Aliens

Acteku mitoloģija

Acteku mitoloģiskie un reliģiskie priekšstati.

Vēsture. XIII gadsimtā tagadējā Mehikas ielejā no ziemeļiem ieradās acteki, kas lielā mērā pārņēma savu priekšteču tolteku, sapoteku, maiju mitoloģiskos priekšstatus.
Kopumā acteku reliģija bija politeiska, taču divu galveno dievu Ketcalkoatla un Uicilipočtli pielūgsmē pamanāmas monoteisma pazīmes. Dēl ciešās saistības ar astronomiju šī reliģija atstāja ārkārtīgi spēcīgu ietekmi uz acteku civilizāciju kopumā.
Izcelsmes ziņā sarežģītā acteku dievu panteona attīsti pārtrauca spāņu iebrukums. 

Acteku kalendārs. Topalhualli - acteku (Centrālā Meksika, Meksikas D-daļa) svētais kalendārs, kurā bija 260 dienas, kas sadalītas 20 nedēļās, nedēļā bija viena diena, katrai nedēļas dienai atbilda sava dievība. Paralēli tika lietots arī Saules kalendārs, kurš ietvēra 5 gadus ilgu ciklu. Topalvals atbilst maiju Colkīna kalendāram.

Raksturojums. Acteku mitoloģijas pamatmotīvi:
· divu pirmsākumu (gaismas un tumsas, saules un valgmes, dzīvības un nāves u.c.) mūžīga cīņa;
· Visuma cikliskā attīstība;
· cilvēku atkarība no dievībām, kas personificē dabas spēkus un tos kontrolē; 
· nepieciešamība pastāvīgi barot dievus (dažus pat katru dienu) ar cilvēku asinīm (bez tām viņi aizietu bojā).

Acteki uzskatīja, ka dievi bez cilvēku asinīm aizietu bojā (tātad, mirstīgi). Dievu nāve izraisītu visas pasaules katastrofu, tāpēc bija obligāta regulāra cilvēku upurēšana. 
Reti sastopami norādījumi uz dievu radniecības attiecībām, kas tā samudžina grieķu mitoloģiju. Acteku mitoloģiskajai sistēmai vēl raksturīgs arī savdabīgs dievu tēlu vienreizīguma un daudzējādības savienojums. Piemēram, acteku dievu panteonā ir lietus dievs Tlaloks un daudz tlaloku, kas dzīvo kalnu virsotnēs. Vēl viens piemērs: ir baltais Teskatlipoka (arī Kecalkoatls) un sarkanais Teskatlipoka (arī Šipetoteks).
Acteki arī uzskatīja, ka ik pēc 52 gadiem visums pakļauts iznīcināšanas briesmām, tādēļ katra šāda jauna cikla sākumu un beigas pavadīja īpašas ceremonijas, lai tādā vīzē izlūgtos zināmu atpestīšanu vai soda mazināšanu...

Acteku kosmogonija un kosmoloģija. Acteku mīti vēsta, ka dievi Teskatlipoka un Ketcalkoatls radīja Visumu. Visumam, pēc acteku priekšstatiem, ir vairāki attīstības periodi - ēras:
1. Ēra, kurā augstākā dievība un saule bija dievs Teskatlipoka. Šīs ēras beigās jaguāri iznīcināja gigantu(milžu) cilti, kas tolaik apdzīvoja Zemi. Kāds acteku teksts vēsta sekojošo: „Bet debesu jaguāri aprija milžus. Viņi metās lejup no krēslainajām debesīm un tos iznīcināja.”
2. Ērā par sauli un arī par galveno dievu kļuva Ketcalkoatls. Šī ēra beidzās ar viesuļvētru. Šis ēras cilvēki pārvērtās par pērtiķiem.
3. Ērā saules dieva funkcijas pildīja Tlaloks. Viņa ēra noslēdzās ar pasaules ugunsgrēku.
4. Ērā par sauli kļuva ūdens dieviete Čalčiutlikue. Šī ēra noslēdzās ar plūdiem, kuru laikā cilvēki pārvērtās par zivīm.
5. Ērā, kurā, pēc acteku priekšstatiem, dzīvojam mēs, saule ir dievs Tonatiu. Arī šī ēra noslēgsies ar drausmīgu kataklizmu. Kāds acteku mīts vēsta, ka piektās ēras sākumā (vai ceturtās ēras beigās?) dievi sapulcējušies Teotivakanā vienkopus, lai izlemtu, kurš no dieviem kļūs par 5.ēras saules dievu. Acteku mīts vēsta: „Nakts laikā, kad vēl nespīdēja saule, kad vēl nebija dienas, tad, tā stāsta, dievi sapulcējās vietā, ko sauc par Teotivakanu, lai apspriestos par cilvēku.” Šķiet, ka ar tumsas laiku acteki būs domājuši grēku plūdus vai laiku pēc tam. Tieši tāpēc, lai izbeigtu pasaulē tumsas laiku, dievi bija sapulcējušies Teotivakanā. Lai noskaidrotu kurš no dieviem kļūs par 5.ēras sauli, dievi Teotivakanā sakūruši ugunskuru, kurā izredzētajām vajadzēja mesties iekšā. Taču dievi baidījušies no milzīgā karstuma. Beidzot ar briesmīgu slimību slimojošais Nanautls („buboņiem klātais”) metās liesmās un sāka „čurkstēt kā uz oglēm cepta gaļa.” Pēc viņa dievišķajās liesmās metās Tekistekatls („tas, kas atrodas jūras gliemeža gliemežnīcā”). Šis dievs jau pirms tam bija trīs reizes mēģinājis ielekt ugunskurā, bet izbijies no karstuma. Nanautls kļuva par sauli (dievu Tonatiu), bet Tekistekatls - par mēnesi (dievu Mectli). Sākotnēji mēness spīdēja tikpat spoži kā saule, līdz kāds aizkaitināts dievs iesvieda tam ar trusi. Kopš tā laika Mectli tiek attēlots, kā melns disks vai kā trauks ar ūdeni, uz kura atrodas trusis.
Acteki ticēja, ka ik pēc 52 gadiem Visums tiek pakļauts bojāejas briesmām. Tāpēc katra 52 gadu cikla beigās un jauna cikla sākumā acteki organizēja īpaši nozīmīgas ceremonijas, kuras, protams, neizpalika cilvēku upurēšana.

Visuma uzbūve. Pa horizontāli Visumu iedalīja centra un četrās debespusēs. Visuma centrs atradās uguns dieva Šiutekutli pārziņa. Austrumos atradās pārpilnības zeme, kurā valdīja Tlaloks un mākoņu un zvaigžņu dievs Miškoatls. Dienvidos (ļaunuma apvidus) valdīja sējas dievs Šipetoteks un Makuilšočitls. Rietumos atradās planētas Venēras mājvieta. Bet planēta Venēra acteku mitoloģijā tiek saistīta ar dievu Kecalkoatlu.
Pa vertikāli Visumu iedalīja 13 debesīs (katrā no tām dzīvoja kāds noteikts dievs) un Miktlanā - 9 pazemes pasaulēs, ko apdzīvoja mirušie.

5.cilvēku paaudzes radīšana. Ceturtās „saules” beigās dievi savācās Teotivakānā ar jautājumu – kas turpmāk apdzīvos Zemi? Ketcalkoatls (pieņēmis aklā suņa Šolotla (Venēra vakarā) izskatu, lai varētu redzēt mirušo mājvietas Miktlanas tumsā) devās uz Miktlanu ("mirušo zemi") un teica dievišķajam pārim, kas valdīja šai zemē: "Es atnācu meklēt vērtīgos kaulus, kurus tu glabā, Es atnācu tiem pakaļ." Pārvarējis daudz grūtību un izvairoties no lamatām, Ketcalkoatls ieguva „vērtīgos kaulus”: "...viņš... piecēlās un paņēma vērtīgos kaulus: vienā pusē gulēja vīrieša kauli, otrā – sievietes kauli. Ketcalkoatls paņēma tos un pagatavoja saini. Viņš aiznesa tos uz Tamoančanu ("mūsu izcelšanās vieta"). Tad atdeva tos dievietei Siuakoatlai ("sieviete–čūska"), kura bija maģijas dieviete. Viņa: samala tos un ielika īpašā vannītē. Virs tās Ketcalkoatls izlaida asini no savas pipeles. Citu dievu klātbūtnē Siuakoatla samaisīja samaltos kaulus ar Ketcalkoatla asinīm, un no šā mālam līdzīgā maisījuma radās maseguali. Cilvēce bija radīta no jauna. 

Acteku dievu panteons. Acteku dievu panteonu veidoja daudz dievu, ko var apvienot vairākās grupās:
1.dievu grupa - auglības un stihiju dievi. Tlaloks, Tlasolteatls, Koatlikue u.c.
2.grupu veido trīs lielākie acteku panteona dievi - Uicilopočtli, Teskatlipoka un Kecalkoatls.
3.grupā apvienoti zvaigžņu un planētu dievi: Tonatiu, mēness dievs Mectli, Miskoatls, planētas Venēras dievs Tlauskalpantekutli, zvaigžņu dievi - Sencana, Mimiškoa u.c.
4.grupu veido nāves un pazemes pasauļu dievi - Tlaltekutli, Miktlantekutls, viņa sieva Miktlansiutla.
5.grupu veido no agaves sulas gatavotā reibinošā dzēriena atli dievības: Majuela, Patekatls u.c.
6.grupa ir dievu radītāju grupa. Dievi radītāji bija formāli acteku panteona valdnieki. Šajā grupā ietilpst Tloke, Navake, Ometekutli, Tonakatekutli un viņa sieva Tonekasiutla.

Vairākums acteku panteona dievību bija antropomorfiskas. Tikai nedaudzām no tām bija ofiomorfiskas (čūskveida) un teriomorfiskas (zīdītāju) iezīmes.

Miktlantekutls („Miktlanas valdnieks”) - acteku mitoloģijā pazemes pasauļu dievs Miktlantekutlu attēloja kā skeletu vai kā cilvēku ar galvaskausu galvas vietā; viņa pavadoņi bija sikspārnis, zirneklis un pūce. Ceļš līdz tā valstībai - Miktlānai ilga 4 dienas. Mirušajiem bij jāiziet caur diviem kalniem, kas grasījās to saspiest, vienlaikus izvairoties no čūsku un krokodilu uzbrukumiem, jāšķērso astoņi tuksneši, jāuzkāpj astoņos kalnos, jāiztur salts vējš, kas sviež tam sejā akmeņus un obsidiāna lauskas. Beidzot uz maza, sarkana suņa muguras mirušais šķērsoja platu upi. Nokļuvis pie Miktlantekutla, mirušais viņam sniedza dažādas veltes, un viņam tika ierādīta kāda no vietām deviņas pazemes valstībās. Miktlānā nokļuva visi iedzīvotāji, izņemot, slīkoņus, karavīrus un dzemdībās mirušās sievietes.

Šipetoteks („mūsu skrandainais vadonis”) - acteku mitoloģijā dievība, kas saistīta ar senajām pavasara sējas dievībām Šipetoteks parasti saistījās ar dabas atjaunotni pavasarī, burvju dzērienu oktli. Parasti Šipetoteku attēloja tērpušos mugurpusē šņorējamā akā, kas bija darināta no cilvēku ādas, no elkoņiem tam nokarājās upura rokas ar izplestiem pirkstiem. Tā seju sedza cilvēka ādas maska (tāpēc tēlam dubultas lūpas), uz galvas koniska cepure ar divām bezdelīgas astei līdzīgām rotām, rokā - figūrveida zizlis ar grabuli galā un vairogs. Visām Centrālamerikas tautām bija rituālas upurēšanas Šipetotekam, kuru laikā priesteri ietērpās upurēto cilvēku ādās un svinīgi dejoja ar karavīriem, kas bija saņēmuši gūstekņus.

Šiutekutls - Centrālamerikas indiāņu mitoloģijā uguns un vulkānu dievs - gan debesu, gan nesaudzīgās un visu aprijošās pazemes uguns dievs, kā arī mājas pavarda dievs. Šiutekutlu attēloja ar seju, kurai viena puse izkrāsota sarkana, bet otra - melna, rokās tam bija zizlis un vairogs vai smēķējamie sveķi un kūpināmais trauks.

Teskatlipoka („kūpošais spogulis”) - Centrālamerikas indiāņu mitoloģijā dievība, kurā attēlojas daudzu senāk dievību īpašības: maiju un nauatlu cilšu galvenais dievs. Teskatlipoka figurē kā nakts dievs, laupītāju, burvju aizbildnis. Vissenākā Teskatlipoka izpausme bijusi Tepejotls („kalnu sirds”) - jaguārveidīgs alu, zemestrīču un citu nelaimju dievs. Acteku mītos viņš bieži attēlots kā Kecalkoatla pretinieks, Uicilopočtli līdzbiedrs darbos, viņa dubultnieks. Pēc acteku domāšanas Teskatlipoka simbolizēja ziemu, ziemeļu zvaigžņotās debesis, tāpēc to attēloja ar melnu, dzeltenām šķērssvītrām klātu seju vai sava gara-dubultnieka jaguāra izskatā(plankumainā kažoka dēļ tiek salīdzināts ar zvaigžņotajām debesīm). Pēc dažiem mītiem, lai iegūtu uguni, Teskatlipoka pārvērties par Polārzvaigzni; viņš kļūst arī par Lielā lāča zvaigznāju.
Teskatlipoka simbols ir spogulis, no kura paceļas dūmu strūkla. Tas nēsā spoguli, piestiprinātu pie deniņiem vai arī pie kājas stulmeņa - tā viņš redz visu, kas notiek pasaulē.
Raksturīga pazīme Teskatlipokam ir arī gredzens, ko tur pakārtu dzeltenā ādas lentā. Tāds pats gredzens ir viņa brāļiem - Uicilopočtlam, Kecalkoatlam un Šipetotekam.
Actekiem ir arī gaišais Teskatlipoka „paveids” - sarkanais Teskatlipoka (sinkretizācija ar Šipetoteku). Teskatlipoku uzskatīja gan par ļaunprātīgu, gan labvēlīgu dievību, viņš bija gan pasaules radītājs, gan tā postītājs, visurredzošā acs tumsā, ļaunā soģis un atriebējs, visuresošs un visu zinošs, nesaudzīgs, pilns nejaušību.
Par īpaši briesmīgu Teskatlipoka izskatu tika uzskatīts ķermenis bez galvas, ar divām durtiņām krūtīs, šīs durtiņas taisījās vaļā un ciet, radot koka ciršanai līdzīgu troksni. Šāda veida dievības figūras atrastas Teotivakānā.
Acīmredzot Teskatlipoka pamatā ir htoniski vulkānu, pazemes spēku dievi. Nauatlu cilšu mitoloģijā viņa tēls saplūst ar zvaigžņotās debess - ziemeļu un aukstuma dievu - Teskatlipoku, ir arī „pirmās ēras” saule.
Teskatlipoku plaši pielūdza, viņam tika upurēts, katru gadu acteki izvēlējās Teskatlipokas impersonatoru[2]- skaistu jaunekli bez fiziskiem defektiem. Gadu pret viņu izturējās kā pret dievību, pielūdza, bet pēc tam upurēja, kas raksturīga cilvēka-dieva kulta iezīme indiāņu reliģiskajos priekšstatos.

Tlaloks - acteku mītos lietus un pērkona dievs, visu uzturā lietojamo augu pavēlnieks (kas līdzīgs mūsu Ūsiņam tikai gan vienā aspektā). No viņa bija atkarīga zemes auglība, tāpēc viņam upurēja cilvēkus, visbiežāk bērnus. Tlaloku attēloja kā antropomorfisku būtni ar pūces acīm, jaguāra ilkņiem un čūsku gredzeniem zem deguna. Viņam bija melns ķermenis, galvā robots kronis, bet rokās - čūskveidīgs, zobiem rotāts zizlis, kukurūzas stiebrs vai ar ūdeni pildīta krūze.

Tloke Nauake - acteku mitoloģijā augstākā dievība (viena no augstāk dievību grupas), sākotnēji Tloke Nauake bija epitets dievam-demiurgam Tonatekutlam un Šiutekutlam.

Uicilopočtls - acteku augstākā dievība, sākotnēji acteku cilts dievs. Vēlāk Uicilipočtls kļuva par jaunās, zilās debess, kara un medību dievu, kā arī acteku aristokrātijas aizbildni. U. Bija viens no tiem dieviem, kam upurēja visvairāk. To attēloja kā antropomorfisku būtni ar kolibri formas cepuri, četrām dūņu bumbiņām rotātu vairogu un loku vai šķēpu metamo ierīci un šķēpiem rokās.

Nobeigumam jāmin, ka stāsts par Šipetoteku un Kamaštli, viņu savstarpējo konverģenci ir tikai viens, kas atrodas Bonampakas sienu gleznojumos. Gleznojumi parāda maiju glezniecības, dārglietu (mozaīkas maska un kaklarota), arhitektūras slēpto informāciju par viņu vēsturi un senajām tradīcijām Tas apstiprina iepriekšējās hipotēzes, ka maiji bijuši barbariska, kareivīga tauta, līdzinoties vēlākajiem actekiem, tātad šie pētījumi pamatos sagrauj daudzus vēsturiski iesīkstējušos uzskatus.
Atšifrējot tikai vienu no šiem sienu gleznojumiem, nonākam pie jautājuma, vai šīs cīņu ainas, kuras atklāja 1946.gadā, vispār attēlo patiesas cīņas. Tas tomēr liek domāt, ka pareizs bijis uzskats par maijiem kā miermīlīgu tautu.

Cilvēku upurēšana. Šis ir pats pretīgākais acteku reliģijas aspekts. Priesteri no upura krūtīm rāva ārā vēl pukstošas sirdis.
Acteki bija ļoti kareivīgi. Nereti karadarbība tika uzsākta tikai tāpēc, ka actekiem nebija vairs gūstekņu, ko upurēt dieviem. Gūstekni pirms upurēšanas labi nobaroja, izārstēja, ja tas bija slims. Acteki bija pārliecināti, ka dieviem pienākas saņemt pilnvērtīgas dāvanas. 
XVI gadsimtā Meksika ieradās Kortess ar 400 spāņu karavīriem. Viņš kopā ar karavīriem acteku galvaspilsētā Tenočtitlanā apmeklēja vienu no lielākajiem acteku tempļiem, kur tika upurēti cilvēki. Upurēšana notika uz jašmas akmens, ko acteki vērtēja augstāk par zeltu. Upuri nogalināja ar lielu obsidiāna nazi. Visas telpas sienas bija asinīs. Blakus templim uz paugura atradās ēka, kas bija piepildīta ar galvaskausiem. Kāds no Kortesa karavīriem saskaitīja aptuveni 136 000 cilvēku galvaskausu!
Kāpēc acteki nesa saviem dieviem asiņainus cilvēku upurus? Tas tika darīts tāpēc, ka no cilvēku asinīm bija atkarīga dievu eksistence, viņu spēja veikt savas funkcijas un līdz ar to arī Visuma eksistence, jo ejot bojā dieviem, boja ietu arī Visums un dzīvība. Acteki laikam ticēja, ka viss ir savstarpēji saistīts. 
Upurēts tika uzvaru vārdā. Tāpat, lai izpelnītos zemes dievietes Tlasolteotlas labvēlību, acteki dievietes svētku dienā upurēja meiteni, bet no viņas ādas pēc tam izgatavoja jaku dievietes priesterim. Upuris saules dievam Teskatlipokam tika izraudzīts jau iepriekš. Tas bija visskaistākais, visveselīgākais un spēcīgākais gūsteknis. Viņam veselu gadu visādi izdabāja un izpildīja visas viņa velēšanās. Mēnesi pirms Teskatlipoka svētkiem nākamais upuris saņēma četras skaistas meitenes. Teskatlipoka svētku dienā viņu aizveda uz templi, noguldīja uz upurēšanas akmens, ar nazi pāršķēla krūtis un izņēma vēl pulsējošu sirdi, lai dāvātu to saules dievam.

Leģenda par Lielajiem plūdiem. 
Leģenda par Mehiku.

Actlāna. Tā acteki sauca savu pirmdzimteni. Pats acteku vārds ir atvasinājums no Actlānas. Actlānas vārds atgādina Atlantīdu. Varētu domāt, ka abi vārdi ir sinonīmi, kas apzīmē vienu un to pašu zemi, kas pēc Platona nogrimusi Atlantijas okeānā. Senos acteku zīmējumos Actlana attēlota kā kalnu apņemta sala, kurā vienu virsotni ierobežo mūri un kanāli. Attēlojums līdzinās Platona aprakstītajai zemei.

Acteku mitoloģijas atspoguļojums mākslā un literatūrā. Acteku mitoloģija ir plaši atspoguļota literatūrā un mākslā. Nozīmīgākajiem dieviem acteki cēla tempļus, kuros atradās to akmens un koka statujas. Par godu dieviem tika sacerētas himnas. Mitoloģiskie sižeti atspoguļojās arī prozā un hronikās. Filozofiskie pamati attīstījās savā sākotnējā mitoloģiskajā veidolā.

Acteku mitoloģija un kristīgā ticība. XVI gadsimtā acteku milzīgo valsti iekaroja Kortess ar 400 karavīru lielu karaspēku. Tika ieviesta kristīgā ticība. Tas bija visai sarežģīts process, kura gaitā daudzi Centrālamerikas indiāņu mitoloģijas tēli saplūda ar katoļu svēto kultu. Piemēram, pamatā teiksmai par ļauno Kristu ir senie priekšstati par zemestrīču dievu Ketcalkoatlu. Ketcalkoatlu reizēm pielīdzināja jaundzimušajām Kristum.

Mictlāna. Aizkapa pasaule acteku mitoloģijā, kas sastāv no 9 ellēm. Saskaņā ar nostāstiem, ceļš uz Mictlānu ilgst 4 dienas, kuru laikā mirusā dvēselei var uzbrukt čūska un milzīgs krokodils. Dvēselei jāpāriet starp diviem to saspiedošiem kalniem, pēc tam (pēc satikšanās ar rāpuļiem) jāšķērso 8 tuksneši, 8 kalni, jāpārdzīvo auksts vējš, kas pūš akmeņus un obsidiāna asmeņus. Pašās beigās dvēselei jāšķērso plata upe maza sarkana suņa mugurā. 

Narkotiskie augi acteku reliģijā. Tie vislabprātāk lietoja ololiuki (ipomejas sēklas), kuras iedarbība stipri līdzinās LSD. Tāpat actekiem bija populāras arī dažādas psihoaktīvās sēnes – paši acteki tās sauca par „dievu miesu” (teonanaktl).
Zinātnieki izanalizēja mūku u.c. saglabātās liecības un secināja: „Svētie halucinogēni spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai „prastļaužu” pareģošanas un dziedināšanas praksē. Tās bija daudz sarežģītāku ticējumu un rituālu neatņemama sastāvdaļa, un tika daudzskaitlīgā priesteru klana atbalstīta. Līdzīgi halucinogēni nodrošināja cilvēkiem sakarus ar draudīgajiem acteku galvaspilsētas Tenočtitlānas dieviem.” (Furst in Hammond, „Mesoamerican Archeology,” 192.lpp.)
XVI gs. mūki par to raksta: „Ololiuki... laupa saprātu tiem, kas to lieto... Vietējās ciltis tādejādi sazinās ar sātanu... Viņus ved maldībās dažādas halucinācijas, ko viņi pieraksta dievībai, kas, pēc viņu ieskatiem, mīt šais sēklās.” (Schultes u.c., „Plants of the Gods,” 170.lpp.)
Vai arī: „Viņi raduši ēst svaigas sēnes, no kurām uz laiku zaudē saprātu... Ar šo sēņu palīdzību viņi novēro dažādas vīzijas un iegūst atklāsmes par nākotni – tā sātans runā ar viņiem šādā stāvoklī.” (Duran citēts no Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 202.lpp.)
Sāguns savā hronikā: „Iesākumā viņi lieto sēnes... Kad sēņu iedarbība kļūst jaušama, vieni cilvēki dejo, citi raud. Taču daži, saglabājot kontroli pār savām sajūtām, pienāk pie mājas un sēst savās vietās. Viņi jau nedejo, bet tikai sēž un klanās... Kad sēņu iedarbība atslābst, viņi vēršas viens pie otra un stāsta par to, kādi bijuši viņu redzējumi...” (Sahagun citēts no „The Wondrous Mushroom,” 206.lpp.)
„Kad priesteri vēlas kontaktēt ar saviem dieviem un iegūt no viņiem vēstījumu, tad ēd šo augu [ololiuki], lai sasniegtu izdalījumus. Un tad tie novēro tūkstošiem vīziju un sātanisku halucināciju...” (Francisco Fernandez citēts no Peter T.Furst, „Hallucinogens and Culture,” 67.lpp.)
„Tā ir viņu tradīcija – dejot un apreibināties ar dažu sēņu palīdzību. Pateicoties tām viņi redz milzum daudz vīziju un briesmonīgu figūru.” (citēts no Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 218.lpp.)
Mūks Torbio de Benevente laikam gan atstājis pašu detalizētāko novērojumu: „Viņi apdullinās citā veidā... Dara to ar sēņu palīdzību... Tā kā šīs sēnes ir rūgtas, bet tās jāēd svaigas, pēc viņām vai kopā ar tām ēd nedaudz medu. Bet pēc kāda laiciņa viņi novēro tūkstošiem vīziju, galvenokārt – čūskas... Šīs sēnes viņi sauc par teunanakatl [teonanakatl], kas nozīmē „dieva miesa,” vai sātana, ko viņi pielūdz.” (citēts iekš no Wasson, „The Wondrous Mushroom”

Attēls no Maljabečano kodeksa. Tajā redzams cilvēks, kas ēd sēnes. Aiz viņa briesmonis no Citpasaules.
Florences kodekss. „Sātanisko” sēņu attēlojums. 

Attiecīgi atradumi.
Acteku Saules akmens. Apaļš altāra akmens, kas uziets 1790.gadā tagadējās Mehikas centrā un satur gravējumus, kas attēlo acteku kosmogoniskos laika periodus.

Saites.
Acteki.