Aliens

Eifeļa tornis

Mūsdienu Parīzes simbols.

Vēsture. Torni atklāja 1889.gadā. Būvēts Parīzes Marsa laukumā Pasaules izstādei, un kļuvis par pilsētas simbolu. To cēla franču metālkonstrukciju inženieris Gustavs Eifelis.
Nacistu okupācijas laikā torņa lifta kabeļi tika pārgriezti un tas bijis slēgts publiskai apskatei. Hitlerieši šajā vietā gribējuši uzsliet milzu svastiku – tieši pašā torņa smailē, bet tā bijusi par lielu un aizpūsta, tāpēc nācies izlīdzēties ar mazāku.

Apraksts. Kopā ar antēnu 324 m augsts. Kad to būvēja 1889.gadā, tas bija 300 m augsts un bija augstākais objekts pasaulē. Lielākā daļa no torņa apmeklētājiem labprātāk izmanto liftu, nekā kāpj 1655 pakāpienus. Augšup un lejup tas kursējot, gadā nobrauc 103 000 km.
Pirmajā stāvā 95 m augstumā atrodas lētāka kafejnīca Altitude.
Otrajā stāvā tornim pa vidu 125 m augstumā atrodas restorāns "Žils Verns," kas pieder Alēnam Dikasē. Iekārtošanas darbi maksājuši ap 4–5 miljoni eiru. Interjers veidots bēšīgi brūnos toņos. Vienlaikus var apkalpot 120 cilvēku, strādā 13 pavāri. Visi pārtikas sagatavošanas darbi notiek 1908.gadā celtā bunkurā, kas atrodas tieši zem parka, kas apjož torni. Pusdienas ar trim ēdieniem maksā ap 45 Ls vienai personai, bet vakariņas kopā ar dzērieniem – ap 180 Ls.
Trešajā stāvā 275 m augstumā nav nekādu krogu, bet te var vērot Parīzes panorāmu.
Torni izmanto radio un TV raidījumu translēšanai kā arī par skatu torni (platformas 58, 115 un 278 m augstumā).

Izcilais Eifeļa torņa pārdevējs – Viktors Lustigs. Viktors Lustigs (Victor Lustig) bija viens no talantīgākajiem un pašpārliecinātākajiem viltniekiem, kāds jebkad dzīvojis. Savas prasmes viņš ieguva, strādājot uz okeāna lainera, kas kursēja starp Parīzi un Ņujorku. Lustiga pirmā pieredze krāpniecībā bija, izmantojot naudas drukāšanas iekārtu. Nelielā ierīce spēja nokopēt 100 dolāru banknoti sešu stundu laikā. Lustiga “klienti” iegādājās šo ierīci pa teju 27 tūkstošiem eiro, taču tajā slēpās “āķis”- mašīna pēc divu banknošu izdrukāšanas 12 stundās sāka kopēt vien tukšus papīrus. Tikmēr pārdevējs jau bija nozudis.
Ar to piedzīvojumi tikai sākās – 1925.gadā Lustigam radās ideja par grandiozu shēmu. Kādā avīzē avantūrists pamanīja ziņu, ka Eifeļa torņa uzturēšana pilsētai ir ļoti dārga. Tādēļ Viktors nolēma izlikties par kādu no valdības ierēdņiem un sešiem metāllūžņu uzpircējiem nosūtīja uzaicinājumu apspriest iespējamu biznesa darījumu. Viņš pat nolīga vēl vienu blēdi, kas palīdzēja viltot dokumentus.
Sastāstot pasakas par to, ka pilsēta vairs nevēlas uzturēt grezno torni, krāpniekam izdevās par to iegūt lielu drošības naudu no kāda uzpircēja teju 70 tūkstošu eiro apmērā. To saņēmis, viņš aizbēga uz Austriju. Zīmīgi, ka uzpircējam pēcāk bija pārāk liels kauns ziņot par šo krāpniecību un apmuļķošanu. Tas deva Viktoram iespēju tajā pašā gadā atgriezties Parīzē vēlreiz, lai īstenotu šo shēmu pret citu uzpircēju grupu.
Šoreiz viņam tas neizdevās, un Lustigs aizbēga uz Ameriku, lai izvairītos no aresta. Tas nav viss, jo reiz blēdim izdevās apkrāpt pat Alu Kaponi – vienu no ietekmīgākajiem gangsteriem Amerikā XX gadsimtā.

Tīmekļa resursi. www.restaurants-toureiffel.com
                           www.lejulesverne-paris.com

Saites.
Parīze.