Aliens

Jaroslavs Gudrais (1016.-1018. un 1019.-1054.g.)

Krieviski - великий князь киевский Ярослав Владимирович, Ярослав Мудрый.

Novgorodas kņazs no 1010. līdz 1034.gadam, Rostovas kņazs, Kijevas lielkņazs divas reizes - no 1019. līdz 1054.gadam un no 1019. līdz 1054.gadam. Pēdējais apvienotās Senkrievu valsts (ar zināmiem iebildumiem, protams) ķēniņš.

Vārdi. Varjagu vārds - Jarizleifr, kristītais vārds – Jurijs.
Jaroslavs Valdemārsens (Vladimirovičs) Gudrais.
Ticis saukts par "Lielo" («Словo о погибели земли Русской») vai "Veco" («Слове о полку Игореве»).
Hronikā ("Повесть временных лет") sakts par "klibo" ("хромeц").
Tikai XII gs. beigu vai XIII gs. sākuma Kijevas hronists, viens no Ipatjevas hronikas sastādītājiem, saukdams kņazu par "Gudro," ar to tika domājis ne tikai kņaza garīgās dotības, bet arī tā dievbijību un cēlsirdību.

Radniecība. Tēvs - Vladimirs, Kijevas kņazs.
Brāļi - Svjatopolks, Boriss, Gļebs.
Otrā sieva - zviedru princese Ingirēda (Ingegerda) Ūlofsdotera (1001.-1050.g.), karaļa Ūlava III meita, apņēma par vecāko sievu 1020.gadā 18 gadu vecumā. Kā kāzu dāvanu meitene saņēma Ladogas pilsētu un apkaimes zemes, kuras vēsturiski joprojām tiek sauktas par Ingriju, pēc Ingirēdas vārda. 2009.gadā tika atvērta Jaroslava Gudrā kapene Sofijas katedrālē Kijevā un tad tika uziets viņas galvaskauss. Ingirēdas sarkofāgs bija novietots blakus lielkņaza apbedījumam. Kaulu materiāls liecināja, ka tā īpašniece mirusi ap 50 gadu vecumā, bijusi ziemeļeiropeiska tipa, ap 170 cm gara, masīviem kauliem un labi attīstītu muskulatūru, viss norādīja, ka tās ir Ingirēdas atliekas. Karalienes mirstīgo palieku analizēšanā izmantota datortomogrāfija, antropoloģiskās, radioloģiskās un izotopu pētniecības metodes. Agrāk bija aizdomas, ka apbedītā ir Ingirēda, taču tagad tas konstatēts “ar lielu iespējamību.” Pēc viņas galvaskausa poļu un ukraiņu zinātnieki restaurējuši kņazienes ārējo izskatu.
Jaunākā meita - Anna (Анна Ярославна) 1051.gadā Reimsā izgāja pie vīra Francijas karaļa Henrija I, tā kļūdama par Francijas karalieni.
Vēl viena meita - izdota par sievu pie Norvēģijas vīkingu karaļa Haralda III Skarbā.
4 dēli:
        Izjaslavs - pirmais, kļuva par Novgorodas un Kijevas kņazu;
        Svjatoslavs - otrais, kļuva par Čerņigovas, Muromas un Rjazaņas kņazu;
        Vsevolods - trešais, kļuva par Dienvidu Pereslavļas un Rostovas kņazu;
        Vjačeslavs - ceturtais, kļuva par Smoļenskas kņazu.

Dzīvesgājums. Dzimis 978.gadā.

Cīņa par varu pret brāli Svjatopolku. 1015.gadā pavisam drīz pēc Svjatopolka Kijevas troņa sagrābšanas, sākās karš ar brāļiem par varu, kurā divi no tiem - Boriss un Gļebs tika nogalināti pēc Svjatopolka pavēles. Krievu pareizticīgā baznīca šai sakarā radījusi svēto kņazu Borisa un Gļeba kultu. Stāstos un teiksmās par Borisa un Gļeba slepkavību pausta Krievijas vienotības ideja, kā arī doma, ka jaunākiem kņaziem nepieciešams pakļauties vecākajiem.
Pilsoņu karu savā labā centās izmantot Polijas karalis Boļeslavs I Drosmīgais, lai gan iejaukties notikumos viņš nespēja uzreiz.
1016.gadā Svjatoslavu kaujā pie Ļubečes sakāva atlikušais brālis Jaroslavs. Tādēļ Svjatopolks bēga uz Poliju pie sievastēva. Tobrīd Boļeslavs I tieši bija pabeidzis karu pret vācu ķeizaru Indriķi II un bija gatavs palīdzēt Svjatopolkam, tiesa gan, savu savtīgo interešu dēļ. 1018.gadā poļu karaļa armija devās uz Kijevu. Jaroslavs nepaspēja savākt karaspēku, tika pilnīgi sakauts kaujā pie Bugas upes un tikai dažu cilvēku pavadībā bēga uz Novgorodu. Boļeslava I un Svjatopolka vienības bez pretestības iegāja Kijevā, bet tad izrādījās, ka Polijas karalim ir citi plāni nekā Svjatopolkam un Boļeslavs I bija gatavs valdīt krievu zemēs pilnīgi patstāvīgi bez Svjatopolka palīdzības.
Boļeslavs I izsūtīja sava karaspēka vienības pa Kijevas kaimiņpilsētām, un tā izrādījās kļūda. Poļu karalis bija rēķinājies, ka tas nostiprinās viņa varu un vieglāk būs arī uzturēt un pabarot armiju. Tomēr viņš nebija ņēmis vērā, ka Svajatopolks, kurš nebija mierā ar atstādināšanu no varas, ir spējīgs uz atbildes gājienu. Tādejādi Svjatopolks mobilizēja savus piekritējus un pacēla sacelšanos. Kā parādīja nākamie notikumi, piekritēju viņam nemaz nebija tik daudz, taču poļi kijeviešiem patika vēl mazāk. Tā Boļeslavs I bija spiests pamest Kijevu, promejot paķēra līdzi Kijevas kasi un Jaroslava māsas. Bez tam poļi paturēja savā varā červensku (червенские) pilsētas Krievzemes DR.
Tikmēr Jaroslavs bija savācis varjagu karadraudzi, atgriezās Kijevā un padzina Svjatopolku. Tas atkal bēga, taču šo reizi pie pečeņegiem. Gūstekņus, ko Boļeslavs I bija sagrābis karagājienā pret Kijevu, Jaroslavam izdevās atdabūt tikai pēc 25 gadiem. 

Suzdaļas kņazistes un tās satelītkņazistu okupācija. Terors, genocīds.

1020.gadā Kijevas kņazs Jaroslavs apņēma par vecāko sievu zviedru karaļa Olava meitu Ingirēdu Otro jeb Ingu (krieviski - Irīnu), iecēla par vietvaldi Lādogā no Upsalas padzīto ļaundari Regnevaldu, bet viņu drīz pārcēla par vietvaldi Kijevā, Lādogā ieceļot no dzimtenes izraidīto zviedru ļaundari Eilīvu.
1024.gadā Bizantijas rakstos pieminēta Jaroslavļa kā normaņu cietoksnis Laureta Volgas piekrastē, kuras slovēņu kņazs uzlicis lielas, nenomaksājamas nodevas, nenomaksāšanas dēļ sarīkojis asiņainu izrēķināšanos, nodedzinājis ap 20 ciematu un apkāvis aptuveni 700 baltu un somugru piederīgus vīriešus, ieskaitot zīdaiņus.
1030.gadā pirmo reizi Bizantijas dokumentos minēts kņazu Vasiļjevu cietoksnis tambovu galā, Višegardas cietoksnis Augšvolgā, slovēņu kņazu Ņikitcevu cietoksnis sudāvu galā, Belgardas cietoksnis lejiešos, kā arī Neugardas - pie Stugnas; tajos valdījuši slovēņu kņazi, uzlikdami samērā vieglas nodevas, bet prasīdami bezierunu izpildi, pretējā gadījumā - dedzināšanas, slepkavības, genocīds.

Celtniecība. Dibinājis Sv.Sofijas katedrāli Kijevā, tajā bibliotēku - autoratīvu avotu par bibliotēkas esamību gan nav. Bibliotēkā piesaistījis pārrakstītājus un tulkus. Apmaksājis mūku darbu, kas izplatījuši rakstītos tekstus, tai skaitā juridiskos.

Jaoslavs Gudrais un pareizticīgo baznīca. Krievu kņazi nesamierinājās ar atkarību no Konstantinopoles patriarha un cīnījās par Krievijas pareizticīgo baznīcas patstāvību. Tā 1051.gadā Kijevas kņazs Jaroslavs Gudrais iecēla par metropolītu krievu mācītāju Ilarionu, izglītotu cilvēku un izcilu oratoru. Tomēr Konstantinopoles patriarhs neapstiprinaja šo iecelšanu un metropolīti arī turpmāk bija grieķi.

Nāve. Mira 1054.gadā 76 gadu vecumā Višegradā (Вышгород). Savas dzīves laikā Jaroslavs bija sadalījis savus valdījumus dēlu starpā, tā sagatavojot vienotās valsts sadalīšanos.

Nospiedums civilizācijā.
      Jaroslava Gudrā ordenis. Tāds pastāv Ukrainā.

Saites.
Kijevas kņazi (864.-1321.g.).