Aliens

Acteku mitoloģija

Kopumā acteku reliģija bija politeiska, taču divu galveno dievu Ketcalkoatla un Uicilipočtli pielūgsmē pamanāmas monoteisma pazīmes. Dēl ciešās saistības ar astronomiju šī reliģija atstāja ārkārtīgi spēcīgu ietekmi uz acteku civilizāciju kopumā.

Vēsture. XIII gs. Mehikas ielejā no ziemeļiem ieradās acteki. Viņi lielā mēra pārņēma savu priekšteču (tolteku, sapoteku, maiju, mišteku un tarasku) mitoloģiskos priekšstatus.
Tālāku acteku mitoloģijas attīstību pārtrauca spāņu iekarotāji XVI gadsimtā.

Raksturojums. Acteku mitoloģijas pamatmotīvi:
· divu pirmsākumu (gaismas un tumsas, saules un valgmes, dzīvības un nāves u.c.) mūžīga cīņa;
· Visuma cikliskā attīstība;
· cilvēku atkarība no dievībām, kas personificē dabas spēkus un tos kontrolē; 
· nepieciešamība pastāvīgi barot dievus (dažus pat katru dienu) ar cilvēku asinīm. 

Acteki uzskatīja, ka dievi bez cilvēku asinīm aizietu bojā (tātad, mirstīgi). Dievu nāve izraisītu visas pasaules katastrofu, tāpēc bija obligāta regulāra cilvēku upurēšana. 
Reti sastopami norādījumi uz dievu radniecības attiecībām. Acteku mitoloģiskajai sistēmai vēl raksturīgs arī savdabīgs dievu tēlu vienreizīguma un daudzējādības savienojums. Piemēram, acteku dievu panteonā ir lietus dievs Tlaloks un daudz tlaloku, kas dzīvo kalnu virsotnēs. Vēl viens piemērs: ir baltais Teskatlipoka (arī Kecalkoatls) un sarkanais Teskatlipoka (arī Šipetoteks).

Acteku kosmogonija un kosmoloģija. Acteku mīti vēsta, ka dievi Teskatlipoka un Ketcalkoatls radīja Visumu. Visumam, pēc acteku priekšstatiem, ir vairāki attīstības periodi - ēras:
1. Ēra, kurā augstākā dievība un saule bija dievs Teskatlipoka. Šīs ēras beigās jaguāri iznīcināja gigantu(milžu) cilti, kas tolaik apdzīvoja Zemi. Kāds acteku teksts vēsta sekojošo: „Bet debesu jaguāri aprija milžus. Viņi metās lejup no krēslainajām debesīm un tos iznīcināja.”
2. Ērā par sauli un arī par galveno dievu kļuva Ketcalkoatls. Šī ēra beidzās ar viesuļvētru. Šis ēras cilvēki pārvērtās par pērtiķiem.
3. Ērā saules dieva funkcijas pildīja Tlaloks. Viņa ēra noslēdzās ar pasaules ugunsgrēku.
4. Ērā par sauli kļuva ūdens dieviete Čalčiutlikue. Šī ēra noslēdzās ar plūdiem, kuru laikā cilvēki pārvērtās par zivīm.
5. Ērā, kurā, pēc acteku priekšstatiem, dzīvojam mēs, saule ir dievs Tonatiu. Arī šī ēra noslēgsies ar drausmīgu kataklizmu. Kāds acteku mīts vēsta, ka piektās ēras sākumā (vai ceturtās ēras beigās?) dievi sapulcējušies Teotivakanā vienkopus, lai izlemtu, kurš no dieviem kļūs par 5.ēras saules dievu. Acteku mīts vēsta: „Nakts laikā, kad vēl nespīdēja saule, kad vēl nebija dienas, tad, tā stāsta, dievi sapulcējās vietā, ko sauc par Teotivakanu, lai apspriestos par cilvēku.” Šķiet, ka ar tumsas laiku acteki būs domājuši grēku plūdus vai laiku pēc tam. Tieši tāpēc, lai izbeigtu pasaulē tumsas laiku, dievi bija sapulcējušies Teotivakanā. Lai noskaidrotu kurš no dieviem kļūs par 5.ēras sauli, dievi Teotivakanā sakūruši ugunskuru, kurā izredzētajām vajadzēja mesties iekšā. Taču dievi baidījušies no milzīgā karstuma. Beidzot ar briesmīgu slimību slimojošais Nanautls („buboņiem klātais”) metās liesmās un sāka „čurkstēt kā uz oglēm cepta gaļa.” Pēc viņa dievišķajās liesmās metās Tekistekatls („tas, kas atrodas jūras gliemeža gliemežnīcā”). Šis dievs jau pirms tam bija trīs reizes mēģinājis ielekt ugunskurā, bet izbijies no karstuma. Nanautls kļuva par sauli (dievu Tonatiu), bet Tekistekatls - par mēnesi (dievu Mectli). Sākotnēji mēness spīdēja tikpat spoži kā saule, līdz kāds aizkaitināts dievs iesvieda tam ar trusi. Kopš tā laika Mectli tiek attēlots, kā melns disks vai kā trauks ar ūdeni, uz kura atrodas trusis.
Acteki ticēja, ka ik pēc 52 gadiem Visums tiek pakļauts bojāejas briesmām. Tāpēc katra 52 gadu cikla beigās un jauna cikla sākumā acteki organizēja īpaši nozīmīgas ceremonijas, kuras, protams, neizpalika cilvēku upurēšana.

Visuma uzbūve. Pa horizontāli Visumu iedalīja centra un četrās debespusēs. Visuma centrs atradās uguns dieva Šiutekutli pārziņa. Austrumos atradās pārpilnības zeme, kurā valdīja Tlaloks un mākoņu un zvaigžņu dievs Miškoatls. Dienvidos (ļaunuma apvidus) valdīja sējas dievs Šipetoteks un Makuilšočitls. Rietumos atradās planētas Venēras mājvieta. Bet planēta Venēra acteku mitoloģijā tiek saistīta ar dievu Kecalkoatlu.
Pa vertikāli Visumu iedalīja 13 debesīs (katrā no tām dzīvoja kāds noteikts dievs) un Miktlanā - 9 pazemes pasaulēs, ko apdzīvoja mirušie.

5.cilvēku paaudzes radīšana. Ceturtās „saules” beigās dievi savācās Teotivakānā ar jautājumu – kas turpmāk apdzīvos Zemi? Ketcalkoatls (pieņēmis aklā suņa Šolotla (Venēra vakarā) izskatu, lai varētu redzēt mirušo mājvietas Miktlanas tumsā) devās uz Miktlanu ("mirušo zemi") un teica dievišķajam pārim, kas valdīja šai zemē: "Es atnācu meklēt vērtīgos kaulus, kurus tu glabā, Es atnācu tiem pakaļ." Pārvarējis daudz grūtību un izvairoties no lamatām, Ketcalkoatls ieguva „vērtīgos kaulus”: "...viņš... piecēlās un paņēma vērtīgos kaulus: vienā pusē gulēja vīrieša kauli, otrā – sievietes kauli. Ketcalkoatls paņēma tos un pagatavoja saini. Viņš aiznesa tos uz Tamoančanu ("mūsu izcelšanās vieta"). Tad atdeva tos dievietei Siuakoatlai ("sieviete–čūska"), kura bija maģijas dieviete. Viņa: samala tos un ielika īpašā vannītē. Virs tās Ketcalkoatls izlaida asini no savas pipeles. Citu dievu klātbūtnē Siuakoatla samaisīja samaltos kaulus ar Ketcalkoatla asinīm, un no šā mālam līdzīgā maisījuma radās maseguali. Cilvēce bija radīta no jauna. 

Acteku dievu panteons. Acteku dievu panteonu veidoja daudz dievu, ko var apvienot vairākās grupās:
1.dievu grupa - auglības un stihiju dievi. Tlaloks, Tlasolteatls, Koatlikue u.c.
2.grupu veido trīs lielākie acteku panteona dievi - Uicilopočtli, Teskatlipoka un Kecalkoatls.
3.grupā apvienoti zvaigžņu un planētu dievi: Tonatiu, mēness dievs Mectli, Miskoatls, planētas Venēras dievs Tlauskalpantekutli, zvaigžņu dievi - Sencana, Mimiškoa u.c.
4.grupu veido nāves un pazemes pasauļu dievi - Tlaltekutli, Miktlantekutli, viņa sieva Miktlansiutla.
5.grupu veido no agaves sulas gatavotā reibinošā dzēriena atli dievības: Majuela, Patekatls u.c.
6.grupa ir dievu radītāju grupa. Dievi radītāji bija formāli acteku panteona valdnieki. Šajā grupā ietilpst Tloke, Navake, Ometekutli, Tonakatekutli un viņa sieva Tonekasiutla.

Vairākums acteku panteona dievību bija antropomorfiskas. Tikai nedaudzām no tām bija ofiomorfiskas (čūskveida) un teriomorfiskas (zīdītāju) iezīmes.

Cilvēku upurēšana. Šis ir pats pretīgākais acteku reliģijas aspekts. Priesteri no upura krūtīm rāva ārā vēl pukstošas sirdis.
Acteki bija ļoti kareivīgi. Nereti karadarbība tika uzsākta tikai tāpēc, ka actekiem nebija vairs gūstekņu, ko upurēt dieviem. Gūstekni pirms upurēšanas labi nobaroja, izārstēja, ja tas bija slims. Acteki bija pārliecināti, ka dieviem pienākas saņemt pilnvērtīgas dāvanas. 
XVI gadsimtā Meksika ieradās Kortess ar 400 spāņu karavīriem. Viņš kopā ar karavīriem acteku galvaspilsētā Tenočtitlanā apmeklēja vienu no lielākajiem acteku tempļiem, kur tika upurēti cilvēki. Upurēšana notika uz jašmas akmens, ko acteki vērtēja augstāk par zeltu. Upuri nogalināja ar lielu obsidiāna nazi. Visas telpas sienas bija asinīs. Blakus templim uz paugura atradās ēka, kas bija piepildīta ar galvaskausiem. Kāds no Kortesa karavīriem saskaitīja aptuveni 136 000 cilvēku galvaskausu!
Kāpēc acteki nesa saviem dieviem asiņainus cilvēku upurus? Tas tika darīts tāpēc, ka no cilvēku asinīm bija atkarīga dievu eksistence, viņu spēja veikt savas funkcijas un līdz ar to arī Visuma eksistence, jo ejot bojā dieviem, boja ietu arī Visums un dzīvība. Acteki laikam ticēja, ka viss ir savstarpēji saistīts. 
Upurēts tika uzvaru vārdā. Tāpat, lai izpelnītos zemes dievietes Tlasolteotlas labvēlību, acteki dievietes svētku dienā upurēja meiteni, bet no viņas ādas pēc tam izgatavoja jaku dievietes priesterim. Upuris saules dievam Teskatlipokam tika izraudzīts jau iepriekš. Tas bija visskaistākais, visveselīgākais un spēcīgākais gūsteknis. Viņam veselu gadu visādi izdabāja un izpildīja visas viņa velēšanās. Mēnesi pirms Teskatlipoka svētkiem nākamais upuris saņēma četras skaistas meitenes. Teskatlipoka svētku dienā viņu aizveda uz templi, noguldīja uz upurēšanas akmens, ar nazi pāršķēla krūtis un izņēma vēl pulsējošu sirdi, lai dāvātu to saules dievam.

Leģenda par Lielajiem plūdiem. 
Leģenda par Mehiku.

Actlāna. Tā acteki sauca savu pirmdzimteni. Pats acteku vārds ir atvasinājums no Actlānas. Actlānas vārds atgādina Atlantīdu. Varētu domāt, ka abi vārdi ir sinonīmi, kas apzīmē vienu un to pašu zemi, kas pēc Platona nogrimusi Atlantijas okeānā. Senos acteku zīmējumos Actlana attēlota kā kalnu apņemta sala, kurā vienu virsotni ierobežo mūri un kanāli. Attēlojums līdzinās Platona aprakstītajai zemei.

Acteku mitoloģijas atspoguļojums mākslā un literatūrā. Acteku mitoloģija ir plaši atspoguļota literatūrā un mākslā. Nozīmīgākajiem dieviem acteki cēla tempļus, kuros atradās to akmens un koka statujas. Par godu dieviem tika sacerētas himnas. Mitoloģiskie sižeti atspoguļojās arī prozā un hronikās. Filozofiskie pamati attīstījās savā sākotnējā mitoloģiskajā veidolā.

Acteku mitoloģija un kristīgā ticība. XVI gadsimtā acteku milzīgo valsti iekaroja Kortess ar 400 karavīru lielu karaspēku. Tika ieviesta kristīgā ticība. Tas bija visai sarežģīts process, kura gaitā daudzi Centrālamerikas indiāņu mitoloģijas tēli saplūda ar katoļu svēto kultu. Piemēram, pamatā teiksmai par ļauno Kristu ir senie priekšstati par zemestrīču dievu Ketcalkoatlu. Ketcalkoatlu reizēm pielīdzināja jaundzimušajām Kristum.

Mictlāna. Aizkapa pasaule acteku mitoloģijā, kas sastāv no 9 ellēm. Saskaņā ar nostāstiem, ceļš uz Mictlānu ilgst 4 dienas, kuru laikā mirusā dvēselei var uzbrukt čūska un milzīgs krokodils. Dvēselei jāpāriet starp diviem to saspiedošiem kalniem, pēc tam (pēc satikšanās ar rāpuļiem) jāšķērso 8 tuksneši, 8 kalni, jāpārdzīvo auksts vējš, kas pūš akmeņus un obsidiāna asmeņus. Pašās beigās dvēselei jāšķērso plata upe maza sarkana suņa mugurā. 

Narkotiskie augi acteku reliģijā. Tie vislabprātāk lietoja ololiuki (ipomejas sēklas), kuras iedarbība stipri līdzinās LSD. Tāpat actekiem bija populāras arī dažādas psihoaktīvās sēnes – paši acteki tās sauca par „dievu miesu” (teonanaktl).
Zinātnieki izanalizēja mūku u.c. saglabātās liecības un secināja: „Svētie halucinogēni spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai „prastļaužu” pareģošanas un dziedināšanas praksē. Tās bija daudz sarežģītāku ticējumu un rituālu neatņemama sastāvdaļa, un tika daudzskaitlīgā priesteru klana atbalstīta. Līdzīgi halucinogēni nodrošināja cilvēkiem sakarus ar draudīgajiem acteku galvaspilsētas Tenočtitlānas dieviem.” (Furst in Hammond, „Mesoamerican Archeology,” 192.lpp.)
XVI gs. mūki par to raksta: „Ololiuki... laupa saprātu tiem, kas to lieto... Vietējās ciltis tādejādi sazinās ar sātanu... Viņus ved maldībās dažādas halucinācijas, ko viņi pieraksta dievībai, kas, pēc viņu ieskatiem, mīt šais sēklās.” (Schultes u.c., „Plants of the Gods,” 170.lpp.)
Vai arī: „Viņi raduši ēst svaigas sēnes, no kurām uz laiku zaudē saprātu... Ar šo sēņu palīdzību viņi novēro dažādas vīzijas un iegūst atklāsmes par nākotni – tā sātans runā ar viņiem šādā stāvoklī.” (Duran citēts no Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 202.lpp.)
Sāguns savā hronikā: „Iesākumā viņi lieto sēnes... Kad sēņu iedarbība kļūst jaušama, vieni cilvēki dejo, citi raud. Taču daži, saglabājot kontroli pār savām sajūtām, pienāk pie mājas un sēst savās vietās. Viņi jau nedejo, bet tikai sēž un klanās... Kad sēņu iedarbība atslābst, viņi vēršas viens pie otra un stāsta par to, kādi bijuši viņu redzējumi...” (Sahagun citēts no „The Wondrous Mushroom,” 206.lpp.)
„Kad priesteri vēlas kontaktēt ar saviem dieviem un iegūt no viņiem vēstījumu, tad ēd šo augu [ololiuki], lai sasniegtu izdalījumus. Un tad tie novēro tūkstošiem vīziju un sātanisku halucināciju...” (Francisco Fernandez citēts no Peter T.Furst, „Hallucinogens and Culture,” 67.lpp.)
„Tā ir viņu tradīcija – dejot un apreibināties ar dažu sēņu palīdzību. Pateicoties tām viņi redz milzum daudz vīziju un briesmonīgu figūru.” (citēts no Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 218.lpp.)
Mūks Torbio de Benevente laikam gan atstājis pašu detalizētāko novērojumu: „Viņi apdullinās citā veidā... Dara to ar sēņu palīdzību... Tā kā šīs sēnes ir rūgtas, bet tās jāēd svaigas, pēc viņām vai kopā ar tām ēd nedaudz medu. Bet pēc kāda laiciņa viņi novēro tūkstosiem vīziju, galvenokārt – čūskas... Šīs sēnes viņi sauc par teunanakatl [teonanakatl], kas nozīmē „dieva miesa,” vai sātana, ko viņi pielūdz.” (citēts iekš no Wasson, „The Wondrous Mushroom”

Attēls no Maljabečano kodeksa. Tajā redzams cilvēks, kas ēd sēnes. Aiz viņa briesmonis no Citpasaules.
Florences kodekss. „Sātanisko” sēņu attēlojums. 

Attiecīgi atradumi.
Acteku Saules akmens. Apaļš altāra akmens, kas uziets 1790.gadā tagadējās Mehikas centrā un satur gravējumus, kas attēlo acteku kosmogoniskos laika periodus.

Saites.
Acteki.