Aliens

Alus

Populārākais alkoholiskais dzēriens un arī 3.populārākais dzēriens pēc ūdens un tējas. Mūsdienās ik gadu tiek pārdoti vismaz 133 miljardi litru fasētā alus (ūdens - 173 miljardi litru).

Vēsture. Alus gatavošanas pirmsākumi konstatēti 9000 vai pat 9500 gadu atpakaļ, tikko cilvēki iemācījās kultivēt graudaugus.

Alus Tuvajos Austrumos. Divupē III g.tk.pmē. piemēram, Lagašas alus darītavās 3 mēnešos tika pārstrādātas 300 t miežu. Atrastas liecības par vairāk nekā 15  dažādu alus šķirņu pagatavošanu. Šumeri un asīrieši esot zinājuši ap 70 alus šķirnēm.
Šumeru paruna - "Neziunāt alu nozīmē nezināt prieku." Šumeriem alus ticis iedalīts saldajās, tumšajās un gaišajāsšķirnēs. Pats populārākais esot bijis tumšais alus ar nosēdumiem un nelielu alkohola saturu. Dažas alus šķirnes tika bagātinatas ar garšaugiem, kas radīja rūgtenu garšu. Šumeri alus darītājus atbrīvoja no došanās karagājienos.
Babilonijas ķēniņa Hamurapa stēla (~1750.g.pmē.), kas ir viens no vecākajiem rakstu avotiem, satur vairākus likuma pantus, kas nosaka alus gatavošanu, lietošanu un tirgošanu. Ja tika pārkāptas normas cenu noteikšanā, sekoja bargi sodi. Viltota alus izgatavotājs tika noslīcināts vai arī viņam par sodu līdz mūža galam bija jādzerviltotais alus.
Babilonijā alu darīja arī sievietes, pirms tam tas nebija atļauts.
Senie ēģiptieši alu pazina jau sen un gatavoja daudz. Tas bija raudzēts dzēriens no miežiem un ar garšvielām. Alus kopā ar miežu plāceņiem un pienu bija viens no galvenajiem viņu ēdieniem. Senēģiptieši uzskatīja, ka alus darīšanu no apiņiem izgudrojis Ozīriss. Dienas deva piramīdu celtniekiem esot bijusi 3 maizes, 3 trauki ar alu, dažas galviņas ķiploku un sīpolu. Dzīru laikā Aleksandrijā alu mēdza arī sajaukt ar medu un vīnu. Alus darīšanas centrs Senajā Ēģiptē bija Pelūzija, tadēļ to dažkārt sauca par Pelūzijas dzērienu. Ptolemaju valdīšanas laikā tika ieviests alus nodoklis.

Alus Eiropā. Eiropā ar alum līdzīgu dzērienu sāka apreibināties ap 3000.g.pmē.
Alus bija tradicionāls dzēriens tautām, kas Eiropu apdzīvoja VI un V gs. pmē.
Senajā Grieķijā, kas bija bagāta ar vīniem, alu gan necienīja un tas tika uzskatīts par nabagu dzērienu. Tomēr ārsts Hipokrāts alum veltījis grāmatu. Savukārt Aristotelis rakstīja par cilvēku dīvaino uzvedību, kad tie apreibuši, dzerot alu - tie krituši atpakaļ nevis šupojušies uz sāniem, kā ierasts, sadzeroties vīnu.
Senajā Romā praktiski alu nelietoja - tas raksturīgi daudz mūsdienu romāņu tautām, kas nodarbojas ar vīnogu audzēšanu. Ir gan pazīstama Plīnija Vecākā liecība par alus gatavošanu no kviešiem Dienviditālijā. Svētkos par godu Cecerai (Cerērai?) tika dzerts alus, no tā arī cēlies alus nosaukums Itālijā - cervisia, un Spānijā - cervesa.
Alu pazina toreiz Gallijas teritorijā dzīvojošie ķelti. Poseidonijs I gs.pmē. atzīmējis, ka alu gatavo no kviešiem un medus. Gallijā alus bija tautas dzēriens un to sauca - sogma. Šis senais  ķeltu alus mūsdienās ir saglabājies Ziemeļfrancijā, Beļģijā un Anglijā.
Alus bija arī ģermāņu iemīļots dzēriens. Romiešu vēsturnieks Tacits savā sacerējumā "Par vāciešu izcelšanos"  ir atzīmējis dzērienu no miežiem un kviešiem, kas rūgšanas procesā tiek pārvērsts par "kaut ko līdzīgu vīnam."
Ģermāņu un gallu alus atšķīrās ar skābenu garšu.
Pirms Lielās tautu staigāšanas uz Romas impēriju bija zināmas 3 alus darīšanas metodes: izmantojot ieskābušu mīklu; no maizes iesala; no iesala un graudu maisījuma. Alu gatavoja, to bagātinot ar ozola mizām, augu lapām, rūgtām augu saknēm un citiem aromātiskiem augiem. Šim nolūkam izmantoja rozmarīnu, salviju, lauru koku augļus u.c. Interesanti, ka tolaik alus darīšanas procesā neizmantoja apiņus.
1516.gadā bavārijas hercogs Vilhelms IV pieņēma "Alus tīrības likumu," kas ir viens no senākajiem pārtikas kvalitātes regulējuma likumiem un ir spēkā arī mūsdienās. Tas noteica, ka alus ir tikai tāds dzēriens, kura sastāvā ir graudi, apiņi un ūdens.
Līdz rūpnieciskajai revolūcijai alu raudzēja galvenokārt pašpatēriņam.

Alus Āfrikā. Alus gatavošanas tradīcijas mūsu ēras sākumā ir fiksētas arī tagadējās Etiopijas teritorijā (Abesīnijas kalnieni uzskata par savvaļas miežu dzimteni). Alus izmantots mirušo pavadīšanas rituālos. kapā blakus nelaiķim, kuru novietoja ar seju pret dzimtajām vietām, lika saimniecības mantas, ēdienu un arī alu. Ceremonijas viesi dzēra alu un ēda ziedojumam sagatavotu kazas gaļu.
Sudānas, Ugandas, Zambezas un Kongo upju baseinu tautas alu gatavoja no āfrikāņu prosas.
Portugāļu jūrasbraucēji XVI gs. sākumā vēstīja par alum līdzīgu dzērienu  Mozambijā, dienvidu un centrālajā Āfrikā, kur par izejvielu izmantoja kukurūzu. Daudz vēlāk Kongo sāka gatavot alu no ievestajām cukurniedrēm.

Par alus brūvēšanas izgudrotāju tiek uzskatīts leģendārs karalis Gambrinuss. Tomēr līdz pat IV gs. Eiropā alus bija nabadzīgo iedzīvotāju dzēriens. Viduslaikos, iespējams, alus izglāba civilizāciju, jo to brūvējot, izmantoja novārītu ūdeni, kas līdzēja izvairīties no plašām epidēmijām viduslaiku saspiestajās un netīrajās pilsētās.
Tomēr alus mūsdienu izpratnē dzimis 1516.gadā, kas Bavārijas hercogs Viljams IV ar likumu noteica, ka par alu drīkst saukt tikai tādu dzērienu, kas gatavots no tīra ūdens, apiņiem un miežu iesala.
Angļu tipa eils radies Anglijā XVII gs. Vēsturiski gaišais eils nāk no Anglijas ogļraktuvju teritorijām, kur tas zemās cenas dēļ vbija iecienīts darbaļaužu dzēriens.
Alu pirmo reizi skārda bundžās sāka pildīt amerikāņu alusdarītava Krueger Brewing Company 1935.gada 24.janvārī.
Alu dzerot tapušas izlemtas daudz un dažādas lietas. Nevienam nav noslēpums, ka Hitlera izlolotais nacistu režīms savus pirmsākumus ņēmis Minhenes alus krogos, un slavens ir viņa "Alus pučs."
Tāpat pēc kaislīga strīda pie alus kausa 1951.gadā alusdarītavas direktors Hugs Bīvers izlēmis izdot dažādu nozaru sasniegumu apkopojumu - tagad zināmo "Ginesa rekordu grāmatu."

Alus Jaunajā pasaulē. Alu pazina pirmskolumba Amerikas iedzīvotāji, kas kultivēja kukurūzu. Pamatizejvielas bija kukurūzas graudi un iesals. Parasti tos sajauca vienādās daļās un uz vienu diennakti aplēja ar ūdeni. Pēc tam saberza, līdz izveidojās mīklai līdzīga masa. To aplēja ar verdošu ūdeni un tam pievienoja aukstu ūdeni - tā izveidojās ieraugs. Pēc tam iegūto šķidrumu raudzēja un visbeidzot filtrēja caur augu sietu.
Šādi iegūtu kukurūzas alu varēja glabāt 15 stundas. Saskaņā ar vietējām tradicionālajām metodēm šim kukurūzas alum tika pievienotas dažādas piedevas, piemēram, pipari.
Brazīlijā no grauzdētiem graudiem darīja tumšo (melno)  alu. Šī tradīcija joprjām ir saglabājusiesatsevišķos Amazones augšteces reģionos.

Alus Indijā. Alus bija zināms arī Senajā Indijā. Šajā reģionā to darīja pēc Āfrikas tautu metodēm. Kā izejvielu izmantoja citas lauksaimniecības kultūras, piemēram, rīsus. Apreivinošo dzērienu dēvēja par sura.
Austrumu un Dienvidaustrumu rīsus kultivēja jau kopš IV tūkstošgades pmē. Venēciešu ceļotājs Marko Polo pēc ceļojuma pa Ķīnu (XIII gs.) atzīmēja, ka vietējie iedzīvotāji no rīsiem un garšvielām gatavoja dzērienu, n kura varēja noreibt ka no vīna. No vēlāka laika perioda budistu mūku liecībām zināms, ka alu tie lietojuši ne mazāk kā eiropieši.
Mūsdienās Tibetas un Nepālas tautas alu gatavo no miežiem, tomēr joprojām izmanto arī rīsus un prosu.

Sastāvs. Alus bagāts ar mikroelementiem, tostarp ar magniju, selēnu, kāliju, fosforu, biotīnu, hromu un B vitamīnu, tādēļ diētas speciālisti to mēdz dēvēt par "šķidro maizi." Tādejādi alus ir barojošs.

Iedala:
      -  eilu grupa - ali (Ale), kas raudzēti ar augšējo raudzēšanas metodi - beļģu, skotu, amerikāņu eili, porteris, stouts. Siltums, kas atkarībā no alus šķirnes ir 15-25oC, ļauj fermentācijai notikt ātri un efektīgi. Tai beidzoties, raugi paceļas līd raudzēšanas tvertnes alus virsmai, tāpēc tos sauc par virsraugiem. Tie darbojas ļoti aktīvi, tāpēc eils nofgatavojas ļoti ātri un baudāms uzreiz pēc fermentācijas. Šī darīšanas metode piešķir alum augļainību, spēcīgāku aromāta buķeti, riekstainas notis. Eils ir biezāks un intensīvāks nekā lāgeris;
      -  lāgeri. Tie tiek raudzēti ar apakšējās raudzēšanas metodi, kas notiek pie zemākas temperatūras (6-12 grādi) un ir ilgāka (2-3 nedēļas) nekā augšējā raudzēšanas metode (eils).

Beļģu eils. Tā garšā ir daudz iesala un augļu garšas. Smaržā var sajust stipru karameļu, tumšo augļu un nedaudz garšvielu aromātu.Pēcgarša ir nedaudz rūgtena, alkohola saturs 6-9%. Uz daļas beļģu eila pudeļu var uziet vārdu - trappist, kas ir eila tips, kas nāk no tāda paša nosaukuma ordeņa un tika ražots klosteru brūvētavās kopš XVII gs.  Mūsdienās saglabājies tikai nepilns desmits brūvētavu (vairums Beļģijā, arī Holandē, Austrija), kas drīkst ražot autentisku trappist tipa alu.
Beļģu eila apzīmējumi Dubbel, Tripel, Quadrupel norāda apiņu daudzumu šai alū. Piemēram, tripel alū izmantots līdz pat trim reizēm vairāk apiņu nekā parastā alū. Quadrupel alū apiņu ir četras reizes vairāk, tādēļ tas ir visstiprākais no visiem - arlīdz pat 13% lielu alkohola saturu.

Skotu eils. Tam raksturīgs ilgs vārīšanas laiks, kura rezultātā rodaskaramelīga masa. Līdz ar to tam ir brūna vai tumša vara krāsa. Garša ir karamelīgi salda un bieza - ar grauzdētu iesala aeomātu Apinu ir maz. Dažām šķirnēm ir melnās tējas rūgtenā piegarša.

Amerikāņu eils. Amerikas gaišajam eilam (American Pale Ale) bieži tiek lietots saīsināts nosaukums APA. Arī šī alus pirmsākumi mklējami Lielbritānijā. Tā kā mūsdienās šī alus darīšanai tiek izmantotas vietējās izejvielas, tad katrā reģionā šis alus ir citāds. Salīdzināt ar Lielbritānijas eilu, amerikāņu gaišais eils ir dzidrāks un tajā ir vairāk apiņu. Garšā var sajust vieglu augļu piegaršu, karameles iesalu, priežu mizu, nedaudz garšvielu un nedaudz rūgtenuma.

Porteris. Portera un stouta tehnoloģijā nav lielas atšķirības. Galvenais ir vēsturiskais pamatojums. Porteris sākotnēji bija tumšais Londonas alus un tolaik populārs ostas darbinieku vidū (no turienes nosaukums: port - "osta" angļu valodā, porter - "nesējs" anglu valodā). Stout vai stout porter - tā XVIII gs. strādnieku vidē sauca vienkarši visstiprākos alus. Mūsdienās tas vairāk ir atkarīgs no alus darītavas, vai tā savu alu dēvē par stout vai par porter. Tiek ražots gan stiprs porteris, gan stouts ar mazu alkohola saturu, un otrādi.
Tomēr ir arī kāda atšķirība, tiesa, ne pārāk stingri ievērota - porteris savu tumšo krāsu iegūst no tumši apgrauzdētiem iesala miežiem, bet stouts - no apgrauzdētiem, taču neiesalinātiem miežiem.
Tradicionāls porteris ir tumsais alus, kura krāsa var variēt no brūnas līdz melnai. Garšā var nedaudz sajust rūgtenu apiņu noti. Garša ir bagātīga - var sajust gan dedzinātu karameli un kafiju, gan tumšo šokolādi.

Stouts. Stout tulkojumā no angļu valodas nozīmē "pilnīgs," "dūšīgs," "spēcīgs." Saldais stouts nāk no Anglijas.  Tam tiek pievienota laktoze (piena cukurs), kas fermentācijas procesā nepiedalās. Tas piešķir šim alus tipam raksturīgo saldenumu, kas kopā ar atturīgo, rūgteno apiņu garšu rada patīkamu līdzsvaru. Grauzdētā iesala aromāts nav tik uzkrītošs kā citām stouta šķirnēm. 
sausā stouta versija nāk no Īrijas, tāpēc to pazīst arī kā īru stoutu. Brūvēšanu raksturo neiesalinātu grauzdētu miežu izmantošanu, kas alum piešķir specifisku samtaino garšu. Šo alu raksturo stipragrauzdējuma garša, ko caurvij viegla kafijas nianse. Alus krāsa ir gandrīz necaurspīdīga, taču alus viegli brūnganās putas ir krēmīgas, biezas un ļoti noturīgas - gluži tāpat kā Guiness izlejamajam alum.
Imperial stout tipa alu Anglijas alus darītavās sāka brūvēt XVIII gadsimtā ar mērķi eksportēt to uz Krievijas caru galmiem. Tajā var sajust spēcīgu iesala garšu, arī tumšos augļus. Lai alus nesabojātos, kad to eksportē uz Krieviju, tas tika gatavots stiprs (7-10%) un apiņiem bagāts.

Latvijā. Senās latvietes bija pamanījušas, ka alus ir efektīvs un veselīgs matu ieveidošanas līdzeklis. Tikām vīri alum pievienoja ko ņiprāku - driģenes, vaivariņus un purvu mirti, kamdēļ vairākkārt pastiprinājās noreibums.
Vidējais alus patēriņš Latvijā sasniedz 67 l gadā (dsalīdzinājumam: alus "lielvalstī" Čehijā - ap 150 l, Vācija - 107, Igaunijā un Lietuvā - 90). 

Mīti. Vīriešiem alus vairojot potenci, sievietēm veidojot skaistas krūtis, samazinot vēža un infarkta risku, palēnina novecošanu. Pierādījuma gan tam nav. 

Aplūkojamie objekti.
Hofbra:uhaus. Lielākais alus krogs pasaulē, kas atrodas Minhenē.

Saites.
Lauksaimniecība.