Aliens

Astronomi un NLO

1820.gada septembrī virs Embrunijas (Francija) līdzenā ierindā pārlidoja zvana formas NLO, kas radīja stipru troksni. Pagriezušies par 90o, neizjaucot ierindu, tie aizlidoja. Par šo gadījumu rakstīja ievērojamais astronoms Arigo darbā "Ķīmijas un fizikas anāles:" "Daudzskaitlīgie novērotāji Mēness aptumsuma laikā redzēja dīvainus objektus, kas kustējās taisnā līnijā. Tie atradās vienādos attālumos viens no otra un saglabāja ierindu, veicot pagriezienus ar militāru precizitāti."

1849.gadā astronoms Inglisoms pamanīja spīdošus objektus tūkstošu skaitā (Šveicē?).

Pie tam Mēness nebija vienīgais debess ķermenis, uz kura virsmas XIX gadsimtā astronomi novēroja savādas gaismas parādības. Arī uz Marsa virsmas astronomi, pavēršot savus teleskopus, ieraudzīja dīvainas ugunis. Pirmoreiz dīvaino "sarkano gaismu"uz Marsa novēroja 1864.gada 24.oktobrī. Žurnāls Neicur 1894.gadā publicēja ziņojumu: "Mirdzošu izvirdumu Marsa terminatora dienvidu apgabalā novēroja M.Zavels, labi pazīstamais astronoms no slavenās Nicas observatorijas 28.jūlijā, pulksten 16.

1868.gada jūlijā Oksfordas Astronomiskās observatorijas darbinieki novēroja spīdošu objektu, kas lidojuma laikā apstājās un vairākas reizes mainīja lidojuma virzienu.

1871.gada augustā astronoms Truvlē paziņoja par masveida NLO parādīšanos virs Madonas (Latvija) lielā augstumā. Tiem bijusi trijstūru, apaļa un četrstūraina forma, tie kustējušies ar dažādu ātrumu. Viens no objektiem zaudēja spēju manevrēt un sācis krist - krītošas lapas kustībā.

Neizprotamas lietas kosmosā. Mēness zibšņus savos teleskopos novēroja jau XIX gadsimta astronomi. 1873.gadā periodiskas gaismas parādības uz Mēness virsmas observatorijas visā pasaulē reģistrēja tik bieži, ka Britu Astronomijas biedrība to izskaidroja ar Mēness iedzīvotāju saprātīgiem mēģinājumiem nodibināt sakarus. Šāda doma tajā laikā bija loģiska. Tagad mēs par to varam pasmaidīt, jo zinām, ka saprātīgas dzīvības formas uz Mēness nekad nav patstāvīgi attīstījušās. Lai gan varam pieņemt, ka uz Mēness varētu atrasties citplanētiešu bāzes.

1874.gadā čehu astronoms Šafariks redzēja kadu spīdošu objektu, kas kustējās pa Mēness disku. NLO pēc tam pameta Mēnesi un aizlidoja prom telpā. /Avots - Schneider A., Besucher aus dem All, Freiburg, 1976/

1882.gadā Grinvičas observatorijas astrofiziķi Maunders un Keprons pamanīja zaļgani spīdošu disku, kas kustējās debesīs no ZA uz rieteņiem. Tuvojoties, mainījās tā forma, un tas pakāpeniski pārvērtās izstieptā elipsē. Novērojums ilga ap 2 minūtēm. Izpētījuši apstākļus, zinātnieki nāca pie secinājuma, ka objekts atradies apmēram 200 km augstumā un kustējies ar ātrumu 16 km/s. Vēl interesanti, ka objekta garums bijis 110 km, bet platums - 16 km.

Pirmā astronomu veiktā NLO fotogrāfija. 1883.gada 12. un 13.augustā astronomi novēroja 447 spīdošus lidojošus objektus, kuri apmēram 244 000 km attālumā no Zemes lidoja garām saulei.
1883.gada 12.augustā meksikāņu astronoms profesors Hosē A.Bonilja (Jose A.Bonilla), Zakatekas observatorijas direktors, atradās savā observatorijā un novēroja Sauli. Tad pēkšņi teleskopa okulārā viņš ieraudzīja veselu NLO eskadru, kas lēnām lidoja garām Saulei. NLO lidoja pa grupām ierindā vienādā attālumā cits no cita. NLO grupas lēnām šķērsoja Saules disku no rieteņiem uz austreņiem. Katrā no grupām bija 15-20 lidojošie objekti. Kopā astronoms saskaitīja 144 lidojošus objektus (L.A.Fišingera grāmatā "Dievu laiki" - 331 lidojošu objektu, krievu akadēmiķa G.Kolčina grāmatā - 283 NLO).
Tā kā profesora H.Bonilja teleskopam bija pievienota fotokamera (ar to viņš fotografēja Saules plankumus), viņam izdevās nofotogrāfēt NLO. „Piecstūraina zvaigzne ar tumšu centru” uzturējās objektīva redzamības zonā pietiekoši ilgi, lai to izdotos nofotografēt. Pēc tam šī „zvaigzne” pievienojās saviem pavadoņiem.
Un tā Mazajam Zaļajam pirmais zināmais astronomu bildētais NLO fotoattēls tapis 1883.gada 12.augustā. Fotogrāfijās esot redzami apaļi, gareni un vārpstveida NLO. Šādu objektu esamība esot tikusi apstiprināta arī no Pueblas un Mehikas observatorijām, kas liecināja, ka senjoru Bonilju nav skārusi īslaicīga un spēja apziņas sašķobīšanās, ka fotografētas nav arī mušas vai zosis kāsī.
Nākamajā dienā - 13.augustā, viņš novēroja vēl 116 līdzīgus lidojošus objektus.
Profesors H.Bonilja savus novērojumus apkopoja detalizētā ziņojumā, klāt pievienojot dažas fotogrāfijas, un nosūtīja to franču astronomijas žurnālam L`Astronomie. Materiāls publicēts 1885.gadā un zurnālā to attālums no Zemes tika novērtēts ar 300 000 km. Nekādas reakcijas. Bonilla uzskatīja, ka noslēpumainie objekti lidojuši tuvāk Zemei, Mēness tuvumā, tomēr neko vairāk daudz nekomentēja.
Diskusijas par šo notikumu risinās līdz pat mūsu dienām. 

Vēl pēc dažiem gadiem (1885.g.?) tika izveidota Psihisko pētījumu biedrība ASV ar slaveno astronomu S.Ņūkomu vadībā. Tā sākās parapsiholoģiskie pētījumi ASV.

1892.gadā holandiešu astronoms Millers novēroja melnu disku, kas kustējās uz Mēness diska fona.

1909.gads. Limerikā (Īrija) astronoms Fērgusons novēroja spoži spīdošu objetu, kas parādījās no ZA un manevrējot devās uz dienvidiem, pēc tam atgriezās. Novērojums turpinājās 20 minūtes.

1912.gadā amerikāņu astronoms Hariss novēroja tumšu objektu ap 50 jūdzēm diametrā, kas kustējās ap Mēnesi. Bez tam bijis redzams kā pa Mēness virsmu pārvietojas objekta ēna. /Avots - UFO News, 1974, Nr.1, Japāna/

Hanta bolīdi. 1913.gada 9.februārī neparasta parādība bija vērojama virs Ziemeļamerikas un Atlantijas okeāna rieteņu daļas. Torontas universitātes profesors Hants un anglis Denings apkopoja simtiem aculiecinieku liecības un notikums izskatījies apmēram šādi.
21:05 Kanādas centrālās daļas iedzīvotāji debesu ZR daļā novēroja ugunīgi sarkana ķermena parādīšanos. Tam bija gara aste, aiz kuras secīgi parādījās apmēram 10 NLO "viļņi." Katrā no viļņiem bija 20-40 objektu, kas, savukārt, lidoja grupās pa 2, 3 vai 4. Tādejādi kopumā pārlidoja vairāk kā 300 spīdoši objekti, kuru pazušanu pavadīja dārdoša skaņa. Visas parādības ilgums atsevišķām novērotāju grupām bija virs 3 minūtēm. Saskaņā ar atsevišķu 143 punktos esošu novērotāju sniegto informāciju (tie atradās kontinentā, uz kuģiem Atlantijas okeānā) tika noskaidrots, ka NLO lidojuši pa taisnu trajektoriju no Saskačevānas cauri Ņujorkas rajonam, caur Bermudu salām un līdz Saorokas ragam Brazīlijas austreņu piekrastē.
Astronomiskajā literatūrā ši parādība ieguva "Hanta bolīdu" vai "Kirilīda procesijas" nosaukumu, lai gan visi lidķermeņu lidošanas apstākļi bija pretrunā ar bolīdu lidošanas raksturlielumiem. Kopējais NLO šai gadījumā veiktais ceļš atmosfērā bija vairāk nekā 9000 km (līdz šim garākā zināmā bolīda trajektorija atmosfērā ir 2400 km). Objektu lidojuma augstums, saskaņā ar Hanta aplēsēm, bija 40 km, bet pēc Hofmeistera un Deividsaona domām - 70-80 km. Domājamo NLO lidojuma trajektorija bija paralēla Zemes virsmai, kamēr bolīdu lidojuma augstumi parasti ir stipri lielāki un to trajektorijas vērsta slīpi šaurā leņķī pret Zemes virsmu, jo bolīdam galu galā taču reiz arī jānokrīt.
Visi parādības aculiecinieki ir arī vienisprātis, ka NLO grupas kustējušās majestātiski un nesteidzīgi, to lidojuma ātrums bijis 8-10 km/s, kamēr bolīdu pārvietošanās ātrums parasti ir vairāki desmiti km/s, un novērot tos var tikai dažas sekundes. Zīmīgi arī, ka netika novērota nekāda šo "bolīdu" nokrišana.
Pats Hants izteica hipotēzi, ka tās varēja būt nelielu kosmisku ķermeņu grupas, kas lidojušas garām Zemei, tās gravitācijas "saķertas," ieguvušas riņķveida orbītu paralēlu Zemes virsmai. Tomēr citi zinātnieki, tādi kā Deividsons, Hofmeisters un Fišers, pierādīja, ka gaisa pretestības spēks neļautu parastiem kosmiskiem ķermeņiem veikt tik garu ceļu atmosfērā - tiem būtu vai nu jāsadeg, vai jānokrīt.
Ārkārtīgi interesanti uir arī tas, ka 5 stundas pēc "bolīdu" parādes, t.i. 2:30 naktī, tieši pa šo pašu trajektoriju atkal atlidoja vairākas grupas līdzīgu objektu (Zeme tobrīd bija pagriezusies jau par 75o). Atkal savādi, bet nākamajā dienā - 10.februārī 14:00 dienā Torontas (Kanāda) iedzīvotāji novēroja 7-8 tumšu objektu pārlidošanu pilsētai no rieteņiem uz austreņiem, bet pēc tam - no austreņiem uz rieteņiem.
Ticama izskaidrojuma šim gadījumam tā arī nav.

Amerikāņu astronoms Klaids Tombo (Plūtona atklājējs!) 1949.gada 20.augusta naktī debesīs novēroja savādus dzeltenus taisnstūrus, kuri izstaroja vāju dzeltenīgu gaismu. Tombo rakstīja, ka "nekad agrāk, tūkstošiem stundu vērojot debesis, viņš nebija redzējis kaut ko tamlīdzīgu - brīnumainu un savādu."

1957.gadā venecuēliešu zinātnieks L.Koraless fotografēja padomju "Sputņik-2" lidojumu un pamanīja, ka blakus tam lido kāds objekts, veicis virāžu, atkal atgriezās pie pavadoņa.

1959.gadā F.Almors un citi Barselonas Zvaigžņu astronomijas biedrības locekļi novēroja tumšu elipses formas objektu, kas manevrēja 2000 km virs Mēness virsmas un šķērsoja tā disku 35 minūšu laikā. Pēc tam parādījās no jauna un uzvedās līdzīgi pavadonim. Objekta diametru novērtēja kā 35 km. /Avots - U.Dreiks, "Sūtņi no zvaigznēm"/

1963.gadā astronomu grupa no Flegstatas observatorijas (Arizonas pavalsts, ASV) novēroja uz Mēness 31 vienādi spīdošu objektu, no kuriem katrs bija 5 km garšs un 0,3 km plats. Šie objekti kustējās striktā ierindā, bet starp tiem pārvietojās mazi NLO apmēram 150 m diametrā. Bez tam uz Mēness tika novēroti milzīgi kupoli, kas mainīja nokrāsu un tiem nebija ēnas it kā tie varētu absorbēt saules gaismu. /Avots - G.Kolčans, "NLO, fakti un dokumenti," 1991, 120.lpp./

1964.gadā astronomi no argentīniešu observatorijas "Adhara" (netālu no Buenosairesas) novēroja teleskopā kā ap amerikāņu ZMP "Eho-3" 1000 km augstumā spīdošs NLO milzīgā ātrumā veica virāžas. Sākumā šis objekts lidoja pa trajektoriju, kas bija perpendikulāra pavadoņa kustības virzienam, tad veica pusapli un aizlidoja. /Avots - Cheorghita F. OZN o problema moderna. Bucuresti, 1973/ Otrajā reizē tas virzījās pretim pavadonim, aplidoja tam apkārt un aizlidoja. Ņemot vērā, ka pavadoņa ātrums bija 28 000 km/st., var pieņemt, ka NLO ātrums varēja pārsniegt 100 000 km/st. NLO izmēri tika aprēķināti kā 120 m diametrā /Avots - Ažaža V., Šneje N., Koje čto ob NLO, 1980/

1964.gadā astronomi Hariss un Kross virs Miera jūras novēroja baltu pleķi, kas pārvietojās 1 stundu ar ātrumu 32 km/st. Pleķis pamazām samazinājās izmēros. Tai pat gadā esot ticis novērots vēl viens pleķis, kas pārvietojās 2 stundas ar ātrumu 80 km/st. /Avots - Arhipov A., Ogņennije prizraki lunnogo ņeba, "Tehņika-Moloģoži," 1983, Nr.12/

1967.gadā Monreālas astronomi novēroja Miera jūrā taisnstūraimu pleķi, kas kustējās no rieteņiem uz austreņiem. /Avots - Arhipov A., Ogņennije prizraki lunnogo ņeba, "Tehņika-Moloģoži," 1983, Nr.12/

1970.gadā ufologs F.Šteklings pats apgalvo, ka esot novērojis Arhimēda krāterī (tā diametrs ir ap 50 jūdzēm) trīs lielas un melnas taisnas joslas (jeb objektus). Joslas atradās krāterī vairākas stundas un F.Šteklings paspēja tās uzzīmēt. Katra no joslām bija ap 20 jūdžu gara un 3 jūdzes plata. /Avots - "Saules aptumsums" (pasta pārskats)// "Tehnika-Moloģoži, 1983, Nr.12/

1977.gada jūlijā Baku astronoms Tihonovs teleskopā pamanīja lielā augstumā lidojošu dzelteni zaļu objektu, kas, divas reizes apstājies, sadalījās uz pusēm, kas aizlidoja uz dažādām pusēm. Pēc dažām sekundēm viena pusīte arī sadalījās 2 daļās, pie tam katru dalīšanos pavadīja sprādziens. Drīzumā viena no mazajām daļām pievienojās pusei, bet pēc tam atkal atdalījās iepriekšējā stāvoklī. tad visas 3 esošās daļas satuvinājās, bet nesavienojās, bet pēc kāda laika atkal izšķīrās un aizlidoja.

1983.gada martā V.Lučko no Ļvovas novēroja teleskopā, kā visai liels ķermenis divas reizes ļoti ātri nolidojis virzienā no rieteņiem uz ziemeļiem fonā esot Mēness diskam. Vēl pēc stundas ķermenis 6 reizes (vai arī seši atsevišķi ķemeņi?) tik[at ātri pārlidoja Mēnesi apmēram tai pašā virzienā. Zīmīgi, ka pārtraukumi starp lidojumiem arvien palielinājās. /Avots - "Zaķemņonnoje solnce" (pasta apskats)// "Tehņika-Moloģoži," 1983, Nr.12/

Saites.
NLO fenomens.
Astronomija un astronomi.
NLO novērojumi.