Aliens

Dienvidslāvija (1918.-1992.g.)

Liela federatīva valsts, kas XX gs. pastāvēja Balkānu pussalas rieteņos. no 1918. līdz 1991.gadam.

Vēsture. Tuvojoties I Pasaules kara noslēgumam, kad 1918.gadā sabruka Austroungārijas impērija, tai pat gadā īpaša asambleja Podgoricā pieņēma lēmumu, ka Melnkalnes karaliste ir jāapvieno ar Serbijas karalisti. Tika nodibināta Serbu, horvātu un slovēņu karaliste, tajā ietilpa arī Bosnija un Hercegovina.
Vēlāk 1929.gadā sekoja Dienvidslāvijas izveidošana.
1939.gada augustā toreizējās Dienvidslāvijas karalistes premjers Dragisa Cvetkovičs un Horvātijas politiķis Vlatko Mačeks panāca vienošanos, ka Bosnija un Hercegovina karalistes ietvaros vairs nebūs politiska un administratīva vienība. Vienošanās paredzēja, ka aptuveni trešdaļa no Bosnijas teritorijas pāries Horvātijas kontrolē, kamēr pārējā teritorija nonāks Serbijas pārraudzībā. Vēlāk Mačeks šo vienošanos raksturoja sekojoši: "Mēs vienojāmies, ka, attiecībā uz Bosniju un musulmaņiem, uzskatīsim musulmaņus par neeksistējošiem. Tā mēs arī darījām."
II Pasaules karā (1939.-1945.g.). Dienvidslāvijā notika pati lielākā partizāņu kauja šai karā. No 1941.gada 15.maija līdz 15.jūnijam vācieši ar saviem sabiedrotajiem ralizēja operāciju "Švarcs," kuras laikā Dienvidslāvijas Atbrīvošanās armija cieta smagu sakāvi. Daļēji šai neveiksmē bija vainojams dienvidslāvu partizāņu komandieris Josifs Brozs Tito.  
Karadarbība norisinājās Melnkalnē un Bosnijas DA, pašā Dienvidslāvijā to sauca par "Piekto ienaidnieka uzbrukumu." Vācieši jau kopš 1941.gada bija vairākkārt mēģinājuši reizi par visām reizēm darīt galu Dienvidslāvijas partizāņu kustībai, izvedot plašas militāras operācijas. Katru reizi vācieši guva taktiskus panākumus, taču partizāņi ātri atjaunoja spēkus.Protams, militārais pārākums bija vāciešu pusē - tanki, artilerija, aviācija. Tomēr kalnos šis pārākums daļāji dzēsās dēļ sarežģītās vides.
Plānojot operāciju "Švarcs," vacu virspavēlniecība stādīja mērķi aplenkt un iznīcināt galvenos partizāņu spēkus. Sagatavošanās norisa dziļā slepenībā. No Austreņu frontes tam īpaši tika pārdislocēta 1.kalnu kājnieku divīzija "Ēdelveiss." Operācija tika plānota ļoti rūpīgi, lai partizāņiem nepaliktu ne mazāko iespēju. Vācieši tajā iesaistīja 127 000 cilvēku - vāciešus, itāļus, bulgārus, horvātu ustašu vienības. Bezšaubām, galvenā loma tomēr tika uzticēta vāciešiem, jo vācu virspavēlniecība nebija pārāk augstās domās par sabiedroto kaujas spējām.
Sabiedrotiem pretimstāvēja apmēram 18 000 partizāņu. No maija sākuma partizāņu komandieriem sāka pienākt vēstis par vācu  un to sabiedroto spēku ierašanos Melnkalnē. Tomēr informācija neizsauca nekādu pretpasākumu izvešanu. Arī partizāņu iespējas bija ierobežotas, jo iztraucēt vāciesu operāciju tie nespēja.
Niknas kaujas sākās 15.maijā. Pēc neilga laika partizāņi bija atspiesti uz Sutjeskas upes ieleju Bosnijā (tos notikumus tādēļ sauc par kauju pie Sutjeskas). Partizāņu komandieri pieņēma lēmumu sadalīt savus spēkus divās daļās. Vienai no tām izdevās izlauzties no aplenkuma, kamēr 3.AAK trieciendivīzija tika pilnīgi sagrauta. Viņiem bijajāsargā arī partizāņu Centrālais hospitālis, kurā bija vairk kā 1000 ievainoto. Visi tā pacienti tika nogalināti pēc tam, kad tas palika bez apsardzes. Operācijas komandieris ģenerālis Rūdolfs Luters prasīja, lai no aplenkuma nespētu izkļūt neviens ieroci panest spējīgs vīrietis. Kopā ar ievainotajiem tika nošauti apmēram 100 bērnu nama audzēkņi.
Partizāņi bija cietuši milzīgus zaudējumus - vairāk kā pusi no sākuma spēkiem. Par smago situāciju liecinaja arī tas, ka viņi faktiski bija spiesti pamest savus ievainotos. Viņus gan mēģināja noslēpt mežos un alās, taču tos gandrīz visus atrada vācieši un to sabiedrotie.
Vēlāk vēsturnieki un militārie speciālisti apsūdzūja Tito iekš tā, ka vācieši pirms operācijas sākuma faktiski iemānīja partizāņus lamatās Melnkalnē, kur ņēmās tos metodiski iznīcināt. Beztam,partizāņu pavēlniecība, gaidot britu miltārās misijas ierašanos, novēlojāsar pavēli par izlaušanos. Šī dažu dienu minstināšanās prasīja daudzu cilvēku dzīvības.
Tomēr vācieši, lai gan uzvarējuši, tomēr vispārizrādījās zaudētāji. Pirmkārt, negaidīts kaujas rezultāts bija krass horvātu daļu karavīru kaujas spara zudums. otrkārt, krasi saasinājās pretrunas ar itāļiem, kurus reizēm vācu ģenerāļi pat neuzskatīja oar vajadzīgu informēt par saviem plāniem. Bet galvenais - netika izpildīts uzdevums par partizāņu kustības galīgu sakāvi un tās vadības iznīcināšanu. Dienvidslāvu partizāņu kustība pēc sakāves kaujā pie Sutjeskas saņēma spēcīgu antihitleriskō valstu koalīcijas palīdzību. Jau jūnija otrajā pusē partizāņiu sāka uzbrukumu austreņu Bosnijā. Pats Tito kļuva par nacionālo varoni, kauju laikā viņš tika ievainots. Tā viņš kļuva par vienīgo virspavēlnieku II Pasaules karā, kas kaujas laikā guvis ievainojumu.
Stīvēšanās ar PSRS. 1951.gada martā Dienvidslāvija tika publicēta tā saucamā "Baltā grāmata" ar apsūdzībām Padomju Savienībai un tās vadītājiem. Jau trīs gadus Belgrada un Maskava rējās savā starpā un mēģināja viena otru aizskārt, lai gan pavisam nesen abas bija sabiedrotās.
Viens no iemesliem PSRS un Dienvidslāvijas attiecību sabojāšanā bija Balkānu federācijas projekts. Tas bija radies jau XIX gs. beigās un bija visai populārs kreiso uzskatu politiķu vidū. Tomēr šis plāns konkretizēties sāka II Pasaules kara gados, kad balkānos izvērtās nacionālā atbrīvošanās kustība pret vācu un itāļu okupantiem. Dienvidslāvijas komunisti ;sai procesā spēlēja vadošo lomu. Dienvidslāvu, albāņu, grieķu un bulgāru partizāņu darbības koordinācijai tika izveidots Balkānu štābs. Jāatzīme, ka Balkānu federācijā bija jāiekļaujas arī Rumānijai un Bulgārijai. Tomēr šo valstu pārstāvji kara gados Balkānu štāba darbībā nepiedalījās, vai arī to darbība bija simboliska.
PSRS atbalstīja štāba darbību, un Balkānu federācijas izveidi, jo tā būtu veidojusies no valstīm ar komunistiem to priekšgalā. Karam beidzoties Dienvidslāvijas līderis Brozs Tito sāka vētrainu darbību. Starp Dienvidslāviju un tas kaimiņiem tika noslēgti līgumi par draudzību un sadarbību, bet ar Albāniju Tito pat sāka apsvērt federatīvas republikas izveidošanu.  Sākumā pret šo ideju ar entuziasmu izturējās arī Staļins.
Tomēr visai ātri sākās pretrunas. Pirmkārt, Bulgārija sāka izteikt neapmierinātību ar to, ka vadošo lomu federācijā spēlē Dienvidslāvija. Bez tam nebija noregulēts strīds starp abām valstīm par Maķedoniju. Otrkārt, nemierīga palika arī Maskava - tieši Tito vētrainās darbības dēļ. Staļinam nelikās laba Balkānu apvienošanās perspektīva Tito vadībā. Vispār jau tāda vadība bija tīri hipotētiska, jo komunisti nevarēja sagrābt varu Grieķijā, Rumānija izvairījās no "integrācijas procesiem" un arī Bulgārija arvien vairāk uzstājās opozīcijā.
Galu galā, izsvēruši visus "par" un "pret," Staļina valdība atteicās atbalstīt Balkānu štābu - ar to arī Balkānu apvienošanas ideja bija beikta. Toties tas kļuva par ienaida iemeslu Dienvidslāvijas un PSRS starpā, lai gan tasnebija vienīgais iemesls.

1980.gadā pēc komunistiskās Dienvidslāvijas dibinātāja Tito nāves sākās ekonomiskā un politiskā krīze.
1990.gadā pirmajās demokrātiskajās vēlēšanās Dienvidslāvijas republikās pārliecinošu uzvaru svinēja nacionālistu partijas.
Slovēnijas un Horvātijas atdalīšanās (1991.g.). 1991.gada 25.jūnijā Slovēnija un Horvātija pasludināja neatkarību, tādejādi izstādamās no Dienvidslāvijas sastāva. Atšķelšanās izraisīja serbu-horvātu karu 4 gadu garumā, kas beidzās ar serbu padzīšanu no visas Horvātijas teritorijas.
Bosnijas un Hercegovinas atdalīšanās (1992.g.). 1992.gadā sākās Bosnijas karš, serbu pārvaldītā province pasludināja neatkarību, par prezidentu kļuva Radovans Karadžičs.
Dienvidslāvijas karā piedalījās daļa no algotņiem, kas bija guvuši pieredzi Āfrikā - galvenokārt horvātu vai musulmaņu pusē.
Bosnijas horvāti rīkojās tāpat. Karš Bosnijā starp serbiem, horvātiem un musulmaņiem turpinājās 3,5 gadus, taj[ā bojā gāja vairāk kā 100 000 cilvēki.
2000.gada oktobrī notikušos protestus Dienvidslāvijā mēdz dēvēt par Buldozeru revolūciju. Dienvidslāvijas prezidenta vēlēšanās neviens neguva pārsvaru vēlēšanu pirmajā kārtā, tomēr protestu dalībnieki uzskatīja, ka opozīcijas pārstāvis Vojislavs Koštuņica ir uzvarējis, un prasīja  viņa atzīšanu par vēlēšanu uzvarētāju. Par šo protestu simbolu kļuva buldozers, ko protestu dalībnieki izmantoja valsts centrālās TV ēkas ieņemšanai. Nemieri beidzās ar TV ēkas ieņemšanu un prezidenta Slobodana Miloševica atkāpšanos no amata.
Dienvidslāvijas beigas. Tās iestājās tad, kad no Dienvidslāvijas, tolaik Melnkalnes un Serbija politiskās apvienības, izstājas Melnkalne.

Saites.
Dienvidslāvijas karaļi.