Aliens

Franču-prūšu, prūšu-franču kari

Franču-prūšu-krievu karš (1806.-1807.g.) Karoja ar Prūsiju vienā koalīcijā (4.koalīcija!) arī Krievijas impērija. Prūsija diezgan ātri tika sakauta un izstājās no kara. 1806.gada beigās un 1807.gada sākumā karadarbība notika galvenokārt Prūsijas austreņos un Polijas ZA.  Karš bija ārkārtīgi smags abām pusēm un acīmredzamus panākumus Napoleons I spēja panākt tikai Frīdlandes kaujā 1807.gada jūnijā. Pēc tam kļuva skaidrs, ka Krievija viena pati karu arī nespēj vest. Arī Napoleons I vēlējās pabeigt karu, jo savus mērķus tobrīd bija sasniedzis. Napoleons I pie Frīdlandes pilsētas Austrumprūsijā 1807.gada 2.(14.)jūnijā sakāva ģenerāļa L.Benigsena vadīto krievu armiju. 7.(19.)jūnijā tika noslēgts pamiers, kas noveda pie Tilzītes miera. 

Franču-prūšu karš (1813.-?). Pēc Napoleona I armijas padzīšanas no Krievijas iniciatīva pilnībā pārgāja krievu rokās un izvirzījās jautājums par tālāko darbību. Kutuzovs bija pret to, lai vajātu Napoleonu I, tomēr ķeizars Aleksandrs I vēlējās galīgi sagraut franču imperatoru, lai ko tas arī nemaksātu un Kutuzovam bija tam jāpiekrīt.
Tobrīd Francijai bija divi sabiedrotie - Prūsija un Austrijas impērija. Formāli arī to karaspēks bija ņēmis dalību iebrukumā Krievijā, taču prūši un austrieši stingri izvairījās no nopietnām sadursmēm ar krievu armiju. Burtiski dažas dienas pirms Aizrobežu karagājiena sākuma krievu ģenerālis Ivans Dibičs (Иван Дибич) un prūšu ģenerālis Ludviķis Jorks noslēdza tā saucamo Taurogēnas konvenciju par savstarpēju neitralitāti. Interesanti, ka Jorks par to neinformēja savu karali Frīdrihu Vilhelmu III. Karalis apsūdzēja ģenerāli nodevībā, taču vienlaikus sāka slepenas sarunas ar Krieviju un Austriju.
Krievu Aizrobežas karagājiens. Krieviski - Заграничнйы поход. 1813.gada janvārī krievu armija pārgāja robežu un iegāja Varšavas hercogistes (to bija radījis Napoleons I) teritorijā.
1813.gada marta vidū Prūsija pieteica karu Francijai, bet Jorkam noņēma apsūdzības.
Kamēr Napaleona I karaspēka atliekas atkāpās pa Polijas teritoriju, pats imperators noņēmās ar steidzīgu jaunās armijas veidošanu un apmācību. Īsā laikā viņš guva ievērojamus panākumus un aprīļa beigās Napoleons I personīgi veda savu armiju uz vācu zemēm - Leipcigu. Tomēr bija divas problēmas: franču armijā vairums karavīru bija jauniesauktie bez kaujas pieredzes un ļoti trūka kavalērijas, kuru praktiski visu viņš bija zaudējis Krievijā.
Aprīlī nomira feldmaršals Kutuzovs un krievu armijas galvgalī stājās Pjotrs Vitgenšteins (Петр Витгенштейн). Tobrīd krievu-prūšu armija jau kontrolēja ievērojamu daļu vācu zemju. Un te sabiedroto armijas virspavēlniecība pieļāva kļūdu - prūši un krievi nolēma, ka spēj karot vienlaikus Saksijā (uz turieni virzījās Napoleons I ar armiju) un aizsargāt Prūsijas galvaspilsētu Berlīni.
1813.gada maijā sabiedrotie saķērās kaujā ar Napoleona I armiju pie Lutcas. neskatoties uz to, ka krievu-prūšu armijas uzbrukums bija pēkšņš, franči iespēja to atsist. Sabiedrotie zaudēja ap 10 000 karavīru, Napoleons I - divas reizes vairāk.Tomēr uzvara pienācās frančiem, jo sabiedrotie pameta kaujas lauku. Šīs kaujas rezultātā gandrīz visa Saksija no jauna nonāca Napoleona I varā.
20.maijā sākās Baucenes kauja, kurā sabiedrotie atkal cieta sakāvi - pie tam viņu zaudējumi bija pusotras reizes mazāki nekā frančiem. Neveiksmes noveda pie tā, ka krievu armijai nomainīja komandieri - tagad tās galvgali stājās Mihails Barklajs de Tolli. 1813.gada jūnija sākumā tika noslēgts pamiers uz diviem mēnešiem, kuru abas puses cerēja izmantot spēku sakopošanai, jo uz ilgstošu mieru neviens necerēja. Tobrīd galvenais bija jautājums - kam izdosies savā pusē pievilināt Austriju? Abus mēnešus to arī darīja

Franču-prūšu karš (1870.-1871.g.). Izcēlās sakarā ar Francijas centieniem saglabāt savu hegemoniju Eiropa un nepieļaut Vacijas apvienošanu, ko gribēja panākt Prūsija u.c. vācu valstis.
1870.gada 19.jūlijā Francija pieteica karu Prūsijai. Prūsijai karš sākuma posmā bija vēsturiski progresīvs, jo tās mērķis bija Vācijas apvienošana. Francijas Reinas armija ap 262 000 karavīru sastāva bija karam pilnīgi nesagatavota un cieta smagus zaudējumus. Vācu valstu karaspēka (vairāk ka 660 000 kareivju) karadarbības planu bija izstrādajis ģenerālis H. fon Moltke Vecākais. Franču armijas kreisais spārns, ko komandēja maršals A.Bazēns, nokļuva aplenkuma pie Mecas, vēlāk 1870.gada 27.oktobrī kapitulēja.
Napoleona III un maršala P.M.Maka-Maona komandētā franču armija (vairāk kā 120 000 kareivju) cieta sakāvi Sedānas kaujā 2.septembrī. Sedānas katastrofa izraisīja 4.septembra revolūciju, kura tika gāzta Otrā impērija un proklamēta republika.
Nu mainījās kara raksturs - Prūsijai tas pārvērtās par iekarošanas karu, Francijai - par nacionālās aizsardzības karu. Francijas buržuāziskā pagaidu valdība neorganizēja pretošanos ienaidniekam, kas bija okupejis lielu daļu Francijas, un 19.septembrī aplenca Parīzi. Tad Parīzes iedzīvotāji izveidoja Nacionalās gvardes bataljonus.
1870.gada 31.oktobrī un 1871.gada 22.janvārī Parīzē notika sacelšanās, lai gāztu valdību, taču tās tika apspiestas. Valdība 1871.gada 28.janvārī parakstīja pamieru, lai varētu izrēķināties ar dumpiniekiem.
1871.gada 18.martā Parīzē uzvarēja tautas sacelšanās, tika nodibināta Parīzes komūna.
Karš beidzās 1971.gadā ar Frankfurtes mieru.

Frankfurtes miera līgums tika parakstīts 1871.gada 10.maijā Frankfurtē pie Mainas. Tas izbeidza franču-prūšu karu (1870.-1871.g.). Francija, saskaņā ar miera līgumu atdeva Vācijai Elzasu un Lotringas ZA daļu, kā arī apņēmās samaksāt kontribūciju 5 miljardu franku apmērā. Frankfurtes miers nostiprināja Vācijas impēriju, bet padziļināja Vācijas un Francijas pretrunas. 
Frankfurtes miera līguma noteikumus anulēja 1919.gada Versaļas miera līgums.

Saites.
Francija.
Prūsijas valsts (1701.-?).