Aliens

Breils, Anrī Eduārs Prospērs (1877.-1961.g.)

Henri Edouard Prosper Breuil.
Franču arheologs, abats.

Dzīvesgājums. Dzimis 1877.gada 28.februārī.
1910.-1960.gados Parīzes Cilvēka paleontoloģijas institūta profesors.
Pētījis pirmatnējo mākslu - alu un klinšu zīmējumus Dienvidfrancijā, Spānijā, Āfrikā - Altamīras, Fondegomas alās u.c. 

Abats Breils Altamīrā. Altamiras alas atklājējs Sautuola nomira 1888.gadā, tā arī nesagaidījis atzīšanu, kas nāca tikai 1902.gadā pēc franču zinātnieku abata A.E.P.Breila un Emīla de Kartaljaka kopīgas ekspedīcijas alā.
1902.gadā Altamīras alu apmeklēja Emīla de Kartaljaka vadīta ekspedīcija, kuras sastāvā bija arī nākamais slavenais alu mākslas pētnieks abats A.Breils. Šis gads tiek uzskatīts par oficiālu paleomākslas arheoloģijas rašanās gadu.
Ekspedīcija alā strādāja veselu mēnesi, pēc kā nāca klajā ar paziņojumu, ka alu gleznojumi ir patiesi veci un veidoti paleolītā. E. de Kartiljaks krasi mainīja savu viedokli 1902.gadā publicēdams žurnālā L’Anthropologie eseju Mea Culpa d’un sceptique. Tajā viņš ar atbruņojošu atklātību rakstīja, ka „veselus divdesmit gadus biju maldījies, un par to tagad paziņoju visiem dzirdot... Zinu, ka man jānoliec galva patiesības priekšā un jāatzīst, ka M.de Sautuolam bija taisnība.”
Uzreiz pēc tam Eiropā oficiāli ņēmās pētīt alas ar gleznojumiem. To galvgalī stājās tie paši A.Breils un E.Kartaljaks, kas kļuva par jaunās mācības centrālo personu. Viņš pat nopirka paša iepriekš kritizēto Marsulas alu, lai saglabātu to nākamo paaudžu pētniekiem.
E.Kartiljaks kapitulēja pilnīgi. 1902.gada 6.oktobra intervijā laikrakstam El Cantabrico viņš sacīja, ka Altamiras gleznojumi „ir apbrīnojami skaisti un atstāj pašu spēcīgāko iespaidu... Spānija var lepoties ar tādu brīnišķīgu vietu un tai jāparūpējas par tās saglabāšanu, lai pētnieki no visas pasaules arī turpmāk gūtu iespēju to pētīt.”
Pēc trīs dienām 9.oktobrī viņš rakstīja savam draugam: „Gan es, gan abats Breils vēlētos, lai Jūs būtu ar mums Altamirā. Tā ir pati brīnišķīgākā, pati neparastākā no visām alām, kas rotātas ar zīmējumiem...”
Altamīras atklāšana sagrāva visas tai laikā valdošās teorijas. Bez tam tā laika pētniekus stipri mulsināja alas gleznojumu mākslinieciskais augstvērtīgums – viņi bija gaidījuši prastākus, kas labi atbilstu teorijai par mežonīgajiem un primitīvajiem cilvēkiem.

Abata Breila artefakti. Tika atrasti vairāki labi apstrādāti krama darbarīki un 1910.gadā franču arheologs un universitātes profesors abats Breils pašrocīgi vienu tādu izvilka no sena noslāņojuma. Par to arī uzrakstīja, taču tā vecums mulsināja, jo tie tika datēti ar eocēnu, t.i. 38–55 miljoni gadu atpakaļ.

Abata Breila laikmets. E.Kartaljaks nomira 1921.gadā, lai gan no vēstures skatuves viņš nogāja jau agrāk, atstādams nozares pārziņu savam palīgam abatam Breilam. Tālāk pētījumi virzījās pateicoties šai neordinārai personībai. Savā ziņā viņš bija vēl stingrāks, pašapzinīgāks un valdonīgāks savās izpausmēs, nekā aizgājušais priekštecis.
Kopumā nozarei tas nenāca par labu. Tādējādi vairākas franču paleoarheologu paaudzes burtiski verdziskā veidā iztapa A.Breila idejām. Mūsdienu zinātne tās nospiedošā vairumā ir atmetusi kā īstenībai pilnīgi neatbilstošas. Tomēr liels A.Breila nopelns ir milzīga faktoloģiskā materiāla uzkrāšana. Pārsvarā visas sastopamās alu zīmējumu reprodukcijas grāmatās un tīmeklī kā reizīti nākušas no A.Breila.
Abata Breila personīgā autoritāte bija liela, laikabiedri pat dēvēja viņu par „senvēstures tēvu.” Tā izvērsās par dogmu viņa „Medību maģijas hipotēze.”

Abats Breils par afrikāņu gleznojumiem. Interesanti, ka A.Breils bija pazīstams arī afrikāņu senajiem gleznojumiem, jo II Pasaules kara laikā kādu laiku pavadīja Āfrikā, nevis nacistu okupētajā Francijā. Namībijas sanu bušmeņu gleznojumus viņš piedēvēja feniķiešiem – viņaprāt sani bijuši pārlieku primitīvi, lai ko tādu sagleznotu. Tā abats Breils izrādīja, varētu pat teikt, savus rasistiski motivētos aizspriedumus.

Abats Breils un paleomākslas hronoloģija. Noteicis Oriņjakas kultūras periodu paleolītā un klinšu zīmējumu relatīvo hronoloģiju. Pēc ilga un knauzerīga darba Breilam patiesi izdevās hronoloģiski un stilistiski izdalīt divus atsevišķus alu mākslas periodus: Oriņjakas-Perigordejas un Solūtrijas-Madlēnas. Tas arī bija nozīmīgākais abata Breila perioda teorētiskai atklājums.

Līdz ar A.Breila nāvi 1961.gada 14.augustā beidzās viņa pārstāvētā senvēstures skola.

Nospiedums civilizācijā. Pēc abata Breila nāves nāca Andrē Leruā-Gurans, kas bija Breila skolnieks un skolotāja teoriju samainīja ar savējo „Alu mākslas struktūras teoriju,” kas katru alu ar tās dažādajiem zīmējumiem uzlūkoja kā vienotu, pēc īpaša plāna radītu mitoloģisku kompleksu. Šī pilnīgi izfantazētā teorija, lai cik tas nebūtu dīvaini, uz diviem gadu desmitiem kļuva par vadošo zinātnisko hipotēzi alu aizvēstures pētījumos. Šis paleomākslas pētīšanas periods beidzās 1986.gadā līdz ar Leruā-Gurana nāvi. Pēc viņa nāves arheologu vidū tā arī neatradās nevienas spēcīgas personības, kas paleomākslas izpēti spētu vest tālāk. Rezultātā šī mazā pētnieku sabiedrība sašķēlās vairākās savstarpēji konfliktējošās grupās. Vienīgais, par ko tie bija vienisprātis, bija tas, ka abata Breila un Leruā-Gurana vadībā pavadīti 84 gadi „pa tukšo.”
A.E.P.Breila teorētiskie uzskati daļēji bija ideālistiski. Daudzi viņa pieņēmumi, kas Breila autoritātes dēļ bija kļuvuši par dogmām, noveda sencilvēces mākslas pētījumus strupceļā un apjukumā. XX gs. 90.gados abata Breila mācība jau bija pilnībā aizmirsta.

Saites.
Abata Breila artefakti.
Alu māksla, klinšu zīmējumi, petroglifi.
Arheoloģija un arheologi.