Emigrācija, emigranti
- Detaļas
- Publicēts 21 Jūnijs 2020
- Autors Redaktors
Emigratio - "izceļošana" (latīņu val.).
Piespiesta vai brīvprātīga iedzīvotāju izceļošana uz citu valsti ekonomisku, politisku, religisku u.c. iemeslu dēļ; kādā valstī dzīvojošu emigrantu kopums.
Emigrācija var būt pastāvīga vai uz noteiktu laiku. Piemēram, Rietumeiropas iedzīvotāji daudz izceļoja uz ASV. Kanādu, Austrāliju u.c. savukārt Rietumeiropā ieceļoja daudz turku un arābu emigrantu.
Emigrācija Latvijā. Emigrācija Latvijā plašākā apjomā sākās XIX gs. 90.gados pēc jaunās strāvas sagrāves. Pretestības dalībnieki emigrēja uz Rietumeiropu un Ziemeļameriku. Īpaši emigrantu skaits palielinājās pēc 1905.-1907.gadu revolūcijas sakāves.
1920.-1924.gados ekonomisko apstākļu spiesti no Latvijas uz Ameriku emigrēja 2830 Latvijas pilsoņu. Sākot ar 1921.gadu ASV dažādām Austrumeiropas valstīm noteica ieceļošanas kvotas - Latvijai tās sākumā bija 1540, no 1924.gada - 142, no 1930.gada - 236 cilvēki gadā.
1922.-1923.gados no Latvijas uz Brazīliju pārcēlās 2300 baptistu sektantu.
1939.-1940.gados no Latvijas emigrēja te dzīvojošie vācieši - apmēram 48 000.
XX gs. 30.gadu beigās PSRS dzīvoja ap 200 000 latviešu, Lietuvā - 23 000, Igaunijā - 7000, Rietumeiropas valstīs (Vācijā, Francijā, Lielbritānijā) - 10-12 tūkstoši latviešu, Latīņamerikā (galvenokārt Brazīlijā) - 5-7 tūkstoši, Kanādā - 500-1000, Āzijā (galvenokārt Ķīnā) - 500-1000, Austrālijā - 500, Āfrikā (Ēģiptē, Marokā u.c.) - 130.
Pēc II Pasaules kara ārzemēs palika 110-120 tūkstoši latviešu, kuriem 1947.gadā organizēja viņu izceļošanu uz tālākām zemēm.
