Aliens

Akbars Lielais (1556.-1605.g.)

Lielo Mogolu dinastijas 7.valdnieks no 1556. līdz 1605.gadam.

Radniecība. Tēvs – Humajuns (iepriekšējais sultāns).
Dēls – Šahs Džahans.

Dzīvesgājums. Pilnībā atjaunoja Mogolu varu Indijas ziemeļos. Pēc laika pievienoja savai valstij arī Dekānu dienvidos.
1557.gadā pārnesa galvaspilsētu no Deli uz Agru, kur tai pat gadā sāka Sarkanā forta celtniecību.
Turpināja tēva iesākto celtniecību Agrā un uzbūvēja Sarkano fortu.
„Viņa galms bija patiesības meklētāju un visu reliģiju un sektu pārstāvju tikšanās vieta,” - Abdalfāzis Allamī.
Lai gan pats valdnieks bija neizglītots, viņš bija mākslas un literatūras mecenāts. Viņš atbalstīja „Mahābharatas” un citu darbu tulkošanu persiešu valodā.
Akbars 1569.gadā tika dibinājis Fatehpuru Sīkri netālu no Agras, kas tagad pamesta.
Akbars (līdzīgi arī citiem Mogolu ķēniņiem) izprata, ka Indiju var pārvaldīt tikai ar iecietību un plurālismu. Tādējādi, visinteresantākais viņa biogrāfijā bija mēģinājums apvienot visas impērijas reliģijas, neskatoties uz to, ka pats bija pārliecināts musulmanis. Redzot, kādu ļaunumu nodara reliģiskās nesaskaņas, Akbars uzaicināja savā galmā hinduistu, džainistu, kristiešu, jūdu, zoroastriešu, sunnītu, šiītu un pat Persijas mandeju līderus. Diskusijās viņi centās izstrādāt „pareizas uzvedības doktrīnu” (līdzīgi Ašoka mācībai), lai gan par to Akbars neko nezināja. Ķēniņš bija pat gatavs atzīt veģetārismu. Ticībai dievam, pēc Akbara domām, bija jābūt vienkāršai un balstītai uz visu viņa zemē esošo reliģiju morāles vērtībām. Nekas tamlīdzīgs Indijas vēsturē līdz šim vēl nebija noticis.
Kopumā indiešu aristokrātijai Akbara valstī klājās tik labi un pats Akbars bija tiktāl „hinduizēts,” ka tas izsauca bažas ortodoksālajos ulemos un kadijos.
1575.gada janvārī kopā ar savu tuvāko padomnieku hinduistu devās ceļā uz Prajagu – Indijas svētceļojumu vietu, lai piedalītos lielajā apmazgāšanās rituālā. Akbars jau bija aizsācis kampaņu par „jauno ticību dievam” (Din-i-Ilaha), tādēļ viņš Prajagu pārdēvēja par Allahabādu (Ilah-abas), kas arābu un indiešu valodu sajaukumā nozīmē „Dieva vieta.”
Kāds Akbara galminieks teicis, ka Akbaram piemitusi īpašība, kas valdnieku padara patiesi diženu – „spēja uzlūkot ikvienu cilvēku, lai pie kādas kārtas un reliģijas viņš piederētu, vienlīdz labvēlīgi.”
1580.gadā Akbars ļāva ienākt savā galmā jezuītu misionāriem.
1592.gadā Akbars sagrāba Sindu.
1601.gadā iekaroja Handešas valsti.

Akbars un reliģija. Akbars: „Pagātnē mēs, kauns atzīties, piespiedām daudzus indiešus pieņemt mūsu senču ticību. Taču tagad man ir kļuvis skaidrs, ka mūsu trauksmainajā un pretrunu pilnajā pasaulē nav gudri pasludināt vienu patiesību un vienu ticību visiem. Gudrs cilvēks par savu ceļarādītāju izvēlas patiesību un mācās no visiem. Visticamāk, ka tieši šādi var atkal atdarīt durvis, kuru atslēga ir pazaudēta.”
Savas valdīšanas beigu posmā Akbars sāka propagandēt sinkrētisku doktrīnu Din-Ilahi, kas sintezēja hinduismu un islāmu. Tajā atzina augstāko dievu, kas valdīja pār zemākajām.
Vispār jau Akbara reliģiju apvienošana neizvērtās sekmīga, bet mēģinājums vien ko bija vērts. Viņa reliģiskās doktrīnas neiedzīvojās un pēcteči tās nepārņēma.

Atradumi.
Uzraksts Fatehpurā Sīkri pie uzvaras vārtiem. „Jēzus, miers lai ir ar viņu. Pasaule ir tilts. Ej tam pāri, bet necel namu uz tā. Jo pasaule ir tikai mirklis, un šis mirklis jāpavada godīgi. Pārējo mums nav lemts zināt.”

Saites.
Lielo Mogolu dinastija ().