Aliens

Dievmātes josta

Vienīgā Dievmātes relikvija, kas piederējusi Marijai tās Zemes dzīves laikā.

Atrašanās vieta. Grieķija, Atona, Vatopēda klosteris.

Vēsture. Pirmo reizi tā minēta IX gs. beigās. Baznīcas nostāsts vēsta, ka Marija noaudusi šo jostu no kamieļa vilnas un nēsājusi to līdz pat savas Zemes dzīves beigām.
Pirmajos gadsimtos pēc Marijas nāves josta tika glabāta Jeruzālemē. Nostāsts vēsta arī, ka IV gs. josta atradusies Zelas pilsētā Kapadokijā. Pēc tam, tai pašā IV gs. imperators Teodosijs Lielais atkal to nosūtīja uz Jeruzālemi. No turienes vēlāk tā nonāca Konstantinopolē.
Sākumā relikviju ievietoja Halkoprātijas baznīcā. 458.gadā imperators Leons I lika Dievmātes jostu nogādāt Vlahernas klosterī.
Leona VI Gudrā valdīšanas laikā 886.-912.gados relikviju pārcēla uz imperatora pili. šai laikā josta esot sākusi demonstrēt savu brīnumdarību - ar tās palīdzību izdziedinājusies imperatora sieva Zoja, kura bijusi psihiski slima. Reiz viņu apmeklējusi vīzija, ka viņa izārstēsies, ja viņai virsū uzliks Dievmātes jostu. Kad to izdarīja, tā arī noticis. Par pateicību Zoja cauršuvusi jostu ar zelta diegiem. Tā josta ieguvusi to izskatu, kāds tai ir šodien.
Jostu glabāja Konstantinopolē līdz pat XII gs. beigām.
1185.gadā relikviju nogādāja Bulgārijā, bet pēc tam tā nonāca Serbijā. Serbu kņaza un lielmocekļa Lāzara I Hlebeljanoviča valdīšanas laikā 1329.-1388.gados grieķu zaudētā jostas daļa līdz ar Jēzus krusta gabaliņu tika uzdāvināta Vatopēdas klosterim Atonā, kur relikviju sadalīja vēl divās daļās. Vienu no tām uzlika krusta gabaliņam, bet otru ievietoja šķirstā. Epidēmiju laikā šo daļu nesa ārā pie tautas.
kad Grieķiju, tātad arī Atonu, iekaroja turki, mūki pameta Atonu un līdzi paņēma arī Jostu. To viņi darīja, lai paceltu pakļauto grieķu cīņas garu un pasargātu tos no iespējamām epidēmijām - tās tolaik atgadījās visai bieži.
Viens no ar Jostu saistītiem brīnumiem bijis tāds, ka turku pilsētas Ēnosas iedzīvotāji vērsās pie klostera ar lūgumu, lai Jostu atved pie viņiem. Relikviju pavadošie mūki apmetās vietējā garīdznieka mājā. Viņa sieva slepus no Jostas nogrieza strēmelīti. kad mūki ar Jostu iekāpa kuģī, lai dotos uz Atonu, kuģis nekustēja no vietas, lai gan jūrā bija ceļavējš. Tad garīdznieka sieva atzinās nodarītajā un atdeva nogriezto Jostas fragmentu. Kuģis devās ceļā.
1864.gadā notika vēl kāds brīnums.Tolaik Konstantinopol[e plosījās holēra. Tomēr, kad Jostu nogādāja Konstantinopolē, epidēmija visai drīz beidzās. Vēl vairāk - neviens no saslimušajiem nenomira.
Mūsdienās Votopēdas klostera mūki pin nelielas jostiņas un iesvēta tās pie Dievmātes jostas. Runā, ka arī tās spējot veikt brīnumus.

Kopijas. Dievmātes jostai ir vairākas kopijas un tās atrodas dažādās vietās, piemēram, Sentursas un Lošas baznīcas Francijā, Dalbadas Dievmātes baznīca Beļģijā, Jaunavas Marijas bazilika Nīderlandē, Trodīta klosteris Kiprā, Elijas parastā Pravieša dievnams Maskavā u.c.
Dievmātes josta tiek glabāta arī Homsā (Sīrija) - noausta no kamieļa vilnas un cauršūta zelta diegiem. Baznīcas nostāsts vēsta, ka relikvija 400 gadus atradusies Indijā, bet 476.gadā tā tikusi atvesta uz Sīriju un noslēpta senās baznīcas altārī. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka svetlieta pazaudēta. Tomēr 1953.gadā tā tika atrasta un izstādīta ticīgo pielūgsmei.