Aliens

Ikas akmeņi

Dažādu izmēru melni akmeņi ar neparasta satura gravējumiem, ko, sākot ar 1966.gadu sāka vākt vienkopus peruāņu ārsts H.Kabrera, un tagad apskatāmi īpašā muzejā Peru pilsētā Ikā.

Uz tiem attēloti tipoloģiski neparasti cilvēki, kas veic sarežģītas medicīniskas operācijas, ar tālskati lūkojas zvaigznēs, kā arī ļoti daudz dinozauriem līdzīgu dzīvnieku, kas gravētajās ainās atrodas kopā ar cilvēkiem. Daži no motīviem atrodami arī Naskas plakankalnes zīmējumos.

Skeptiķi šos akmeņus dēvē par viltotiem, tomēr tik vienkārši vis nav. Tostarp ir arī argumenti, kas liek aizdomāties par to īstuma iespēju. Šodien lielā akmeņu kolekcija apskatāma Kabreras muzejā pie Ikas pilsētas centrālā laukuma, ir kolekcija arī Limā Gaisa kara spēku štābā.

Senatnes lidaparāti Ikas akmeņos? Uz akmeņiem bieži attēloti putni, kas izskatās visai mehāniski; uz putnu mugurām viens vai divi cilvēki slīd pa gaisu. iespējams, tadā veidā attēloti senatnē eksistējuši lidaparāti, ja vien gravējumi nav viltotāju darbs.

-----------------------------------------------------------------

Ap 11-15 000 ar gravējumiem klātu akmeņu kolekcija, kas zināma kā Ikas akmeņu bibliotēka, atrodas Kabreru ģimenes mājā Ikas pilsētā Peru. Tie ir pirmskolumba laika amerikāņu artefakti, izgatavoti vismaz pirms 12 000 gadiem. Arheologu vairākums gan Ikas akmeņus uzskata par mūsdienu viltojumiem. 
Tūkstošiem šo necilo akmeņu ir klāti ar iegravētiem attēliem, tie stāsta par citu cilvēci, kura uz Zemes dzīvojusi pirms 65 miljoniem gadu.

Muzejs. Atrodas Ikas centrālā laukuma malā, Kabrēru dzimtas savrupmājā. Divstāvu mājiņa ar nelielām istabiņām. Pirmajā stāvā (te kādreiz izvietojās paša Kabrēras kunga ārsta prakse) izvietoti eksponāti - ap 12 000 akmeņu.
Gide - Kabrēras meita Jevgēņija.

Pirmās ziņas. Pirmās ziņas par neparastajiem akmeņiem esot rodamas konkistadoru laika hronista Huana de Santa Krūza Pačakuti pierakstos (spriežot pēc pievārda pačakuti, tas varētu būt kāds eiropeizēts indiāņu augstmanis). Tolaik melnie neparastie akmeņi tikuši uzieti 40 km attālumā no Ikas, līdzās Okukahes ciemam. Šajā rajonā ir neskaitāmi apakšzemes kapi, kuros apglabātie cilvēki dzīvojuši inku un pirmsinku laikā: uz zemes virsmas ir atrodamas pārakmeņojušos mazu un milzīgu aizvēsturisku dzīvnieku atliekas. Okukahe ir milzīgs tuksnesis, kur atrodas seni akmeņu uzkalni, iespējams vecākie uz planētas. Tuksneša ainavas vientulību raksturo nesenākas un senākas pagātnes eksistence plecu pie pleca. 
Jau toreiz tos atradušie spāņi bijuši neizpratnē par to neparastajiem sižetiem.
Tad akmeņus piemirsa uz veseliem 400 gadiem! 

Atkaluziešana. 360 km uz dienvidiem no Peru galvaspilsētas Limas, Ikas provincē 1961.gadā tika uzieti savādi un noslēpumaini akmeņi. Šie akmeņi bija klāti ar savādiem gravējumiem, kuros bija attēloti cilvēki, aizvēsturiski dzīvnieki (dinozauri u.c). 
Akmeņi nāca no Okukahes tuksneša, netālu no tās pašas Okukahes pilsētiņas, kur akmeņi tika uzieti jau krietni agrāk. Savādos akmeņus bija uzgājuši Okukahes zemnieki - brāļi Pablo un Karloss Soltjē. Okukahe jau kopš gadsimta (laikam XX gs.) sākuma tika uzieta smalka senā tekstīlija un keramika, zemnieki no paaudzes uz paaudzi nodeva slepenu artefaktu meklēšanas praksi. Tieši brāļi Soltjē arī pirmie sāka kolekcionēt savādos akmeņus.
Savādie zīmējumi, kas bija iegravēti akmeņos pārsteidza arheologus, kuri zemniekiem sacīja, ka tie nesaskan ar viņu zināšanām par Peru pagātni. Šaubas par akmeņu autentiskumu bija pirmā arheologu reakcija. Būdami lojāli uzskatam, ka senākās cilvēku eksistences liecības Peru datējamas ne agrāk par laiku pirms 20 000 gadiem un, ka šajā reģionā tikai pirms 3000 gadiem eksistējusi attīstīta progresīva civilizācija, arheologi nevarēja pieņemt hipotēzi, ka akmeņi ir pierādījums daudz senākas civilizācijas par Peru klasiskajām kultūrām (pirmsinku un inku) eksistencei. 
Karlos un Pablo Soldi, kuri bija savākuši pirmos akmeņus, kuri tika uzieti Okukahē, atkārtoti lūdza arheologus izpētīt akmeņus, bet speciālisti ignorēja viņu neatlaidīgos lūgumus. 
1966.gadā arhitekts Santjago Kalvo (Santiago Agurto Calvo) veica izrakumus Okukahes apbedījumos, mēģinot noskaidrot vai akmeņi ar gravējumiem, kuri iepriekšējos gados bija nonākuši viņa kolekcijā, nāk no šiem apbedījumiem. Viņam izdevās atrast krietni daudz šādu akmeņu, kas nostiprināja viņa pārliecību, ka akmens gravīru autori bija pirmsinku laika cilvēki. Tā bija pirmā reize, kad tika zināma precīza akmeņu uziešanas vieta. 
Bet, lai gan tas bija saskaņā ar arheoloģijas zinātnes prasībām, arheologiem nebija intereses izpētīt akmeņus.

Havjēra Kabreras iesaistīšanās. Šim vīram - Havjēram Kabreram (Havier Cabrera) - Limas universitātes medicīnas profesoram un ķirurgam - Ikas pilsētā bija medicīnas prakse, kas tika visai naski apmeklēta. 
1966.gadā viņš dzimšanas dienā dāvanā saņēma ovālu melnu akmeni, uz kura bija attēlota pirms simtiem miljoniem gadu izmirusi zivs. Kabrera sāka interesēties, no kurienes nācis akmens. Viņš noskaidroja, ka daudzus līdzīgus artefaktus Ikas pilsētas apkārtnē uziet vietējie indiāņi. Tos indiāņi izrakuši izžuvušās upes gultnē, kā arī ieguva senajās kapavietās. 
Tā Kabrera sāka kolekcionēt Ikas akmeņus, kurus klāja noslēpumaini gravējumi. Daļa viņā pacientu bija indiāņi, kas savos ciemos izplatīja ziņu, ka baltais dakteris interesējas par šiem akmeņiem. Okukahes apkaimes iedzīvotaji sāka palīdzēt savam dakterim: reizēm viņi ar tiem maksāja par ārstēšanu, citkārt Kabrera tos vienkārši nopirka. Lai gan akmeņu atrašana nebija viegls uzdevums (tie atradās dziļi zemē un bija apauguši ar gliemežakmeni), profesora kolekcija auga augumā.

Akmeņu ģeoloģiskā izpēte. Akmeņi ir no andezīta - vulkāniskas izcelsmes ieža, kas laika gaitā nogludināts upēs un strautos. Akmeņu vecums ir 220 miljoni gadu, tie radušies mezozoja ērā, un ir par 160 miljoniem gadu vecāki par pašiem Andiem.

Speciālistu slēdziens. 1967.gadā Kabrera 30 gliptolītus nosūtīja ekspertīzei Vācijas un Peru speciālistiem. Viņu secinājumi bija identiski: attēla tehnika ir divu veidu - gravējums un zemais reljefs. Attēli radīti, izmantojot mūsdienu zobu urbjamajai mašīnai līdzīgus instrumentus ar dimanta frēzi. 
Pirmais ekspertu slēdziens datēts ar 1967.gada jūniju. To bija sagatavojusi raktuvju sabiedrība Maurisio Hotšilds Limā (Peru). Ģeologa Dr.Ēriha Volfa parakstītajā laboratorijas ekspertīzes slēdzienā bija rakstīts: „Neapšaubāmi runa ir par dabisku akmeni, kuru šķautnes noapaļojušās, tam pārvietojoties upes gultnē. Petroloģiski tas definējams kā andezīts. Andezīti ir akmeņi, kuru komponenti radušies mehāniskas kustības un vienlaicīgi arī liela spiediena rezultātā. Konkrētajā gadījumā te ir pierādāma laukšpata intensīva pārveidošanās sericītā (vizlas grupas minerāls, gaišās vizlas, muskovīta paveids). No vienas puses šis process paaugstināja akmens kompaktumu un īpatnējo svaru, un no otras - radīja tādas virsmas īpašības, kādas prata novērtēt senie mākslinieki, radot savus darbus. Šo atsauksmi tagad vajadzētu apstiprināt... ar precīzāku slēdzienu. 
Es varu apliecināt, ka šos akmeņus klāj plāna, bet dabīga oksidācijas produktu kārta, kas sedz gravējuma rievas. Tas ir apstāklis, kas ļauj uzskatīt, ka šie akmeņi ir ļoti seni. 
Gravīru izpildījumā nav konstatējamas nekādas nozīmīgas atšķirības, tas ļauj izdarīt pieņēmumu, ka gravīras nav izgatavotas pārāk tālu no to šodienas atrašanās vietām. 
Limā, 1967.gada 8.jūnijā.”
Ekspertīzi veica arī Valsts tehniskā augstskola (Facultad de Minas). Augstskolas slēdzienā, ko bija parakstījis inženieris Fernando de las Kasass i Sesars Sotiljo, bija rakstīts: „Visi akmeņi ir stipri karbonizējušies andezīti. Par to nepārprotami liecina to krāsa un ārējā virsma. Akmeņi cēlušies no slāņiem, kas veidojušies no izkusušas vulkāniskas vielas, kas atbilst tipiskām šis zonas mezozoja ēras veidojumam. 
Dažādie apkārtējās vides apstākļi ir bojājuši akmeņu virsmu un izmainījuši laukšpata struktūru. Reizē ar to ārēja kārta vairs nav tik cieta, tāpēc ap iekšējo kodolu izveidojusies tāda kā mīkstāka čaula. Ārējās kārtas cietība caurmērā atbilst 3.grādam pēc Mona skalas, bet pašam akmenim tā iekšienē pēc tās pašas skalas cietība ir 4,5 grādi.
Akmeņus iespējams apstrādāt praktiski ar jebkuru cietāku materiālu, piemēram, ar kaulu, gliemežvāku, obsidiānu, kā arī ar metāla instrumentu.”
Tomēr, neskatoties kvalificētu speciālistu atzinuma, ka gravīras iegravētas akmeņos, pirms izveidojās oksīdu kārtiņa, arheologi tos uzskata par mūsdienu viltojumiem. 

Turpmākā Kabreras darbība. Lai gan, pateicoties ārsta praksei, Kabrera dzīvoja visai turīgi, tiek atzīmēts, ka viņš gandrīz vai izputējis, cenšoties uzpirkt daudzos akmeņus. 1996.gadā H.Kabrera pameta ārsta praksi un atvēra savā mājā akmeņu muzeju.
Tagad muzeju var aplūkot ikviens Ikā nokļuvis interesents. 1,5 stundu garu ekskursiju pa muzeju vada H.Kabreras meita Jevgēņija, kura ar saviem dēliem rūpējas par kolekcijas saglabāšanu. 2019.gadā tas jau bija Kabrēras dēls.

Apraksts. 
Skaits. Kabreras kolekcijā ir 11-15 000 akmeņu (vai tad pa šiem gadiem nav kārtīgi izskaitījuši?!), bet kopumā pasaulē šādu akmeņu ir ~50 000 (kur vēl pasaulē ir Ikas akmeņiem līdzīgi?). Akmeņi ieguvuši nosaukumu - gliptolīti. 
Izmēri. Dažādi, sākot ar 15-20 g smagiem un beidzot līdz 0,5 t smagi. Lielākā daļa akmeņu esot arbūza lieluma.
Forma. Plakanas, garenas vai ovālas formas. 
Krāsa. Lielākā daļa akmeņu ir melnā krāsā. Ir sastopami arī pelēki, bēškrāsas un rozā gliptolīti, kuru mineroloģiškais sastāvs arī noteikts kā andezīts.
Materiāls. Andezīts. Dažviet raksta, ka tas esot vulkaniskais granīts (Mazais Zaļais nezina, cik tas ir pareizi no ģeoloģijas viedokļa).
Virsma. Tā ir gluda, gluži vai nopulēta. Iespējams, ka šos akmeņus tūkstošgadēs nogludinājis ūdens.
Zīmējumu izveidošanas tehnika. Cik var noprast no aprakstiem, zīmējumi veidoti divās dažādās tehnikās: iegravējot un ar zemā reljefa izveidošanas palīdzību. Attēli ir akurāti, ar daudz sīkām detaļām.

Akmeņu vecums. Kabrera un tā piekritēji nosauc ~98 000 gadu.

Akmeņu zīmējumu tematika. Dr.Kabreras kolekciju iedala sērijas par dažādām zināšanu jomām. Izdalījuši (to laikam ir veicis pats H.Kabrera?) ir 6 tādas zīmējumu grupas: astronomija, medicīna, bioloģija, arhitektūra, antropoloģija, ģeogrāfija... Katra sērija satur 6-200 akmeņus, kas atkarībā no sižeta attīstības maina izmērus, kļūst aizvien lielāki. 
Stiliski zīmējumi esot dažādi, tātad tos varētu piedēvēt dažādiem autoriem.
Uzskata, ka sākotnēji akmens gravīras bija saliktas stingri noteiktā secībā pa tematiskajām sadaļām speciāli sagatavotā glabātuvē, kas bijusi savdabīga akmens bibliotēka. Taču laika gaitā, dabas katastrofu ietekmē akmeņi pārvietojušies, bet daudzi pazuduši uz visiem laikiem. 
Aplūkosim zīmējumus pa grupām.

1. Astronomiskie zīmējumi. Daudzos akmeņos attēlotas zvaigžņu konstelācijas (nez, vai ir atšifretas tieši kādas?), akmeņos ir iegravētas pat dažādu lidaparātu un to palaišanas ierīču shēmas. Attēloti arī bezsvara stāvoklī skafandros lidinošies cilvēki.
Kādā gliptolītā attēlots cilvēks, kas ar teleskopam līdzīgu ierīci debesīs vēro komētu. Liekas, tādi attēli ar lieliem teleskopiem akmeņos ir vairāki.

2. Medicīniskie zīmējumi.
Medicīna. Medicīnisko operāciju zīmējumi bijuši paši mīļākie profesoram Kabreram, kurš tos esot izkārtojis noteiktā secība un stundām ilgi aplūkojis.
Uz Ikas akmeņiem redzamās medicīniskās operācijas:
- transplantācijas (aknu, kuņģa, sirds un pat smadzeņu). Sirds un smadzeņu pārstādīšana esot akmeņos attēlota pakāpeniski pa soļiem;
- dzemdības. Tās attēlotas ar ķeizargriezienu; paciente pieslēgta kaut kādam savādam aparātam, no kura viņai tiek pievadīts narkozes līdzeklis.
- embrija pārstādīšana no vienas sievietes otrai.
Visas šis procedūras attēlotas ar asinsvadu aizvietošanu, asiņu pārliešanu, dažādu pretsāpju līdzekļu izmantošanu. Piemēram, kādā gravējumā attēlots cilvēks guļam uz galda, kuram četru ārstu grupa izņem orgānus. Šķiet, ka cilvēks neko nejūt, jo redzama infūzijas šļūtene ar ampulu. Pacientam aiz muguras atrodas vēl viens pacients. Tur darbojās piektais ārsts, kas viņam ar skalpeli atver krūšukurvi. 
Interesanti, ka daži operāciju tipi (smadzeņu vai embrija parstādīšana) nenotiek arī mūsdienās. Ikas akmeņos demonstrēta operācija, kuras laikā operējamajam pieslēgts vesels pacients, kas nodrošina ar savu sirdi asinsriti abos divos organismos. Arī tāda metode mūsdienās netiek lietota. Aparāti un instrumenti arī ne vienmer ir izmantoti mūsdienās.

3. Bioloģiskie zīmējumi.
Dinozauru un citu izmirušu dzīvnieku attēlojumi. Gravējumos uz akmeņiem attēlotas būtnes, kuras var identificēt kā pūķus, dinozaurus vai vienkārši briesmoņus, līdzās šiem varbūtējiem dinozauriem attēloti arī cilvēki, kuri anatomiski atšķiras no mūsdienu cilvēkiem. 
Tomēr, vienalga šie attēlojumi neiederas vispārpieņemtajā shēmā, Ikas akmeņos nepārprotami parādīta cilvēku un dinozauru koeksistence. 
Ikas gravējumos dinozauru medības mijas ar ainām, kurās dinozauri attēloti kā mājdzīvnieki. Kādā gravējumā attēlots jātnieks, kurš sēž ar zirgsegu apklāta triceratopa mugurā, savukārt citā gravējumā attēlots „pilots,” kurš lido uz pterodaktila muguras ("Avatara" cienīga aina!), vēl citā dinozaurs tiek izmantots zemes aršanai!
Ikas gliptolītos detalizēti attēlots dažādu dinozauru sugu bioloģiskais vielmaiņas cikls. Tas liecina, ka šo dzīvnieku attīstības vēsture bija labi zināma gravējumu radītājiem (skeptiķi rūks, protams, ka Ikas ķirurgam, profesoram Kabreram bija tādas zināšanas, lai viltotu gliptolītus). Kabrera attēlos noteica 37 pazīstamas dinozauru sugas: tiranozaurs, parazaurs, lambeozaurs, brontozaurs, triceratops, stegozaurs, diplodoks, iguanodons, stegocefals, arheopterikss, pleziozaurs u.c. Šie dzīvnieki ir anatomiski precīzi attēloti. Ļoti precīzi attēlots stegozaura dzīves bioloģiskais cikls: pārošanās, olu dēšana, kāpura metamorfozes līdz mazulim, kas tikko izlobījies u.c. 
Turklāt gliptolītos attēlotas dinozauru sugas, kuras paleontologiiem kļuva zināmas tikai XX gs. beigās, bet atsevišķi Ikas akmeņu gravējumos attēlotie dinozauru veidi zinātnei vēl nav zināmi. Šis fakts tā kā runā pretī vispārpieņemtajam arheologu viedoklim, ka Ikas gliptolīti ir viltojumi.
Primitīvās pirmzivs agnathus attīstība attēlota veselā sērijā - 205 akmeņos. 
Interesanti! - liela daļa dinozauru zīmejumos attēloti kā dzīvdzemdētāji.
Naskas attēliem līdzīgi dzīvnieki. Interesanti, ka uz Ikas akmeņiem redzami daži no dzīvnieku zīmējumiem, kas uzieti Naskas plato: mērkaķis, zirneklis, kolibri u.c.

4. Arhitektūriskie zīmējumi. Lai gan H.Kabrera tika izdalījis šādu zīmējumu grupu, Mazajam Zaļajam tomēr līdz šim nav nācies par tādiem neko uzzināt tuvāk.

5. Antropoloģiskie zīmējumi.
Neparastu cilvēku attēlojumi. Ikas gliptolītos attēlotie cilvēki ir anatomiski atšķirīgi no mūsdienu cilvēkiem. Viņiem ir liela galva, zema piere, garš, taisns deguns. Doktors Kabrera Ikas gravējumu autorus nosauca par Homo hliptoliticus, kuri uz Zemes ieradušies no Plejādēm. Kabrera uzskatīja, ka šī cilvēku rase ieradusies no Visuma uz Zemes dinozauru laikmetā. Vācu Paleo-SETI pētnieks Larss A.Fišingers tam nepiekrīt. Viņš pauž uzskatu, ka Ikas cilvēce bija dabisks Zemes evolūcijas produkts. 
Ikas akmeņos attēloti divu veidu cilvēki: ar neapsegtu galvu un ar lielām galvassegām (tās, iespējams, darinātas no spalvām). Kabrera uzskatīja, ka tie ar galvassegām ir vai nu gudrāki vai augstdzimušāki par tiem, kuriem to nav. Uz to vedina domāt kaut vai tas, ka visi ķirurgi akmens zīmējumos ir ar galvassegām.
Šie cilvēki daudzos akmeņos attēloti kopā ar dinozauriem - gan tos medījot, gan gluži vienkārši tos izmantojot kā mājdzīvniekus.
Lielgalvainie cilvēki uz Ikas akmeņiem līdzinās slavenajām Lieldienu salas statujām - moajiem (nemaz i ne!). 
Šie cilvēki uzskatāmi par mūsu saprāta priekštečiem. Tā bija cita cilvēce, kura gāja bojā reizē ar dinozauriem, pirms 60 miljoniem gadus, kad Zemes sadūrās ar milzīgu asteroīdu. 
Tehniskie līdzekļi. Ja tā patiesi bijusi sena civilizācija, tad tā bijusi visai augsti attīstīta. Spriežot pēc attēlojumiem šiem cilvēkiem bija pazīstami tādi moderni optiskie aparāti kā teleskops, lupa. Kādā gliptolīta attēlots cilvēks, kas ar teleskopam līdzīgu ierīci debesīs vēro komētu. Tāpat daudzos gravējumos ir attēloti sporta pasākumi, mūzikas instrumenti, mehāniski transportlīdzekļi, pat lidaparāti, kari vai kaujas. 
Veselas akmeņu sērijas attēlotas sarežģītas ķirurģiskas operācijas. Dažos gravējumos atainotas sirds operācijas, kurās izmantoti dažādi palīglīdzekļi, kā, piemēram, sūkņi, medicīniskas iekārtas. Turklāt sirds attēlota anatomiski precīzi. 
Erotiskie attēli. 
Pederastija. Ikas akmeņos attēlota vīriešu kopošanās. Kopumā tie ir pārliecinošā vairumā pār attēliem, kas attēlo normālu dzimumdziņu. Šai nodarbībā iesaistīto skaits variē no pāra līdz vairākiem. Interesanti, ka uz visiem šādas tematikas attēliem ir kāds kopīgs elements - lielas lapas (iespējams, palmas) attēls. Pats Kabrera izsecinājis, ka, ja šī lapa vērsta (stiepjas) augšup, tad zīmējumā attēlotie ir veseli un spēka pilni, bet ja lejup, tad pretēji. Zīmējumos, kur kopojas tikai divi vīrieši, lapa vērsta uz augšu, bet tur, kur trīs vai vairāk - uz leju.

6. Geogrāfiskie zīmējumi.
Geogrāfiskās kartes. Uz diviem milzīgiem akmens bluķiem, kas sver 100 kilogramus, attēlots okeāns ar 4 nepazīstamiem kontinentiem. 
Uz viena no akmeņiem (vai tiem pašiem 100-kilogramīgajiem?) attēlotas ziemeļu un dienvidu Amerikas, bet starp tām skaidri saskatams līcis, kura mūsdienās nav (šito gan Mazais Zaļais nesaprot, jo pec būtības viss tas, kas sodien ir starp abam Amerikām, ir viens milzīgs līcis - saukts par Karību jūru!). Toties Eirāzija un Āfrika ir kopā vesela.
Izteiktas hipotēzes, ka tā ir seno Zemes kontinentu karte, ka tur attēloti Atlantīdas, Lemūrijas/Mu kontinenti. Vēl citi izsakās, ka tur vispar redzami citu planētu kontinenti. Protams, tas viss var tikt apsvērts vienīgi gadījumā, ja šie gliptolīti patiesi nav viltojumi.

Ikas akmens gravīru autori. Ja Ikas akmeņi nav mūsdienu viltotāju darbs, kā arheologiem labpatīkas domāt, tad rodas jautājums, kas tad tomēr radījis šos gravējumus? 
Mūsdienu cilvēks Dienvidamerikā nonāca pēdējā Ledus laikmeta laikā pirms aptuveni 25 000 gadiem. 
Senie cilvēki. Iespējams, dažas saglabājušās akmens gravīras no dinozauru laikmeta akmens bibliotēkas pirms dažiem tūkstošiem gadu atrada vietējās indiāņu ciltis un nododot tās no paaudzes uz paaudzi, izmantoja savos rituālos. Nav zināms, kas akmens gravīras izgatavoja - Homo hliptoliticus vai indiāņi, kuri zīmējumus nokopēja no daudz senākiem oriģināliem. Galu galā kapenes, kurās akmeņi tika uzieti, bija jaunākas par šiem akmeņiem.
Viesi no kosmosa. Tādai versijas par labu esot nosliecies arī pats H.Kabrera. Tomēr savās publikācijās par akmeņiem viņš no šīs tēmas esot vairījies, nevēloties vēl vairāk pastiprināt savu dīvaiņa slavu.
Lai nu kā, Ikas akmeņi ir viena no lielākajām mūsdienu arheoloģijas mīklām.

Tomēr viltojumi? Arheologi Ikas akmeņus uzskata par mūsdienu viltojumiem. 
Viltotājs Ušuja. Kabrera stāstījis, ka akmeņus viņam piegādājuši vietējie fermeri, viens no tiem bija Bazilio Ušuja, kurš akmeņus bija uzgājis kādā alā. Pats Ušuja vēlāk tika arestēts par akmeņu tirgošanu tūristiem un policijai stāstījis, ka viņš tos izgatavo. 1973.gadā Bazilio Ušuja sarunā ar Ēriku fon Dēnikenu apliecināja, ka viņš vilto akmeņus, motīvus kopējot no grāmatām, žurnāliem un laikrakstiem, bet vēlāk intervijā ar vācu žurnālistu atsauca šo apgalvojumu, sakot, ka šis apgalvojums bija mānīšanās, lai izvairītos no cietumsoda par artefaktu iztirgošanu tūristiem. 
1977.gadā BBC dokumentālās filmas „Dievu ceļš” laikā Ušuja rādīja „īstus” Ikas akmeņus, pagatavotus ar zobārsta urbi, un apgalvoja, ka apsūbējumu panācis ilgstoši turot akmeņus govju mēslos. 
Ikas akmeņi ieguva lielu popularitāti, kad 1996.gadā Kabrera aizgāja no ārsta profesijas un savā mājā atvēra muzeju, kur bija eksponēti tūkstošiem akmeņu. Tajā pašā gadā cita BBC dokumentāla filma ar skeptisku Ikas akmeņu analīzi no jauna pievērsa uzmanību akmeņiem, mudinot Peru varas iestādes arestēt Ušuju par arheoloģisku senlietu tirgošanu, jo Peru likumi to aizliedz. Ušuja, laikam nobijies no likuma bargās rokas, atteicās no stāstā par to, ka viņš akmeņus ar gravējumiem esot uzgājis, tā vietā viņš piekrita viedoklim, ka akmeņi ir viltojumi, sakot: „Izgatavot šos akmeņus ir daudz vieglāk nekā apstrādāt zemi” (šis moments runā par labu Ikas akmeņu autentiskumam). Viņš arī teicis, ka ne visus akmeņus viņš ir viltojis. 
1998.gadā spāņu pētnieks Visente Pariss (Vicente Paris) paziņoja, ka pēc 4 gadu pētījumiem ieguvis pierādījumus, ka akmeņi ir viltojumi. Šis pētnieks kā pierādījumu prezentēja akmeņu mikrofotogrāfijas, kurās bija redzamas mūsdienu krāsu un smilšpapīra apstrādes pēdas. Tomēr pētnieks nevarēja simtprocentīgi apgalvot, ka viltoti būtu pilnīgi visi Ikas akmeņi.
Argumenti pret viltošanu:
- tūkstošiem viltotu akmeņu izgatavošanai būtu nepieciešama vesela industrija, daudz iesaistīto ļaužu. Bet, ja nu tāda patiesi pastāv? Peruāņu sabiedriskuma (pļāpīguma) dēļ tādas industrijas paturēšana slepenībā ir ārkārtīgi mazticama;
- viltotāju, piemēram Ušujas, gatavotie akmeņi atšķiras no Kabreras kolekcijas akmeņiem ar primitīvismu;
- tūkstošiem viltoto akmeņu pagatavošanai būtu nepieciešams ārkartīgi daudz laika;
- uz akmeņiem ir biezs gliemežakmeņa slānis, kas neapšaubāmi liecina par to lielo vecumu. Grūti iedomāties tādu slāni radītu mākslīgi. Pie tam tie būtu mazizglītotie indiāņi?;
- akmeņi pazīstami jau no XX gs. 60.gadiem, bet dažus tur attēlotos dinozauru veidus zinātnieki atklājuši vēlāk (te nu gan derētu konkrēti piemēri!).
It kā jau viss būtu skaidrs. Ikas akmeņi ir moderni viltojumi un punkts. Taču apdomāsim vienu lietu: Kabreras kolekcijā ir 12 000 akmeņu. Cik daudz laika būtu jāpatērē, lai viltotu tik daudz akmeņu? Dēnikens raksta: „Lai uzvilktu vienkāršas baloža līnijas, Bazilio bija nepieciešamas 40 minūtes. Tas bija primitīvs darbs, ko nevar salīdzināt ar lielāko daļu Kabreram piederošo akmens gravīru. Pie tam Kabreras akmeņu diametrs caurmērā ir ap 40 cm. Tie ir apmēram divdesmit reižu lielāki par to dūres lieluma gravīru, ko man darināja Bazilio. Un vēl: Kabreras kolekcijas akmeņi ir nesalīdzināmi mākslinieciskāk izpildīti. Rūpīgākā manierē un ar bagātu izdomu. 
Ja tāda veida akmens izgatavošanai, kādi ir Kabreras kolekcijā, vajadzīgas 20 x 45 minūtes, viltotājs šim darbam patērētu 15 stundas. Lai pagatavotu 25 000 akmeņus (bet kopumā esot 50 000 šādu akmeņu) būtu nepieciešams jau 375 000; par pamatu ņemot 12 stundu darba dienu bez pauzes, šis darbs aizņemtu 31 250 darba dienas bez pārtraukuma. Čaklajam abu kolekciju viltotajam šim darbam būtu jāpatērē 85 gadi, strādājot 12 stundas dienā. Ja pieņemam, ka darbā tika iesaistīta arī visa dzimta, darbs ir paveicams. 
Spožā gaismā mēs salīdzinājām „īsto” akmeni, ko man iedeva Kabrera, ar svaigi cepto no Bazilio būdas. Uz jaunā akmens zem mikroskopa parādījās tīras taisnleņķa gravējumu līnijas, kamēr Kabreras akmeņa rieviņās zem glazūras bija redzami mikroorganismi. Tāda bija mazā un tomēr, lielā atšķirība starp īstajiem un viltotajiem akmeņiem!”
Vēl viens svarīgs arguments pret apgalvojumiem par viltojumiem ir tāds, ka žurnālos tiek publicētas tādu priekšmetu fotogrāfijas, kādi reāli eksistē. Komplicētajiem motīviem uz Kabreras īstajiem gliptolītiem nav šajā pasaulē fotografējamu oriģinālu. Ņemsim kaut par piemēru ķirurģisku operāciju attēlojumus gravīrās uz akmeņiem: modernajā ķirurģijā pieslēdzās pie roku vēnām un artērijām. Akmens gravīras redzams, ka caurulītes beidzās pacienta mutē. Vai arī, kad kāds fotogrāfs nofotografējis putnu, kurš tiek vadīts ar pedāļiem un uz kura kāds jāj? Līdzīgi var jautāt par uguni spļaujošiem pūķiem u.c.
Ak, jā - arheologi arī Akambaro keramikas figūras uzskata par viltojumiem, absolūti ignorējot pretējus pierādījumus.

Jautājumi, kas rodas.
H.Kabrera un akmeņu īstuma piekritēji biezi deklarē, ka akmeņi uzieti kapenēs. Tas bieži vien ir krietni jaunākas par pašiem akmeņiem. Lai nu tā būtu, taču nekur nopietnos avotos nav gadījies lasīt par akmeņu atradumiem dienvidamerikāņu kapenēs. Varbūt Mazais Zaļais palaidis garām?

Akmeņu religiskā nozīme. Izplatīts ir viedoklis, ka šos akmeņus labprāt devuši līdzi nomirušajiem (īpaši ietekmīgiem ļaudīm) kapos kā talismanus vai rotaslietas. Ticis uzskatīts, ka mirušais noteikti atdzims šajā vai citā pasaulē, šie akmeņi tam var kā līdzēt.

Analogi citur pasaulē. Ikas akmens gravīrām nepavisam nav daudz analogu. Pie tādiem var pieskaitīt:
- Naskas plato zīmējumi. Daži no tiem uzieti arī uz Ikas akmeņiem. Šī laikam ir vienīgā patiesā analoģija, pārējās tādas aiz ausīm pievilktas;
- Akamboro (Meksika) uzietās māla figūriņas, kas arī attēlo dinozaurus u.c. neiespējamas lietas;
- tēva Krespī kolekcija Ekvadorā;
- atradums Jasos (Rumānija). Austriešu pētnieks Pēteris Krasa Ancient Skies 1991.gada 1.Nr. raksta par šo pārsteidzošo atradumu - tuvāk esejā Jasu katakomba. Līdzība gan saistīta tikai ar dinozauru attēliem.

https://www.youtube.com/watch?v=1snesqvNDZc

Saites.
Kabreras muzejs.
Havjērs Kabrera.