Aliens

Evendžeru lidmašīnu pazušana (1945.g.)

5 amerikāņu militāro lidmašīnu grupas pazušana 1945.gada 5.decembrī, kas aizsāka leģendu par Bermūdu trijstūri, kurā mistiski pazūd lidmašīnas un kuģi.

Jau kādu laiku pēc kara beigām - 1945.gada 5.decembrī - pieci "TBM Avenger Torpedo" bumbvedēji (attēlā piemērs) pazuda ASV navigācijas treniņa lidojumu laikā. Tāpat pazuda glābšanas lidmašīna "Martin PBM Mariner" ar visu apkalpi, kas devās tos meklēt. Kopumā pazuda 27 cilvēki, no kuriem 14 atradās piecos sākotnēji pazudušajos bumbvedējos.

Jūras spēku sākotnējais ziņojums sludināja, ka bumbvedēju grupas vadītājs leitnants Čārlzs Teilors, kurš jau iepriekš vairākkārt ir nomaldījies no kursa, varētu būt grupu vedis lokos līdz lidmašīnām beigusies degviela un tās nosēdušās ūdenī. Tādā gadījumā gan jāpieņem, ka pārējie piloti, pat ja zinājuši, kurp jālido, līdz pēdējam sekojuši līderim. Vēlāk gan ziņojums tika mainīts un negadījuma iemesls definēts kā "neatklāta lieta." Ne lidmašīnu daļas, ne bojāgājušo mirstīgās atliekas ilgstoši netika atrastas, radot iemeslu Bermūdu trijstūra leģendas dzimšanai.

Notikumu gaita. 14:10 piecas Evenger lidmašīnas pacēlās gaisā no Fortloderdeilas aviobāzes (Florida) ar 14 lidotājiem, nonāca līdz mācību mērķim okeānā. Ap 15:30-15:40 pagriezās uz DR mājupceļam.
15:45 jau dažas minūtes pēc pēdējā pagrieziena Fortloderdeilas aviācijas bāzes komandpunktā saņēma pirmo dīvaino ziņojumu: "Mums avārijas situācija. Acīmredzot, esam nomaldījušies no kursa. Mēs neredzam zemi, atkārtoju, mēs neredzam zemi."
Dispečieris veica koordinātu pieprasījumu. Atbilde stipri pārsteidza dežūrējošos virsniekus: "Mēs nevaram noteikt savu atrašanās vietu. Mēs nezinām, kur patreiz atrodamies. Mēs, liekas, esam apmaldījušies!" Radās iespaids, ka mikrofonā runā nevis pieredzējis pilots, bet gan apjucis jaunulis, kam nav ne mazākās sajēgas par navigāciju virs jūras. Šai situācijā aviācijas bāzes pārstāvji pieņēma vienīgo pareizo lēmumu: "Turiet kursu uz rieteņiem!"
Aprēķins bija pareizs, jo garām garajai Floridas piekrastei lidmašīnas jau nu garām netiks. Taču piloti atbildēja: "Mēs nezinām, kur ir rieteņi. Nekas nesanāk... Dīvaini... Mēs nevaram noteikt virzienu. Pat okeāns izskatās savādāk nekā parasti!"
No zemes centās eskadriļai dot orientierus, taču šie padomi, liekas, tā arī netika sadzirdēti dēļ spēji pieaugošajiem atmosfēras trokšņiem. Paši dispečieri ar grūtībām saklausīja pilotu savstarpējo radiosarunu fragmentus: "Mēs nezinām, kur atrodamies. Vajadzētu būt 225 jūdzes uz ziemeļaustreņiem no bāzes... Izskatās, ka mēs..."
16:45 no Teilora pienāca dīvains ziņojums: "Mēs atrodamies virs Meksikas līča." Dispečieris Dons Puls uz zemes nosprieda, ka lidotāji ir vai nu apjukuši, vai arī sajukuši prātā - norādītā vieta bija pilnīgi pretējā horizonta pusē.
17:00 kļuva skaidrs, ka piloti atrodas nervu sabrukuma priekšā, kāds no tiem kliedza ēterā: "Velns parāvis, ja būtu lidojuši uz rieteņiem, tad nonāktu mājās!" Tad Teilora balss: "Mūsu mājas ir ziemeļaustrumos..." Pirmais izbīlis drīzumā nedaudz pārgāja, no lidmašīnām pamanīja kaut kādas salas. "Zem manis ir zeme, apvidus šķērsots. Esmu pārliecināts, ka tā ir Kis..."
Zemes dienesti arī nopeilēja pazudušos un radās cerība, ka Teilors atgūs orientāciju. Taču visas cerības bija veltas. Iestājās tumsa. Meklēt izlidojušās lidmašīnas atgriezās tukšā, pie tam pazuda arī viena no meklētājlidmašīnām - Martin PBM Mariner.
Par pašiem pēdējiem Teilora vārdiem vēl strīdas. Radioamatieri esot spējuši sadzirdēt: "Liekas, ka mēs it kā... mēs nolaižamies baltajos ūdeņos... mēs esam pilnīgi apmaldījušies..." Pēc reportiera un rakstnieka Alana Forda liecības, 1974.gadā, t.i. 29 gadus pēc šī notikuma, kāds radioamatieris esot padalījies ar šādu informāciju: pēdējie eskadriļas komandiera vārdi bijuši "Nesekojiet man... Viņi izskatās kā atnācēji no Visuma..." (avots - "За рубежом" 1975, N 45, с.18) Tomēr droši vien, ka šī frāze ir vēlākā laika interpretācija, jo līdz 1948.gadam cilvēki ''tadā ekstrēmā gadījumā noteikti lietotu frāzi "atnācēji no Marsa."
Pazudušo pilotu draugi līdz pat šim brīdim nespēj saprast, kādēļ leitnants Teilors deva komandu nosēsties nemierīgajā jūrā un viņa padotie (starp tiem bija arī augstākas militārās pakāpes lidotāji) to paklausīgi arī darīja, ja viņi vēl veselas 2 stundas varēja meklēt zemi. Nolaišanās augstos viļņos praktiski neatstāja iespējas izglābties un tomēr padotie nešauboties izpildīja Teilora pavēli, lai gan tikko bija skaļi strīdējušies ar savu komandieri par kursa maiņu. To darīt viņi varētu tikai tad, ja zinātu, ka beidzas degviela.
Domājams, ap 19:00 leitnanta lidmašīna jau bija nogrimusi, radisti fiksēja citu ekipāžu aprautus sarunu fragmentus savā starpā, kāds caur skaidriem viļņu radītiem trokšņiem mēģināja izsaukt Teiloru, taču atbildi nesaņēma. Tad pieklusa arī šīs balsis. Uz zemes vēl joprojām loloja cerības, ka lidmašīnas atgriezīsies, jo neviens nespēja noticēt, ka tās nosēdušās ūdenī. Pagāja vēl stunda, saskaņā ar aerodroma personāla aprēķiniem lidmašīnām tikai tagad vajadzēja izbeigties degvielaas avārijas rezerve, visi vēl gidīja brīnumu. Visbeidzot plkst. 20:00 kļuva skaidrs, ka gaidīšana ir velta. Tomēr vēl kādu laiku dega nosēšanās joslas spilgtie uguņi.
Visbeidzot, 21 ar minūtēm kāds dispečieru zalē klusējot pagrieza slēdzi... protams, lidotāji vēl tobrīd bija dzīvi. Visdrīzāk, pēc tam, kad lidmašīnas bija jau nogrimušas, viņi šūpojās viļņos savās glābšanas vestēs. Taču nakts vētra garantēti paveica savu. Bagātīgā jūras katastrofu pieredze vedināja domāt, ka neviena neatrastie lidotāji spēja turēties pretim aukstajiem viļņiem apmēram līdz pusnaktij.
Pusnaktī 2500 km attālumā Mauntvernonā (Ņujorkas pavalsts) vienlaikus kā no stipra trieciena pamodās Džoana Pauere un tās 18 gadu vecā meita. Džoana tūdaļ apjauta sava murgainā sapņa iemeslu un nolēma izdarīt to, ko nekad nebija darījusi - piezvanīt vīram uz aviācijas bāzi. Apmēram 2 stundas pagāja tālruņa numura noskaidrošanai un lai sazvanītos. Tieši 2:00 naktī Fortloderdeilā atskanēja tālruņa zvans. Dežūrējošais virsnieks izmetās sārts un stostīdamies atbildēja: "Neuztraucieties, taču jūsu vīru kapteini Edvardu Paueru mēs nevaram pasaukt, jo viņš pašlaik ir lidojumā..." Cilvēks, kas pirms 5 stundām izslēdza apgaismojumu lidostas skrejceļam, tā arī nesaņēmās drosmes pavēstīt sievietei patiesību. Džoana uzzināja patiesību par vīru tikai no ārkārtējām rīta ziņām pa radio.
Iespējams, ka ar to pašu anomālo zonu satikās arī pazudušais hidroplāns Marin Mariner, kas kopā ar citām devās meklēt pazudušos Evendžerus. Pēdējie radista vārdi no hidroplāna bija par "stipro vēju 1800 metru augstumā..." Liai gan hidroplāna pazušanas iemesls var būt pavisam prozaisks, kāds hidroplāna lidojuma rajonā esot redzējis debesīs spožu uzliesmojumu. Tā, kopā ar zudušajiem glābējiem, "trijstūra" upuru skaits tovakar pieauga līdz 27.
Pēc tam bija šī gadījuma izmeklēšanas komisija, kurā cita starpā teica arī šo: "Viņi pazuda tik neatgriezeniski, it kā būtu aizlidojuši uz Marsu!"

Secinājumi. Piloti gaisā sastapa ko pavisam neparastu un dīvainu. Tāda liktenīgā tikšanās lidotājiem bija pirmā, nekas tāds nebija dzirdēts iepriekš no kolēģiem un draugiem. Tādēļ arī tāda panika un dezorganizācija. Eskadriļa atbilstoši veselajam saprātam apmēram pusotru stundu meklēja sauszemi rieteņos, tad vēl stundu mainīgi - gan rieteņos, gan austreņos. Un tomēr neatrada. Fakts, ka vesela amerikāņu pavalsts būtu pazudusi, tiešām ir ārkārtējs.
Beigu beigās kaut kādu zemi lidotāji tomēr ieraudzīja, taču neriskēja nosēsties blakus salām seklumā. Vizuāli pēc salas aprisēm Teilors noteica, ka atrodas blakus Florida-Kis grēdai (uz DR no Floridas pussalas dienvidu gala), pat sākumā pagrieza ZA virzienā uz Floridu. Tomēr drīzumā kolēģu spiediena dēļ samimstinājās redzētajā un atgriezās pie iepriekšējā kursa, it kā atrastos stipri uz austreņiem no Floridas pussalas. Tur viņam arī būtu vajadzējis būt un tur to nopeilēja arī zemes radaru iekārtas.
Kur patiesi atradās eskadriļa? Uz zemes ekipāžas ziņojumu noturēja par panikā kritušu pilotu murgiem. Peilengatori varēja kļūdīties tieši par 180 grādiem, šī īpatnība tika ņemta vērā. Taču tai brīdī operatoriem bija zināms, ka lidmašīnas ir kaut kur Atlantikā (30o Z pl., 79o R gar.) uz ziemeļiem no Bahamu salām, un tiem vienkārši galvā nevarēja ienākt doma, ka īstenībā pazudusī eskadriļa jau atrodas daudz vairāk uz rieteņiem virs Meksikas līča. Ja tā, tad Teilors patiesi varētu būt redzējis Florida-Kis salas, bet ne "Floridai-Kis līdzīgas."
Iespējams, peilengatoru operatori Maiami neprata atšķirt signālus, kas pienāca no DR no signāliem, kas nāca no ZA. Tāda kļūda pilotiem maksāja dzīvības. Domājams, veltīgi izmeklējušies sauszemi rieteņos un iztērējuši visu degvielu, tie nolaidās ūdenī un nogrima, kamēr viņus pašus rūpīgi meklēja austreņos.

Lidmašīnu uziešana. 1987.gadā tieši Meksikas līča dibenā šelfa daļā tika uzieta viena no Avenger lidmašīnām, būvēta XX gs. 40.gados (avots - "Правда," 1987.gada 2.marts). Tā ir vieta 700 km uz rieteņiem. Varbūt kur netālu atrodas arī pārējās?
1991.gadā atradās uz kompānijas Scientific Soak Project meklēšanas kuģis Deep Sea ZA no Fortloderdeilas un meklēja nogrimušu spāņu galeonu ar zeltu. Komanda uz klāja jokoja par Bermūda trijstūra noslēpumiem, tādēļ tad, kad no dzelmes pienāca ziņojums - "Zem mums atrodas torpēdnesēji," to noturēja par joku. Tomēr tie bija četri Evendžeri, kas gulēja rindā 250 m dziļumā. Piektais ar numuru 28 atradās jūdzi tālāk no citiem. Četrinieks it kā bija atpalicis no vadošās 28.lidmašīnas.
Tūdaļ pacēla arhīvus, un noskaidrojās, ka vispār Atlantijas okeānā iekritušas 139 evendžera tipa lidmašīnas, taču piecu tādu lidmašīnu grupa pazudusi bez vēsts tikai vienu reizi - 1945.gada decembrī.
Skeptiķi nolēma pārbaudīt, vai šai rajonā lidmašīnas nevarēja nokrist no aviācijas bāzes kuģa klāja. Atbilstošus ierakstus arhīvos neatrada, taču drīz vien arī atkrita vajadzība tādus meklēt, jo atradumu rūpīga fotografēšana parādīja, ka lidmašīnas nosēdušās ūdenī - tām bija saliektas propelleru lāpstiņas un atvērti kabīņu lukturi. Pilotu atliekas kabīnēs neuzgāja. Nevienam vairs nebija šaubu, ka uzieta pazudusī 19.vienība. Bez tam uz diviem bortiem bija attēloti burti FT, kā tika apzīmētas lidmašīnas, kas bāzējās Fortloderdeilas bāzē.
ASV valdība, Jūras kara spēki un firma SSP tūdaļ sāka tiesā cīkstēties par tiesībām uz atradumu. Tikmēr bojā gājušo radinieki prasīja atstāt lidmašīnas mierā. Evendžeru pirmatklājējs Houkss vienā no savām pēdējām intervijām sacīja: "Mēs piepeldēsim zemūdens aparātā tuvāk, lai izlasītu numurus. Esmu pārliecināts, ka lidmašīnas ir īstās! Mēs esam atminējuši lielāko noslēpumu! Taču, ja noskaidrosies, ka tā nav 19.vienība, tad tas nozīmēs, ka mēs būsim radījuši jaunu lielu noslēpumu jo 5 lidmašīnas nevar tā vienkārši savākties kopā okeāna dibenā!"
Taču noslēpums nepadevās. Pēc mēneša 1995.gada vasarā tika publcēts garšs raksts. Tajā bija vēstīts par kuģa "Deep Sea" grūto likteni, par to cik pētniekiem grūti klājies zem ūdens, cik ilgi viņi centās piekļūt lidmašīnu numuriem, un kā visbeidzot tajā visā vīlās: divi numuri FT-241 un FT-87 bija redzami labi un divi tikai daļēji - 120 un 28. Pazudušās vienības numuri bija: FT-3, FT-28 (Тeilora lidmašīna), FT-36, FT-81, FT-117. Sakrita tikai viens numurs, un arī tas nebija droši, jo trūka burtu apzīmējuma. Dzelmē atrasto lidmašīnu numuri vēl līdz šai dienai nav identificēti, tās neskaitas pazudušas. Vairumā arhīvu ierakstu minēts tikai lidmašīnu rūpnīcas numurs, taču tā kā šie cipari rakstīti tikai uz evendžeru saplākšņa ķīļa, tad nav cerību, ka tie varētu būt saglabājušies visu šo ilgo laiku.
Jautājumi tā arī paliek neatbildēti - kādas tad lidmašīnas guļ dzelmē pie Fortloderdeilas, kas licis tām savākties vienkopu, un kur, galu galā, palikušas meklētās lidmašīnas? Pēc neveiksmes Atlantijas okeānā "Deep Sea" kuģa kapteins kategoriski atteicās doties uz Meksikas līci, lai izlasītu numuru tur iepriekš atrastajam evendžeram. "Nospļaujos es uz tām lidmašīnām!" - viņš teicis, "Labāk būtu atraduši spāņu galeonu."
ASV valdība un armijas vadība tā arī neuzskatīja par vajadzīgu pati noskadrot šos jautājumus - naudas neesot. Tikai 1996.gadā atradās izskaidrojums - oficiāla valsts komisija noskaidrojusi, ka: 1) dzelmē guļ lidmašīnu maketi, nevis īstas lidmašīnas; 2) tās tīši nogremdēja, lai varētu trenēties bombardēšanai.
Tādam izskaidrojumam varēja noticēt tikai paši naivākie, un akvalangisti, droši vien, smējās vēderus turēdami. Vai tiešām neviens no valdības orgāniem nebija lasījis viņu atskaites par numuriem, saliektajām propelleru lāpstiņām un atvērtajiem lukturiem. Nekā tāda taču nevarēja būt mērķu maketos! Ja jau maketi, tad tikai tādi, kas paši uz šejieni atlidojuši ierindā! Savukārt lidotāji, droši vien, smējās citu iemeslu dēļ, jo bombardēt mērķus 250 m dziļumā būtu tas pats, kas šaut ar revolveri pa mērķi, kas atrodas aiz Lielā Ķīnas mūra! Ar tādu muļķīgu paziņojumu tad nu arī beidzās šis notikums.
Tātad lidmašīnas bija nokritušas nevis Meksikas līcī, bet gan Atlantijas okeānā - pie tam tikai 10 jūdzes (18 km) no dzimtās Fortloderdeilas bāzes, burtiski uz māju sliekšņa! Tiesa, nav skaidrs, kādēļ 19.vienību slikti sadzirdēja pa radio, jo no 18 km attāluma to vajadzēja dzirdēt tik labi kā no blakus istabas.  
Tādejādi ufologi paliek uzskatot, ka 5 lidmašīnu vienība virs Bermūdu trijstūra sadūrās ar klejojošu anomālu zonu, tai atteica visas mērierīces, sāka klibot radiosakari. Lidmašīnām atrodoties "savādā miglā," tās ar "lielu ātrumu" pārvietojās uz Meksikas līci, kur piloti ar izbrīnu ieraudzīja vietējo salu rindu.
Būtu vēlams precizējums "ļoti lielam ātrumam." Un tā, pēc pusotras stundas pēc pacelšanās lidmašīnas nokļuva savādā miglā, kurā atteica visi borta mēraparāti, ieskaitot pulksteņus. 16:45 lidmašīnas izkļuva no mākoņiem un atjaunoja orientāciju. No ziņojumiem dzirdams, ka lidotāji jau uzticas kompasiem. Pēc aerodromā esošajiem pulksteņiem uz zemes bija pagājušas 2,5 stundas lidojuma. degviela palika vēl 3 stundām. Cik laika bija pagājis saskaņā ar lidmašīnās esošajiem pulksteņiem, bija grūti pasakāms. Diezin vai uz šo jautājumu spētu ticami atbildēt arī lidotāji, jo laika izjūta ekstremālās situācijās krasi atšķiras no parastiem apstākļiem.
Uz šo jautājumu precīzi var atbildēt tikai lidmašīnu dzinēji, jo tikai tie turpināja normāli darboties anomālajā zonā. Un tā, 17:22 Teilors paziņoja: "Kad kādam no mums paliks 10 galonu [38 litri], tad mēs nolaidīsimies ūdenī!" Spriežot pēc teiktā, degviela patiesi gāja uz beigām. Droši vien ka drīzumā lidmašīnas arī nosēdās ūdenī, jo 18:02 uz zemes izdzirdēja frāzi: "...jebkurā minūtē var nogrimt..." Tātad degviela torpēdnesējos bija beigusies laikā no 17:22 līdz 18:02, lai gan tai bija jāpietiek līdz 19:40, ņemot vērā avārijas rezervi - līdz 19:50. Tādu krasu neatbilstību var izskaidrot tikai vienā veidā - dzinēji darbojās par 2 stundām ilgāk, nekā agrāk bija pieņemts.
Lūk atminējums! Kamēr uz zemes pagāja tikai 1 stunda, baltajā miglā tās bija gandrīz 3! Lidmašīnu ātrums gan bija visai parasts, tomēr hipotētiskam ārējam novērotājam tam būtu vajadzējis likties 3 reizes ātrākam. Droši vien, šo nepilnu 3 stundu laikā torpēdnesēji pāršāva pāri Floridai ar viņu pašu lidošanas kara bazi un nonāca virs Meksikas līča, kur ieraudzīja salu virkni. Teilors atpazina šīs salas, virs kurām bija lidojis desmitiem reižu, tomēr nenoticēja savām acīm - pēc karabāzes dispičieru uzstājīgas prasības uzņēma kursu uz rieteņiem. Nu jua dīvainā migla bija pilnīgi pazudusi un lidojums noritēja "normālā laikā." savu acu redzētajam viņš noticēja tikai pēc stundas, tomēr dispičieru atkārtotais "Jūs tūdaļ pielidosiet Floridai" pilnīgi nosita viņu no jēgas... Galu galā lidmašīnu vienību pazudināja leitnanta nepārliecinātās darbības - viņš vairākkārt drudžaini mainīja lidojuma virzienu gan 30 grādus uz ZA, gan 90 grādus uz austreņiem, tad - pēc dispičieru prasības - 270 grādus uz rieteņiem. Degvielas beigšanās piespieda pieņemt pēdējo lēmumu, kas bidzās ar nāvi. Bumbvedēji, gandrīz vai tikuši līdz kontinentam, pēdējo reizi sagriezās un aizgāja pa 270 grādu kursu - prom no sauszemes.

Saites.
Bermūdu trijstūris.
Aviokatastrofas.