Aliens

Āpiji

Āpijs jeb Epafs (tā Āpiju dēvējuši grieķi) ēģiptiešu mitoloģijā ir arhaisks auglības dievs. Āpija iemiesojums un svētais dzīvnieks bija melns vērsis ar īpašām baltām zīmēm, ko senēģiptieši godāja kā svētos vēršus Memfisā.

Ikonogrāfija. Ēģiptiešu ikonogrāfijā Āpijs bieži attēlots kā vērsis, kuram uz muguras novietota mūmija. Tautā bija izplatītas nelielas bronzas statuetes vērša veidolā un tika uzskatīts, ka tās veicina auglību.

Vēsture. IV un III g.tk. mijā pmē. Āpijs tika pielūgts Memfisā. Par viņa iemiesojumu tika uzskatīts melns vērsis ar īpašām baltām zīmēm. Āpija kultu pieminējuši arī senie vēsturnieki Hērodots (V gs.pmē.), Strabons, Sicīlijas Diodors (I gs.mē.), Plīnījs (I gs.mē.) un Plūtarhs (I gs.mē.). Vēlāk Āpijs tika uzskatīts par dieva Ptaha svēto dzīvnieku. Viņš tika saistīts ar Ozīrisu un aizkapa pasauli. Hellēnisma periodā Āpijs un Ozīriss saplūda sinkrētiskā dievā Serapijā un Sakārā izveidotas Āpiju kapenes - Serapeions. Serapija templis Aleksandrijā pastāvēja līdz pat IV gs.
332.g.pmē. Ēģipti iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Viens no pirmajiem viņa organizētajiem pasākumiem bija svētā vērša Āpija godināšana.
Ptolemaju laikā Āpiju vērši bija pazīstami ar dieva Serapija vārdu. 
Saskaņā ar vēlīnu un plaši izplatītu leģendu, mirušā Ozīrisa ķermenis bija iešūts Āpija ķermenī un tā aizests uz apglabāšanas vietu. Pēc būtības Āpijs būtu uzskatāms par pašu Ozīrisu. Ēģiptieši ticēja ka „Āpijā iemājoja Ozīrisa dvēsele” un ka tas bijis „Ozīrisa iemiesojums.”

Āpiju kults. Šis ir krāšņākais un godpilnākais kults, kāds Ēgiptē jebkad ir bijis veltīts dzīvniekam. Ēģiptieši Āpiju uzskatīja par dieva Ptaha un saules dieva Ra dvēseli (ba). Āpija dzīvnieks bija melns vērsis ar baltiem plankumiem īpašās vietās, tas tika uzskatīts par dieva iemiesojumu. Lai veicinātu auglību un iegūtu labu ražu ēģiptieši dzina melnu vērsi apkārt saviem laukiem. Āpijs tika saistīts ar mirušo kultu un Ozīrisa mistērijām. Tika uzskatīts pat par Ozīrisa vērsi. Govs, kurai piedzima Āpijs tika uzskatīta par svētu un arī glabāja mumificētas īpašās katakombās. God'ja arī teļus - Āpiju bērnus, to katakombas gan vēl nav uzietas.
Dzīvu vērsi Āpiju uzturēja speciālā celtnē Apeonā, to uzcēla VII gs.pmē. Memfisā netālu no Ptaha tempļa. Svētais dzīvnieks uzturējās svētnīcā un to apkopa priesteri. Kad vērsis nobeidzās, to svinīgā ceremonijā ieblzamēja un apbedīja, bet tā vietu ieņēma kāds cits.
Svētku dienās ar svinīgu procesiju vērsi izveda no svētnīcas. Zēnu kori dziedāja svinīgas reliģiskas himnas, liela ļaužu masa priekā gavilēja. Svētceļnieki ieradās no pat no tālām malām, lai uzklausītu Āpija orākula pareģojumus. 
Ar laiku senēģiptiešiem kļuva garlaicīgi pielūgt tikai Āpiju un tie sadomāja vēl dažādus pavadošus citu dzīvnieku kultus. Piemēram, govs, kas dzemdējusi Āpiju, tika uzlūkota kā dieve Izīda (dievmāte!). Dievam Totam bija ibisa galva - tātad jāpielūdz ibiss, Horam vanaga galva - tātad jāpielūdz vanags.
332.g.pmē. Maķedonijas Aleksandrs pēc Ēģiptes iekarošanas, noorganizēja svētā vērša Āpija godināšanu. Tas bija visai pompozs pasākums. Aleksandrs pavēlēja par godu Āpijam pēc grieķu parauga sarīkot sporta spēles, dziedoņu un dzejnieku sacensības. Tāpat, lai svētkiem piešķirtu vēl lielāku spožumu, tika ataicināti ievērojami mākslinieki no pašas Hellādas. Tie atsteidzās dažādu motīvu vadīti; gan labprātīgi, gan baidīdamies nepaklausīt valdnieka pavēlei, gan arī atalgojuma dēļ. Dziesminieki un virtuozie izpildītāji it labi apzinājās, ka piedalās nožēlojamā komēdijā. Ar daiļskanīgām vārsmām viņi cildināja četrkājainu lopu, kas laiski gremoja barību kolonnām greznotājā pagalmā un ar lielu interesi noraudzījās uz govju harēmu. Taču mākslinieki labi saprata, ka šo pazemošanos prasa viņu valdnieka reālā situācija. Cildena mērķa dēļ jebkuru upuri ir vērts nest.
Aleksandrs Āpija godināšanu organizēja pragmātisku apsvērumu vadīts. Viņš gribēja, lai ēģiptieši viņu uzskatītu par atbrīvotāju no persiešu virskundzības, nevis par parastu okupantu. Tādēļ viņš parādīja īpašu cieņu vietējām paražām, svētvietām, svētajām relikvijām un ticējumiem. Aleksandram nebija iebildumu arī pret to, ka Memfisas svētnīcas priesteri ietērpa viņu faraona tērpā. Tā bija gudra un tālredzīga politika.
Svētā vērša Āpija nāve tika uzskatīta par lielu nelaimi un sliktu zīmi. Mirušu vērsi Āpiju mumificēja un apglabāja īpašā nekropolē - Serapeonā.

Hērodots par svēto vērsi Āpiju. Āpiju (Epafu) aprakstījis „vēstures tēvs” Hērodots V gs.pmē.: „Tas ir melns, uz pieres viņam balts četrstūris, uz muguras ērgļa attēls, astē divkārši mati, bet zem mēles - vaboles attēls.” Jāsaka, ka tas ir visai interesants un arī savāds Hērodota sniegts svētā vērša apraksts. Hērodots vēl raksta: „Ēģiptieši domā, ka vērši ir svēti Epafa (Āpija) dzīvnieki un tāpēc tos dažādi pārbauda: ja vērsim ir kaut viens vienīgs melns mats, tad viņš vairs nav šķīsts. To pārbauda kāds īpaši šim uzdevumam izraudzīts priesteris, gan vērsim stāvus stāvot, gan uz muguras guļot; viņš izvelk tam ārā arī mēli, lai pārliecinātos, vai uz tās nav zīmes, par kurām es pastāstīsu citu reizi, apskata arī astes spalvas, vai tās ir tā saaugušas, kā vajadzīgs. Ja visas šais pārbaudēs vērsis ir atrasts nevainojams, tad priesteris, to apliecinādams, apvij tam ap ragiem papirusu, uztriepj uz tā zīmogu, un tad vērsi var vest prom. Nāves sods ir paredzēts tam, kas upurē neapzīmogotu vērsi. Tā viņi pārbauda upura dzīvniekus, bet pati upurēšana notiek šādi.
Apzīmogoto dzīvnieku pieved pie altāra, uz kura šai gadījumā deg uguns, tad upuri aplaista ar vīnu, piesauc dievu un nokauj. Pēc tam upurim nogriež galvu un nodīrā ādu. Galvu viņi briesmīgi nolād un, ja tur dzīvo arī hellēņi, tad galvu aiznes uz tirgu un pārdod hellēņiem, bet, ja hellēņu tur nav, tad iemet upē. Galvas nolādēdami, viņi tām saka - ja upurētajiem pašiem vai arī visai Ēģiptei draudot kāda nelaime, tad lai tā nākot pār šo galvu.
Paradums aplaistīt upurus ar vīnu un tā rīkoties ar viņu galvām ir visā Ēģiptē vienāds, un tā viņi dara ar visiem upurdzīvniekiem, tāpēc neviens ēģiptietis neēdis nevienas dzīvas radības galvu, turpretim upuru iekšu izņemšana un sadedzināšana ir citāda katram upura veidam.
Tā visi ēģiptieši upurē šķīstus vēršus un teļus,...” 

Par Āpija kultu liecina arī uzraksti uz māla plāksnītēm, ostrakām un papirusiem - daļa no tiem uzieti izrakumos Sakārā vēl XIX gs. Piemēram, Vīnes papiruss, kas tiek datēts ar II gs. pmē. 

Vīnes papiruss par svēto vērsi Āpiju. Tajā aprakstīts, kā pagatavot Āpija mūmiju 70 dienās. Papirusā sīki aprakstīta vērša mumifikācija - kā līķi apstrādā ar dažādām eļļām, kā izņem iekšējos orgānus, kā orgānu dobumus aizpilda ar sodas un skaidu maisiņiem, kā atsevišķi apstrādā asti, ekstremitātes, ausis, mēli un ragus. Acu dobumos ievietoja īpašus tamponus un amuletus, nogrieza nagus un protezē tos ar zelta nagiem. Mūmiju ievieto koka zārkā, divi priesteri velk to uz svēto ezeru, ievieto īpašā laivā un brauc ar to, lasot svētos tekstus. Pēc tam veic mutes atvēršanas rituālu. Galu galā krāšņa procesija nes Āpija mūmiju uz Serapeonu, lai to apglabātu pazemes kamerā.
Atsevišķā teksta daļā aprakstīti 157 rituālie trauki. Vēstīts arī par to, kā bija jābūt apģērbtiem priesteriem. Vēl Vīnes papirusā aprakstīta Balzamēšanas māja Memfisā, kurā tika veikti rituāli - šo vietu Āpija svētnīcā arheologi uzgāja 1941.gadā.

Tomēr Paleo-SETI hipotēzes piekritēji, piemēram, Valters Jergs Langbeins un Hartvigs Hausdorfs, gan izsaka šaubas, vai šajos milzīgajos granīta sarkofāgos jebkad bijuši apbedīti vērši. 

Aplūkojamie objekti.
Āpiju kapi Serapeonā. Šo svēto vēršu kapus uzgāja O.Mariets Serapeonā. Plašā apakšzemes nekropole nosaukta par godu ēģiptiešu dievam Serapīdam.To ieejas priekšā bija svētnīca. Slīpa šahta veda lejā uz kapenēm, kur atdusējās vērši. Kapu kameras bija izvietotas 100 m gara gaiteņa sānos.
Kapeņu palašināšana turpinājās līdz pat Ptolemaju laikiem un gaiteņu garums pieauga līdz 350 m. Paši vērši tika guldīti sarkanā un melnā Asuānas granīta sarkofāgos, kas patreiz ir masīvākie pasaulē, jo sver ap 70 tonnām. To vāki sver 20–30 tonnas.

Serapija svētnīca Memfisā. Tajā kalpojis grieķu zinātnieks Aleksandrijas Ptolemajs. Vīnes papirusā bija minēts, ka Āpija svētnīcā Memfisā bijusi balzamēšanas māja un šo svētnīcas daļu arheologi atraka 1941.gadā. Te tika uzieti Āpiju pieminoši uzraksti un 8 lieli alebastra galdi balzamēšanai - tie bija aprīkoti ar notecēm šķidrumiem.

Āpiju govju katakombas Sakārā.

Atradumi.
Āpija statuja no Serapeona. Šo statuju uzgājis franču arheologs O.Mariets izrakumos Serapeonā. Tagad tā aplūkojama Luvrā.
Uz Serapeona griestiem O.Mariets atklāja uzrakstu veltītu svētajam vērsim: „Tev nav tēva, tevi radījušas debesis.”

Saites.
Senēģiptiešu mitoloģija.