Aliens

Sekss ar Atnācējiem

Ir savākts milzum daudz stāstu par cilvēku seksuāliem kontaktiem ar Atnācējiem. Tādi nāk jau no agrīnajiem Viduslaikiem, kad tos saistīja ar dēmoniem, fejām un rūķīšiem. Mūsdienās šie stāsti ieguvuši tā saucamo Nolaupīšanu raksturu. Nolaupīšanās visai bieži parādās seksuālas nokrāsas ainas - kopošanās ar Atnācējiem, embriju izņemšana, jauktās pēcnācēju paaudzes veidošana.

Materiālu un faktu daudzuma ziņā šis ir pateicīgs temats. Jau senākie vēstījumi par seno cilvēku saskarsmi ar dieviem astronautiem ir ar seksuālu saturu. Tas parādās seno divupiešu "Eposā par Gilgamešu" un mūsu laikos nebūt nav citādāk kā Gilgameša laikos. Daudziem senlaiku varoņiem viens vai vairaki vecaki bijusi dievi, gari, vai kādas citādas necilvēciskas būtnes.
Arī šodien citplanētieši stājās ar Zemes vīriešiem un sievietēm dzimumsakaros. Par šiem gadījumiem ir daudz liecību. Par to arī būs šī eseja. 
Arī Zaharijs Sitčins grāmatā „Dievišķās tikšanās: vīziju, eņģeļu un citu emisāru rokasgrāmata” (Divine Encounters: A Guide to Visions, Angels and Other Emissaries) norāda, ka šādas tikšanās nereti bijušas seksuāla rakstura. 

Cilšu laiks.
Urubu indiāņiem no Amazones baseina Hurupas upes krastiem ir leģenda par diviem šamaņiem, kas parādījušies pasaulē "pasaules radīšanas laikā," tomēr vēlāk bijuši spiesti "aiziet debesīs," lai izvairītos no planetāras katastrofas. Šie divi gribējuši stāties dzimumsakaros ar Zemes sievietēm, lai uz planētas atstātu savus fiziskos pēcnācējus, kas saglabātu slepenas zināšanas. Tomēr šamaņiem ar šo lietu neesot vedies, jo viņu pipelītes bijušas pārlieku maziņas.
Sibīrijas tautas stāsta leģendu par Bo-Hane. Tas bijis cilvēks, kas stājies dzimumsakaros ar garu-sievieti. Viņu bērns kļuvis par "šamaņu rases" aizsācēju. 
Samojedu šamanis Taugīcijs (dzīv. XX gs. sākumā) transa laikā arī atskārtis, kas bijis gara bērns. Baku epidēmijas laikā nākamais šamanis uz trim dienam pazaudējis samaņu. Viņu jau uzskatījuši par mirušu, kad viņš piepeši tomēr atdzīvojies. Taugīcijs pastāstīja, ka pametis ķermeni un divu garu pavadībā (pele un sermulis) nonācis pazemes valstībā. Tur gari tam izrāvuši sirdi un iemetuši katlā (Nolaupītā Karīna: "Viņi atvēra manas krūtis un izņēma no tām sirdi."). Pēc tam gari nocirta Taugīcijam galvu, sadalīja ķermeni un paārskaitīja kaulus. Pēc tam viņu pārnesa "jūras vidū." Tur viņš izdzirda balsi: "Ūdeņu Valdnieki dāvā tev šamaņa dotības." Galu galā te viņš saticis kailu sievieti, kurai sācis zīst krūti. Tā viņam teikusi: "Tu esi mans bērns. Lūk kādēļ ļauju tev zīst manu krūti."

Senā Mezopotāmija. Kāds mīts vēsta, ka gaisa dievs Enlils apaugļojis vairākas Zemes sievietes. Kādā ķīlu rakstā aprakstītā plāksnītē stāstīts, ka Enlils ielējis savu „sēklu” „Meslantejas klēpī.”
Vēstīts, ka Gilgamešs par divām trešdaļām bija dievs, bet par vienu trešdaļu - cilvēks. Tēvs - Urūkas valdnieks Lugalbanda, bet māte bija dieviete Ninsuna (lopkopības dieve). 
"Eposa par Gilgamešu" 4.plāksnītē vēstīts par dievietes Ištaras (Inannas) mīlu pret Gilgamešu. Gilgamešs atteicies kļūt par dievietes mīļāko un uzskaitījis cik mīļāko viņai jau bijis. Visai daudz.
Šumeru mīts „Inanna un Šukalitunda” vēsta, ka vienkāršs mirstīgs dārznieks Šukalitunda izvarojis dievieti Inannu, kad viņu kādu dienu aizmigusi zem koka gulēja viņa dārzā. Aizvainotā dieviete saprotams meklējusi izvarotāju, bet viņas centieni bija veltīgi. Vainīgo viņa tā arī neatrada. Dieviete dusmās sodīja visus šumerus, uzsūtot šumeru zemei trīs sodības: ūdens pārvērtās par asinīm, plosījās viesuļvētras, nav zināms kāda bija trešā sodība, jo teksts saglabājies fragmentāri. Pats dārznieks izjuta tikai bailes, bet ne vainas apziņu. Nekādu sirdsapziņas pārmetumu (kā gan to var zināt, ja vaininieku neatrada?).
Šumēru mītā par Adapu teikts, ka Adaps bijis Eijas (Enki) dēls. 
„Vēstures tēvs” Hērodots (V gs.pmē.) savā pirmajā „Vēstures” grāmatā apraksta Bābeles pilsētu, minot precīzus izmērus un daudzas citas detaļas. Vēl viņš raksta: „....Zeva (Bela) svētvieta ar vara vārtiem, kas saglabājušies līdz mūsu dienām; tā ir četrstūris, un katras malas garums ir divi stadiji. Svētvietas vidū ir masīvs tornis, katra mala vesels stadijs, un uz šī torņa otrs tornis un uz tā atkal cits, pavisam astoņi torņi. Uzeja vijās apkārt visiem šiem torņiem pa ārpusi. Pusceļā ir iekārtoti soli, kur tornī kāpēji var apsēsties un atpūsties. Beidzamajā tornī ir liels templis, tajā plata, skaisti klāta gulta un pie gultas zelta galds. Tur nav neviena dieva tēla, un neviens cilvēks nepaliek pa nakti. Šī dieva haldaju (haldeju) priesteri stāsta - es nu gan neticu viņu stāstiem, ka naktīs pats dievs nākot templī un guļot tajā gultā, to pašu priesteri stāsta arī Ēģiptes Tēbās par savu dievu. Arī tur, Zeva templī Tēbās, guļ sieviete. Šīs sievietes nekad nav sagājušās ar mirstīgiem vīriešiem. Tas pats attiecās uz Pataras dieva priesterieni Līkijā, kad tur parādās dievs. Kad tas parādās, sieviete uz nakti tiek ieslēgta templī.” 
Protams, ka Hērodota laikā nekas tāds nenotika. Taču senākos laikos tieši tā arī notika - to viņam apstiprināja Babilonas priesteri.

Senā Ēģipte. Saskaņā ar ēģiptiešu mitoloģiju faraons bija Saules dieva (Atums, Rā, Amons) dēls. Daudzi teksti vēsta, ka dievs pieņēmis faraona izskatu ierodas pie faraona sievas un stājās dzimumsakaros. Uzskats, ka faraons ir Saules dieva dēls, bija raksturīgs seno ēģiptiešu civilizācijai. Mūsuprāt dievi bija astronauti. Saistībā ar šo tematu pārdomas raisa incesta attiecības, kas bija tik raksturīgas senās Ēģiptes valdnieku ģimenēm. Mums varbūt to ir grūti saprast. Taču Ēģiptē valdnieka varas avots bija dievi, nevis tauta. Dievi bija faraonu dinastiju aizsācēji. Dievi deva faraonam varu, tiesības valdīt. Pamatojums: faraons bija Saules dieva(Ra, Ra-Atuma, Amona-Ra u.c.) dēls. Un tikai Saules dieva dēlam bija tiesības valdīt. Šie fakti izskaidro arī incestu valdnieku ģimenēs. Bija ļoti svarīgi saglabāt valdnieka dzimtā dievišķās asinis (dievišķos gēnus), jo šis elements nodrošināja valdnieka varas leģitimitāti senajā Ēģiptē. Un to varēja panākt vienīgi, precoties brāļiem ar māsām, nepieļaujot svešu asiņu iepludināšanu dzimtā. Piebildīšu arī to, ka ja dinastija bija degradējusies, tad dievi to nomainīja ar citu dinastiju - vienkārši Ra izvēlējās kādu meiteni (tā varēja būt priesteriene), kuru apaugļoja un tai piedzima dēls, kurš tad arī kļuva par jaunas dinastijas aizsācēju.

Ptahs. Viņš pēc Manetona valdnieku saraksta bija pirmais Ēģiptes valdnieks. Par viņa dēlu tika uzskatīts Imhoteps.

Ra. Senās valsts laikā pasaku ciklā par V dinastijas faraonu (26.-25.gs.pmē.) izcelsmi un nākšanu pie varas, ceturtā pasaka vēstī par Ra priestera Rausera sievu Redžededeū, kura "kļuva grūta no dieva Ra... Sahebu [pils Heliopoles tuvumā] valdītāja... Un Ra tai paziņoja, ka viņi [Redžededetes trīs dēli] ieņems augsto valdnieka amatu visā zemē." Ra pareģojums piepildijās un Redžededetes dēli kļuva par faraoniem, jaunas dinastijas aizsācējiem. 

Amons. Kā "tuvais" un "personīgais" dievs Amons bija arī faraona tēvs. Luksoras tempļa freskā attēlots kā Amons faraona Tutmesa IV (15.gs.pmē.) veidolā iekļūst faraona sievas telpās. Viņa, ieraudzījusi dieva Amona skaistumu, ielīksmojās un vēlāk dzemdēja dēlu - nākamo faraonu Amonhotepu III, kura vārds nozīmē: "Amons ir apmierināts." 
Daudzos seno ēģiptiešu tekstos atspoguļojas Amona-tēva un faraona-dēla attiecības. 

Senā Izraēla. Bībelē vēsta, ka pēc Ādama un Ievas nāves viņu pēcteči strauji savairojušies. Šajā grāmatā, konkrētāk, Mozus pirmajā grāmatā, kas tiek saukta arī par Genesi, minēti deviņi ciltstēvi, sākot ar Setu līdz Noāsam. Tas bijis arī Dieva dēlu (bene elohim - dievu dēlu) laiks. Dieva dēli ielaidās seksuālos sakaros ar cilvēku meitām. Par šiem notikumiem vēsta Genesis (6, 1-4): 
„Un notika, ka cilvēki sāka vairoties virs zemes un tiem dzima arī meitas. Tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie tās ņēma sev par sievām, kas tiem labāk patika... Tanīs dienās [un vēlāk] milži bija zemes virsū, kad Dieva dēli bija gājuši pie cilvēku meitām un tās bija dzemdējušas bērnus. Tie bija varoņi, kas bija senlaikos, vīri ar vārdu.”
Senžīdu valodā lietots vārds nefilim, kas atvasināts no semītu NFL un kas burtiski nozīmē "būt nomestam." Tādējādi vārdu nefilimi var tulkot kā „tie, kas nomesti uz Zemes,” proti, anunaki (tā raksta Lars A. Fišingers). Mūslaiku modernajos Bībeles tulkojumos nefilimi nereti tulkoti kā "milži" vai kā "tirāni." Vēlākajos tulkojumos šis misēklis gan atklāts un tālāk atstats vienkārši nefilimi. Tas ir ērts paņēmiens kā apiet tekstā neērtas vietas. 
Vācu Paleo SETI pētnieks Lars A.Fišingers raksta: „Arī šā Bībeles teksta pēdējai rindai - "varoņi, vīri ar vārdu" - īstenībā ir pilnīgi cita nozīme. Ebreju valodā šī vieta skan „šema tauta.” Savukārt šem ir atvasinājums no šumu, kas savukārt nozīmē: "tas, kura dēļ paliek atmiņā." Mārtiņš Luters tāpēc šu-mu pārtulkoja kā „vārdi” vai arī „slavena tauta.” Bet šu-mu ir izteiciens ar divējādu nozīmi, ko var tulkot arī kā „tas, kas ir Mu.” Mu (burtiski - "tas, kas paceļas stāvus gaisā") šumeriem bija konusveida priekšmets, kas varēja lidot un savienot zemes savā starpā.” Mu rakstu zīme līdzinās raķešu lidaparātam - tā Lars A.Fišingers. 
No visa iepriekš izklāstītā var secināt sekojošo: nefilimi bija anunaku pēcteči - tie, kuri no debesīm atnāca uz Zemi, mu tauta. Bībeles teksta vārdiem "dieva dēli" žīdu valodā atbilst izteiciens bene elohim, kas vienkārši nozīmē "elohimu dēli." Dr.Folmers „Mitoloģijas vārdnīcā” (lasījis pats neesmu) raksta, ka nefilimi bijuši „vecākie pusdievi... Milzīgi lieli cilvēki ar pārdabiskiem fiziskiem un garīgiem spēkiem.” Eņģeļi kā garīgas būtnes nebūtu varējušas radīt bērnus uz Zemes. Senie teksti jāskata no Paleo SETI pozīcijām.

Ēnoha grāmata. Ēnoha grāmatā veselas 11 nodaļas veltītas nepaklausīgajiem eņģeļiem, kas pretēji sava Dieva pavēlēm kopojās ar cilvēku meitām. Tālāk sekos daži citāti no ši apokrifa:
„Pirms šiem notikumiem Ēnohs tika paslēpts un neviens cilvēkbērns nezināja, kur viņš paslēpts, kur viņš uzturējās un, kas ar viņu noticis... Redzi, tad lielā svētā sargi sauca mani, Ēnohu rakstnieku un teica man: „Ēnoh, tu taisnīguma rakstniek, ej un sludini debesu sargiem, kuri pametuši augstās debesis, svētās mūžīgās vietas, samaitājušies ar sievietēm, ka to dara cilvēkbērni un uz zemes krituši lielā postā.”” 
Debesu sargiem stingri bija aizliegti seksuāli sakari ar Zemes sievietēm. Taču viņi šo aizliegumu ignorēja. Runa ir par 200 debesu sargu vienību, kas ņēma sievas no cilvēku meitām un radījuši 1000 bērnus. Viņi atradās ekspedīcijā tālu no savas dzimtās Saules (zvaigznes) sistēmas, viņi bija šķirti no savām sievām, ģimenēm. Lai arī reglaments to neatļāva astronauti šķiet uz Zemes meklēja objektus savas miesaskāres apmierināšanai. Par to arī stāstīts Ēnoha grāmatā: „Tie un visi pārējie, kas bija ar viņiem ņēma sev sievietes, katrs no viņiem izvēlējās vienu un tie iesāka... pie viņām aptraipīties. Tas kļuva grūtas un dzemdēja 300 olektis garus milžus. Tie ir gājuši pie cilvēku meitām uz zemes, gulējuši ar tām un ar šim aptraipījušies... Bet sievietes dzemdēja milžus un tāpēc visa zeme bija pilna ar asinīm un netaisnību.”
Ēnohs dod nepārprotami precīzas ziņas par debesu sargu izcelsmi. Ēnohu pasauca kungs, kuram bija vara par sargiem:
„Nāc šurp un klausies, ko teikšu! Ej turp un saki debesu sargiem, kuri tevi sūtījuši lūgt par viņiem: „Īstenībā jums būtu jālūdz par cilvēkiem, nevis cilvēkiem par jums.
Kāpēc jūs esat pametuši augstās un mūžīgās debesis, gulējuši ar sievietēm, aptraipījušies ar cilvēku meitām, ņēmuši sev sievas, rīkojušies kā zemes bērni un radījuši milžus dēlus. Kaut arī bijāt nemirstīgi, jūs esat aptraipījušies ar sievietes asinīm, radījuši bērnus, iekārojuši cilvēku asinis un radījuši miesu un asinis, kā to dara tie, kas ir mirstīgi un parejoši.””
Astronautu seksuālā izlaidība nepatika viņu komandierim. Zemes cilvēkiem bija radies priekšstats, ka atnācēji no Kosmosa ir nemirstīgi un izturējās pret viņiem kā pret dieviem. Taču līdz ar šim mīlas naktīm šis priekšstats bija stipri apdraudēts. Komandieris labi zināja laika nobīdes likumu ar lielu ātrumu norisošajos starpzvaigžņu lidojumos. Ja zvaigžņu kuģa apkalpe uz Zemes radītu pēcnācējus, tad šis planētas iedzīvotāji agri vai vēlu aptvertu, ka viesi, kurus viņi uzskatīja par dieviem, nepavisam nav nemirstīgi. Acīmredzot atnācēji pildot savu misiju uz Zemes bija pieraduši, ka cilvēki viņus pielūdz kā dievus. Komandieris dikti dusmojās uz nepaklausīgo komandu, kuru bija atstājis uz Zemes veikt izpētes un audzināšanas uzdevumus, kamēr viņš pats ar kosmisko kuģi veica citus uzdevumus Saules sistēmā. 
Visi šie notikumi risinājās pirms Grēku plūdiem. Rodas aizdomas, ka dievi astronauti bija katastrofas izraisītāji. Gan Bībeles teksts, gan Ēnoha grāmata ļauj secināt, ka Grēku plūdi bija rūpīgi plānots notikums. To apliecina arī „Lameha tīkstoklis,” kas uziets kāda no Kumrānas alām.

Rietumsemītu mitoloģija. Dievišķais amatnieks Kusars va Husass Akhitam izgatavoja brīnumainu loku, kas izraisīja dievietes Anates skaudību. Viņa gribēja šo loku dabūt savā īpašumā. Tāpēc apmaiņā pret loku viņa piedāvāja Akhitam bagātības, savu mīlu un pat nemirstību. Taču Akhits noraidīja dievietes vilinošos piedāvājumus (nudien nav saprotams, kāpēc Akhits atraidīja dievietes dāvanas apmaiņā pret loku). Tas ļoti saniknoja dievieti Anati. 

Etiopu avoti. Etiopiešu eposā „Kebra Negast,” kur aprakstīta etiopu valdnieku vēsture, 100.nodaļā rakstīts: „Tās Kaina meitas, pie kurām bija gājuši eņģeļi, kļuva grūtas, bet nespēja dzemdēt un nomira. Daži no tiem nomira savu māšu miesās, bet citi iznāca ārā, pāršķeļot savu māšu ķermeņus.”

Senā Indija. Indiešu mitoloģijā var atrast daudz piemēru cilvēku seksuāliem kontaktiem ar dieviem (citplanētiešiem). Indiešu mitoloģijā vēstīts par debesu nimfām apsarām, kuras mēģināja pavedināt mirstīgos, kuri veica smagas askēzes, kuru laikā bija jāievēro dzimumatturība:
- Ghritači pavedināja riši Bhāradvādžu;
- Menaka un Rambhha pavedināja riši Višvamitru;
- Alambuša - riši Dadhīči u.c.

Apsara Urvaši bija precējusies ar mirstīgo Purūvasu. Urvašī un Purūvasam piedzima 6 (vai 8?) dēli, Mēness dinastijas valdnieki.
Urvašī mēģināja savaldzināt Ardžūnu, kad tas debesīs ciemojās pie Indras. Ardžūna atraidīja dievietes mīlu, aizbildinoties ar to, ka Urvašī būdama Purūvasa sieva, ir kļuvusi par tā dzimtas ciltsmāti. Tas ļoti aizvainojis Urvašī un viņa Ardžunu nolādēja, lai viņš kļūtu neauglīgs. Par laimi Indra lāstu ierobežoja uz vienu gadu.
Durvāsa Kunti bija devis burvju vārdus, ar kur palīdzību viņa varēja ieņemt dēlu no jebkura dieva. Kunti bērni: 
1. Karna no saules dieva Sūrjas.
2. Judhišthira no Brahmas/Dharmas.
3. Bhīma no Vāju.
4. Ardžūna no Indras.

Senā Grieķija.
Zevs. Zevam bija daudz mīļāko arī starp mirstīgajām. Zeva mīļākā bija arī Tēbu valdnieka Kadma meita Semele. Pēc greizsirdīgās Hēras padoma, Semele palūgusi Zevu ierasties pie viņās visā savā varenībā. Zevs, nevarēdams atteikt, jo bija zvērējis pie Stiksas ūdeņiem, ieradās Kadma pilī zibeņu mirdzumā. Kadma pilī izcēlās ugunsgrēks, kurā Semele gāja bojā. Pirms tam viņai piedzima sešus mēnešus vecs, neiznēsāts bērns. To Zevs paguva izglābt no liemām. Tā kā bērns bija tik vārgs, ka nebūtu varējis izdzīvot, tad Zevs bērnu iešuvis sev gurnā. Turpmākos trīs mēnešus bērns attīstījies tēva miesās un pieņēmies spēkā, piedzima otrreiz no Zeva gurna. Tā pasaulē nāca jaunais vīnkopības dievs Dionīss.
Zevs bija iemīlējies skaistajā Argas valdnieka Īnaha meitā Īo. Lai paslēptu savu mīļāko no sievas Hēras acīm, Zevs Īo pārvērtis par govi. Taču Hēra, kaut kā izdibināja, ka Zevs savu mīļāko pārvērtis sniegbaltā govī un pieprasīja, lai Zevs to uzdāvina viņai. Zevs, nevarēdams atteikt sievai, atdeva arī. Hēra govi nodeva sargāt Argam.
Argu pēc Zeva pavēles nogalināja Hermejs un Īo bija brīva. Taču Hēra nelikās mierā un uzsūtīja Īo milzīgu dunduru, kas viņu pastāvīgi vajāja. Īo savu īsto izskatu atguva Ēģiptē, kur viņa Zevam dzemdēja dēlu Epafu, kurš kļuva par Ēģiptes pirmo valdnieku. Epafs bija arī lielas varoņu paaudzes ciltstēvs, no, kuras cēlies arī dižais Hērakls.
Argosas valdnieks Akrisijs savu daiļo meitu Danaju bija ieslodzījis dziļi no bronzas un akmeņiem izbūvētās pazemes telpās, lai neviens vīrietis viņu nedabūtu. Tā viņš cerēja izvairīties no ļaunā likteņa, kas viņam bija pareģots, proti, viņu nogalinās Danajas dēls. Te gan jāatgādina teiciens: no likteņa neizbēgsi.
Zevs zelta lietus veidā iekļuvis šajās istabās un mīlējies ar skaisto Akrisija meitu Danaju. Danaja Zevam dzemdēja dēlu Perseju, kurš vēlāk kļuva par ievērojamu varoni, no viņa dzimtas nācis arī lielākais Grieķijas varonis Hērakls.
Zevs pieņēmis varoņa Amfitriona izskatu ieradās Tēbās pie viņa skaistās sievas Alkmenes. Drīz atgriezās arī Amfitrions. Tā sanāca, ka no Zeva un Amfitriona Alkmenei piedzima dvīņi. Viens no viņiem bija Hērakls, kurš pieaudzis kļuva par lielāko varoni visā Grieķijā.
Pieņēmis vērša izskatu Zevs nolaupīja Feniķijas pilsētas Sidonas valdnieka Agēnora skaisto meitu Eiropu un aizveda viņu uz Krētas salu, kur viņai no Zeva piedzima trīs dēli: Mīnojs, Radamantijs un Sarpēdons.
Gulbja veidolā, Zevs ieradās pie varoņa Tindareja sievas Lēdas, kura viņam dāvāja dvīņus Dioskūrus un meitu Helēnu. Gandrīz ikviens grieķu valdnieks centās savas dzimtas izcelsmi saistīt ar Zevu.
Acīmredzot Zevs bija biseksuāls. Par to liecina mīts par skaisto jaunekli Ganimēdu, Trojas valdnieka dēlu, kurā Zevs iemīlējās. Zevs viņu nolaupīja un uznesa Olimpā (ek, vajadzētu arī eseju par antīko homoseksualitāti! Mazais Zaļais! ).
Poseidons. Šis dievs nebija tik liels „brunču mednieks” kā viņa brālis Zevs. Taču arī viņam dažreiz paslīdēja kāja un gadījās pagrēkot arī ar mirstīgām sievietēm. Grieķu mītos kā Poseidona dēli tiek minēti Tēsejs, Eifems, Ergīns un Ankajs - šie varoņi bija mirstīgi un viņus dzemdēja mirstīgas sievietes, nevis dievietes. Tomēr ar savu vareno brāli Zevu viņš vienalga nevarēja sacensties.
Apolons. Apolonam bija attiecības gan ar dievietēm, gan ar mirstīgām sievietēm. Lai arī viņš bijis ļoti skaists dievs, tomēr, Apollons nereti ticis atraidīts. Apollonu atvairīja Kasandra un Dafne, kura pēc pašas lūguma tika pārvērsta par lauru koku. Koronīda un Marpesa bija neuzticīgas mīļākās Apollonam.
Apollona bērni:
1. Aristajs, dzemdējusi Kirene.
2. Asklēpijs, dzemdējusi Koronīda.
Par heteroseksuāli orientētu dievu Apolonu uzskatīt arī nav iespējams. Viņš tāpat kā Zevs bijis biseksuāls. Apolona iemīļotie jaunekļi bija Hiakints un Kipariss.
Artemīda. Zeva un Lēto meita un Apolona māsa Artemīda nebija precējusies un arī mīļāko viņai nav bijis. Viņa bija zvērināta jaunava. Reiz viņu kailu kāda alā mazgājamies ieraudzīja Kadma mazdēls Aktaions. Dieve viņu par to bargi sodījusi.
Afrodīte. Skaistā mīlas dieviete Afrodīte bija iemīlējusies Kipras valdnieka dēlā Adonīdā, kurš viņai likās skaistāks par jebkuru Olimpa dievu. Viņa ļoti sāpīgi pārdzīvojusi Adonīda nāvi. Jauneklis gāja bojā medību negadījumā. Viņu saplosīja ievainots mežakuilis.
Tetīda. Jūras dieviete Tetīda bija precējusies ar varoni Pēleju. Šajā laulībā dievietei piedzima lielākais Trojas kara varonis Ahillejs.

Senā Roma. Šeit atgādināms stāsts par Romula un Rema dzimšanu. Albalongas valdnieku Numitoru gāza no troņa viņa paša brālis Amūlijs. Gribēdams nodrošināt troni saviem dēliem, Amūlijs Numitora meitu Rēju Silviju padarīja par Vestas priesterieni, kurai bija jādzīvo kā jaunavai. Pēc kāda laika Vestas priesterienei Rējai Silvijai piedzima dvīņi - Romuls un Rems. Kā tas varēja notikt? Kas bija dvīņu tēvs? Vai Vestas priesteriene sagrēkoja, pārguļot ar kādu vīrieti? Nē, Rēja savu šķīstību saglabāja. Bērnu tēvs bija Marss - romiešu kara dievs, analogs grieķu dievam Arejam.

Ģermāņu un skandināvu mitoloģija. Šeit Odins minēts kā seno valdnieku dinastiju ciltstēvs. Ar Vodanu/Odinu savas cilts pirmsākumus saistīja anglosakšu valdnieki. Pēc anglosakšu eposa „Beovulfs” dāņu karaļu cilts Skjeldungi savu izcelšanos saistīja ar Skjeldu, kas bija Odina dēls. „Sāga par Volsungiem” vēsta, ka tiešs Odina pēctecis bija arī Sigurds (Zigfrīds).

Viduslaiki un Jaunie laiki. Teiksmās par fejām vēstīts, ka tās nolaupījušas sievietes, lai viņas palīdzētu fejām dzemdībās. Fejas nolaupījušas arī vīriešus, lai ar vīriešu spermu apaugļotu savas sievietes. Sievietes tika nolaupītas arī tāpēc, lai elfu mazuļus barotu ar savu krūti. Interesanti, ka šie feju stāsti labi saskan ar mūsdienu Nolaupīto stāstiem.
Viduslaikos spokojās savādas būtnes sukubi (latīņu succubus - apakšā esošais) un inkubi. Mītiskie nostāsti par šīm būtnēm tieši vai netieši norāda uz agrākām Atnācēju aktivitātēm. Sukubi saviem sieviešu kārtas upuriem izraisīja erotiskus sapņus un sapnī ar šīm būtnēm notika dzimumakts.
Mārtiņš Luters (1483.-1546.g.) uzskatīja, ka inkubi savācot Zemes vīriešu spermu, lai tādējādi savai rasei nodrošinātu eksistenci.
Brokhauza un Efrona enciklopēdijā ir ļoti sīki klasificētas ļauno spēku darbības izpausmes. Dažās nodaļās norādīts, kā dēmoni un inkubi pārvērš savu izskatu, pieņemot tā cilvēka veidolu, kas tiem dotā brīdī noderīgs. Inkubi šo spēju izmantoja seksuālas iekāres pārņemti: kad vīrs atradās prombūtnē, pieņēma tā izskatu un centās savu iekāri apmierināt. Dažreiz šīs būtnes uzvedušās ļoti nekaunīgi, jo upuri bija pārbijušies un nespējuši pretoties.
Notikums ar Fransuāzu Bo. 1606.gada 30.janvārī jauna sieviete Fransuāza Bo stājās tiesas priekšā. Viņa bija apsūdzēta par to, ka viņa krāpusi savu vīru ar kādu no šiem dēmoniskajiem sukubiem. Tajos laikos tā bija ļoti smaga apsūdzība un, ja sievieti atzītu par vainīgu, tad viņai draudētu sārts.
Tiesas sēdes protokolā lasāms:
„Apsūdzētā liecina, ka 1605.gadā dažas dienas pirms Visu svēto dienas, kad viņa naktī gulējusi blakus savam vīram, kaut kas esot uzmeties uz viņas gultas, tā ka viņa izbailēs pamodusies; citreiz tas pats kaut kas esot uzmeties kā lode viņai uz gultas, turklāt šoreiz viņa bijusi nomodā, bet vīrs atkal gulējis. Garam bija cilvēka balss. Kad viņa jautājusi, kas tur ir, klusa balss atbildēja, ka viņai neesot jābaidās, ka tas, kas viņu piemeklējis, esot Svētā Gara bruņinieks, ka viņš esot sūtīts, lai ar viņu gulētu kā pielaulātais vīrs, un viņai neesot jābaidās viņu uzņemt savā gultā. Kad sieviete to negribēja atļaut, gars uzlēca uz maizes abras, tad nolēca zemē un beidzot nokļuva līdz viņai, sacīdams: „Tu esi ļoti nežēlīga, jo tu man gribi aizliegt to, ko esmu apņēmies darīt.” Tad viņš atsedza segu, satvēra vienu viņas krūti, pacēla sievieti un sacīja: „Tagad tu redzi, ka es tevi mīlu, un es tev apsolu, ka tu būsi ļoti laimīga, ja ļausi man gulēt ar tevi; jo es esmu Dieva templis, kas sūtīts mierināt nabaga sievietes kā tevi...” Tad viņš apgūlās pie viņas gultā un sacīja: „Es tev parādīšu, ko jauni puiši dara meitenēm.” Un pēc tam viņš sievieti sāka nepiedienīgi aptaustīt... un aizgāja prom, bet viņa nezināja, kas bija noticis un vai viņš panācis, ko gribējis... Tomēr apsūdzētā tic, ka tas bijis labs un svēts gars, kas prot apieties ar sievietēm. Viņa piemetina, ka gada pirmajā dienā, kad viņa ap pusnakti gulējusi nomodā līdzās savam aizmigušajām vīram, tas pats gars esot pienācis pie viņas gultas un lūdzis, lai tam atļauj apgulties pie viņas, lai viņš ar viņu gulētu un viņu darītu laimīgu; taču viņa to noraidījusi. Un tad viņš tai jautājis, vai viņa negribētu iegūt grēku atlaišanu; tad viņa teikusi jā...” Andris piebilst - spilgts mīmikrijas hipotēzi ilustrējošs piemērs.
Precētā sieva Jeronīma. 18.gs. Ludvigs Sanistrati de Armendo savā manuskriptā rakstīja: "Es tolaik biju teoloģijas profesors Svētā Pāvijas sieviešu klosterī, kad šajā pilsētā dzīvoja ļoti tikumīga precēta sieva Jeronīma. Reiz vakarā, guļot blakus vīram, kurš nupat bija iemidzis, viņa juta, ka kāda neredzama būtne viņu ļoti maigi un kaislīgi skūpsta. No pārbīļa sākusi skaitīt lūgšanu, piesaucot tā Kunga vārdu, bet skūpsti nemitējās. Nabaga sieviete atgaiņājās kā prazdama no uzmācīgā mīlētāja, bet tikai pēc pusstundas uzmākšanās pavedinātājs pazudis. Nākamajā naktī viss atsākās no jauna. Atsauktie garīdznieki ar kvēpekļiem un lūgsnām centās nelabo padzīt, bet nekas nelīdzēja. drīz pārdrošais inkubs kļuva sievietei saredzams un, lai viņai labāk iepatiktos, katru nakti mainīja savu izskatu, parādoties gan kā jauns zēns vai atkal kā karaļnama pāžs ar viļņainiem matiem."
Hronika tālāk vēsta, ka inkubs darījis visu, lai dāmu pavedinātu, bet viņa pūles esot bijušas veltas, jo Jeronīma bijusi uzticīga savam vīram. Redzēdams, ka sievieti iegūt neizdosies, dēmons aiz atriebības naktī apmūrēja ap viņu laulības gultu akmens sienu. No rīta Pāvijas pilsoņi sadzirdēja izmisīgus kliedzienus, kas atskanēja no nelaimīgās mājas. Pilsētnieki, krustus mezdami, akmens sienu novāca un akmeņus sakrāva kaudzē pie sētas. Pēc pāris dienām akmeņu kaudze noslēpumaini pazuda.
Šī notikuma aculiecinieki bija visi pilsētas iedzīvotāji un arī pats hronists. Jeronīmai tomēr paveicās, ka viņu aplidojošais inkubs bija visai delikāts kavalieris.
Solomīnjas piesmiešana. Šis notikums aprakstīts XVIII gs. krievu hronikā. Viss sākās 9.dienā pēc kāzām, kad, ar vīru apgūlušies gultā, viņi jau slīga miegā. Solomīnija ieraudzīja diezgan zvērīga paskata dēmonu, kurš, apgūlies viņai blakus, bez kādām ceremonijām ieguva pārbiedēto sievieti. Kopš tās nakts, kā rakstīts hronikā, kādi 5 dēmoni sāka regulāri naktī nākt pie sievietes gultā. Dažreiz tie pārvērtās par skaistiem jaunekļiem un pēc kārtas izmīlēja jauno skaistuli. Vīrs, gulēdams blakām, bija nepamodināms.
Tai pašā krievu hronikā rakstīts, ka no tuvības ar dēmoniem dzimst tikai briesmoņi.

Mūsdienas. Pamazām nostiprinājusies doma, ka seksuālos kontaktus ar cilvēkiem vēlas Garu pasaules pārstāvji, kuri iepriekšējos laikos aprakstīti kā dēmoni un inkubi. Mūsdienās šādi seksuālie kontakti notiek Nolaupīšanu laikā.
Pirmais labi dokumentētais tāds gadījums noticis 1957.gada 14.oktobra naktī, kad ar Atnācēju sievieti tika kopojies 23 gadus vecais brazīlietis Antonio Viljasboašs. Antonio Nolaupīšanas gadījums pirmoreiz tika publicēts 1965.gadā.
Ilgus gadus Nolaupīšanas fenomenu pētījušais Hārvardas Universitātes profesors Dž.Maks secina, ka seksuālie kontakti ar Atnācējiem noved pie "morālas dilemmas," dēļ īstās laulības esamības uz Zemes. Tas patiesi varētu būt apgrūtinoši, jo, piemēram, kāds burjatu šamanis uzskatīja, ka reālā Zemes sieva nav cienīga pat "liet ūdeni uz rokām" viņa Debesu sievai. Savukārt Meksikas indiāņu burvis dons Soltēro Perezs bija vispār spiests pārtraukt seksuālās attiecības ar savu Zemes sievu.
Arī Nolaupīšanu gadījumā ir atzīmēts, ka gari uz pirmo seksuālo kontaktu mēdz ierasties laulāto draugu vai mīļāko izskatā. Pie tam Nolaupītie "reizēm stāsta, ka vīra vai sievas seja var tad uzpeldēt citplanētieša sejai, tad iziet ārpus tā kontūrām."

Kritiķu iebildumi. Galvenais kritiķu arguments ir šāds: citplanētiešiem, ja arī tie patiešām pagātnē apmeklējuši Zemi, nemaz nevarētu būt dzimumsakaru ar Zemes sievietēm, jo dažādu bioloģisku iemeslu dēļ tas neesot iespējams. Citplanētiešiem varētu būt pilnīgi citāda, atšķirīga ķermeņa uzbūve u.c. It kā loģisks arguments, jo bioloģijā eksistē t.s. "starpsugu barjera." Te būs pretargumenti.
Protams, ka Zemes dzīvības modelis Visumā varētu būt vienreizīgs: dzīvība visur citur varētu būt attīstījusies pilnīgi atšķirīgi no mūsējās. Iespējams, ka uz citām planētām dzīvības pamatā varētu būt nevis ogleklis, bet gan silīcijs. Tādas dzīvības formas ir iedomājamas, taču pilnīgi nav ticams, ka dabā dzīvības attīstība uz oglekļa bāzes būtu īstenojusies tikai vienu vienīgu reizi, jo ogleklis Visuma ir plaši un bieži sastopams elements. Tātad dzīvībai arī citās pasaulēs vajadzētu attīstīties tādās bioloģiskās formās, kuras aptuveni atbilstu mūsējai.
Arī uz oglekļa bāzes attīstījusies dzīvība ir neaptverami daudzveidīga un sarežģīta. Pastāv gandrīz bezgalīgs daudzums organisko uzbūves formu. Zemes vēstures, kas mērāma 4,7 miljardos gadu, ir attīstījušās ļoti daudzas dzīvības uzbūves formas; mēs cilvēki galu galā esam tikai viena (nejauši??) attīstījusies forma. Jautājums, kāpēc tieši cilvēks evolūcijas gaitā, kuru iespējams koriģēja dievi astronauti, ir kļuvis par valdošo dzīvnieku uz planētas Zemes? Tikpat labi varētu iedomāties saprātīgus zaurus, saprātīgus jūras iemītniekus(vaļi, delfīni), saprātīgus insektus vai saprātīgus putnus. Uz citām planētām iespējamas arī tādas dzīvības formas, kurās nebūtu atpazīstamas paralēles ar mūsu pasaulē eksistējošo vai fosilo faunu.
Varētu jau pieņemt, ka Zemi sirmos aizlaikos ir apmeklējuši saprātīgi putni vai saprātīgas ķirzakas, vai arī saprātīgi insekti.
Taču nostāsti vēsta par ko citu. Dievu teiksmās vēstīts par cilvēkiem līdzīgiem dieviem, par tādām būtnēm, kuras izskatījušās tik līdzīgas cilvēkiem, ka hronisti starp tiem un sevi nav saskatījuši būtiskas atšķirības. Tiesa, reizēm Dievu teiksmās tiek minētas dažas detaļas, kas dievus atšķīra no cilvēkiem (augums, atšķirīgs pirkstu skaits, nedaudz atšķirīgs sejas veidols u.c.). Kāds tam ir skaidrojums?
Tiesa, arī šo aspektu mēs vērtējam no sava viedokļa. Mēs viņus uzskatām par līdzīgiem mums, bet viņi (dievi) mūs uzskata par līdzīgiem sev. Tas nebūt nav viens un tas pats.
Lielākā daļa dažādu tautu radīšanas mīti (antropogoniskie mīti) vēsta, ka dievi cilvēku radīja pēc sava veidola. Piemēram, Bībelē (Genesis 5,1): „Kad Dievs radīja Ādamu, Viņš to radīja Dieva līdzībā”; (Genesis 1, 26 ): „Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un mūsu līdzības”; (Genesis 1,27): „Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja.” Daudz senākie šumeru teksti vēsta, ka cilvēki tika radīti, „tiem uzsienot virsū dievu attēlu.”
Daudzi radīšanas mīti vēsta pat par vairākiem radīšanas mēģinājumiem, līdz dievi bijuši apmierināti ar gala iznākumu (tādi nostāsti ir maijiem, šumeriem u.c.).
Taču ir arī cits skaidrojums. Tā ir mīmikrijas hipotēze, kuru izstrādājis Johanness Fībags. Saskaņā ar mīmikrijas hipotēzi, citplanētieši katra apmeklējuma laikā savu ārējo veidolu pielāgoja konkrēta vēsturiskā laikmeta valdošajiem sociāli kulturālajiem nosacījumiem un ar tiem saistītajiem priekšstatiem par mums cilvēkiem. Iespējams, ka citplanētieši visos laikos izmantojuši mīmikriju, jo tas darbībai pavēra optimālas iespējas. Kāda senindiešu tekstā (ātrumā neatminos teksta nosaukumu) teikts, ka dievi uz Zemes ieradās pieņēmuši cilvēka izskatu. 

Nospiedums kultūrā.
Ezotēriski orientētais latviešu zīmētājs Miķelis Fišers 1995.gadā radījis shematisku cilvēku un citplanētiešu seksa ainiņu bilžu sēriju Sex'n'spaceships.

Saites.
Atnācēji.