Februāra revolūcija (1917.g.)
- Detaļas
- Publicēts 09 Februāris 2013
- Autors Aliens.lv
Buržuāziski demokrātiskā revolūcija, kas notika 1917.gadā Krievijā no 8.marta (23.februāra pēc vecā stila) līdz 12.martam (27.februārim pēc vecā stila), kas gāza carismu un radīja apstākļus sekojošajiem Lielinieku apvērsumam, vispārējam haosam un pilsoņu karam.
Politiskais stāvoklis pirms revolūcijas. Eksistēja lielas sociālekonomiskas pretrunas, kuras nebija spējusi atrisināt 1905.-1907.gada revolūcija. Galvenie uzdevumi bija arhaiskā ķeizara institūta gāšana, demokrātiskas republikas nodibināšana, muižņieku zemes īpašumu pakļaušana vispārējai reformai un nacionālās apspiešanas likvidēšana.
I Pasaules karš saasināja visas šīs pretrunas, tā izskaņā Krievija tuvojās sabrukumam. No milzīgās krievu armijas apmēram puse vairs nebija kaujasspējīga. Tautai karš bija apnicis, un tā neredzēja nekāda iemesla tā turpināšanai. Armijā karavīri atteicās iet uzbrukumā, notika brāļošanās. Daudzi karavīri gluži vienkārši atstāja savas vienības un devās uz mājām.
Dagradējies bija arī ķeizarisma iznstitūts, par ko liecināja kaut vai avantūrista G.Rasputina lielā ietekme uz cara Nikolaja II ģimeni, valdības konflikti ar Valsts domi un ārpolitiskie mēģinājumi noslēgt separātu mieru ar Vāciju.
Sakarā ar revolucionāro situāciju aktivizējās liberālā opozīcija - oktobristi, kadeti, kas centās iegūt politisko varu un nodrošināt Krievijas uzvaru karā.
Saimnieciskā sabrukuma un vispārējas sociālekonomiskas un politiskas krīzes apstākļos 1017.gada sākumā revolucionārā situācija aptvēra visu impēriju. Strauji auga strādnieku cīņa, aktivizējās zemnieku masas, revolucionārā kustība ar nacionālās atbrīvošanās pazīmēm izvērsās visās Krievijas nacionālajās nomalēs.
2.martā sākās streiks Putilova rūpnīcā Pēterpilī.
Revolūcijas norise. 8.martā bija radies sastrēgums maizes un citu pārtikas produktu piegādē Pēterpilij, kas izraisīja nemieru un demonstrācijas, kurās piedalījās ap 128 000 cilvēki.
9.martā streikoja jau 214 000 cilvēku.
10.martā tās pārgāja ģenerālstreikā. Demonstranti prasīja „Maizi un brīvību!” un „Nost ar patvaldību!” Pilsētā tika koncentrētas karaspēka daļas un policija. naktī uz 11.martu tika arestēti KSDSP Petrogradas komitejas locekļi.
11.martā notika asiņainas sadursmes ar streikotājiem.
12.marta rītā ģenerālstreiks pārauga par bruņotu sacelšanos. Vakarā izcēlās dumpis vienā no gvardes pulkiem.
Nākamajā dienā - 13.martā viss Pēterpils garnizons - apmēram 67 000 kareivju, pievienojās dumpiniekiem un kopā ar iedzīvotājiem pārņēma varu pilsētā.
Revolūcijs gaitā Pēterpils uzņēmumos un karaspēka daļās tika ievēlēti Pēterpils padomes deputāti, kas 12.martā sanāca uz pirmo sēdi Taurijas pilī. Padome izdeva pavēli Nr.1, kas nostiprināja revolūcijas panākumus.
13.martā tika izveidota Valsts domes pagaidu komiteja, kas ar Pēterpils padomes izpildkomitejas atbalstu izveidoja Pagaidu valdība - radās divvaldība.
Pēc revolūcijas uzvaras Pēterpilī 13.martā revolūcija pārsviedās arī uz Maskavu. Naktī uz 14.martu dumpiniekiem pievienojās karaspēka daļas un vakarā Maskava jau bija sacēlušos rokās.
15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi.
Atlikušajā marta daļā revolūcija izplatījās pa visu Krievijas impēriju.
Lielinieku uzvedība Februāra revolūcijas laikā. Īpaši jāuzsver, ka revolūcija bija spontāna un pilnīgi anonīma. Visi bija pārsteigti, īpaši jau Ļeņina lielinieki. Iesākumā ne mazinieki, ne lielinieki nemaz neaptvēra, kas ir noticis. Ļeņins dzīvoja Šveicē un vēl īsi pirms tās revolūcijas iespējas Krievijā uzskatīja par pavisam mazām. Viņš pat apsvēra pieņemt piedāvājumu redaktora amatam kādā krievu emigrantu laikrakstā Ņujorkā. Tādejādi lielinieki Februāra revolūciju gluži vienkārši "nogulēja," un nebija gatavi pārņemt jaundibinātās padomes, kuras aizņēma muržuāziskie politiskie spēki - meņševiki, eseri u.c.
Divvaldība. Drīz pēc revolūcijas nodibinājās Pagaidu valdība ar grāfu Ļvovu priekšgalā. Valdībā bija pilsonisko partiju pārsvars, bet tai līdzās izveidojās „Zaldātu un strādnieku padome,” kuras reālā vara bija lielāka nekā valdībai. Tā radās tā sauktā divvaldība. Sevišķi destruktīva bija šīs padomes izdotā pavēle Nr.17, kas varu armijā nodeva karavīru padomju rokās. Šīs padomes bija atbildīgas par straujo disciplīnas kritumu armijā. Virsnieki tika patvaļīgi atcelti un padzīti, daudzviet pat nogalināti.
Lai paātrinātu Krievijas sabrukumu, vācieši veicināja Ļeņina un citu krievu lielinieku atgriešanos Krievijā. Ļeņins drīz vien caur Vāciju, Zviedriju un Somiju ieradās Pēterpilī. Vācieši Ļeņina profesionālos revolucionārus bagātīgi apgādāja ar naudu.
Pēc atgriešanās Ļeņins izvērsa demagoģisku aģitāciju pret Pagaidu valdību ar pavisam vienkāršiem un tautai saprotamiem saukļiem kā „Visu varu strādnieku un zaldātu padomēm!” vai „Par mieru, maizi, par tautu brīvību!” 1917.gadā vēl nevarēja pateikt kā attīstīsies Ļeņina lielinieku partija. Daudzi uz tiem raudzījās kā uz radikāliem sociāldemokrātiem, un viņu aģitācijai bija panākumi. Ļeņins bija ievērojis arī milzu nacionālās problēmas valstī: viņš nosauca Krieviju par tautu cietumu un izmantoja nekrievus saviem mērķiem, tiem apsolot brīvību un pašnoteikšanos. Kerenska neatlaidīgā pretošanās nekrievu neatkarības centieniem, kā, piemēram, Somijā, palīdzēja Ļeņinam.
Ministru prezidents pirmajā Pagaidu valdībā bija liberāli noskaņotais grāfs Georgijs Ļvovs. Ļeņins jau 1917.gada jūlijā mēģināja pārņemt varu, bet viņa apvērsuma mēģinājums neizdevās un bija jābēg uz Somiju.
Pēc tam Pagaidu valdību pārveidoja un Kerenskis jaunajā valdībā kļuva par ministru prezidentu. Taču šīs pārmaiņas nedeva lielāku politisko stabilitāti. Valdība nolēma turpināt karu pret vāciešiem, kas bija arī sabiedroto Anglijas un Francijas interesēs. Taču reālas iespējas turpināt karu saruka acīmredzami.
1.septembrī vācieši uzsāka jaunu ofensīvu ziemeļu frontē. Vispārējo sajukumu izmantoja admirālis Korņilovs un savukārt mēģināja gāzt pagaidu valdību. Visa uzmanība tika pievērsta Korņilovam, un lieliniekiem izdevās sagatavoties jaunam apvērsumam – Lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai.
Februāra revolūcija Latvijā. Vidzemē un Latgalē (vācu neokupētajā Latvijas daļā) arī sākās nemieri Pēterpils revolūcijas ietekmē. Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Daugavpilī u.c. pilsētās notika strādnieku un kareivju sapulces, demonstrācijas, sadursmes ar policiju. Revolūcija ātri uzvarēja, to atbalstīja Ziemeļu frontes kareivji.
20.martā tika ievēlēta Rīgas Strādnieku deputātu padome ar priekšsēdētāju R.Endrupu. Gubernators un citas augstākās ķeizara administrācijas ierēdņi aizbēga. Latvijas pilsētās un laukos ievēlēja strādnieku un bezzemnieku deputātu padomes. 12.armijā, izņemot latviešu strēlnieku pulkus, padomes nonāca meņševiku un eseru rokās. Izveidoja Rīgas Sabiedrisko organizāciju padomi, Vidzemes Pagaidu zemes padomi u.c.
Pēc tam arī Latvijā bija divvaldība.
