēlās, lai atriebtos par Jeruzālemes tempļa izpostīšanu 70.g. Trajāns bija spiests doties projām un mira Mazāzijā Kilikijas Selinuntā 117.gadā, vēl pirms sacelšanās apspiešanas.

Adriāna laiks (117.-138.g.). Spaidu un aneksijas politika kļuva mērenāka. Adriāns izdeva dekrētu, ka aizliegts apgraizīt, publiski lasīt Mozus likumus, ievērot sestdienas atpūtu un pavēlēja atjaunot Jeruzālemi kā Romas koloniju. Tūdaļ sekoja dumpis.

Otrais Jūdejas karš (132.–135.g.). Sacelšanos esot izraisījis imperatora Adriana apgraizīšanās aizliegums, gan arī plāni Jeruzālemē uzcelt Jupitera svētnīcu. 132.gadā „Izraēlas prinča” Simona Barkobas (Bar-Kohba - "zvaigznes dēls") vadībā 200 000 dumpinieku, diasporas žīdu, sabiedroto un Galilejas kristiešu atbalstīti, atbrīvoja Jeruzālemi un 3 gadus apdraudēja Adriāna karavadoņa Sevēra armijas. Sacelšanās idejiskais iedvesmotājs bija rabīns Benekiba. Galu galā sacelšanās tika apspiesta, Simons nogalināts un Jeruzāleme nopostīta. Jūdeja tika pievienota Romas impērijai. Krita simtiem tūkstošu žīdu un arī daudz romiešu.

Žīdu nacionālās kopības gals 135.g. Tas notika valdnieka Adriāna laikā. Uz Jeruzālemes drupām izauga romiešu pilsēta Elija Kapitolīna. Jahves tempļa vietā tika uzcelta Jupitera svētnīca, visiem žīdiem ar nāvi tika piedraudēts nespert tur kāju. Jūdaisms kā reliģiska parādība kopš šī laika noslēdzās sevī, gremdēdamies Talmūda skaidrošanā. Žīdu nācijas valstiskuma, politiskā un teritoriālā veseluma sagrāvi sāka uzskatīt par Dieva sodu. Kristiešu draudzes arvien sīvāk sāka oponēt tradicionālajiem jūdaistiem, sākās tradicionālais kristīgās teoloģijas antijūdaisms, kas licis pamatus sociālajam un ekonomiskajam pretžīdismam (dīvainā veidā visai bieži sauktam par „antisemītismu”). Žīdi masveidā devās prom no Palestīnas.