Aliens

Gegarda klosteris

Armēniski - Գեղարդ.
Gegardavank - "šķēpa klosteris" (armēņu val.). Nosaukums no armēņu Svētā šķēpa, kas ilgu laiku glabājies klosterī.
Klinšu klosteris Armēnijā, kristiešu relikviju glabātava un dziedējošā avota vieta.

Atrašanās vieta. Armēnija, Kotaikas province, ap 30 km uz austreņiem no Erevānas, pie Gegarda ciema, Azatas upes aizā. Atrodas netālu no Garni svētnīcas, senās Armēnijas galvaspilsētas Artašatas un viduslaiku cietokšņa Kakavaberda.
Koordinātas - 40°9′32″ N, 44°47′48″ E.

Vēsture. 
Pirmskristietības laiks. Apkārtne bija apdzīvota jau urartu laikos VIII-VI gs.pmē.
Jau pirmskristietības laikmetā šī bija ugunspielūdzēju svētvieta, jo tajos laikos kalnos īpaši tika godātas avotu vietas - tur bieži uzstādīja višapus. Vietas izvēle par svētvietu, visdrīzāk, bija saistīta ar avotu klintī, kura dziedinošās īpašības cilvēki bija pamanījuši jau tajos laikos un godināja to.
Airivanka dibināšana. Precīzs klostera dibināšanas laiks nav zināms. Uzskata, ka IV gs,. t.i. tad, kad Armēnijā ienāca kristietība jau kā valsts reliģija, te tika nodibināta maza kristiešu kapela - Airivanks ("Alu klosteris"). Klostera dibināšanu un tā attīstību piedēvē 1.Armēnijas katolikosam Sv.Grigoram Apgaismotājam un katolikosam Sv.Sākam Partevam. No klostera dibināšanas dienas mūki dzīvoja pašā klosterī un klosterim tuvējās alās, izmantodami tās kā celles. Pieļauj, ka vienā no tādām cellēm dzīvojis arī pats Grigors Apgaismotājs.
Hronikās, kas nonākušās līdz mūsdienām, vēstīts, ka klosterī bijušas vairākas baznīcas, dzīvojāmās telpas un dažādas dienesta būves. Klosteris bijis izslavēts kā manuskriptu rakstīšanas skola, muzikālā akadēmija un svētceļojuma mērķis.
Bagratūnu dinastijas valdīšanas laikā klosteris piedzīvojis traģisku periodu, kad arābu karaspēks karavadoņa Nasra vadībā 923.gadā (920.gadu 2.pusē?) izlaupīja un sagrāva to. Pēcāk klosteris tika atjaunots un apjozts ar aizsargmūri, kas saglabājies līdz mūsdienām, taču daudzie klostera manuskripti bija zaudēti uz visiem laikiem.
Airivanka uzplaukums. Lai gan ir uzieti uzraksti vēl no 1160.(1164.???)gada, galvenais klostera komplekss attiecas uz XIII gs. Klostera uzplaukuma laiks sākās pēc tam, kad gruzīnu-armēņu apvienotais karaspēks karalienes Tamāras un Zakarjanu vadībā atbrīvoja lielāko daļu Armēnijas no seldžuku kundzības XII gs. beigās un XIII gs. sākumā. Valdnieks Ivane Zakarjans saņēma klosteri kopā ar plašām Ziemeļarmēnijas zemēm pateicībā par gruzīnu un armēņu apvienoto spēku veikto Armēnijas atbrīvošanu. Pēcāk viņš to piešķīra vienam no saviem vasaļiem - princim Hahbakjanam no Prošjanu dzimtas, kas klosteri paplašinaja un uzbūvēja klinšu baznīcas. Prošjanu valdīšanas laikā turpinājās kompleksa paplašināšana un labiekārtošana - tika izveidota irigācijas sistēma un klosteris tika izdaiļots ar krāšņiem hačkāru tipa grebumiem, tika pasūtīta otras (augšējās) kapenes būvniecība.
Patreizējā variantā klostera komplekss uzcelts 1215.gadā.
Pārdēvēšana par Gegardu. XIII gs. beigās klosteris lepojās ar attīstību ne tikai ar ķēniņu dzimtas labvēlības dēļ, bet arī ar tādēļ, ka bija svarīgs svētceļojumu mērķis - šeit tika glabāts Svētais šķēps. Saskaņā ar leģendu, klosterī ilgu laiku ticis glabāts šķēps, ar kuru pie krusta ticis nodurts Jēzus. Uz šejieni tas XIII gs. 50.gados pārnests no Tadeja baznīcas (kur tāda ir?) un ticis glabāts kopā ar Noāsa šķirta gabalu. No šī brīža to pārsauca par Gegardavanku - "Šķēpa klosteri" un Šķēps tika te glabāts 500 gadu. Armēņi gan atzīst, ka "svētie" šķēpi tiek glabāti arī Vīnē, Romā un Krakovā, tomēr raksta, ka tieši armēņu variants ir vienīgais īstais.
Klostera slava, pateicoties Svētā šķēpa un Noāsa šķirsta fragmenta relikvijām auga augumā. Tā popularitāte pieauga arī tā viesmīlības dēļ, jo nodrošināja ceļiniekiem drošu nakšņošanu klosterī vai arī tam blakus.
Klosterī XIII gs. dzīvoja un strādāja Mkitārs Airivanets (Mkhitar Ayrivanetsi) un Simeons Airivanets (Simeon Ayrivanetsi) - armēņu vēsturnieki, kas pirmie ieviesa modernas armēnu manuskriptu veidošanas metodes. Viduslaikos Gegards tika dēvēts par "septiņu baznīcu klosteri" un par "četrdesmit altāru klosteri." 
Klosteri izlaupīja arī mongoļu iekarotāji, timurīdi, tas daļēji cieta 1127., 1679., 1840.gadu zemestrīcēs.
Vispostošākā bija 1679.gada zemestrīce, bet jau pēc 5 gadiem klosteris bija atjaunots un atkal apdzīvots - pie viena kļuva ari par Armēnijas katolikosa rezidenci. 
Kad uzcēla Ečmiadzinas rituālo kompleksu, Svēto šķēpu kopā ar citām relikvijām pārvietoja uz turieni - Armēņu baznīcas muzeju Ečmiadzinā.
Sv.Astvacacīnas alu baznīca, Avazāna alu baznīca līdz ar Augšējo mauzoleju tiek uzskatītas par  vienu no lielākajiem armēņu viduslaiku arhitektūras sasniegumiem. Mākslas un arhitektūras pazinējiem šis klosteru komplekss izsauc sajūsmu, jo senie tēlnieki veikuši gigantisku darbu virzienā no augšas uz leju 40 gadus kaļot klinti līdz beigu rezultātam. Patiesi ciešas ticības inspirēts darbs! Vai tas gadījumā tomēr nav svētā avota dēļ?
2000.gadā klosteris un apkārtējā Azatas upes ieleja iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. 

Apraksts. Pa pusei izcirsts klintī, sastāv no viena virszemes un trim pazemes dievnamiem.
Baznīcas iekšienē no klints iztek avots ar dziedinošu ūdeni. Aliens.lv divu ceļojumu laikā pārliecinājās, ka tās nav tikai baumas. Ūdens apārstējis sāpošu celi, noskaidro redzi. Mājās atvests tas, iespējams, bērnam izārstējis urīna nesaturēšanu.  

Aplūkojamie objekti.
      Katohikes baznīca. Katedrālā centrālā baznīca. Tika uzbūvēta Zakarjanu valdīšanas laikā 1215.gadā. Vienlaikus rieteņu pusē tika uzbūvēts arī ar baznīcu saistītā priekštelpa. Celtne ir krusta formā ar taisnstūra ārējām sienām. Baznīcas austreņu spārnam piekļaujas pusapaļa apsīda.
Katedrāles dienvidu fasādei ir liela un krāšņi ornamentēta ieeja. Zem arkas ieejas augšpusē esošais timpāns (frontona arhitektūras detaļa) izgreznots ažūru grebumiem - te attēloti koki un no tiek karājošies granāti un vīnogu ķekari, kas simbolizē Kristus dāvāto dzīvību. Savstarpēji savijušies koku stumbri veido 4 arkotas sekcijas ar augu grebumiem. Visu šo konstrukciju ierāmē zvaigznēm ornamentēta arka ar baložiem stūros, virs arkas izkalti vērsis un lauva - Ivanes Zakarjana, klostera labdara, heraldika. 
Astoņu skaldņu kupols dekorēts arkām un reljefiem putnu, dzīvnieku galvu, cilvēku seju, rozešu un trauku attēliem. Iekšienē kupols pārsedz centrālo kvadrātisko telpu un to balsta arkas, kas 4 stūros tiecas augšup no pilastriem un puskolonnām. Četros stūros izvietojas nelielas divstāvu līgšanu celles arkotiem griestiem.
Altāra pamatne dekorēta svēto attēliem un dekoratīvām arkām. Savulaik iekšējās sienas bijušas klātas ar freskām, kuru atliekas vēl šur tur var uzmeklēt. Tāpat uz sienām saredzami daudzi uzraksti un gravējumi par atmiņu no klostera viduslaiku labvēļiem.

      Katohikes baznīcas priekštelpa. 4 kolonnu priekštelpa (havits) būvēta 1215.-1225.gados un piekļaujas Katohites baznīcai no rieteņu puses. 
Tā ziemeļu sienu veido dabiska klints, kurā izveidotas divas ejas ar to galos izcirstām telpām-paplašinājumiem. Šo skaisti izcirsto telpu izveidošanai esot bijuši nepieciešami 40 gadi. Telpu izciršana klintī esot noritējusi virzienā no augšas uz leju.
Priekštelpai ir centrāls plānojums ar četrām masīvām kolonnām, kas atbalsta pārsedzošās un savstarpēji krustojošās arkas - tās sadala telpu vienā lielā un 8 mazītiņās daļās. Centrālai ailes ir arka stalaktītu formā - tāds stils XIII gs. bija populārs Mazāzijā un Armēnijā. Grīdas ģeometriskie ornamenti mijas ar aristokrātijas kapu plāksnēm - te apbedīti gan turīgi ziedotāji, gan godājami klostera kopienas locekļi.
Celtnes ārsienas rotātas daudziem piemiņas krustiem un uzrakstiem. Rieteņu ieeja rotāta ar rūpīgi izpildītiem ģeometriskiem ornamentiem ar augu motīviem - tajos samanāma gan armēņu tradicionālā simbolika, gan aziātisma ietekme.
Pa labi no ieejas starp priekštelpu un baznīcu atrodas viens no slavenākajiem Armēnijas hačkāriem - to 1213.gadā pagatavojuši Timots un Mhitars, divi izcili meistari (Aliens.lv nezina, vai tas ir iekšusē vai ārpusē?).

      Avazanas klinšu baznīca.  Avazan - "baseins" (armēņu val.). Baznīca izcirsta klintī, tai ir stalaktītu kupols un krustojošas arkas. Tajā ved baznīcas priekštelpas ZR eja. Baznīca celta 1230.-1250.gados kā krusta formas celtne ar piebūvēm stūros. Uzraksts uz kupola pamata mums pavēsta par celtnieku vārdā Galdzaks, kuru noalgojuši Prošjani. Viņš arī bijis atbildīgs par Prošjanu kapeņu būvniecību un otras baznīcas izciršanu klints masīvā kompleksa pretējā pusē.

      Svētais avots. Šeit no klints iztek dabisks ūdens avots ar dziedinošām īpašībām. Visdrīzāk, tas tiek godināts kā svēts jau kopš Bronzas laikmeta līdz pat mūsdienām, dievkalpojumi te notikuši arī helēņu laikmetā un stafeti pārņēmuši armēņu kristieši. Ne velti abās pusēs no avota iztekas klints sienās iekalts Dzīvības koka bareljefs. Alienam.lv zināmi izdziedināšanās gadījumi.

      Prošjanu kapene. Uz to ved otrā eja baznīcas priekštelpas ZA un tā ir baznīcas priekštelpas kapene. Fasāde izrotāta ar reljefiem gravējumiem un iekšienē ierīkotas nišas aristokrātu mirstīgo atlieku glabāšanai. Pirmsākumos šo kapeni izveidot uzdeva Zakarjani 2015.gadā, taču pēcāk klostera kompleksu no Zakarjaniem nopirka Proša Hahbakjans, kas, domājams, tam pašam Galdzakam 1283.gadā pasūtīja izveidot (paplašināt?) šo būvi līdz ar Sv.Astvacacīnas klinšu baznīcu.
Ziemeļu sienas augšpusē izkalts liels Prošjanu vapenis un zem tā izvietoti Prošjanu dzimtas apbedījumi. Neskatoties uz Prošjanu dzimtas varenību un bagātību, saskaņā ar viņu pausto gribu, apbedījumi ir pieticīgi.  Vapenī attēloti ar dzelzs riņķi sakalti kopā divi lauvas. Riņķi zobos tur vērsis un ērglis ar aitu nagos. Ērglis un aita bija daļa no Bagratūnu dzimtas ģērboņa, to radinieki bija Orbeljani, kurus pārstāvēja Zakarjani un vēlāk arī Prošjani.
Vēl citi izmantotie elementi - sirēnas un aploda virs ieejas durvīm, augšējos stūros Sv.Petra (Pēteris) un Sv.Pogosa (Pāvils) figūras ar paradīzes atslēgām rokās.

      Sv.Astvacacīnas (Sv.Dievmātes) baznīca. Saukta arī par Prošjanu baznīcu. Klintī izcirsta kupola baznīca un tās priekštelpa - Prošjanu kņazu kapene. Viena no klostera kompleksa senākajām daļām - ap 1164.gadu. Tajā var nonākt caur Prošjanu dzimtas kapeni. Vispirms baznīca 1215.-1225.gados bija iekārtota Zakarjanu dzimtas vajadzībām. Uzskata, ka 1283.gadā to paplašināja jau minētais meistars Galdzaks Prošjanu dzimtas vajadzībām. Viņš ir arī Avazanas baznīcas un Prošjanu augšējās baznīcas priekštelpas autors.
Maza, pēc plāna ir krusta formas. Tai ir 3 nelielas sakristejas, divas no kurām izvietotas plašas un pusapaļas apsīdas pretējās pusēs, bet trešā izdalās no ziemeļu sienas kontūras. Puskolonnas centrālās telpas stūros balsta arkas, kas, savukārt, balsta kupola pamatni. Kupols sadalīts 12 daļās, izrotāts ar stilizētiem vīnstīgu, Dzīvības koka, granāta augļu un vīnogu grebumiem. Arī baznīcas sienas izdaiļotas līdzīgiem grebumiem, arī ģeometriskiem ornamentiem un Saules simboliem. Tie visai mākslinieciski izkalti baznīcas sienās un sienu apmalēs.
Bagāti ornamenti un reljefi. Pa labi no altāra ir liels unikāls krusts ar meistarīgi izgrebtu Dzīvības koku un Saules simbolu augšā un Ādama galvu apakšā. Lielā krusta galos izkalti mazāki krusti armēņu manierē. Abās pusēs, visdrīzāk, attēloti Prošjani medību laikā.
Daudzo simbolu vidū uz sienām un altāra pamatnes redzama arī kazlēna figūra uz altāra pakāpieniem. Altāris ir unikāls ar to, ka pakāpieni pie tā ved tikai no vienas puses, bet otrā pusē ir izcirsts akmens tronis. Tronī iegravētā lauvas galva vedina domāt, ka dievkalpojuma laikā tronis domāts Prošjanu pārstāvim, kā nekā baznīca bija viņu privātā kapela.
Sienā redzamās plaisas ir zemestrīču sekas, no kurām postošākā notika 1679.gadā. 5 gadi pēc tās klosteris tika rekonstruēts un no jauna apdzīvots - to par savu rezidenci izvēlējās Armēnijas katolikoss.

      Papaka un Ruzukānas kapene - Augšējās baznīcas priekštelpa. 1288.g. Četru kolonnu kapene. 

      Sv.Grigorija Apgaismotāja alu kapela. XII gs, fresku fragmenti, hačkāri. Saglabājusies, pa pusei alā. Laikam tieši šeit atrodams pats senākais klostera uzraksts.

      Sv.Astvacacīnas (Sv.Dievmātes) alu kapela.

      Virkne nelielu ceļļu - kapelu. Lielais daudzums (iespējams, simtiem!) šo ceļļu ir neatņemama klostera kompleksa daļa. Tās izcirstas apkārtējās klintīs ap klosteri. Daudzas no tām sabrukušas zemestrīču laikā, arī tās, kas atradušās ap Sv.Astvacacīna alu baznīcu. Kā jau klosterī, te tika piekopts visai askētisks dzīvesveids - mūki dzīvoja, strādāja un lūdzās tādās cellēs. Daži no tiem nepameta savus pieticīgos mitekļus līdz pat pašai nāvei.

      Lusavoriča alas. Tās atrodas uz austreņiem no Katohikes baznīcas akmens kāpņu augšpusē. un nav nekas cits kā mūku celles. Ievērojamas ar to, ka tiek uzskatītas par Sv.Grigorija Apgaismotāja mītnes vietu IV gs. sākumā, kad viņš bija nodibinājis Airavanka klosteri. No šejienes viņš Armēnijā sludināja kristietību. Vēl slaveni klostera iemītnieki bija katolikosi Nersess Mecs un Sāks Partevs, kā arī ievērojams XIII gs. vēsturnieks un skolotājs Mhitars Airivancs.
Dažas no šīm raupjajām cellēm bija vērstas galvenās Katohikes baznīcas virzienā un tām bija pašām savi klints masā izcirsti altāri un galdi darbam. Neapšaubāmi, ka cellēs mita vientuļnieki, kas bija ieradušies šai tālīnajā vietā, lai norobežotos no pasaulīgajiem priekiem.

      Gegarda hačkāri. Tieši klints sienās virs baznīcas un ceļļu tuvumā iekalti daudzi ornamentēti hačkāri. Daži no tiem nāk no agrīniem viduslaikiem, bet vairākusm tiek datēti ar XI-XIII gs. un tikai pavisam nedaudzi ir vēl jaunāki. Hačkāru uzraksti liecina par klostera nozīmi - tas bija slavenākais svētceļotāju mērķis Armēnijā. Hačkāros iemūžināti to bagāto svētceļnieku vārdi, kas dāvinājusī un ziedojuši klosterim zemes, rokrakstus u.c. vērtības. Šiem hačkāriem ir neatkārtojama mākslas vērtība, tie pārsteidz ar lielisko kompozīciju un izpildīšanas kvalitāti.
Hačkāru krāsu nosaka tas, ka tie tikuši nokrāsoti ar sarkanu krāsu vordan karmir - krāsvielu, kas tiek iegūta no īpašiem tārpiem - košeniļiem. Armēņi šo krāsvielu eksportēja uz Eiropu un Tuvajiem austrumiem, tā tika vērtēta augstāk par zeltu. Par krāsas noturību fakti liecina paši par sevi - mūsdienās tā redzama uz hačkāriem, kas pagatavoti pirms 800 gadu.

      Akmens. Gegardā tiek stāstīts par lielu akmeni, kas atrodas pašā klostera laukuma centrā. Tas nokrita no liela augstuma tieši lielas reliģiskas sanāksmes laikā un netrāpīja nevienam klātesošajam, kas tika uzskatīts par labu zīmi un akmens tika atstāts tai pat krišanas vietā.

      Akustika. Kompleksa klinšu baznīcās valda lieliska skaņas rezonanse, kuru izjust var šeit.

Saites.
Svētais šķēps.
Armēnija.