Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Sērls, Džons Rojs Roberts

Biogrāfija. Dzimis 1932.gada 2.maijā Anglijā, Vontidžā. Viņa tēvs tolaik bija britu armijas apakšvirsnieks Indijā. Piedzima neiznēsāts, tāpēc vārgs. Taču Džons izdzīvoja pirmos mēnešus. Tad vēl zīdaiņa vecumā viņš izkrita no plecu lakata, kurā tika nests. Sešu gadu vecumā viņš smagi pārslimoja abpusēju plaušu karsoni. Taču zēns izveseļojās un tika ievietots bērnunamā. Mazliet paaudzies, viņš tika uzticēts audžuvecākiem Safolkā, pie kuriem pavadīja apmēram 12 savas dzīves gadus. Otrā Pasaules kara laiku viņš dzīvoja Karalisko gaisa spēku lidlauka tuvumā, kuru vācieši pastāvīgi bombardēja.
14 gadu vecumā audžuvecāki Džonu nosūtīja mācīties par Karaliskās flotes sakaru virsnieku. Taču viņš saslima ar kādu nenoskaidrotu slimību, un ārsti bija pesimistiski. Taču viņš atkal ātri atveseļojās, tiklīdz atgriezās pie audžuvecākiem.
Pirmās tehniskās iemaņas. Drīz pēc tam Sērls sāka mācīties par elektromontieri Midlendas elektrostacijā Birmingemā. Šai elektrostacijā izgatavoja arī magnētus, kurus izmantoja elektrības skaitītāju ražošanā. Sērls bija māceklis elektronikas darbnīcā.Viņš ātri apguva visu gan par ražošanas iekārtām, gan par metodēm. Darbnīcas vadītāji viņam atļāva nākt uz izmēģinājumu laboratoriju un pēc darbadienas beigām izmantot to saviem eksperimentiem, kurus Sērls veica ar magnētiem. Eksperimentu rezultātā viņš atklāja savādus, līdz tam nezināmus magnētiskus efektus.

Eksperiments ar magnētismu. Eksperimentu laikā, izmantodams elektrības ģeneratorus, viņš regulāri pamanīja vājus elektromagnētiskos laukus, kuri radās ap rotējošām metāla daļām. Tā Sērlam radās pārliecība, ka pie attiecīga apgriezienu skaita centrbēdzes spēks elektronus atspiež uz ārpusi, un tāpēc mala pretēji centram iegūst negatīvu lādiņu. Lai plašāk izpētītu šo efektu, viņš 1950.gadā konstruēja dažādus rotējošus slīdriņķus. Pēc diviem gadiem sērls izstrādāja diskveida rotoru aptuveni 1 m diametrā. Rotors bija sadalīts segmentos un ārējā daļā šķērsoja virkni radiāli sakārtotu elektromagnētu, kurus baroja rotācijas ceļā iegūta strāva.
Pirmo izmēģinājumu ar šādu diskveida objektu brīvā dabā Sērls izdarīja kopā ar savu draugu. Rotora iegriešanai viņi izmantoja nelielu elektromotoru. Šī eksperimentu sērija deva gaidīto rezultātu, lai gan ar neparasti augstu elektrisko potenciālu. Jau ar samērā nelielu apgriezienu skaitu radās 100 kV un pat lielāks spriegums, kas radīja tipisku elektrostatisku efektu: objekta tuvumā bija dzirdami sprakšķi, turklāt jūtami oda pēc ozona.
Pēkšņi notika kas negaidīts. Diskveida ģenerators, arvien straujāk rotējot, pacēlās gaisā. Tas sarāva savienojuma kabeli, kas to saistīja ar elektromotoru, un pacēlās apmēram 15 m augstumā. Tad ģenerators īsu brīdi nemainīja augstumu, joprojām spēji palielinot apgriezienu skaitu. Vienlaikus disku pakāpeniski apņēma sarkanīgas gaismas loks. Apkārtējie iedzīvotāji vēlāk sūdzējās par īslaicīgiem, ļoti spēcīgiem radiosignālu traucējumiem.
Visbeidzot disks, joprojām vibrēdams gaisā, strauji palielināja apgriezienu skaitu un pārsteigto pētnieku acu priekšā bez pēdām pazuda debesīs.

Džordža Heinsa palīdzība. Disks bija prom un tā neapšaubāmi bija milzīga veiksme. Tomēr Sēls diska pagatavošanā bija ieguldījis visus saus ierobežotos finansu līdzekļus. Laimīgā kārtā 1952.gadā par viņa eksperimentiem uzzināja kāds Džordžs Heinss, tolaik nedziedināmi slims ar vēzi. Heinss kļuva par Sēla patronu un finansētāju, jo pats interesējās par NLO un Sērla eksperimenti viņu aizrāva. Heinss finansēja laboratorijas ierīkošanu sava dārza šķūnī, materiālu un aprīkojuma iegādi, un tas jaunajam pētniekam uz laiku atviegloja pētījumu veikšanu. Nedaudzajos mēnešos, kas Heinsam vēl bija atlikuši, viņš tomēr pieredzēja vēl sešus Sērla eksperimentus ar lidojošajiem diskiem. Reiz, gluži negaidīti paceļoties, disks kā šāviņš izsita šķūņa jumtu. Un katru reizi objektu ieskāva gaismas loks, kas varēja būt visās spektra krāsās. Pēc pētījumu rezultātiem diskus ietverošās gaismas krāsa ir atkarīga no izdalītās enerģijas jaudas, un, iespējams, arī noapkērtējā gaisa statiskā lādiņa.
Tanīs dienās arī kāds Karalisko gaisa spēku karavīrs izšāva uz Sērlu ar pneimatisku ieroci, jo uzskatīja, ka Sērla pētījumi viņu traucējot. Sērlu šis atgadījums neizsita no sliedēm. Turpmākajos gados viņš ap sevi sapulcēja nelielu cilvēku grupu, kurus šis darbs aizrāva un ar kuru palīdzību viņš konstruēja lielākus un labākus lidojošos diskus. Regulāri novērojumi parādīja, ka ļoti augsta negatīva potenciāla gadījumā ( līdz pat 10 000 V ) līdzās raksturīgajai ozona smakai aop diska ārējo malu veidojas vakuums, jkā arī tipiskais mirgojošais spīdums.

Pirmie sarežģījumi ar varas iestādēm. 1963.gadā Sērls, kas jau bija apjautis sava atklājuma pasaulvēsturisko nozīmi, nosūtīja ielūgumus britu karaļnamam un citām institūcijām. Viņš plānoja organizēt publisku skati, lai valsts sabiedrībai demonstrētu izgudrotā diska lidošanas spējas. Tomēr neviens no uzaicinātajiem neieradās. Tā kā skates sagatavošana Sērlam prasīja lielus finansu ieguldījumus, viss izvērtās pamatīgā finansu krahā.
Tad notika arī nelaime. Izmēģinājuma disks, kas vairākus mēnešus bija izmēģināts orbītā ap Zemi, ar tālvadības palīdzību tika atvadīts atpakaļ, un Sērla toreizējais līdzstrādnieks Džons Džadžs gatavojās nomontēt diskā iebūvētos mēraparātus un vadības ierīces. Strādājot viņš ar roku atbalstījās pret diska stiklšķiedras apvalku. Džadžs pēkšņi sabruka bezsamaņā, un steigšus ataicinātais ārsts vairs neko nevarēja palīdzēt.
Prokuratūra sāka izmeklēšanu, kuras laikā Sērlam tika aizliegts jebkurš tālākais darbs pie viņa projekta. Tas aizkavēja pētījumus. Nāves iemesls drīz tika noskaidrots: tā kā disks ilgu laiku bija bijis orbītā ap Zemi, diska stiklšķiedras apvalkā ķīmiskās reakcijas rezultātā bija notikušas neparedzētas toksiskas izmaiņas. Tur bija radies strihnīna savienojums, kas arī izraisīja Džadža nāvi.
Sērls nepadevās. Viņam bija noteikts mērķis – vispirms ar tālvadību apgādāto lidojošo disku vajadzēja ievadīt iepriekš aprēķinātajāvadāmajā orbītā un lidojuma laikā to nepārtraukti novērot. Tam vajadzēja vairākus gadus intensīva darba, kā arī daudz līdzekļu. Zinātnieki, piekuriem autodidakts Sērlsdevās , cerībā apspriest savas atziņas, augstprātīgi viņu noraidīja. Nesaņēmis no tiem nekādu sapratni un atbalstu, Sērls pētījumus turpināja patstāvīgi šaurā domubiedru lokā.

Izmēģinājumu lidojums virs Kornvolas. 1968.gada 30.jūnijā Sērls un viņa kolēģi gatavojās sūtīt orbītā tālvadāmo eksperimentālo disku P-11 no klaja lauka pie Mortimeras ciema netālu no Rīdingas, rietumos no londonas uz Kornvolas pussalu, pašos Anglijas DR:
„P-11 bija pirmais lidaparāta tips, kas varētu atrisināt konstrukcijas problēmas kādreiz nākotnē uzbūvētam pilotējamam lidaparātam... Pēc agrākajiem lidojumu izmēģinājumiem mums jau ir zināms, ka diskam ir teicamas lidojuma spējas, kas pārspēj visas mūsu cerības. Disks var pacelties un pēc komandas palikt gaisā, ne sprīdi nekustoties vējā. Tas nerada troksni. Ļaudis šeit slēpjas no mums, it kā mēs būtu būtnes no citas pasaules. Viņi mūs vēro, noslēpušies aiz kokiem un dzīvžogiem, taču neviens netuvojas. Laikam viņi mums neuzticas. Viņu reakcija mums šķiet smieklīga.
Mēs lepojamies ar P-11. Pulksten 15.00 pēc Viduseiropas laika mēģināsim startēt, un esam nodrošinājuši enerģijas padevi visām lidaparāta ierīcēm. Visi esam nodarbināti, taču es no savas vietas redzu novērotājus; neviens no viņiem nav iedrošinājies tuvoties mūsu starta laukumam. Esam aiznesuši aptuveni 500 kilogramus smago P-11 uz tādu vietu, kur tas pietiekamā attālumā var aizlidot garām netālajiem augstsprieguma līnijas pārvadiem...
Pulksteņa rādītājs tuvojas 15.00. Mums zvana no Kornvolas un saka, ka arī tur viss ir sagatavots. Ieslēgta lidojuma vadības frekvence. Mūsu sirdis pukst straujāk, mēs esam nosvīduši. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis silts, bet gan tādēļ, ka lidaparāts varbūt neklausīs radiosignālam un, izlidojot Visumā, pazudīs. Vēl viena minūte. Es uztraucos: kas notiks ja disks par ātru izlauzīsies no vetrtikālā starta, pirms tas būs pietiekami lielā attālumā no augstsprieguma vadiem? Ja disks skars šos kabeļus vai nonāks tiem pārāk tuvu, tad būs varens īssavienojums dažu kilometru rādiusā.
Pienācis laiks ieslēgt diska ģeneratoru. Tas tiek darīts ar nelielu savrupu dīzeļmotoru. Paiet minūte, un diska automātiskais releja slēdzis pārtrauc kontaktu ar ārējo strāvas apgādi. Mēs sākam diska ģeneratora paātrinājumu. Tagad disks ir atkarīgs pats no sevis. Es tveru fotoaparātu, lai šo brīdi iemūžinātu. Ekspozīcijas ilgums 1/5000 sekundes, pilns diafragmas atvērums... Kad ģenerators startēja, atskanēja dūkoņa, kura kļuva arvien smalkāka, līdz pēdīgi pilnīgi apklusa.
Vai disks pacelsies? Es jūtu savu pukstošo sirdi, vēnas man uz kājām sapampušas, artērijas uz rokām izspiedušās, esmu nosvīdis: slapjie mati nokarājas pār pieri.
Un tad disks šaujas augšup – tik ātri, ka man jāpieliek visas pūles, lai to noturētu skatu meklētājā. Tur tas ir! Es fotografēju, griežu filmu tālāk, visi mūsu komandas dalībnieki fotorafē cik jaudas. Disks sekmīgi aizlido garām augstsprieguma vadiem. Es esmu pārtraucis fotografēt un pierakstu savus iespaidus, ik pa laikam ieskatoties skatu meklētājā. Likās, ka starta brīdī zeme salīgojās, bet es nejutu neko... Skatos turp, kur stāvēja abi skatītāji. Viņi skrien projām un laikam ir līdz nāvei nobiedēti. Tad atskan telefona zvans – disks pašreiz lido virs Kornvolas. Pulkstenis ir 15.03”.
„Mēs atslābinamies, tikai sirds man vēl sit kā negudra. Mūsu grupa kornvolā tagad disku sūta atpakaļ. Mēs ejam uz starta vietu un konstatējam, ka kopā ar zemi izrauta arī zāle un krūmi. Vietā, kur bija disks, velēna nogriezta kā ar nazi. Tur ir apsvilis aplis un krūmi malā noliekti virzienā pret kailo vietu. Mums vēl ir jāatrisina problēma ar izrauto velēnu, kā arī apsvilušā apļa efekts...”

Uzbrukums Sērla laboratorijai. Sērls 1955.gadā savās mājās ierīkoja paša izstrādātu strāvas ražotāju, kas garantēja neatkarību no komerciālā strāvas piegādātāja. 1985.gadā vietējā spēkstacija pieprasīja samaksu par strāvas patēriņu kopš 1955.gada. Sērls šo nepamatoto rēķinu atteicās apmaksāt. Pēc neilga laika maskētu sitēju komanda ielauzās viņa mājā un izpostīja to no pagraba līdz bēniņiem. Terora akcijas galvenais mērķis nepārprotami bija iegūt ģeneratoru; tas tika izrauts no sienas un sadauzīts smalkās druskās. Kad Sērls izsauca policiju, viņš piedzīvoja nākamo nepatīkamo pārsteigumu – nevis sitēji, bet viņš pats tika apcietināts un nogādāts iecirknī. Viņam tika piemērots preventīvais apcietinājums, tā britu policija atbalstīja strāvas ražotāju noziedzīgās metodes.
Par rēķina nemaksāšanu tiesa viņam piesprieda 15 mēnešu cietumsodu. Pēc iznākšanas no cietuma murgs turpinājās: viņa māja bija nodedzināta, visas piezīmes un iekārtas iznīcinātas, vairāk nekā 30 gadu darbs izpostīts. Noskaidrojās, ka Sērla toreizējā sieva bija piedalījusies vīra vajāšanā un viņa pētnieciskā darba iznīcināšanā. Izmisis par šādu nodevību, Sērls mēģināja noindēties, bet viņu uz ielas atrada jkāds gājējs ar suni un nogādāja slimnīcā. Tur ārsti konstatēja klīnisko nāvi. Tomēr kāds no ārstiem ievēroja vārgas dzīvības pazīmes. Viņš bija dziļā komā, no kuras pamodās tikai pēc trijām nedēļām ārstēšanās intensīvās terapijas nodaļā. Pēc desmit mēnešiem viņu no slimnīcas izrakstīja. Viss, kas viņam piederēja, bija viņa apģērbs mugurā.

Sērla darbība šodien. Viņu ar lielām grūtībām atrrada kāds Herberts Šneiders. Par Sērlu viņš pirmo reizi uzzināja sava uzvārda brāļa Ādolfa Šneidera darbā, kas nāca klajā 70.gados. Tā 1985.gadā viņš apņēmās Sērlu atrast. Ne grāmatas autors, nedz arī izdevniecībā par viņu neko nezināja. Izteica domu, ka viņš pat varētu būt miris. Īstenībā Sērls tolaik bieži mainīja dzīvesvietas, baidoties no atriebības. Visas vēstules atgriezās atpakaļ, arī telefona grāmata neko nedeva. Tā Šneiders meklēja divus gadus, līdz beidzot viņu atrada un sāka saraksti. Ar katru vēstuli auga pārliecība, ka atrasts ir īstais. 1988.gada marta sākumā Sērls piekrita uz personīgu tikšanos un Šneiders aizlidoja uz Angliju. Pēc tam Sērls ieradās atbildes vizītē Vācijā. Džons Sērls cenšas atjaunot vairāk kā 30 gadu darba piezīmes, kas tapušas iznīcinātas.
Pētījumos tikts jau tik tālu, ka var domāt par pilotējamu disku radīšanu. Interesentu un finansistu ir daudz, bet Sērls kļuvis ārkārtīgi piesardzīgs. ASV jau mēģināja no viņa izpirkt autortiesības. Taču autortiesības neko nedod, jo tikai Sērls pats ir spējīgs izskaidrot izgudrojuma darbības principus.
Pats viņš tagad ir pievērsies lielas kravnesības disku konstruēšanai. Dzirdēts, ka viņu Vācijā finansē kāds miljonārs.
Sērla efekta ģenerators – SEG. SEG ir galvenālidaparāta disku ietverošā daļa. To veido trīs stacionāri apļi, ap kuriem nepieskaroties rotē daudzi cilindri. Detaļas izgatavotas no dzelzs, alumīnija, silīcija, sēra, titāna un neodīma sakausējuma. Šis ģenerators rotē tik ātri, ka elektronu kondensēšanās rezultātā sistēma atdziest, un 4 grādu temperatūrā pēc Kelvina skalas (-269.16 grādi pēc Celsija) notiek gravitācijas inversija. Tāpēc Sērls savus diskus sauc par Invert-G-vehicles (par gravitācijas inversijas lidaparātiem).
Pēc samontēšanas ģenerators uzreiz sāk rotēt un parasti vairs nav apturams – tātad tas nemitīgi emitē elektronus. Tikai vienu vienīgu reizi Sērla ģenerators tika apturēts. Kad TV gruopa pret Sērla disku pavērsa kameru, ģenerators acumirklī apstājās. Izrādījās, ka TV kameras augstfrekvences kameras strāvas frekvence nejauši sakrita ar diska rotācijas frekvenci.
Kad elektronu emisija sākusies, to var mērķtiecīgi orientēt, tādējādi disku var vadīt. Neparasti ir tas, ka Sērla disks lido jebkurā gadījumā, jo smaguma spēka noņemšana jau ir pietiekams iemesls, lai disks paceltos no zemes. Tam ir visas iespējas aizlidot, kā tas Sērlam 50. gados kopumā gadījās sešas reizes. Paradoksāli, bet nepieciešama diezgan liela enerģija, kurai jānāk no paša lidojošā objekta, respektīvi, no Sērla ģeneratora, lai to varētu noturēt pie Zemes. Šim nolūkam tehniskais aprīkojums ietver 64 tā dēvētos lidelementus, kas atrodas ārpus ģeneratora, kurš aptver disku. Katrā segmentā no centra virzienā uz ārpusi izvirzīta adata un elektronu emisijas plates augšpusē un apakšpusē. Šīs plates var ieslēgt un izslēgt katru atsevišķi vai visas kopā; tā elektronu plūsmu var regulēt uz augšu vai apakšu, vai arī vienlaikus abos virzienos.
Svarīgs diska elements ir slēdzis, kas aptur elektronu plūsmu atsevišķi katrā no 64 segmentiem. Elektronu emisija šajos vairogos izveido papildus vēl vienu aizsargvairogu, kas rodas, spiežot prom gaisa molekulas, un kam ir tāda pati forma kā pašam lidojošam diskam. Šis jonizēto daļiņu slānis var būt pat vairākus metrus biezs, caur to nekas netiek klāt lidojošajam objektam. Šāds efekts būtu ideāls starpzvaigžņu lidojumiem: lidaparāta pasažieriem nevarētu kaitēt mikrometeorīti un kosmiskais starojums, jo elektromagnētiskais aizsargvairogs tos laikus novirzītu no kosmosa kuģa.
Ar slēdžiem var pārtraukt elektronu plūsmu virzienā uz augšu vai uz apakšu, tāpat var atslēgt atsevišķus segmentus vai segmentu grupas. Izmantojot orientēto elektronu plūsmu, lidaparātu var viegli vadīt.
Lai sērla disku noturētu uz zemes, augšpusē emisijas plates ir jāieslēdz, bet apakšpusē – jāizslēdz. Brīvi planējot telpā, visas lidelementu plates izdala enerģiju. Lidobjekts šūpojas gaisā un nemaina savu pozīciju, jo enerģija izlīdzināta visos virzienos.
Lai mainītu stāvokli, piemēram, lai lidaparātu noliektu uz vienu pusi, pietiek tikai uz brīdi pārtraukt elektronu emisiju ar vienkāršu slēdzi no diviem magnētiem. Tas atrodas starp ģeneratoru, kas sastāv no trim apļiem, un vadu sazarojuma, kurš ved uz emisijas platēm. Uz īsu brīdi pārtraucot elektronu plūsmu dažos segmentos, disks maina savu stāvokli. Pēc tā paša vadības principa notiek arī lidojums vēlamajā virzienā. Ieslēdzot vajadzīgās plates vai izslēdzot pretējā pusē esošās plates, disks kustas paredzētajā virzienā – līdzīgi kā tas ir ar reaktīvo dzinēju. Taču šoreiz tas notiek, izmantojot elektronu plūsmu, nevis sadedzinot fosilo vai ķīmiski ražoto, tas ir, eksplozīvo, degmateriālu.

Gaismas parādības. Sērls uzskata, ka tās atkarīgas no ikreizējā enerģijas sabiezinājuma ap lidojošo disku. Enerģijas pārkritums starp disku un apkārtējo telpu nosaka gaismas loka krāsu, un tas rada diska kontūru izplūšanu.

Līdzība ar NLO. NLO novērojumu aprakstos fiksēti ārkārtīgi daudz objektu luminiscences gadījumi, līdzīgi kā Sērla diskiem. Tāpat pēc pacelšanās vērojams "apsvilušā apļa efekts," kā arī izrauti zemes virskārtas gabali.

Līdzīgi pētījumi pasaulē.
1996.gadā antigravitācijas eksperimentus veicis krievs Jevgeņijs Podkļetnovs, taču viņa pētījumu rezultāti tika apšaubīti un viņš bija spiests pamest savu līdzšinējo darbu. Viņa antigravitācijas ierīce sastāvēja no rotējošiem diskiem, kas novietoti virs spēcīga magnētiskā lauka. 
Tādus pētījumus grasījās veikt arī britu tehnoloģiju firma BAe Systems (agrākā British Aerospace) programmā Greenglow. www.aliens.lv neko nezin par sekmēm.

Saites:
Ufologi.