Aliens

Vilnis Strods. Ararata ēnā

"Kur armēnis bijis, tur žīdam vairs nav ko darīt," - tā mana nelaiķa vecmāmiņa Mirdza.
"Ūūū... dikti jau nu viltīgi viņi ir," - saka kaimiņu Gruzijas iemītnieks Iraklijs.

- Vai sieviete vīrieti var padarīt par miljonāru?
- Mierīgi! Ja vien viņš pirms tam ir bijis miljardieris! - atbild Armēņu radio (šeit un tālāk katras dienas ievadā).

Ararata, Noasa šķirsta, urartu senpilsētu, konjaka un armēņu radio dzimtene. Kā parasti, tas jāredz pašam.

17.10.2009. Sestdiena

Ararata ieleja. Erevānas lidosta - Ečmiadzina - Metsamora

- Kas uzcēla Bratskas HES?
- Anekdošu mīļotāji. Tie, kas stāstīja, cēla no labā krasta, bet tie, kas klausījās - no kreisā.

Mūsu veļļuki un arī mēs paši ierodamies Erevānas lidostā ar mūsu pašu Air Baltik 6:15 pēc vietējā laika, kas ir par 2 stundām ātrāks par Rīgas. Veļļukiem noskrūvēti pedāļi, sagriezta paralēli stūre un riepās nolaists gaiss. Salonā tukšs gan, nav tā kā uz Tbilisi. Kā pārsteigums man eksplodējusi velosomā mazā šampūna pudelīte. Tādejādi man ir ar ko nodarboties tualetē, kamēr Māris pedantiski saskrūvē savu dzelzs rumaku.

Jau no pirmajām minūtēm skaidrs, ka te neviens klāt nesiesies, nav jau nēģeri vai arābi. Pat taksisti savus piedāvājumus dara zināmus ārkārtīgi taktiski. Nu, bet takši jau mums pašiem savi. Esam ceļam gatavi un laižamies ceļā pa asfaltētu serpentīnu no lidostas un tā uzreiz jau esam Ararata ielejā uz austrumiem no Erevānas. Pavēss. Vienīgā reize ielejā, kad izmantojam virsdrēbes un cimdus.

Ceļš mūs ved Ečmiadzinas pilsētas virzienā, kas slavena ar to, ka tajā atrodas reliģisko celtņu - baznīcu komplekss un Armēnijas Apustuliskās baznīcas katolikosa rezidence. Līdz ar to tur izstādīts viss tas labākais, par ko būs runa vēlāk. Ceļā gadās ēstuvīte, kurā pirmo reizi pamielojamies ar armēņu kafiju (nedod dies` nosauksiet to par "turku") un uzsildītiem gaļas pīrādziņiem ar tēju (1000 dramu).

Vēders pilnāks un prāts jautrāks. Arī saulīte ceļas, saprotam, ka esam apčakarējuši mūsu latviešu drēgno rudeni. Necik ilgi neminuši, tepat pa kreisi Zvartoks. Sakrālās celtnes drupas, šeit reiz pirms Ečmiadzinas bija sēdējis katolikoss.

Rets gadījums (kā vēlāk sapratīsim) - te ir kase, kurā pērkam biļeti. No katra pa "štukai." Jau klāt autobuss ar vācu tūristiem (vēlāk saprotam, ka arī tādi skati Armēnijā ir reti). Drupas feinas, saulīte silda, žēl, ka muzejs ciet. Pie tā ārā riktīga urartu ķīļraksta stēla no akmens, gandrīz vai 3 m augumā.

Prombraucot piesienas vācieši. Jūtas "mesti," ka ceļojam divatā ar veļļukiem. Īpaši "mests" jūtas kāds pārītis, kurš mēģina mazliet parunāt latviski - nu jau "mesti" esam mēs. Atrisinājums gan visai vienkāršs - abi divi ir baltvācieši, dzimuši un auguši Liepājā. 1939.gadā droši ka Fīrers pasauca, tā arī aizbrauca. Fīreru gan viņiem nepieminu, parasti vācieši no tā dikti mulst.

Dodamies tālāk, pa ceļam gadās vēl pāris baznīcas. Friči jau priekšā.

Tā pamazām un esam jau Ečmiadzinā. Diezgan glīta pilsētiņa, taču izrīkojas ar mums neglīti - es savam ričukam konstatēju dubultu "mīksto"! Nu neko, vienu ratu turpat pie strūklakām apmainām, bet kameru rezerve līdz ar to ir izsmelta. Arī "mīkstā" iemesls skaidrs, esmu pārbraucis kādam dzeloņiem klātam zariņam un divi no tiem rēgojas sasprūduši kamerā. Aptaujas ceļā nonākam līdz tirgum un nopērkam vēl divas kameras, Turpat pie zivju galdiem ņemamies ar mainīšanu. Klāt trīs armēņu puikas un patiesā entuazismā asistē. Puikas ir baigie malači un beigās man atnes ziepes, jo esmu nomālējies ar dubļiem un eļļu. Nomazgāties gan nomazgājos virs kanalizācijas cauruma tirgū, bet savā tizlumā, vispārējai jautrībai par iemeslu, atnestās ziepes iesprucinu tai pašā kloākā. Mazliet pat neērti tā kā sametas.

Nu bet toties tagad esam akal tehniski sagatavoti. Tikai iestiprināties vajadzētu. Ēstuvīte tiek atrasta turpat netālu. Pirmais armēņu als un kebabs - makten labs. Maltīte diviem - 2000 dramas.

No zemiskā uz garīgo. Laiks aplūkot Ečmiadzinas reliģisko kompleksu, kas ir armēņu Apustuliskās baznīcas centrs un galvenā svētā tēva rezidence. Šai vietā Armēnijas kristietības aizsācējs Grigorijs Apgaismotājs redzējis gaismu no debesīm nonākam, nu tā kā par Jēzu to nokrustījis un dibinājis še sakrālo kompleksu.

Iebraucam teritorijā pāri saules pielietam laukumam un piesprādzējam ričukus pie sarga būdas. Visur izklaidus tusējas miliči, laikam kas še gaidāms. Tā nu mēs aplūkojam centrālo baznīcu - Mair Tačar, tajā ir neliela ekspozīcija, kurā izstādītas svētās relikvijas - vispār, pašas svētākās. Divas galvenās - kumāsiņš no Ararata kalnā esošā Noāsa šķirsta un Svētais šķēps, ar kuru pie krusta nobakstīts pats Jēzus. Vēl ir gabaliņi no apustuļiem un svētajiem, tādiem kā Jānis Kristītājs, Sv.Juris un gabaliņš no krusta, kurā Jēzus piesists (laikam tas pats, ko Konstantīna māte Helēna "atradusi").

Kļūst skaidrs arī miliču "ganīšanās" iemesls. Te gaidāma parlamenta priekšsēdētāja dēla kāzas. Sagaidām un nobildējam arī smuko līgavu. Nekādas redzamas drošībnieku aktivitātes un miličos arī nervozumu nejauš. Tas liecina par Armēnijas normālumu, ja tā varētu izteikties, atšķirībā no daudzām citām valstīm, kur šādos gadījumos nevarētu ne degunu tuvumā pabāzt.
Nu, par Ečmiadzinu jau grāmatu var uzrakstīt, bet mūs tāles sauc. Saņēmuši nelielu orientāciju no apsargiem, dodamies Metsamoras senpilsētas virzienā. Mīšanās notiek pa pilnīgi taisnu un gludu ceļu. Pēkšņi pārsteigums - cauri zilajai dūmakai redzama sniega cepure! Pats Viņa Godība Ararats! Lielais un Mazais. Rodas Sajūtas, jo šai kalnā patiesi ir kas mistisks. Turpmākās dažas dienas viss notiek tikai viņa klātbūtnē un uzraudzībā.

Tā pa ceļu iekļūstam zemnieku tirgū, nopērkam zemenes (liela kule par 1500 dramām), tiekam kāda armēņa izlamāti (tomēr par stipru teikts!) par to, ka pēc tam, šīs pašas zemenes ēzdami, esam ar čoziņām viņam pieceļa lapeni piespļaudījuši.

Lai nu kā, jau pievakarē pamanām uzrakstu - "Metsamora - 4,5 km." Atbilstoši tam nogriežamies zaļā laukā pa izdangātu ceļu un rullējam visai tālu. Pa kreisi neiztrūkstošais Ararats, patiesi skaisti. Pabraucam līdz laukā redzam vīru, kas vāc savus tomātus. Tiekam uzcienāti ar tiem. Vēl pēc 15 minūšu pedāļošanas nonākam krustcelēs: taisni muzejs, pa labi no kalna lejā kāds ciems. Nu muzejs jau vakarā droši vien ciet, dodamies uz ciemu naktsmājas meklēt.

Pirmais ciema svarīgākais objekts ir vietējais autoserviss, kurā savācies krietns pulciņš vīru. Pāri ielai no tā gozējas vecais moskvičs ar rezerves riteni pakaļā, uzpucēts kā mežacūka un sarkans nokrāsots. Izraisās saruna, tiek izstāstīts ceļš uz tuvējāko viesnīcu, izrādīts moskvičs. Piemeimuro kāds vīrs ar aliņu, uzcienā - tas arī esot sarkanā moskābeļa laimīgais īpašnieks. Mašīnu labi pasūtot kāzinieki, pārtaisīta tā, lai ietu ar gāzi. Kādu laiku papļāpājuši, no iereibušā alus vīra, kura vārds ir Meružans, saņemam ielīūgumu palikt pa nakti pie viņa. Atvainojas, ka māja gan viņam esot "izbombīta" (ar to viņš domā būvniecību), bet nu sasolītā armēņu viesmīlība mūsu priekšā nostājas visā pilnībā.

Tā nu aiz viņa perdošā un zāģējošā žigulīša pa tumsu ripinām kādas 20 minūtes, līdz klāt esam. Mājinieki saņem mūs ar izbrīnu. No Maskavas atbraukušais Meružana brālis patlaban flīzē mājai otrajā stāvā terasi, bet met mieru līdz ar aklas tumsas iestāšanos. Tiek uzklāts galds - daudz marinējumu, kartupeļu biezenis, srtipras mērces, lavašs un neiztrūkstošs šņabītis.

Nu tad tiek daudz runāts un jautāts. Mūsu viesmīlīgais saimnieks ir armēņu armijas praporščiks (neaizmirstiet, ka padomju folklorā praporščiks automātiski pielīdzināms padomju varas ienaidniekam!), liekas, ka robežsargos tepat pie turku robežām. Tagad 20 dienu ilgā atvaļinājumā. Saka, ka krietni jau esot izkarojies, laiks mest mieru un beidzot sev māju būvēt. Aicina pēc diviem gadiem - tad te viss spīdēšot un laistīšoties.

Mums ierāda savu istabu. Apartamenti patiesi smalki, jo logā redzams Ararats. Nu ne jau tagad, jo tumšs, bet rīt no rīta būs logā kā likts!

Uzliekam savu vidējā izmēra "Rīgas melno balzāmu" un pirmo reizi konstatējam faktu, ka tāds te nemaz nav pazīstams. Man acis krīt ciet gluži vai ar plokšķi un šodienas piedzīvojumi nu ir beigušies. Atā!
 

18.10.2009. Svētdiena.
Metsamora - Masis

- Vai uzvarai pār Vāciju ir ēnas puses?
- Tās ir divas: pirmā - sarkanarmija ieraudzīja Eiropu. Otrā - Eiropa ieraudzīja sarkanarmiju.

No rīta ceļamies, mūs cienā ar brokastīm. Apmaināmies adresēm, jo Meružanam apsolām atsūtīt bildes. Sēžamies rumakos un minam uz jau vakardien noskatītā muzeja pusi. Te nu ir īstais brīdis atzīmēt armēņu ceļa rādītāju īpatnības. Vispār jau nu tie ir un arī kilometrāža uz tiem atzīmēta, taču īpaši sapriecāties par visu šo pasākumu nevajadzētu sekojošu iemeslu dēļ: kilometrāža pilnīgi stabili ir kādās "armēņu jūdzēs," rādītāji ir vietās, kur viņi nav vajadzīgi, bet toties nav tais vietās, kur bez tiem neiztikt. Bez tam, un tas ir pats galvenais, tie izvietoti tā, ka ceļiniekam rodas kārdinājums nogriezties uzreiz pie tā, taču tas nav gluži pareizi, jo īstais pagrieziens parasti ir labu gabalu pēc rādītāja un šīs vietas rādītājs kalpo tikai un vienīgi uzmanības saasināšanai, Dziļi Cienījamais Ceļotāj! Tieši tādēļ ceļojuma sākumā braucam it visur, tikai ne tur, kur mums vajag. Vēlāk izdodas kaut kā piešauties, varētu pat teikt - mazliet armenizēties.

Tieši tā ir arī ar mūsu Metsamoras muzeju. Pēc garām taujāšanām gan to uzejam - uz blāva Ararata fona pie niedru aizauguša dīķa slejas neliels paugurs ar muzeja ēku galā. Uzminamies pa serpentīnu un apdzenam mūsu nākamo muzeja izrādītāju, tam padodot jautru barevdzes! ("sveiki" - armēņu val.) Viņš tikai tagad nāk uz darbu, jo muzejs tiek atvērts desmitos, un mēs būsim viņa pirmie interesenti.

Vieta ir visai leģendāra, kā nekā neolītā šeit ir bijis viens no pirmajiem, bet varbūt pats pirmais, metālapstrādes centrs. Iesākumā varšs, tad bronza, līdz beidzot dzelzs. Cilvēki te apmetušies vismaz jau ap 5000.g.pmē., pielūguši Sīriusu. Izrakumi kopš 1965.gada. Pasaules vēstures grāmatās šī vieta ierindojas starp tādiem vārdiem kā Čatalhudžuka un Gebeklitepe, ja tas jums ko izsaka, protams...

Pie muzeja ēkas piestiprinātā plāksne veltīta kādam armēņu arheologam, kas šo vietu ir pētījis. Tepat mazliet atstatu višaps - tā ir tāda visai paaugsta akmens stēla, kuru cilvēki, sākot ar II g.tk.pmē., novietoja kalnos tajās vietās, kur bija ūdens. Tādi esot arī brīvā dabā, taču nevienu nelaimējās redzēt. Aiz višapa rindiņā saliktas..., kā gan to tā labāk pateikt, nu, vārdu sakot - saliktas akmens pipelītes. Kā auglības simboli, tais laikos tie bija dikti populāri.

Muzeja pārzinis un laikam arī direktors iekasē pa tūkstotim no katra, izsniedz biļetes, painteresējas no kurienes esam un izrāda muzeju. Tas izrādas krietni labāks nekā gaidīts. Divos stāvos izstādītas keramikas lauskas un podi, metalurģijas piederumi, shēmas un darbarīki. Briesmīgi laba ir babiloņu vardīte palielinātā veidā, oriģināls no oniksa un ahāta atrodas Erevānas muzejā. Kad abi stāvi aplūkoti, dodamies lejā pa kāpnēm pazemē, kur izstādītas lielākās vērtības - aiz biezām durvīm un signalizācijas. Pa ceļam pie kāpnēm izstādīts kāds sens kaps ar augstmani, tā zirgu un upurētajiem kalpiem - ārkārtīgi arhaiska tradīcija, kas līdzinās šumeru pilsētas Ūras upuriem. Ekspozīcijas smiltīs līkloču līnijas - "Ek, pa kurieni te tās čūskas vienmēr salien!"- pukojas izvadātājs.

Pazemes bunkurā redzamas zelta un dārgakmeņu rotas - ļoti smalki darinājumi. Interesantākais - ēģiptiešu cilindriskais zīmogs un divi dzintara gabali rotās. Neesot izpētīts, varbūt ka dzintars no jūsu Baltijas jūras - izmet "āķīti" mūsu pavadonis.

Pēc muzeja apstaigājam apkārtni. Senpilsēta sastāv no viena liela paugura, uz kura atrodas arī pats muzejs, no maza pauguriņa lielajam galā - tā ir Observatorija un no plašiem kapulaukiem riņķī 50 ha platībā. Lielajā paugurā uzraktas veselas 24 metālkausēšanas krāsnis. Te lielā temperatūra esot iegūta ar fosfātu palīdzību, kurus savukārt ņēmuši no maltiem kauliem. Interesanti zīmējumi akmeņos, observatorijā - izcili seni astronomiskie simboli.

Laiks atvadīties. Tālāk ceļš ved gar turku robežām Irānas virzienā. Pa maziem celiņiem, cauri armēņu ciemiem un Ararata neiztrūkstošā pavadībā pa labi roki.

Pa ceļam zemnieki laukā vāc vīnogas. Piestājam, patērzējam. Vīnogas makten saldas, vīna zorte. Zemnieki, protams, sūdzas - šogad vīnogu iepirkuma cena tikai 90 dramas, bet pagājušogad bijušas 150. Darba ar viņām daudz, tagad pirms ziemas iestāšanās jāapber ar zemi, lai nenosalst. Tas jādara par spīti tam, ka ziema Ararata ielejā ir knapi trijus mēnešus. "Dīvaini,"- domāju, "gruzīniem ziemas daudz bargākas, bet neesmu gan dzirdējis, ka šie vīnogulājus apraktu.

Nu diezgan esam pa mazceliņiem braukājuši, turam virzienu uz lielceļu, kas ved dienvidu virzienā uz Araratu, kur, varbūt, pat šodien varētu nokļūt.

Cilvēks domā, bet Dievs dara. Kādā ceļmalā pamanām foreļu dīķus, kuros sparīgi ar ķeseli kulsta ūdeni kāds saulē iededzis un cīpslains vīrs. Turpat skraida divi suņi un divi puišeļi. Piebraucam iebāzt degunus dīķos, vīrs piedāvā nopirkt pa zivtelei. Sakam, ka lāga nesanāks viss, jo nav jau kur gatavot mums. Mirkli pārlicis, vīrs pieņem īsteni armēnisku lēmumu - nu, ja jau jums nav kur gatavot, tad nāciet tik būdā - būsiet ciemiņi. Nu ko, uzaicinājums riktīgs, paliekam ciemoties. Vīrs lec žīgulī un saka, ka tūliņ būs atpakaļ, tik žvikt! uz veikalu. Māris paliek pie dīķiem, bet es piesakos uz veikalu līdzi. Veikalā tiek iepirkti lavaši un šņabis, es izlīdzos ar pāris aliņiem un šokolādēm abiem puikām. Tā nu braucam atpakaļ, abi puikas ar šokolādes ņuku noziedušies līdz ausīm un sāk līdzināties nēģeriem, ne armēņiem. Būdā jau zivju vīra (ek, ka piemirsies viņa vārds - lai turpmāk būtu "zivju vīrs" jeb Z.V.) sieva vāra un šmorē.

"Nu bet pusdienas bij` tā kā kāzas! Brandvīns visiem saliets glāzēs - pietrūkās vien meit`s un džess..." (to ne es, to laikam Ziedonis). Bļodā bija izvārītas foreles, mmm... pirkstiņus nokost un mēlīti norīt... galdā šņabītis. Iedzeram, runājam par šo un to, par viskaut ko. Mūsu Z.V. izrādās reti feins kompanjons - pats ceļu būves inženieris, darba nozarē gan kopš Karabahas kara nav, tādēļ nomā no īpašnieka šo zivjaudzētavu un kaut kā iztiek. Pastāsta, ka vispār šito foreļu audzēšanas nozari Armēnijā ieviesis kāds latvietis - Grīnbergs uzvārdā, laikam vēl padomju laikos.

Iedzeram vēl, temati paliek aizvien filozofiskāki. Prasu vai nav šiem te Sniega cilvēka, vai NLO kaut vai, vai vēl kas cits tik pat jocīgs. Nu nē, bet atceras visādus slavenus armēņus: brāļi Alehanci esot izdomājuši kaut kādu lāzeri ar ko lidmašīnu gaisā varot apturēt, Viktors Abramcurjans - slavens astronoms, vēl kāds armēņu bokseris, kas boksējot aiz vāciešiem un šo bieži Eirosportā rādot. Nu bet tarčo hapse armēniski nozīmē "lidojošo šķīvi." Pie Erevānas esot ceļš, pa kuru autiņš pret kalnu ripojot - liekas Sovetašena ceļš. Nez kādēļ atceras arī kādu Gagiku Carukjanu - briesmīgi "biezs" esot, parlamenta deputāts, tautā saucot par dodi Gago, kas pavisam vienkārši nozīmējot - "stulbais Gago." Vai tiešām stulbs, prasu? Ak, nē jau, tikai tā tautā saucot - dikti viņu nemīlot, bet stulbs nemaz neesot. Un nesaki, ka es tev šito stāstīju. "Stulbenis" par to dikti apvainojojoties un tad varot klāties plāni.

Iedzeram vēl. Ek! - saka Z.V., es ar`šitā gribētu paceļot kā jūs. Nekādi tomēr nesanāk. Šepte paliek švakāka, labi, ka kredītu nekādu nav - pie mums jau arī šitā lieta izplatīta. Vietējie zogot zivis. Reizēm tās ķeksē arī lapsas un šakāļi. Jāsargā cauru diennakti. Savādāk pavisam čābiski būtu. Jā, pa to laiku paspēj iebraukt viņa čoms greznā ārzemju traktorā, un aizņemties naudu - par to džipu takš jāmaksā! Banka jau negaidīs!

Nu gan esam pasēdējuši! Saimnieka viesmīlības iespaidā laiks paskrējis nemanot, saule jau laižas uz leju. Apsolām atsūtīt bildes, atvadāmies un braucam. Nekāda Ararata (domāta tāda nosaukuma pilsēta) mums šodien nespīd. Man gadījusies reti štruntīga rietumnieku karte, tajā nekas nav precīzi. Tad nu arī zīlējam - uz kādu pilsētu izdosies izbraukt: Masis vai Artašatu? Pēc nepilnas stundas braukšanas aklā tumsā ar lampiņām pie pieres izrādās, ka tā ir Masis.

Zibenīgi mums norāda uz viesnīciņu (6000 dramu par divvietīgu numuriņu), iestumjam ričukus tās hallē. Tur pie galda armēņi kaut ko svin un... protams, ka zibenīgi tiekam ieaicināti. Tā lūk! Rādās, ka mūsu tūre ir ar patērētājtūrisma lozungu all included.
Viesību vaininieks ir kāds Rafiks, frizieris, kas rītdien dodas uz Maskavu (tā ir armēņu Īrija) strādāt, tādēļ draugi viņu šovakar izvada. Visi briesmīgi priecīgi par mūsu ierašanos, tā esot laba zīme. Ieēdam, ieraujam, norunājam pa kādam tostam par Rafika un armērņu (kopumā) viesmīlību, par tautu draudzību. Vakara gaitā esmu jau tā iesilis, ka nodziedu viesību vaininiekam par godu latviešu dziesmu par "kuršiem, kuri uzvelk sapņu buras" (vispār sen neko tādu nebiju darījis...), jo armēniski es vēl dziedāt neesmu iemācījies. Tālāk dejas ar melnīgsnējiem dažāda gadugājuma armēņu sievišķiem. Viesības beidzas pavisam mierīgi un lādzīgi. Atvadāmies un ejam gulēt. Šodien viss.

19.10.2009. Pirmdiena.
Masis - Horavirapa - Parusevaka ciems

- Vai taisnība, ka "Armēņu radio" galvenais redaktors sēž Erevānā?
- Sēž gan, bet nu jau Magadanā.

No rīta ceļamies un braucam. Ceļš diezgan taisns, ripinām. Esam ievērojuši, ka no rīta lāga neminās. Ceļmalā kroģelis. Pasūtam šasliku no jēra un cūkas, sieru, zaļumus. Un armēņu kafija - stipra un maziņa. Tualete laukā - klasiskas "eņģeļa pēdiņas." Kamēr sēdu "uz brilles" manu mazo koka būdiņu aplenc milzīgi tītari, lēkā pa jumtu un buldurē, kā parasti, turciski. Paēdam ka prieks, iedzeram aliņu (tas viss - 5700 dramas, šeit bišķiņ dārgāk). Tātad motori uzpildīti - minam taisni.

Garām jau Artašata, tuvojas Horavirapas klosteris, kas slavens ar to, ka tieši no šejienes Grigorijs Apgaismotājs Armēnijā sāka izplatīt kristietību. Tiesa, tai laikā baznīcas te nebija. Bija tikai bedre (Khora Virap - "dziļā bedre" armēņu val.), kurā nabaga Grigoriju turēja 12 gadus vietējais armēņu-pagānu valdnieks Trdats III. Otrs iemesls - un ne mazāk svarīgs, ir tas, ka tā ir ārkārtīgi tuvu (laikam 22 km) Araratam, un tādēļ šeit paveras lielisks skats uz zaudēto armēņu simbolu.

Pagriežam no štrāses uz klosteri, pēc 5 km slavenais armēņu ceļa rādītājs - iebraucam tomātu laukā ar tik izčakarētu ceļu, ka ričuks jānes rokās. Protams, ka īstais pagrieziens ir pēc puskilometra, bet nav ļaunuma bez labuma - nokļūstam pie armēņu kompānijas, kas krauj "Volgu" pilnu ar tomātiem. Arī mēs pēc saimnieku uzaicinājuma palīkņājam pa lauku un saēdamies sarkanos bumbuļus. Aiz lauka uzbraucam uz visai laba ceļa, kas ir tas īstais uz klosteri.

Pirms klostera pa labi ļoti liela kapsēta. Daudzi uz kapu pieminekļiem attēloti formās un ar kalašņikoviem. Laikam Karabahas karš.

Piebraucam klostera kalna pakājē un piesprādzējam riteņus. Tūdaļ pat klāt divi, liekas te strādājošie, un aicina uz "Ararata" konjaka glāzīti. Nu super! Īsts "Ararats" pie īsta Ararata! Vīri baigi lādzīgie, izmetam pa trim glāzītēm un tiekam "palaisti" kalnā. Neliels, bet stāvs kāpiens un klosteris rokā. Centrālā baznīca kā jau baznīca, bet ZR stūrī Sv.Grigora baznīciņa uzcelta virs bedres, kurā savulaik 13 gadus bijis ieslodzīts Grigorijs Apgaismotājs. Katrs, kas vēlas un ir spējīgs, var tajā nokāpt pa svētceļnieku roku un kāju nopulētām tērauda kāpnēm. Jāsaka, nav neko omulīgi, labāk ātrāk ārā. Augšā, šai pašā mazajā baznīciņā visi stūri ir maigās rievās. Izrādās - tās ir daudzo apmeklētāju "izgrāpstītas" ar pirkstiem. Armēņi glāsta senos un visai mīkstos akmeņus, līdz tie top rievaini.

Pēc nelielā baznīcu kompleksa izpētes pakāpjamies līdz kalna galam, no kura paveras lielisks skats uz baznīcām, Araratu un robežu. Pēdējā armēņu lietošanā nonākusi pa taisno no Padomjzemes. Tā kā tā bija teju vai vienīgā vieta pasaulē, kur baltā un pūkaina komunisma cēlāju zeme saskārās ar agresīvo NATO pa tiešo, tad attiecīgi arī robeža bija ierīkota nopietni. Un labi vien ir, jo armēņiem tā lieti noder tamdēļ, ka turki pasludinājuši Armēnijas blokādi solidarizējoties ar azerbaidžāņiem Kalnu Karabahas jautājumā. Neskatoties uz visu pasākuma nopietnību, neitrālajā zonā ganās visai paprāvs govju bars - domājams, arī pavisam neitrālas.

Ritinam atpakaļ un Pokrvedi ciematiņā, kas pa ceļam uz Horavirapas klosteri, izdzeram pa aliņam un notiesājam pa vietējam piena saldējumam tādā kā biezpiena paciņā.

Tālāk ripojam uz Nahičevānas apgabala pusi, kas, protams, ir slēgts, jo pieder Azerbaidžānai. Pirms tā krustojumā pagriežamies uz Tigranašenu un zibenīgi novērtējam situāciju ar kuru esam saskārušies: labi redzams, ka tālāk seko pacelšanās kalnu masīvā ar augstāko pāreju 2410 m augstumā. Ir tikai 5 vakarā, tumsa pēc nepilnām divām stundām, nolemjam vismaz kādus kilometrus augšup "nolauzt" jau šovakar. Tā arī darām. Pasākums rādās fiziski pasmags.

Gar ceļa abām malām salmu būdiņas ar dažādām sameistarotām guļamlāviņām vai pat dzelzs gultām. Tās uzslējuši zemnieki tirdzniecībai, puse pamestas. Tikmēr tie, kas vēl tirgo, māj mums ar rokām un aicina piesēst. Vienā tādā arī piestājam. Vīri, protams, izvelk zīdkoka ogu kandžu (paši to sauc par tutovaja vodka), uzgriež arbūzu, marinējumus un sieru. Vīri ir visai jautri, nemitējas izprašņāt un visai ātri noskaidro, ka palikt jau mums nekur nav. Kā viens no variantiem tiek minēta nakšņošana tirgus nojumēs ceļmalā, bet viens no vīriem lūdz pie sevis. Kādus 4 km uz augšu esot Parusevaka ciems, lai tik nākot. Tā arī sarunājam. Pirms prom došanās vīri ar žiguli noved mūs atpakaļ lejā kādus dažus kilometrus, lai parādītu vietu, no kuras kalnu robainā līnija atgādina gulošu faraoni, sievieti. Tā tas patiesi ir.

Paredzētos 4 km mēs "laužam" ilgi, un atkal pilnīgā tumsā. Beidzot ceļa labajā pusē kāds signalizē ar lampiņu - tas ir mūsu jaunais paziņa Atoms. Kopā ar viņu ejam uz augšu pa līkumainu ceļu. "Te kādreiz bija labs krogs," - rāda Atoms uz sagruvušu ēku, "kara laikā no Nahičevanas sašāva. Vairs nav atjaunojuši."

Tā mēs nonākam Atona mājās, tiekam iepazīstināti ar mājiniekiem. Pie vakariņu galda, uz kura netrūkst ne baklažānu zapte, ne siers (paniž), ne skāba kefīra zupa (spas-apur), ne arī iedzeršanai vodka - četrdesmit procentes, atkal risinās visādas sarunas. Vēl te ir aukstā gaļa haš, ko armēņi gan ēdot karstu.

Atoms stāsta kā šejienes aizsardzībai savākušies 40 vīri, paši ar savām plintēm un ieņēmuši pozīcijas pret nahičevāņiem-azerbaidžāņiem. Pāri robežai gan tie nav nākuši, bet apšaudes un laikam arī bumbošanas no lidmašīnām bijušas varenas. Pats ticis ievainots. Kaut kādā veidā nokļuvis Beļģijā, laikam viņam bijis bēgļa statuss, jo dzīvojis kādā nometnē par kuru rūpējies Sarkanais krusts. Tur viņu apārstējuši, kuņģī čūlu izoperējuši un bijuši visai pārsteigti, kad viņš ierunājies par mājās braukšanu. Atoms viņus piemin ar labu, sak,` neviens nekad par viņu tā nav rūpējies.

Beļģijā tagad dzīvo viņa meita, precējusies ar armēni-beļģi. Sieva viņam ir Sīrijas armēniete, pārcēlusies uz šejieni tikai 1965.gadā. Vēl tagad protot arābu un kurdu valodas. Paši šeit audzējot ābolus, arbūzus - tie te augot vislabāk. Un lieko samainot pret citu ko. Ziemā sitot kārtis, iedzerot pa šļukai un ejot medībās - kalnu āži, lāči, stirnas.

Vakarā mājinieki ņemas skatīt kādu pagalam stulbu amīšu filmu par pundurīti, kas izliekas par zīdaini un katru mīļu brīsniņu tā vien lūko ieķert kādai blondīnei pupos. Mēs ar Māri slēdzamies ārā...
 

20.10.2009. Otrdiena.
Parusevakas ciems – Tukmanukas pāreja – Areni – Noravankas klosteris

- Kāda ir galvenā atšķirība starp dolāru un rubli?
- Dolārs ir nodrošināts ar zeltu, bet rublis - ar tankiem.

Atoms, kā jau viesmīlīgais saimnieks, ļauj mums gulēt, bet astoņos vienalga esam augšā. Lieliskas brokastis, tikai bez šņabīša. Pirms pašas promiešanas Atoms parāda mums savu seno gliemežvāku kolekciju. Tos viņš savācis tepat kalnos, kuru augstums tuvojas 2 kilometriem. Interesanti, nodomāju, tātad stāsts par Lielajiem plūdiem, kuros Noāss ar Šķirstu piestājis pie turku pusē esošā Ararata, varētu bijis pavisam patiess – ūdeņi taču līdz pat kalniem ir bijuši. Tomēr – nu kur gan varēja rasties tik daudz ūdens? Ararats par šo jautājumu neliekas traucēties un nevienam neko nestāsta.

Prombraucējiem (nu mums taču!) tiek sagatavots pamatīgs maiss ar ēdamo, paspēju pamanīt, ka tur ir valrieksti un lavašs. Uzsienu maisu uz bagāžnieka un atvadāmies. Kratāmies lielā ātrumā pa bedraino asfaltu lejā uz štrāsi.

Lejā esam tikuši, bet nu pa lielceļu seko ceļš tikai uz augšu. Labi redzams, ka ceļa serpentīns saules apspīdēts aizvijas starp kalniem. Nu pabraucam un tad pienāk šīs dienas lielākais atklājums – velosipēdu var arī stumt! Vēl viens, tiesa ne tik liels, atklājums mums vēsta, ka kratoties pa ciema ceļu esmu pazaudējis maisu ar pārtiku. Taču tam doties pakaļ man nav spēka.

Visa pirmā dienas puse tā arī tiek pavadīta – braucam – stumam – sēdam – braucam – stumam - sēdam ("BSS princips"). Saule svilina smuki, diena kā Ēdenes dārzā, sviedri līst un BSS, BSS... Tādā veidā rāpjamies ārā no Ararata ielejas.

Tomēr katrs labais darbs tiek atalgots. Ap vieniem dienā esam uzrāpušies pārejā – 2410 m, uzreiz aiz kuras ir pamests veikaliņš un ūdens avots. Noskalojamies, padzeramies atpūšamies. BSS ir atstājies...

Kamēr relaksējamies pie avota, pieripo žigulītis ar diviem vīriem – Tatu un Armens. Tiem auto pilns ar vīna bedoniem, viena kolas pudele tiek arī mums. Tas ir jaunais vīns, tikai kādas 15 dienas vecs. Māris prasa vai nav madžors – pavisam jaunais vīns, kas bliežot nevis pa galvu, bet gan pa kājām. Nē, šis esot jau tai stadijai pāri.

Nu esam „uzpildījušies” visādos veidos. Pēdējo reizi uzmetam skatienu Ararata sniegotajai cepurei, kas mūs pavadījusi 3 dienas. Atalgojums ir varens! Milzīgā ātrumā pa kalnu līkumiem nesamies lejā. Brīžiem ātrums gandrīz 50 km/st., iesākumā bremzēju līkumos, bet tad arī vairs ne. Lielā ātrumā apdzenam smagos un, kā man gribas iestarpināt, varētu apdzīt pat auļojošus ēzeļus. Tā mēs aiznesamies līdz kādam bumbieru galdam ceļmalā. Māra spidometrs rāda – noripoti 17 km bez apstājas. Jāsaka, ka tas ir mūsu garākais nepārtrauktais nobrauciens visa ceļojuma laikā.

Nepaspējam ne lāga padomāt, ka varētu ieēst kādu bumbieri, kā tiekam jau ieaicināti ciemos. Pie mājas izstieptā brezenta nojumītē jau omulīgi iekārtojušies vairāki vīri. Saimnieks jau ir visai „iesilis,” tā, ka diskusija iet vaļā nekavējoties.

No sākuma tiek pajautāts no kurienes esam. Latviju zin’ visi vecākās paaudzes armēņi un visai brīnumainā kārtā pat ļoti reti jauc ar Lietuvu. Vēl ir īpatnība, ka viņi nekad (gandrīz nekad) nejautā kā mūs sauc. Tālāk klasiski seko īsa (vai arī ne tik īsa – tas atkarīgs no katra politinformatora individuāli) lekcija par armēņu tautas vēsturi un ciešanām. Tiek aprunāts 1915.gada genocīds, padomju laika antireliģiskās nostādnes un kā pēdējais – Karabahas karš. Lekcijas laikā iesilušais vīrs tajā pašā sliktākajā veidā raksturo azerbaidžāņus, pierakstot tiem zvēriskumu un slepkavnieciskumu. Mana piezīme par to, ka azerbaidžāņi ir tādi paši cilvēki kā pārējie, viņam nepatīk, varētu teikt, paliek pat drusciņ cemmīgs. Tiesa gan tikpat ātri kā aizsvilies viņš arī nomierinās. Tagad viņš raksturo armēņus.

„Šeit,” – saka vīrs, „jūs neviens neaiztiks.” Pauze. Skatās kā mums pielec. „Vispār neviens. Un nekad. Jo jūs esat ciemiņi. Ne mats no jūsu galvas nenokritīs.” Atkal pauze. „Un neviens jūs arī neapmānīs. Lūk, viņš (rāda uz blēdīga izskata vīreli sev blakus) ir mans kaimiņš. Viņš gan gribētu mani apvest ap stūri. Bet jūs – nekad!”

Būtībā, ar to arī burziņš ir beidzies. Paldies, ceļamies un ejam. Armēnim ir taisnība – neviens mūs te pat negrasās traumēt. Ne morāli, ne fiziski. Ciemiņš austrumos – Dieva dāvana.

Nedaudz atkal visai ātras ripošanas mūs atved Areni–Ararata ielejas vīna darīšanas centrā. Viena no divām šejienes vīna fabrikām atrodas pie paša ceļa un mēs dodamies to aplūkot. Ir pats vīnogu novākšanas un iepirkšanas laiks. Galvenais tehnologs ir skrienot aizelsies un nosvīdis, bet labprāt mūs izvadā pa telpām. Rūpnīca darbojas no 1994.gada, saražo 150 000 0,7 l pudeļu vīna. Strādā 10 cilvēki. Galvenais noieta tirgus – Maskava, īpaši jau kopš tam kā gruzīnu vīnos krievu jaunie „mendeļējevi” kaut ko „sliktu” atraduši. Eiropā to nenopirkt. Nopirkuši pudelīti (tādu lētāku – 2000 dramas) rullējam tālāk.

Mūsu plānos ir Noravankas klosteris. Pagriezienā uzlikta laba shēma: pa ceļam pāris senlaikos apdzīvotas alas, neolīta laika apmetne un vairāki biotopi ar putniem. Un ceļš – 8 km pret kalnu. Tā sākās vēl viens ilgais ceļš kalnā. Viena no alām – Zirgu ala, izrādās aizslēgta. Jā jā, kad uzlienu pa 30 m stāvu kāpumu, tad ieraugu tur slēgtas metāla restes. Tas drošībai, jo ala esot nenormāli gara un nevajadzētu tā vienkārši tajā līst iekšā. Atkal BSS... Izklaidei pa ceļmalu ritinās mazs un priecīgs čūskulēns.

Kāpiens ir tā vērts. Noravankas baznīciņa kalnu aizā slejas pavisam vientulīgi. Nekādi tagad nevaru atcerēties kādēļ tā būtu vēsturiski svarīga, bet skaista pietiekami.

Brauciens atpakaļ uz šoseju ir lielisks, atbraucam kādās 12 minūtēs. Tepat krogs, kurā kārtīgi ieēdam jēra gaļas zupu un kebabu ar aliņu un mežrozīšu dzērienu. Vakariņām beidzoties ir jau tumšs. Nu atkal ar lampiņām pierē mēs dudinām uz kādu hoteli pēc kilometriem 6, kā mums norādījis oberis no kroga. Tā arī apmēram ir, atrodam kādu viesnīcu, kuras pirmajā stāvā saimnieks dikti enerģiski kapā zaļumus pie tikko izcepta šašlika.

Numuriņš (8000 dramas) vienos paklājos. Ričukus iedzenam aiz virtuves pie kartupeļiem. Piezvanu beidzot uz mājām, ka viss kārtībā.
 

21.10.2009. Trešdiena.
Noravanka - Jeghegnadzora - Sisiani

- Vai var izdzīvot no algas?
- Nezinām, neesam mēģinājuši.

No rītiņa pa vēsumu ripinām uz Jeghegnadzoras pusi. ceļš tā nekas, bet pēdējie 2 km līdz pilsētai jāstumj. Būtībā, šait nekā skatāma nav. Tiekam līdz vienai miniatūrai baznīciņai, uzstumjoties visai stāvā kalniņā. Pēc tam pa to pašu ripojam lejup. Gribās ēst, bet ir agrs un viss vēl ciet.

Tomēr veiksme mums uzsmaida izbraucot no pilsētas. Kreisajā ceļa pusē izvietojies dikti jauki tautiski ar podiem, ratiem un salmu jumtu noformēts kroģelis. Te mūs visai labi pabaro - parastais Gymri alus, zirņu zupa ar aitas gaļu un cepts cālis ar kartupeļiem (5000 dramu). Krogā patīkams sīkums - "Radiotehnika" skandas.

Uzsākam ceļu uz Sisianu. Līdz Vajkai tas ir pieklājīgs, bet pēc tam izrāda spītīgu vēlmi kāpt augšup. Pēc kartes lūkojamies, ka tā droši vien būs līdz pašai Vorotanas pārejai 2130 m augstumā. Gadās arī nenormāli jauks krodziņš tieši burbuļojošas foreļupes malā, kur pasēžam un iznīcinam divus alus. Tepat veca tilta drupas un neliels akmens auniņš, kas, kā vēlāk uzzinām, viduslaikos kalpojis par kapakmeni.

Mēģinām realizēt Māra ideju un nostopēt kādu busu vai kravas mašīnu, lai tas paņem mūs ar visiem riteņiem. Laikam jau varoņdarbu laiks beidzies, esam pierādījuši savu spēju uzstumties kalnu grēdā vienreiz, un domājam, ka bez galējas nepieciešamības, to vairs negribētu veikt otreiz. Nu varam jau, bet labāk tomēr ne...

Ilgāku laiku mums neveicas, bet tad mūs paņem "ziliņš." Ilgu laiku mēs līkumojam pret kalnu, tad apstājamies kādā ciemā, kur visi vāc ābolus. Pēc īsas atelpas "ziliņš" no jauna uzsāk ceļu un izlaiž mūs pašā Vorotanas pārejā. Šoferis no Māra dabū mazo "balzāmiņu." Man uz mirkli izliekas, ka vīrs ir mazliet vīlies, jo cerējis uz kādu naudiņu, bet nu labāk "balzāmiņš" rokā nekā...

Vorotanas pārejā izvietojušies zemnieki, kas tirgo augļus, ūdens avots un vispār valda tāda atpūšanās atmosfēra. Sastīpojam savu bagāžu un sākam ripot lejā. Aiz līkuma mūs vēlreiz nostopē mūsu šoferis. Viņš visai apjucis groza rokās balzāma pudelīti un prasa paskaidrot kas tas tāds ir. Māris viņam nolasa mazu un ļoti informatīvu kursu par Latvijas Melnā balzāma lietošanas īpatnībām veselības uzfrišināšanai Armēnijas kalnienē. Vīrs atplaukst laimīgā smaidā un novēl mums laimīgi ceļu.

Nav jau tāds nobrauciens kā pirms Areni, bet posmi pa pāris kilometriem lejup ir regulāri. Izmainījusies ainava - visai daudz līdzenumi, kuros izvietojušies labības lauki. Visai bieži redzami traktori, tie ar un mums pīpina. Vēl reizi mums pieslejas divi tīņi-džigiti uz zirgiem. Kādā ciemā fotografējam bērnus. Un tad ir arī kārta Sisiani pagriezienam, kurā stāv nikns ments (laikam jau tikai tāds izskatās) un tikpat nikni suņi, kas arī tādi tikai izskatās. Vispār jāsaka, ka armēņu suņi rej daudz un ilgi, taču kost neviens tā arī nemēģina.

Pagriežoties uz Sisiani pēc kādiem 3 km ir zemes ceļš, pa kuru vēl 2 km jākratās pa grambām uz vietējo elektrostaciju. Šādas darbības jāveic tamdēļ, ka aiz tās atrodas gleznainākais Armēnijas ūdenskritums. Tas pieder pie tādas ne pārāk lielas moderno ūdenskritumu grupas kā "ielēdzamie" ūdenskritumi. Lieta tā, ka ūdenskritumu veidojošā upīte arī ir tā, kas iet caur elektrostaciju un saražo ap 1/3 daļu Sisiani nepieciešamās elektrības. Tādēļ skaistajā ūdenskritumā nav ūdens. To ieslēdz tikai tad, kad te ierodas skatītāji. Uz to ceram arī mēs, bet veiksme šoreiz nav mūsu pusē. Vīriņš elektrostacijā kaut ko dikti taisnojas, ka nepieciešama elektrība tieši tagad un ļoti daudz. Tā arī saprotam, ka mums ūdenskritums būs versijā "izsl." nevis "iesl." Bišķiņ jau tā krēslojas. Sasniedzam objektu kājām pa taku aiz elektrostacijas un tas vienalga ir pietiekami skaists arī ar daudzajām slābanajām ūdens tērcītēm.

Uz Sisiani dodamies jau pa tumsu - atkal ogļraču lampiņas uz pierēm. Iebraucam kādā pilsētas veikaliņā un novērojam visai retu parādību - no pieciem te esošiem armēņiem neviens "ne bū, ne bē" krieviski. Beidzot izbraucam laukumā, kas ir visai sakopts un labi apgaismots. Man sanāk iekulties viesnīcā no dārgā gala. Pabraucam bišķiņ tālāk un nonākam pie citas - Hotel Dina, mazliet lētākas, bet vienalga - riktīgi smukas. Bišķiņ paklīrējamies un ievācamies numuriņā par 11 000 dramām. Šis līdz šim ir dārgākais, toties ar brokastu no rīta.

Sakasāmies uz krogu pāri ielai vakariņot. Izēdam smeķīgu gaļas mērces bļodu ar kartupeļiem tajā un nospiežam atkal pa alum. Piepīpēts gan briesmīgi. Nu arī viss...
 

22.10.2008. Ceturtdiena.
Sisiani - Luca

- Vai govs, izgājusi no varoņpilsētas Maskavas, var aiziet līdz varoņpilsētai Volgogradai?
- Nē, to nokaus un apēdīs varoņpilsētā Tulā.

Np rīta mostamies kā mietpilsoņi. Balta gulta, dušīņa, brokastis jau galdā. Šorīt plānā ir Karahundža jeb Zorac Karer - "snaudošo kareivju" armija. Tā tiek apzīmēts visai paliels neolītisks komplekss ar kapenēm un stāvakmeņiem, kas ir lielākais tāds visā Priekšāzijā. Pa ceļam apmeklējam vietējo novadpētniecības muzeju, bet tas tiekot atvērts tikai 10.00. Pagalmā tam daudz hačkaru (armēņu stēlas ar krustiem), akmens auniņu un daži klints gabali ar seno akmens laikmeta mākslas paraugiem. Nolemjam te iegriezties atpakaļceļā.

Ceļš uz megalītu gan visu laiku pret kalnu, un, kā jau no rīta, mīšanās īpaši smaga. Lai gan komplekss atrodas tikai kādus 3 km uz Goris ceļa pusi, pamatīgi nomocamies, kamēr līdz tam tiekam.

Visa apkārtne ir viens vienīgs akmeņains laukums, no kura vājā zāles klājuma tā vien spraucas ārā iegareni akmeņi. Nekādi nav skaidrs, cilvēks tur pielicis roku, vai tie vienkārši tādējādi mētājas. Pats komplekss sastāv no stāvakmeņu elipses centrā un divām tādu pašu akmeņu alejām. Tas ir labi aprīkots ar aprakstiem, pie tam, ne tikai armēņu valodā, kas vispār jau ir tīri jauka, diemžēl neesam to pietiekami labi apguvuši, lai lasītu specifiskus tekstus. Elipses centrā ir kapene, kurā visuslaikos dzīvojuši cilvēki. Interesantākais stāvakmeņos ir to augšdaļā izurbtie caurumi. Teorijas šai sakarā vēsta par sencilvēku lūkošanos caur tiem uz noteiktiem horizonta punktiem, kuros nez cik gadu atpakaļ ausušas Denēbas, Sīriusi un vis kas cits, kas vien var tur uzaust. Observatorija, vārdu sakot.

Tepat arī neliela sarkanā un melnā tufa raibi uzslieta mājele ar suvenīriem un grāmatām. Noskatu vienu vietējā senatnes pētnieka (tāda mūsu Vīka analoga) rakstu darbu, kas, lai arī nepretendē uz gruntīgu vēsturisku patiesību, tomēr satur lielu interesantu faktu krājumu par Armēnijas vēsturi. Gandrīz jau tā kā saziepējos uz pirkšanu, bet cena tai tāda, ka uzreiz pārdomāju. Mājelē saimnieko jauns puisis, patīkami, ka neuzplijas ar tām savām pārdošanām, bet tieši otrādi - atnes mums ūdeni padzerties.

Kamēr līkņājam gar akmeņiem, sabrauca arī tūristi, gan ne ar autobusiem, bet traktoriem - tiem, ko pie mums par džipiem sauc. Atbrauc arī kāds armēnis ar korejieti (ne no ziemeļu Korejas!), un stādās priekšā man kā viesnīcas turētājs Gorisas pilsētā, kas ir mūsu ceļojuma plānā, dod vizītkarti.

Aizripinājuši atpakaļ līdz pilsētai, nogruntējamies pie muzeja. Tas ir ciet, pārdzīvojam mazu vilšanos. Tomēr man miera nav un pa kaut kādām pakaļas durvīm iekļūstu muzeja dienesta telpās un izceļu no turienes divas aktīvas muzeja darbinieces. Viņas iekasē biļešu maksu un visai labprāt izvadā pa vērtību krātuvi. Pirmajā stāvā daļa atradumu no Zorackareras megalītu lauka. Atļauj bildēt tikai vienu kadru un es izvēlos kādu interesantu ornamentainu podu. Megalītā esot bijuši nenormāli daudz atradumu, lielākā daļa tomēr ir Erevānā: obsidiāna bultu uzgaļi, stikla aproces, bronzas spoguļi, keramika un viss kas cits. Tad te vēl ir ekspozīcija, kas veltīta kādam vietējam rakstniekam, un etnogrāfiska kolekcija. Arī 1686.gada baznīcas lūgšanu grāmata, iespiesta Itālijā. Tādas esot saglabājušās tikai 3 gabalas.

Nu ir laiks apstaigāt arī dārzu ar vecajiem akmeņiem muzeja pagalmā. Īpaša ir jaukā akmens auniņu kolekcija. Muzeja uzraudzes mums jau ir pastāstījušas, ka tie ir kapakmeņi. Persiešu musulmaņi neļāva armēņiem likt krustus, tādēļ kaut kā ir aizgājusi akmens hoju tradīcija (hoi - "auns"). Ja auniņš maziņš - tātad apglabāts bērniņš.

Dārzā uzrodas skolaspuikas, kas labprāt pozē, sēdēdami uz visiem auniem pēc kārtas. Turpat arī iepazīstamies ar kādu garu vīru, kas armēņiem raksturīgā laipnībā uzreiz pajautā, ar ko mums varot palīdzēt. Izstāsta par ceļu uz Tetova klosteri un pie reizes mazliet par sevi. Nupat kā atgriezies no Irānas, dzīvojis Tebrizā. Saka, ka Irānai nav ne vainas - laikam pati drošākā valsts uz Zemes, pat drošāka par Armēniju. Tikai viena vaina - nav šmigas. Viņam tur draugs, arī armēnis, palicis. Aicinot ciemos, bet ko gan šīs tur darīšot, ja pat vīnu nevarot iedzert!

Izmetam līkumu pa pilsētiņu. Tā ir visai smuki ierīkota un patīkama pēc skata. Samainām naudu, aplūkojam vietējo universālveikalu un lēnām dudinām pa nelielu ceļu Tetovas virzienā. Te nu vietā ir atzīmēt, ka uz Tetovu parasti dodas pa lielceļu, kas ved uz Gorisu, tad tālāk pašu Tetovu. Tomēr tas ir visai jūtams līkums, tādēļ gribētos doties uz Tetovu pa kādiem mazākiem ceļiem, kaut vai kalnu takām, īpaši, ja jāatgriežas tāpat būs pa lielceļu. Stulbā rietumnieku karte cita starpā norāda, ka alternatīvais ceļš Tetovas virzienā iet līdz Lucas (Lutz) ciemam un tālāk ne. Taču no tās vietas līdz Tetovai pa taisno kartē ir tikai centimetrs, t.i. 10 km. Gan jau ka kādai takai jābūt!

Tā lūk arī dodamies pa šo ceļu. Brauciens ir dikti jauks. Pa ceļam mazas baznīciņas, lauku ciemi, gar ceļu mutuļojoša upe. Vienā no baznīciņām tās pieskatītājs mums labi apstāsta tālāko ceļu un viņam ir taisnība: iesaka mums nakšņot pēdējā ciemā - Lucā, no turienes līdz Tetovai 4 stundu gājiens kājām pa švaku kalnu taku. Tā arī izrādās.

Vatanas ciemā superīgs vecs arkveida tilts pāri upei. Virs tilta augstā klintī sens turku uzspridzināts cietoksnis, no tā fotoaparāta palielinātājā izdodas nofotografēt dažus vecus mūrus.

Tā, ap pulksten pieciem mūs uz augšupejoša kalnu serpantīna apdzen neliels pasažiertu autobusiņš un drīz pēc tam parādās ciems ar nosaukumu Lutz - pēdējais ciems ceļā uz Tetovu, pēc kuras ceļa kartē vairs nav. Ieripināmies ciema sākumā pie pirmajām mājām un izteikti lūkojamies apkārt - kurš mūs izmitinās un pabaros? Visai nekaunīgi, vai ne? Bet armēņi paši vainīgi, ka mūs pieradinājuši!

Nu re, ilgi arī nav jāgaida. Pa kādu no sānceļiem pret kalnu pa dubļiem lēnīgi nāk kāds vīrs kopā ar pavisam vecu mammīti. Neliela saruna un 5 minūšu laikā mums ir naktsmājas. Māja šiem tepat 100 m attālumā. Apsēžamies pagalmā un kraukšķinam valriekstus. Arams (tā viņu sauc) pastāsta, ka pats ir no Sisiani un atbraucis uz Luci pie mammītes ābolus nolasīt. To šeit šogad esot riktīgi daudz, bet mammis jau vecs, netiek galā.

Nu ko, piedāvājamies arī mēs palīgos. Un tā, ņemam kastes, spaiņus un dodamies uz netālo ābeļdārzu. Stundas laikā aplasam divas ābeles un dabūnam kādas 6 kastes ar lieliem un dzelteniem jēpjiem. Sakraujam žigulītī un Arams to uzvelk kalniņā pie mājas.

Nu dienas darbiem gals, tumsiņa jau klāt. Tiek uzklāts galds ar neiztrūkstošiem marinējumiem (biešu laksti) un šņabīti. Mammis arī ņem aktīvu dalību, bet krieviski nesaprot nemaz. Pats Arams strādājis par prokurora (laikam pat kara?) šoferi, taču tas aizgājis pensijā. Jaunais paziņojis, ka Arams šim par vecu un atlaidis. Nu bez darba, diez kas neesot.

Visi guļam lielā istabā, gultas arī lielas un mīkstas. Mammis guļ mazā istabiņā un parāda mums zem spillvena noliktu lielu cērtamo nazi - tas pret burlakām un visiem citādiem nešķīsteņiem. Miedziņš ir labs un neviens bosiks mūs naktī netraucē.

23.10.2009. Piektdiena.
Luca - čakaris dienas garumā - Tetova

- Kā iedragāt kapitālistisko valstu ekonomiku?
- Aizsūtīt turp padomju plānotājus.

Šodiena mūs pārbaudīs, bet mēs mostamies un to vēl nezinām. Rīta mazgāšanās, rīta brokastis un Mārim rīta "mīkstais" priekšējam ratam. Mums prombraucot Arams vēl sāk lielus darbus saimniecībā - zāģē apakšējos koku zarus un lauž kaut kādas naglotas brusas pie mājas. Mammītim atstājam mazo balzāmiņu, varbūt kauliņiem un asintiņai līdzēs.

Prombraucot Arams mums sīki izstāsta ceļu, pieminēdams arī kādu metāla cauruli, kas izrādās visai svarīgi.

Dodamies ceļā, kas nu jau ir pavisam nepieradināts. Izbraucot no ciema, sastopam vecīti, kurš ir visai nasks uz pļāpāšanu un fotografēšanos. Nākamā līkumā aiz vecīša ceļa maklā sāniski ierakts žigulis - kā tāds ceļa stiprinājuma elements!

Laiciņš tāds, ka saulīte pa zemes virsu ripo. Izbraucamies no sirds te augšā te lejā, te klajumos, te ozolu mežos. Ozoli gan tādi pašvaki, kā jau kalnos. Ceļā satiekam dažādus zemnieku ļaudis. Pie vīnogu lauka nostopē kāds ruds vīrs izpūrušiem matiem. Savā žigulītī tas atvedis lielu vīna mucu, kā smejas - diemžēl tukšu. Tipoloģiski šis rudais vīrs atgādina kādu īru vikingu, arī pēc temperamenta. Tas ir viens no ceļa stāstītājiem.

Ceļa sastāstītāju vispār ir daudz, tikai jēgas maz. Vieni no tādiem ir arī kāda mežacirtēju brigāde smagajā mašīnā. Rezultātā līkumainais ceļš mūs izved saulainā pļaviņā, kas liekas pats paradīzes stūrītis. Tepat zem mezglaina ozoliņa akmens, kurā kādam nav bijis slinkums izdauzīt vairākus krustus. Atlaižamies pačučēt, pakraukšķināt valriekstus, bet neko ilgi nesanāk, jo cauri krūmiem parādās jātnieks ar visai pāķisku seju - nu gluži Tween Peaks kaut kāds! Šis vīrs aicina mūs līdzi un izrādās, ka tepat aiz nākamā līkuma apmetusies malkascirtēju kompānija kopā ar mežsargu.

Tiekam uzņemti ar vētrainām gavilēm. Pirmkārt jau par to, ka, neskatoties uz, viņuprāt, pašiem detalizētākajiem skaidrojumiem, vienalga esam nogājuši neceļos. Vīri ietur pusdienu azaidu - ko Dieviņš devis. Īsi uzmetot skatienu secinu, ka Dieviņš devis bija: klasiskos piparotos marinējumus, tušoni no bundžas, lavašu, vārītus makaronus un, protams, zīdkoka ogu šņabi (par to Dieviņš šai zemītē ir parūpējies vienmēr!).

Tiekam cienāti, ieraunam arī pa druskai. Protams, politinformācija - par genocīdu un Karabahas karu. Galvenais stāstītājs mežsargs. Lekcijas vadmotīvs tāds, ka Armēnija aizņem tikai 30 000 kvadrātkilometru 300 000 agrāko vietā. No visām pusēm kā tādi vampīri visi uzglūnējuši armēņiem un to vēsture ir nebeidzamu karu un nelaimju pilna. Brīdi uzmutuļo pavisam jau vētraina diskusija: kurš ir lielāks pidarass - Ļeņins, kurš sazin kāda vella pēc novilka robežas pāri tautām un cilvēku dzīvēm, vai tomēr Brežņevs - kurš esot atteicies no senām armēņu zemēm līdz pat Karsas pilsētai Turcijā, kas turkiem esot aizlienēta tikai uz 30 gadiem. Nu par tādu brīnumainu līgumu gan man nākas dzirdēt pirmo reizi, taču, kas zin, kas zin... Toties diskusija man atgādina kādu mūsu nacionālo - kurš lielāks kretīns, piemēram. Jā paralēles ir velkamas...

Sarunas ritums atkal noplok un mežsargs mazliet apraksta savas darbības īpatnības. Strādāt kļuvis grūti, sak, katrs pārbaudītājs grib šito - un berzē divus pirkstiņus. Nākot virsū kā mellie siseņi, ar malku grib šeptes bīdīt un vēl vis ko... nemaz vairs dzīves neesot.

Nu labi esam izsēdējušies, bet laiks negaida. Mežsargs, kuram takš vajadzētu pazīt apkārtni, mūs novirza perpendikulāri pret tuvējo grēdu. Tur ar visiem veļļukiem vajagot uzkārpīties augšā un kaut kur tur būšot ceļš. Līdzi iedod vēl pavadoni, kas mūs aizved līdz vietai, kur izbeidzas ceļš un nenoteikti pamāj ar roku. Tālāk mēs paši.

Vieglāk gan pateikt ne izdarīt. Pēc 20 minūšu visai sirdīgas dzīšanās ar ričukiem pret kalnu pāri strautiem, sakritušu lapu kaudzēm un žagariem, secinām, ka izredzes čābiskas. Priekšā esošajā kalnā uzlīst ar visu ričuku varētu tikai tad, ja skaidri zinātu, ka augšā patiesi ir ceļš, taču tādas pārliecības nav. Nu ko - Māris ar ričukiem paliek lejā pie strauta, bet es dodos izlūkos. Ķerdamies pie zāles kumšķiem un krūmiem tieku augšā, ceļa, protams, nav. Lejā daudz jautrāk - turos pie tiem pašiem krūmiem lai nenoripotu aizā, dibens un ceļi ar slapjām zemēm.

Kad esmu lejā, Māris neizrāda nekādu prieku par izlūkošanas rezultātiem. Jāsaka, arī es neesmu sajūsmā, jo tas nozīmē, ka būs jākratās labu gabalu atpakaļ, kamēr uzmeklēsim kādu atbilstošu ceļa atzaru. Bet atpakaļ došanās - tas ceļotājam ir briesmīgs pārbaudījums. Stumjamies pa taku atpakaļ līdz atkal esam pie mežacirtēju brigādes, kas nupat ir pielādējuši ar malku mašīnu un palaiduši. Atkal briesmīgi daudz ceļa skaidrojumu, kā rezultātā ripojam atpakaļ pie sazarojuma. Lai gan veči mums teikuši pa to nebraukt, vienalga braucam. Kā nekā tas vismaz ir uz priekšu. Pēc pusotra kilometra tas beidzas stāvā klints sienā. Atkal atpakaļ.

Nu atpakaļceļš velk uz kilometriem trijiem. Pieturam pie kraujas, kurā ganās ēzelis un skan cilvēku balsis. Parādās puika, pēc tam sieviete, taču šitie nesaprot krieviski un uz saucieniem "Tetova!" nesakarīgi plivina rokas un krata ar galvām. Neko darīt, esam bišķīt atsēduši, dodamies vēl tālāk atsevišķi. Gabalu braukuši, nonākam pie kādas vāras ceļa pazīmes, kas dodas kalnup tieši perpendikulāri mūsu ceļam. Ceļa iezīmes ir tik vāras, ka taisāmies tās ignorēt. Pēkšņi mans skatiens paliek kā piekalts neizteiksmīgam zaļam un iegarenam objektam, kas guļ zemē starp ceļu un aizu - tā ir metāla caurule, ko no rīta sarunā pieminēja Arams. Lūk, tas ir tas nolāpītais ceļš!

Nu sākas nogurdinošs pārgājiens kalnup. Līkums pēc līkuma. Diena iet pret vakaru. Atkal līkums, aiz tā jauna grēda, uz tās citi līkumi. Vienīgā vēlme, lai ceļš nepazustu. Kādu pusotru stundu ejam pret kalnu un sasniedzam augstāko punktu. Nu reizēm var arī pabraukt, pēc tam atkal jāstumjas. Krēslo. Gara nobrauciena laikā ceļš kādu gabalu sakrīt ar strautu, piesmeļu kāju ar dubļainu zampu. Piktojos. Ielejā ceļš aizaudzis ar garām zālēm - atkal bažījos, ka tik tas neizzūd. Tālāk turpinās gar aizas malu, dikti jau skaists, bet dikti jau noriebies. Aiz līkuma atkal nobrauciens un atkal pacēlums.

Nu klāt jau krēsla. Vienā no pārejām, tādā sausā vietā, sākam jau lūkoties pēc naktsguļas. Būtībā varam arī atļauties gulēt kalnos, man ir silts guļammaiss, abiem jakas un džemperi. Vienīgā nepatīkamā lieta būtu vilki, un galīgi jau man neptīk lāči - manuprāt, visai neaprēķināmi dzīvnieki.

Nu bet labi, pabraukāsim vēl bišķiņ. Pēc kārtējā pacēluma nonākam lēzeni-plakanā vietā, kurā, mums pr lielām šausmām, ceļš izzūd. It kā ir, bet tomēr arī nav. Viens mistisks it kā ceļa atzars aiziet dūmakainajos kalnos pa pašu aizas malu, bet otrs - lēzeni uz leju ielejā. Par laimi izvēlamies otro variantu, kas gan sākumā arī nekādas sekmes nesola. Bet pirmais izskatās pārlieku draudīgs.

Tā nu kādu laiku pa baigām grambām te stumšus, te braukšus dodamies aizā. Ceļa gan nav, bet uzrodas dzīvnieku takas. Beidzot tiekam atalgoti par šīsdienas pūlēm - tālumā pamirdz uguntiņas. Uzvaras brēcieni, pieliekam soli. Toties tumsa ka vai acī dur, pa labi pavīd arī kāds paliels dzīvnieks. Ceru, ka tas nav vietējais čupakabra. Pēc kādu 3 vai 4 km garas pastaigas pievārējam kādus plašus betonētus laukumus un esam pie pirmajām mājām. Stumjamies augšā pavisam stāvā ceļā un nekaunīgā veidā bļaustāmies pie pirmās mājas, lai dod ēst, dzert un gulēt. Izlaiduši mūs tie armēņi! Mājās gan mēs tā nekad nedarām! Bikli verās durvis cilvēki blenž aklajā tumsā nesaprotot, kas mēs tādi un ko vajag. Kad pielec, tad aicina iekšā un tiešām dod ēst un dzert - arī šņabīti. Tas nāk kā īsta svētība.

Uzzinām, ka patiesi esam nokļuvuši Tetovā. Tepat arī mums tiek piedāvāts nakšņošanai dzīvoklis, kas pieder kādam no radiniekiem. Paēduši un padzēruši doddamies ar ričukiem pakaļ autiņam pa tumsu kādas minūtes 15. Galā mūs ielaiž privātmājas otrajā stāvā, iedod atslēgas un novēl labu nakti. Čuča!

24.10.2009. Sestdiena.
Tetova - Velna tilts - Halidzors - Goris

- Kas ir sociālistiskā sacensība?
- Tā ir sociālistiskās sistēmas sacensība ar nervu sistēmu.

No rīta mostamies putnu čivināšanas pavadībā. Saulainais rīts visai vēss, pa logu dūmakā tītie Karabahas kalni. Savācamies un sapakojamies, noslēdzam dzelzs vārtus un ripināmies pie Gago uz māju brokastīs.

Gago mājas pagalmā stāv vecs Zis autobuss. Ar to viņš divas reizes nedēļā ved pasažierus turp un atpakaļ uz Goris. Darbiņš kāds nu ir tāds ir, knapi benzīnam nopelnot. Brokastis tā nekas: parastie zaļumi, sieri, olas, kā pārsteigums - uzvārīts putojošs piens. Beigās arī mājas šņabis, taču no rīta kaut kā nelien. Nopogājam par to visu 10 000 drāmu un dodamies slavenā Tetovas klostera virzienā.

Klosteris atrodas visai skaistā vietā un no divām pusēm to aizsargā ļoti stāvas upju aizas. Viduslaikos te bijusi nozīmīga baznīcas skola un glabāti dažādi senie raksti. Vienīgā sakrālā vieta Armēnijā, kurā redzējām plakātu ar visādiem ierobežojumiem: nežļembāt kožļeni, nenākt ar īsajām biksēm, sieviešiem apsegt visus savus jaukumus un vēl šis tas. Klosterī ierodoties nesastopam ne dvēseles. Ir silts un saulains, ar prieku izstaigājamie un paklīstam arī pa kompleksa jumtu, kur es palažojos un žāvēju savas vakardien izmirkušās sandales.

Klostera teritorijā interesants stabs, kas ir tāds kā zemestrīču rādītājs. Tā pamatnē iemeistarota liela akmens lode, pa kuru tas trīces gadījumā kustas, bet garšļaukus nekrīt. Tādu, lūk, parikti uzmeistarojuši viduslaikos armēņi. Taču pavisam interesants atradums ir eļļas spiestuvē, kas atrodas gan ārpus klostera mūra. Tās galējās telpas viena no sienām veidota no neparasti milzīgiem akmens blokiem. Tā vien liekas, ka sirmā senatnē te bijis kas cits un šī siena pēcāk iekļauta mūku veidotajā celtnē.

Nu laiks doties prom. Ceļš mūs ved stipri lejup - daudzinātā Vella tilta virzienā, un ir pavisam līkumots. Diemžēl lielus ātrumus nebraucam, jo, tikko ieskrējies, kā jau jāmet pretējā virzienā, pie tam ceļš riebīgi klāts ar dziļām bedrēm un asfalta klājums ir tik atavistisks, ka labāk nebūtu bijis nemaz. Uz beigām no nebeidzamas bremzēšanas sāk sāpēt plaukstas.

Aizas apakšā sasniedzam Velna tiltu un man ir neliela vilšanās - biju iedomājies to iespaidīgāku. Atstājam saslēgtus riteņus un pa taciņu dodamies aizā. Apgabals ap "tiltu" noteikts par aizsargājamu un te ir pat pandas zīme no Pasaules dabas fonda, kā arī plakāti ar lūgumu nemēslot. Redzams, ka lūgums nav ticis ievērots.

Ir sestdiena, un armēņi arī izmanto brīvdienu ceļošanai. Šis objekts varētu būt pielīdzināms mūsu Gūtmaņa alai Siguldā, ik pa brīdim piestāj auto - pārsvarā lepnāki par žiguļiem. Viss objekta kaifs sastāv iekš tā, ka pāri upei, kas joņo pa aizas dibenu, pārzvēlies akmens iezis, tā izveidojot dabisku tiltu, un šis ceļš senatnē tā arī ticis lietots. Pie reizes no klintīm nāk vairāki silti minerālavoti (viens jau turpat ceļmalā pie ieejas aizā), kas satek divos izveidotos baseiniņos. Sagaidām izdevīgu brīdi, kad neviena nav, un pa pliko iebrienam nopeldēties. Silts. Sāļaino ūdeni dzeram pa taisno no cauruma klintī. Sākam saprast šīs vietas jaukumu.

Tāpat kā iebraucām, tāpat arī būs jātiek laukā. Stundas stūmiens uz augšu, palaikam pasēžot vai paēdot ceļmalas kazenes. Māris ir cerējis no šīs kalna nogāzes dabūt feinā kadrā Tetova klosteri, taču tāds skats kā mūsu ceļvedim uz vāka tā arī nemaz neparādas. Noprotam, ka tāda aina paveras no pavisam citas kalna nogāzes, kurā lielo ceļu nemaz nav, un tātad nezināmais fotogrāfs uzņēmuma dēļ ilgstoši klunkurējis pilnīgi citā kalnā pa kādu mazu taciņu.

Beidzot esam augšā un tagad tik smuki jāminas pa visai labu ceļu līdz pat Halidzora ciemam, kas atrodas krustcelēs, no kurām jāpagriežas uz Goris pilsētu. Pa ceļam kāda smuka lapene pašā klints spicē, viens otrs hačkārs ceļmalā un visai daudz ļaužu uz ēzelīšiem. Ar visiem jāsveicinās. Tā vajag.

Halidzorā ass pagrieziens un izskatās, ka ceļš zigzagiem atkal tikai uz augšu. Pirms kāpuma pasēdam pie vietējā veikaliņa un padzeram aliņu. Pamazām savācas paliels jauniešu pulciņš, kas mūs smaidīdami aplūko, bet lāga negrib runāties. Situāciju izskaidro kāds militārās mācības pasniedzējs, kas paziņo, ka viņi vienkārši krievski nesaprotot. Nu lūk - jaunatne tāda pati kā pie mums! Militārists pastāsta mazliet par armēņu karaklausības sistēmu - tā palikusi gluži kā no sovjietiem mantota, bet gluži pamatoti, jo tāds puskara stāvoklis jau viņiem ir. Vēl Māris provocē viņu uz stāstiem par vietējām kandžas dzīšanas tradīcijām. Sola pat parādīt kandžas aparātu, bet neparāda gan.

Nu atkal ceļā. Uzspiežam augšā un tad atkal tīri labi ripojas Goris virzienā. Pēc kilometriem 15 kraujas malā atklājas skats uz ielejā esošo Goris pilsētu. Ceļvežos īpaši atzīmēts, ka ielejā vienmēr ir liels mitrums. To mēs dabūnam manīt laižoties lejup pa kārtējo zigzagu - ik pa brīdim slapji ceļa posmi. Ieripojam pilsētā jau krēslojot un tieši pa taisno nonākam pie tās pašas viesnīcas, kuras īpašnieku Martirosjanu sastapām pie Zorackareras. Likteņa pirksts. Mājele visai simpātiska un pēc ilgas klaudzināšanas un ūjināšanas sadabūnam kādu dāmu - laikam takš viņa sievu. Tā izrādās viena no divām sastaptajām krievietēm visa ceļojuma laikā. Tā kā bišķiņ pakaulējamies, bet gala iznākumā vien sanāk, ka esam tikai atteikušies no brokastīm un kopumā abiem nakšņošana izmaksās cēneri - t.i. 10 000 drāmas.

Labs ir! Iestumjam riteņus un fiksi metamies vēl pilsētas virzienā kamēr nav iestājusies pilnīga tumsa. Dāma mums fiksi apstāsta vēl ceļu līdz viņas vīra mākslinieka darbnīcai, kas iekārtota pie 7000 gadu veca "teātra laukuma." Tur viņš pašlaik tiekoties ar saviem draugiem. Skaidrs, ja viņu uziesim, tad atkal būs kodiens!

Izklīstam no hotelīša pēdējā brīdī pirms tumsas iestāšanās, šķērsojam strauju upi pa tiltiņu un nonākam pie tiem pašiem stāvakmeņiem, kas Lonely Planet raksturoti gluži vai idiotiskā veidā, radot maldīgu iespaidu, ka tas ir kas līdzīgs seno cilvēku celtiem megalītiem. Īstenībā tās ir erodētas stāvas klintis, kuru gali izveidojušies līdzīgi dažādiem dzīvniekiem un lietāms, piemēram, viens ir dikti smuks zirdziņš. Tādas klintis pasaulē vēl esot tikai vienā vietā - Kapadokijas provincē Turcijā, kas arī nemaz nav tik tālu no šejienes. Klinšu starpā izvietojas dzīvojamās mājas, alās ierīkotas garāžas un kūtis. Īsti troglodīdi, tādus ar Māri redzējām visai sen Ziemeļmeksikā - tur alās dzīvoja tarahumāru indiāņi.

Nupat kļūst tumšs, izkātojam līdz pat kādai kapsētai, kur vīri dārdinādami lādē kravas mašīnu. Skaidrs, ka mākslinieku ar viņa štābiņu vairs neatradīsim, tātad drope secen!

Dikti gribas ēst un atgriežamies pilsētiņā. Vienā tādā kā divstāvu kultūras namā dārd mūzika, tur notiek kāzas. Rodas ķecerīga doma uzprasīties ciemos. Taču augļu veikaliņā mums jau norāda ceļu uz kafejnīcu, laikam vienīgo pilsētā. Tā ir pagrabiņā blakus Tīmekļa kafejnīcai. Padzeram aliņu un ieēdam burvīgu Kijevas kotleti ar rīvmaizi un kartupeļiem. Tad ejam padzenāt datorpeli, nosūtam uz mājām pa vēstulītei. Māris dodas uz apartamentiem sust, bet es vēl ielienu alieņos un delfos - jāpalūko kā tā Krīze plosās!

25.10.2009. Svētdiena.
Goris - Jegegnadzora - Martuni (Sevana ezers)

- Kādas izskatās blaktis?
- Nu, zināms, ka plakanas, jo mēs taču uz tām guļam.

No rīta mostamies un defilējam vēlreiz uz erodēto akmens stabu vietu. Izklaiņājamies uz nebēdu, uzmeklējam arī vietu, kur ballējas mākslinieks Jirairs Martirosjans no mūsu viesnīciņas. Te viņš iekārtojies nelielā alā, kur pirms viņa jau tūkstošiem gadu atpakaļ mitinājušies ļaudis. Izstādījis te gleznas (savas!) un savācis senlietu kolekciju no apkārtnes. Taču no tā mēs ne nieka neredzam, jo viņš guļ kā lācis pie sevis mājā (īpaši jau tādēļ, ka šodien pusnaktī grieza pulksteni par vienu stundu atpakaļ) un te viss ir slēgts. Blakus mākslinieka alai atrodas it kā 7000 gadu gadu vecs "teātris," kuru jau nu man dikti gribējās redzēt. Teātris nav neko liels, ar izcirstām akmens sēdvietām. Drīzāk jau nu tas ticis izmantots par nelielās alu pilsētiņas kopā sanākšanas vietu, kur lēmuši kādus kopjautājumus. Arī vecums pārāk jau nu liels, nez no kurienes rauts?

Dudinam apakaļ un vietējā kioskā ievesta tikko cepta maizīte. Nopērkam to un vēl saldu limonādi. Šeit, Kaukāzā, tās taisa vēl ar cukuru kā vecos padomju laikos, tādēļ dikti jau nu salda un garšīga. Tādas mums brokastis.

Atpakaļ viesnīcā nonākam, kad jau tikko modušies citi iemītnieki un saimnieki. Bez mums vēl te apmeties pārītis "amerikāņu" - tuvāk papētot šamā ir armēniete bet šamais - kanādietis. Neba jau nu tā vienkārši ziemeļamerikānis būtu uz Armēniju atbraucis! Abi plāno doties uz Tetovu un hoteļa saimniece mums piedāvā kooperēties taksim. Taču, tā kā tikko esam no turienes, tad kompāniju sastādīt nevaram. Bez tam noskaidrojas arī stulbais pārpratums, kurā vainojams Lonely Planet - nekādu seno menhīru šīs pilsētas tuvumā nav, ir tikai galīgi nejēdzīgs Karahundžas tipa akmeņu salīdzinājums ar jau aprakstītajām "izvēdinātajām" klintīm.

Taisāmies nu prom, saimniece vēl uz atvadām mūs ar visiem ričukiem nobildē savam hosteļa Goris reklāmas stendam un kaut ko pierunā ierakstīt arī viesu grāmatā. Ritinām pamatīgi augšā pret kalnu ārā no pilsētas. Pa ceļam riepu remonta vietā sapūšam gumijas un Mārim laikam arī savulkanizē veco kameru. Ne par ko negrib ņemt naudu. Tālāk neliela atpūta mazā veikaliņā kur izdzeram pa pudelītei Kotayk aliņa un parunājamies ar kādu onkuli. Aiz ziņkārības pajautāju, kamdēļ šis nav baznīcā, jo tagad takš svētdienas rīts. Onkulis tik atmet ar roku, ka bleķis vien tas esot un šis nekur neiešot.

Nu kādu laiku akal stumjamies, nopērkam hurmas, akal stumamies, līdz nonākam pie tālākā mūsu dienvidu ceļojuma punkta - pagrieziena uz Stepanakertu. Žēl, mums nav tik daudz laika, un mūsu vietā uz Kalnu Karabahas pusi aiziet prāvs pulks aitu. No šīs vietas sākam jau stopēt, jo nebūtu slikti šodien tikt labu gabalu atpakaļvirzienā, uz Sevana ezera pusi. Nevedas ar vedējiem. Tā mēs stumjamies un stopējam līdz esam ārā no pilsētas ielejas kalna korē. Te mazliet pabraucam un nonākam stopēšanai superneizdevīgā vietā - pie maza krodziņa, kam armēņu miliči blakus ērti iekārtojušies automašīnu pārbaudei. Skaidrs, ka te nevedīsies.

Vedējus Māris nostopē tikai gabaliņu pēc posteņa un tie izrādās augstākā mērā feini. Braucēji ir divi jauni puiši no Erevānas, kas tūdaļ mums nosola aizvest līdz pagriezienam aiz Jegegnadzoras, kas ved uz Sevanu. Pa ceļam mūs ar interesi iztaujā par Latviju un ceļojumu. Tā kā bijuši apciemot lauku radus, tad viņiem krājumā ir mūsu vecais draugs zīdkoka ogu šņabis ar spiciem marinējumiem kā uzkožamajiem, kas uzsilda mūsu iekšējo vidi. Tā visai ātri tiekam aizrauti kādus 103 km līdz pagriezienam Sevana ezera virzienā krustojumā aiz Jegegnadzoras pilsētas. Uzdāvinām saviem palīgiem "balzāmiņu," par kuru tie atkal neko nav dzirdējuši.

Tālāk minam Sevana virzienā, ceļš līdzens un taisns, taču kaut kā smagi iet. Par laimi pēc pusstunds ceļa kreisajā malā straujas upeles krastā parādās visai lepna ēdināšanas iestāde. Tās pagalmā autobusi ar skolas bērniem. Mūs nosēdina atsevišķā mājiņā upes krastā un atnes treknu jo treknu foreli. Atēdāmies tā, ka pat vēl nākošā dienā pasmagi. Nu diezgan dārgi vietējiem standartiem - 5000 dramas, bet bija jau vērts.

Tālāk ceļš ved uz kalnu pusi un saprotam, ka kāpiens būs ne pa jokam. Tas arī ir pareizi, jo Sevans ir kalnu ezers, tātad kāpiens neizbēgams. Tā arī ripināmies uz grēdas pusi cauri aitu un govju pulkiem, kas pa šoseju cēli un nesteidzīgi dodas uz savu māju pusi.

Vienā no reizēm pazaudēju skatam Māri, kurš nupat vēl kaut kur vīdēja starp govīm. Attopos tikai tad, kad mani apdzen un priekšā nobremzē kamaziņš, no kura izmeimuro divi priecīgi džeki un bez varda runas iemet manu rumaku ar bagāžu kravaskastē, pašam norādot uz kabīni. Tajā jau ērti iekārtojies Māris sūc aliņu. Abi mūsu vedēji ir brāļi, kas apmēram divas reizes nedēļā pa šo maršrutu ved dažādas preces. Šoreiz kastē ir milti kādam Martuni veikalam.

Kāpiens šai kalnu grēdā ir ne pa jokam, galvenā pacelšanās sevī ietver veselus 27 zigzaga posmus. Saprotam, ka šā ceļa veikšana varētu mums aizņemt veselas divas dienas. Arī šoferīt`s pustumsā rādās ar pelēku seju un savu dvēseles stāvokli raksturo ar vienu vārdu - zajebalsja. Te nu vēl viena armēņu atšķirība no gruzīniem, pa reizītei visai bieži tie lieto krievu matu, gruzīni gan to dara visai reti.

Jau pašā grēdas virsotnē nonākam pie vienīgā apskates vērtā objekta šai ceļa posmā - Karavansaraj Selimas pārejā (1410 m augstumā), kas latviski būtu tulkojams kā "iebraucamā vieta." Klāt jau tumsa un mēs taustoties šļūkelējam pa dadžainu nogāzi līdz esam klāt pie masīvas vienstāvu ēkas, celtas no palielām labi noslīpētam plāksnēm un akmeņiem. 1326./1327.gadā armēņu kņazs Čezārs Orbeljans te lika uzcelt šo būvi, lai tirgotājiem un nastu nesējiem dzīvniekiem būtu kur patverties, kā arī droši vien lai precei "nepieaugtu kājas." Tāda būve šeit bijusi absolūti nepieciešama, jo vienas dienas laikā karavāna grēdu nespējusi pāŗvarēt. Iekšā ir tik tumšs kā nēģerim dupsī, tādēļ kaut ko izdodas saskatīt tikai mana fotoaparāta zibspuldzes gaismā.

Nu arī mūsu šoferītis pēc īsās pastaigas izskatās izgājis no jau pieminēta īpatnēja dvēseles stāvokļa un sēžas uz pēdējiem kilometriem. Nu mēs esam jau Sevana ezera līmeņa augstumā un pusstundas laikā sasniedzam Martuni pilsētu. Pēc mūsu lūguma tiekam izlaisti pie lēta hoteļa un sakām - atā!

Hotelis ir milzīgs, atrodas mūžīga remonta stadijā. Vestibilā karājas Aivazovska gleznas "Devītais vilnis" reprodukcija. Nospriežu, ka tā ir laba zīme, jo man vecākiem tāda karājas istabā, kaut kad atvesta no Krimas. Uz platajām kāpnēm apsveicināmies ar kaut kādiem miliču palkavniekiem. Mūs uzved augšā uz ceturto stāvu, kas vienīgais tiek ekspluatēts. 5000 dramu par visai pieklājīgu numuriņu un nopērku mazo minerālīti stāva bufetē.
Viss - massa (gulēt, kas nesaprot!).
 

26.10.2009. Pirmdiena.
Martuni - Noratusa - Sevana (pilsēta tāda)

- Ko iesākt, ja gribas strādāt?
- Paguli un pāries.

No rīta pašā spirgtumā un možumā laižam ārā no pilsētas. "T" veida krustojumā apstājam pie maza vagoniņa, kurā var dabūt sviestmaizes ar vārītiem cīsiņiem un tēju (700 dramas). Parunāt pienāk nobēdājies taksists, kas saka - darba nav, viss slikti, lai rakstot šim izsaukumu, braukšot strādāt uz Rīgu.

Šodien viss mūsu ceļš vedīs gar Sevana ezera dienvidu krastu un kopumā stāstāmo notikumu maz. Pa ceļam kāds vecu hačkaru laukums, kurā čāpoju pa zāli un apbrīnoju tūkstošgadīgos kaltos akmeņus. Piestājam arī pie mazas baznīciņas akmeņainā klajumā. Uzrodas zēns, kas ar zīmēm aicina nolikt aizdegtas svecītes uz altāra. Nokāpjam arī līdz ezeram un es, izmantojot īslaicīgi iespīdējušos saulīti, piespiežos ar bļāvienu ielīst ūdenī. Jāpapeld, lai sarakstā kārtējais ķeksītis, jo kad gan vēl te būšu! Māris tikām blakus no krūma ēd smilšērkšķu ogas.

Dodamies atpakaļceļā, satiekam pagalam vecu un bēdīga paskata mammīti, kurai es iedodu ābolu, bet Māris bišķiņ naudas. Izbraucam uz ceļa un atkal minam. Laiks izrāda tieksmi mazliet bojāties. Vēl gan nelīst, taču mākoņi pamazām velkas. Nopērkam četras žāvētas zivtiņas ceļmalā no zvejniekiem. Sasniedzam Gavaras pilsētu un pagriežamies uz Noratusu. Pie vietējā veikaliņa, atspiedušies ar mugurām pret automazgātuves bleķa durvīm, tiesājam žāvētās zivteles ar aliņu.

Kad apmierinājuši savu vēderu esam, tad dodamies uz šejienes slavenāko apskates vietu - hačkaru laukumu. Nu ir īstais brīdis mazliet par tiem pastāstīt. Hačkari ir tipiski armēņu stāvakmeņi, kurus izkaļ un novieto attiecīgā vietā par godu vai atceri kādam notikumam: uzvarai kaujā pār naidinieku, dēla piedzimšanai, kādas būves pabeigšanai, bet pārsvarā - kā kapakmeni. Mūsdienās nereti hačkarus novieto arī ceļmalās, kur gājis bojā kāds pārgalvīgs autobraucējs, un tādu nav mazums. Pirmo hačkaru es ieraugu jau pirms ceļojuma - pretī Bastejkalnam Vecrīgas pusē, izejot no IF-a apdrošināšanas - tas tur stāv kā atcere par lielo armēņu genocīdu XX gs. sākumā.

Neviens hačkars nav vienāds, pārsvarā gan tiem ir līdzīgi motīvi - krusts vai vairāki, dažādi ornamenti un uzraksti. Šur tur var uzmeklēt kādu stāvakmeni, kam augšgalā izurbts pamatīgs caurums - tā ir veiksme. Te par hačkaru izmantots bronzas laikmeta cilvēku astronomiskais stāvakmens, tāds kā Zorackarera kompleksā pie Sisianas.

Hačkaru lauka malā nobāzējusies kāda raibi ģērbta tantiņa, kuru labprāt fotografējam. Iespējams, ka tieši tāda arī ir viņas funkcija un par to viņa grib mazliet naudiņas.

Šī vieta ir pirmā, kur ap mums salec dažāda gadagājuma sieviešu pulciņš ar adītām cepurēm, zeķēm un šallēm, un mēģina ar mums noorganizēt kādu andeli. Bet mēs esam slikti tūristi, mums neko nevajag. Visai ātri no mums atstājas un pat neraida dusmīgus skatienus, ne tā kā pie arābiem, tā ka varam mierīgi apstaigāt hačkaru lauku, kas šai gadījumā vienkārši ir milzīga kapsēta. Pie pašas ieejas izvietota kapsētas vecā daļa, kas arī ir visinteresantākā. Zālē ieaugušie pat 1500 gadu vecie akmeņi ar jau padzisušiem gravējumiem, mazas un jau stipri saplaisātas kapenītes. Jaunā daļa ir krietni lielāka un mazliet biedējoša - īsti neiet pie sirds armēņu tieksme zīmēt uz kapu stēlām cilvēkus pilnos augumos, un dažkārt no kapu vietas izveidot ko līdzīgu mazam cietoksnītim ar milzīgu iztērētā betona daudzumu.

Ceļš sauc un laiks bojājas. Izbraucam no hačkaru vietas un pagriežam uz Sevanas pilsētas pusi. Necik ilgi neminuši nonākam pie ceļmalas krodziņa, kurā paņemam veselu kaudzi hinkaļu - armēņu pelmeņu (gruzīni gan uzreiz kliegs, ka tie ir viņu!) tādā kā ķiploka galviņas formā. Esam mazliet pārrēķinājušies un knapi pievārējam kūpošo bumbuļu kaudzi (viss kopā - 6700 dramas). Braukuši tālāk necik tālu vis netiekam, jo man zarnu traktā pieņemās spēkā reaktīvi procesi. Tie kļūst tik re-aktīvi, ka knapi paspēju nobizot patiltē. Tā arī sēžu tur nolaistām biksēm tik ilgi, kamēr pat Māris neiztur un nāk mani meklēt. Labi vismaz, ka vieta ļoti skaista - saule laižas jau lejup pāri zilā Sevana klaidam...

Jā, hinkaļiem takš nebija ne vainas, bet kaut kā mans vēders reaģēja ļoti skarbi.

Nu nekas, uznāk jau lietucis, lai arī neliels, tomēr pazīme slikta. Pa ceļam nopērkam mazo kolas pudelīti ar smilšēķšķa ogu sulu spilgti oranžā krāsā. Svaigu to dzert tā īsti neizdodas, jo nenormāli skāba, bet esot toties dikti veselīga. Ceļā arvien biežāk dažādas pabriesmīgi izkrāšļotas pludmaļu izkārtnes ar skaļiem nosaukumiem - Florida vai California, jo apvidus darbojas kā kūrorts siltajos gadalaikos. Visvairāk te apgrozās krievi, tiem ir bezvīzu režīms un armēņi prot un arī labprāt runā krieviski - krieviem jau tas ir gandrīz vai galvenais! Tomēr vasarā, kad viss te ir smuki salapojis, vieta patiesi varētu būt pievilcīga.

Pret vieglu krēslu nonākam jau Sevanas pievārtē. Vēl tikai jāpārvar pāris kilometri, kuros saimnieko ceļa būves tehnika. Te, ezera krastā, tiek uzbērts ceļš. Nonākam pašā Sevanas centrā, bet vietējie mūs pagriež atpakaļ - pārnakšņotuves ir ārpus pilsētas. Tiešām, visai drīz pie benzīntanka atrodam pilnīgi tukšu viesnīcu ar lielu restorāna zāli. satiktais puisis vēlē riteņus iestumt iekšā gaitenī un ienes mums televizoriņu. Hotelis ir lētais - 5 000 dramas par abiem, un laikam te esam tikai mēs.

Palūdzam cukuru, ar kuru piepildām gandrīz vai pusi sulas pudeles - tikai tā to var izdzert. Pa teļļuku krievu filma "Admirālis," kas par Kolčaku. Visu laiku tas skaitījies belaja svoloč, bet nu par to uzņem sentimentālas filmas. Laiki mainās.

Nu ko, šodienai viss - feirāms!

27.10.2009. Otrdiena.
Sevana - pussala - Erevāna

- Vai vienkāršs padomju cilvēks var tikt pie automobiļa?
Paiet divas dienas, bet atbildes nav.
- Kāpēc neatbildat?
- Piedodiet, vēl arvien smejamies.

No rīta mostamies paagri un ejam meklēt viesnīcas uzraugu pa visu milzīgo ēku. Tas nolicies uz lāviņas restorāna virtuvē, pamostas un miegaini streipuļodams mūs pavada. Ārā ir auksts un uz mums rej vismaz astoņi nez kur uzradušies suņi.

Rīta dzestrumā paredzēts braukt uz pussalu Sevana ezerā, sauktu par Sevanavanku, kur atrodas vairāku baznīcu komplekss, no kura šodien gan atlikušas tikai divas - Sv.Arakeloca un Sv.Karapeta. Pašu kristiešu svētvietu 305.gadā sena pagānu tempļa vietā dibināja tas pats Grigorijs Apgaismotājs, kas Horavirapā 13 gadus nodzīvoja bedrē. Agrāk tā bijusi sala, tagad savienojas ar krastu. Pusstundas laikā jau esam uz vietas un kājām uzkāpjam baznīcu kalnā, kurā ir arī Valsts nozīmes dabas parks. Lejā ir Armēnijas prezidenta vasaras mītne. Pa leju staigā armēņu jaunie mūki kolonnās, jo te ir arī garīgais seminārs.

Promejot ieejam vietējā kafejnīcā, kurā paēdam prjaņņikus ar tēju (1000 dramas). Oberis saka, ka tieši vakar te arī kāds bijis no Latvijas.

Nu, variantu nav. Dodamies iekarot galvaspilsētu Erevānu. Pēc mūsu aprēķiniem ceļam vajadzētu iet uz leju - kā nekā no kalnu ezera Sevana uz galvaspilsētu, kas atrodas Ararata ielejas galā. Kopumā tā arī ir. Tomēr neizdodas mana klusā apņemšanās pavisam iztikt bez stumšanas, jo tieši pusceļā - pie pagrieziena uz Čarentsavanas pilsētu, mūs sagaida pārlieku jau nu nikns kāpums - 2,4 km 19 grādu slīpumā. Pa ceļam gan tiekam divu sieviņu pabaroti ar bumbieriem. Kā parasti, katrai kas zināms par Latviju. Vienai no sieviņām Latvijā (bet varbūt tomēr Lietuvā?) dzīvojis brālis, kurš pazudis. Nav un viss. Nu sen jau tas bija, laikam 80.gadu sākumā.

Pēc stāvā kāpuma brauciens ir viena vienīga izprieca. Ceļš labs un ātrums liels. Tā arī vīlējam pa šoseju apdzīdami smagos auto un līkumos konkurēdami arī ar vieglajiem. Auļojošus ēzeļus diemžēl neredz. Pirmā apstāšanās jau uzreiz aiz Arzni, kas nav vēl gluži Erevāna. Te ceļa malā klintī milzīgs armēņu ērglis.

Necik daudz aiz ērgļa braukuši apstājam apēst kaut ko - akal visai glauna ēstuve gadās. Krogs ir tipiski armēnisks - no fasādes puses parasta vien tāda māja, taču tiekam izvesti tai cauri un aiz tās labi apstādīts dārzs ar atsevišķām mājiņām, no kurām viena tiek mums. Te mēs labi ieliekam ribās sēnes ar kartupeļiem. Apkalpojošā dāma ir ar ķērienu. Mierīgi saskaita mums 6000 dramas un pieskaita 1000 - "par apkalpošanu." Jāskaita pašai, jo šitie jau nepratīsies. It kā jau nekas, taču mazliet nepatīk forma kādā tas 1000 tiek paprasīts. Nu, bet nav jau ko mums svešā krogā ar savu ēdienkarti nākt!

Visai drīz pēc kroga nonākam Erevānas teritorijā un sākas diezgan saspringta braukšana pa iebraucamo maģistrāli. Nepavisam nevarētu teikt, ka armēņu autovadītāji būdu raduši pie riteņbraucējiem, īpaši jau Erevānā. Pavadījām te mazliet vairāk par divām dienām un neredzējām nevienu (atkārtoju - NEVIENU!) divriteni, un nekādā veidā! Ceļš joprojām uz leju, ātrums visai liels, gluži jau virsū nebrauc, bet zināma rakstura stingrība nepieciešama. Īpaši nepatīkami, kad maģistrālei pieslēdzas vēl kāda braucamjosla no labās puses - no tās noteikti vālē autiņi un iegriežas ritenim taisni priekšā. Nu - neomulīgi! Toties neilgi. Jo visai ātri nonākam pašā, pašā centrā - Abovjana ielā.

Jau no pirmajiem mirkļiem skaidrs - pilsēta jauka, pat negaidīti jauka.

Te nometamies uz stūra pie 25.nama, kur kāds mans paziņa Marks iedevis adresīti. Viņš savas jaunības gados pirms kādiem gadiem 40 dzīvoja Armēnijas Kirovokanā (tagadējā Vanadzorā) un gāja armēņu skolā - vēl tagad šo to armēniski atceras. Šeit, Abovjana ielā, tam mitinājušies kādi paziņas, kurus viņš man lūdza uzmeklēt, jo visi sakari sen jau esot pārtrūkuši.

Atstāju Māri pie stūra paķolēt uz smukām armēņu meitenēm, bet pats dodos iekšā mājas pagalmā. To ir vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo dzelzs vārti ciet un viss uz kodiem. Palīdzēt nevar pat blakus strādājošais kurpnieks, gaidu kādas 15 minūtes līdz mani ielaiž kāda dāma. Tālāk pie parādes durvīm tas pats - atkal kodi. Šeit tomēr iekļūstu aši, jo tieši vajadzīgajās durvīs saskrienos ar plikpauri vīrieti platmalē, kas izrādās kaut kāds mājas pārvaldnieks, namu pārvaldes pārstāvis, vai kāds cits līdzīgs amatpersonis. Nomērījis mani ar pētošu skatienu viņš paprasa paskaidrojumus - kas esmu un ko vajag. Atbilde viņu apmierina un viņš izvelk mapīti, kurā atrodas visu dzīvokļu iemītnieku vārdi. Pie meklētā dzīvokļa numura ir pavisam citi, nekā manis pierakstītie. Bet kā gan citādi - 40 gadu takš pagājuši!

Kārtīgais vīrelis, kuram viss ir pierakstīts, tomēr tik viegli mani vaļā vis nelaiž un ar pirmo un vienīgo jautājumu gandrīz vai mani nogāž no kājām: "Ē, puis! Kā gan jūs tai savā Latvijā esat tiktāl nodzīvojušies, ka jums tur ir vissliktāk no visas Eiropas?" Un piebilst - "Es visu zinu. Mans paša brālis dzīvo Rīgā un bieži braukā uz Londonu, jo ir kaut kāds tur finanšu speciālists." Jā, pilnīgi kauns mazliet sametas. Nu bet saku kā ir - mūsu tā saucamā "elite" nestrādā latviešu tautas, nu savas tautas, labā, bet ir pārņemta ar maldīgām liberastiskām idejām par brīvajiem tirgiem, globālismu un tml. Pie reizes zog, jo viens otram jau netraucē. Krieviski ir vārds - zasučiļisj, reti izmantoju krievu vārdus, bet šis nu ir īsti raksturojošs. Tā visu arī saku, kas man atliek.

Vīrelis brīdi sagremo dzirdēto, pat mazliet pabrīnas, kā gan tas iespējams. Tālāk viss kā parasti - īsa politinformācija par armēņiem un to vēsturi: genocīds, Kalnu Karabahas karš. Bet ir savas nedzirdētas nianses: "Ek, kas tad mums tāda krīze! Vai tu zini kā mēs deviņdesmitajos dzīvojām!? Mums elektrība bija 2 stundas dienā! Lidmašīnas lidoja un bumboja [Erevānu jau nu gan laikam ne!]. Karš bija, cilvēki gāja bojā. Kas mums tāda krīze - pupu mizas!"

Bet tad apdomājas un saka: "Bet nav jau tā, ka mūsu ekonomiku tas neskar. Lai gan mēs esam tādi izolēti, robežas ar musulmaņiem takš ciet [ar Irānu vaļā], vairums armēņu - nu pat 2/3 visu armēņu, nedzīvo Armēnijā, bet visur kur citur pa pasauli. Un viņi sūta naudu uz Armēniju gan radiniekiem, gan arī lielākā mērā - valstij dažādiem mērķiem. No ārzemēm iesūtītā nauda sastāda otru valsts gada budžetu. Nu lūk - un krīze ir skārusi tieši šo "otro" budžetu. Tādēļ tagad apgrozībā mazāk naudas."

Klausos visai labprāt. Pirmkārt, tādēļ, ka interesanti, bet otrkārt - tādēļ ka gaidu, vai neuzaicinās pie sevis padzīvot. Tomēr nesagaidu viss. Pilsēta ir pilsēta, te šādas lietas nenotiek tik vienkārši. Draudzīgi atvadāmies un es tomēr uzkāpju augšā pārbaudīt, vai dzīvoklī kāds ira. Nu nava viss, un es ar izpildīta pienākuma sajūtu atgriežos pie gaidošā Māra.

Tā kā ar iedoto adresi nekas nesanāk (vispār nopietni ar to jau arī nebijām rēķinājušies), tad liekam galvas kopā un burtojam krievu un angļu ceļvežus. Šoreiz krievu variants izrādās nederīgs - tas gluži kā sazvērējies uzskaita visādas labas un nejēdzīgi dārgas viesnīcas. Toties Lonely Planet ir uzdevumu augstumos.

Ilgāku laiku riņķojam ap kādu ēku pie Operas skvēra, ka tādā īpatnā veidā ceļvedī ierakstīta kā nakšņotuve nabaga ceļiniekiem. Tikai kad divi puiši pie kāda nama durvīm jautā, vai mums tieši te vajaga pārnakšņot, saprotam, ka uzrādītie numuri nozīmē vairākus dzīvokļus šai mājā, kuros istabu to īpašnieki labprāt izīrē. Tādējādi satiekam Simonjanas kundzi, ar kuru vienojamies par divām naktīm palikšanas. Uzstiepjam augstā piektā stāvā savus riteņus un piesprādzējam pie lentera. Kundze tikām sabužina mums spilvenus un segas, parāda vannu un ledusskapi. Uz sienām gleznas - viņas tēva zīmētas. Pa logu Operas skvērs un arī pati Opera. Tātad lūk - ja vēlaties istabiņu pie Operas, tad ejiet uz 5.numura māju Sajat Novas ielā (durvju kods - 22K7588) un tajā ir vairāki tādi dzīvokļi. Vaicājiet, un jums tiks atbildēts!

Diezgan fiksi sataisāmies vēl pastaigāšanai pa pilsētu, kas jau sāk krēslot. Jāsaka, ka pirmais iespaids par pilsētu nav bijis maldīgs un pastiprinās. Erevānas centrs ir saposts visai nopietni, mājas pamatīgas un augstas. Nejauši pieķeru sevi pie domas, ka esmu Londonā. Šīs sajūtas pastiprinās nonākot centrā - plašais Rebublikas (padomju laikā, protams, Ļeņina) laukums ar šejienes "dziedošajām" strūklakām ir pilsētas sirds, tepat arī liela ēka ar kolonnām, kurā ir izvietota Valsts mākslas galerija - tāpat kā britiem. Pirmo reizi arī novērtējam strūklaku priekšnesumus, kas dažādu krāsu gaismās "izspēlē" pasaulē populāras melodijas. Koncerts ilgst vairāk par stundu (sākas pusdeviņos vakarā, varbūt mazliet ātrāk). Pirmā vakara priekšnesums, kā izrādījās, bija arī visfeinākais. Diemžēr globalizācija-debilizācija jau laidusi saknes arī šeit un dažādu rietumgabalu starpā nav neviena armēņu motīva.

Tā nu arī šī dieniņa pavadīta un laimīgi laižamies miedziņā.

28.10.2009. Trešdiena.
Erevāna - Garni - Geharda - Erevāna

- Kā jūs iztēlojaties mūsu nākotni?
- Mēs nevaram iztēloties pat to, kāda pēc pāris gadiem būs mūsu pagātne!

Mostamies no rīta ar domu, ka ar mazbusiņu dosimies ārpus Erevānas - uz Garni Saules templi un Gegharda klosteri. Mūsu Simonjanas kundze norāda virzienu - nepieciešams 91.un 51.mazbusiņš ar kuru tikt līdz autoplacim, no kura savukārt iet autobuss uz Garni. Tā arī diezgan raiti tiekam turp. Garni transports gan mazuliet ir jāpagaida, un tai laikā paklīstam pa blakus esošo tirgusplaci.

Brauciens nav tāls, tikai kādi 25 km. Brauciens cauri ciemiem, lauki kā jau lauki. Pats Garni komplekss uzreiz gandrīz vai pie autobusa. Ieejas biļete, visur labi izlasāmi apraksti, kuri atkal par amīšu naudu. Pie ieejas rakstīts, ka kaut kur ārējo mūru pamatos ir megalītiskie (lielie!) akmeņi, bet atrast tos nevar un pat gidi nevar parādīt. Jā - noslēpumi neatklājas viegli!

Pati grieķu-romiešu tipa svētnīca ir par godu Saules dievam Hēlijam. To cēlis armēņu ķēniņš Trdats I 1.gs. Tādu te pielūguši arī armēņi pirms kristietības ienākšanas. Forma - taisnstūra, kolonnas - 24. iekšā nekā daudz. Padomju laikos restaurēts - labi redzami vecie un jaunie akmens bloki. Tāda veida vēstures piemineklis tas bija vienīgais visā SPRS-ā, tagad vienīgais Armēnijā. Ārā pāris tāfelītēs aprakstīta svētnīcas sakrālā arhitektūra - lieta iespējama, bet varbūt arī nē. Vēl aplūkojamas pirtis, senas kristiešu baznīcas drupas ar senu višapu un vēl pa kādam vecam akmenim.

Tāpat ar kājām sākam slāt Gegharda klostera virzienā, līdz tam ir kādi 14 km. Pa ceļam nopērkam vīnogas un pēc kāda kilometra vai pusotra noķeram arī autobusu. Tas mūs aizved līdz mazam lauku miestam, vēl paliek kilometri septiņi. Pa līkumaino ceļu kādai sievai palīdzam aiznest saiņus līdz mājām un špekojam tālāk. Mēģinam stopēt. Notur pavisam glauns auto - tajā bez ģimenes galvas ir arī kakls, kas "galvu" groza, meitiņa un "kakla" māte, tautā bieži saukta par sievasmāti. Tie arī dodas uz klosteri. Braucēji visai dzīvi interesējas par mums un par mūsu ceļojumu - kāpēc braucam, kāpēc ar riteņiem, kāpēc ne ar auto? Ak jā, vai mums par to maksā? Nu lūk - socioloģiskā eksperimentā noskaidrots, ka dažāda turīguma pakāpes armēņiem - gan labu mašīnu laimīgajiem īpašniekiem Erevānas tuvumā, gan Ararata ielejas ne tik turīgajiem zemniekiem, interesē vieni un tie paši jautājumi.
Mūs izlaiž no auto pavisam slīpā pagalmā klostera priekšā un dodamies to aplūkot. Nu laikam īstais brīdis teikt dažus vārdus par klosteri. Tas uzcelts kā glabātājvieta ilgam laikam tam pašam Svētajam šķēpam ar kuru pie krusta nodurts Jēzus. Ar apustuļa Tadeja palīdzību Šķēpa dzelzs uzgalis atceļojis uz Armēniju un šeit glabājies kopā ar Noāsa šķirsta gabalu. Šādi Šķēpi pa pasauli mētājas veseli četri gabali, bet miniet trīs reizes - pie armēņiem ir īstais vai nav?

Pati baznīca, armēņu baznīcām visai neparastā kārtā, daļēji iekalta tieši klintī, un atlikusī daļa piemūrēta klāt. No klints baznīcas dziļumā izplūst avotiņš pie kura visai dzīvi rosās cilvēki - mazgājas, dzer un pilda ūdeni pudelēs. Kā izrādas vēlāk - ne velti. Arī es padzeros un nomazgājos. Procesā mūs noķer šoferis atvedējs un skaidrā armēņu valodā rūpīgi par visu izstāsta. Tiesa, ar krievu tulkojumu beigās. Tas tādēļ, ka mēs jau gan armēniski dikti labi saprotam, taču krieviski tomēr labāk!

Nu apskate beigusies un dodamies kājup prom pa ceļu. Pie izejas līkuma tantes tirgo kādu plakanu un saldu maizi, ko iegādājamies. Māris par to vēl paspīdzina pārdevējas ar fotografēšanos. Kājojam un turam autiņus. Pēc laiciņa mūs uzņem skolēnu autobuss, kas pusceļā gan nogriežas uz pikniku. Tālāk - žigulītis, kas bezgala laipni mēs aizved līdz reisa autobusam, lai gan viņam pašam tas nav pa ceļam. Latviešiem būtu japamācas laipnība no armēņiem.

Tā nu visai žigli, tiesa jau pavēlā pēcpusdienā, nonākam atpakaļ Erevānā. Nodarbojamies ar bruģa slīpēšanu, veikalu un ēku pētīšanu. Ak jā, tomēr ir kas ievērības cienīgs - Armēnijas Valsts mākslas galerija. 5 vai 4 stāvos (esmu jau aizmirsis), tai pašā mājā arī Arheoloģijas muzejs. Galerija ne pa jokam. Atmiņā palikušas Aivazovska, Nikolaja Rēriha un pat Rokvela Kenta (padomjlaikā latviski tika izdotas viņa ceļojumu grāmatas) bildes, bet bija jau visvisādas. Vakarā strūklakas, kā jau teicu, švakākas nekā pirmo reizi. Pie tam, dārgie armēņi, repertuāris arī jāmaina, nevar taču visu laiku dreijāt vienu un to pašu.

Māris uz stundu iesprūst mūzikas veikalā, bet man tikām izdodas beidzot uzlādēt savu veco nokiju. Pašam lādētaja nav, bet visiem satiktajiem armēņiem štekeris tievāks kā man vajadzīgs. Apēdam arī vakariņas kādā pašikā krogā. Padārgi, bet dikti zupiņas gribējās! Pašā vakarā vēl atskrienu uz suvenīru bodēm nopirkt kaut ko mājiniekiem. Dažas mīļas polsterētas un ar pērlītem piebāztas dzīvniekmantiņas, divas mazas lellītes-tautusieviņas (tādas maziņas, ļauno garu atvairīšanai) un baismīgi smuku raganu tautiskā stilā no krāsainām lupatiņām un salmiem. Mūsu saimniece to nosauca par kahard - "ragana" armēņu valodā. Ak jā, un meitai krekliņu ar uzrakstu - I am an Armenian! Tā lūk!

Izmetam vēl vienu pamatīgu līkumu pa pilsētu, aizklīstam līdz vienīgajai mošejai Erevānā. Tā ir par irāņu naudu celta un simbolizējot armēņu un irāņu labās attiecības. Tuvāk jau Republikas laukumam mums sāk ūjināt tikko no kafejnīcas izskrējusi mauka - lai tik nākot šurpu, tūliņ būšot seksis un nez kas vēl. Piedod mīļā, kur biji agrāk? Tagad esmu noguris un vilkšos mājā gulēt!

Tā arī šodien viss!

29.10.2009. Ceturtdiena.
Erevāna - Spitaka - Vanadzora

- Kas sociālismā ir vienpersoniska varas sagrābšana: vēsturiska likumsakarība vai nejaušība, kas ir pretrunā ar sociālisma pamatprincipiem?
- Nejauša vēsturiska likumsakarība, kas ir pretrunā ar sociālisma pamatprincipiem.

Šodien pametīsim Erevānu. No rīta lietains, bet skaidrojas. Tomēr ir vēl pāris neatliekamas lietas. Viena no tām - "Ararata" konjaka fabrika, bez tās apmeklējuma vienkārši nedrīkst pamest Erevānu! Konsultācijā ar mūsu saimnieci nospriežam apmeklēt arī Sergeja Paradžanova māju-muzeju.

Ta nu dodamies pa to pašu Mesropa Mašota ielu, pa kuru vakar tumsiņā. Tā nonākam pie tās pašas vienīgās irāņu mošejas, kas jau pa gabalu krīt acīs sava mozaikālā raibuma dēļ. Durvis šoreiz vaļā, pie tām sardzē armēņu milicis. Ieejam pagalmā, te labi kopts parks ar košumaugiem un ne dvēseles. Žēl, ka nevar atnākt rītdien, jo piektdienās musulmaņiem lūgšanu dienas, tad te būtu ņiprāk. Cik nu to musulmaņu te Erevānā vispār ir.

Pārejam pāri ielai nobildēt mošeju kopskatā un tepat jau esam pie Šukas - ta laikam armēņu valodā sauc "tirgu." Ejam tik iekšā. Man ir mērķis bikiņ sapirkties armēņu sierus - Marks no Rīgas lūdza atvest lori vai vislabāk - čanah. Te tie visi ir biezā slānī un dikti jau var izgaršoties pirms pirkšanas.

Aiz sieriem tālāk seko saldaugļu letes un te nu gan ir ko nenoskatīties. Āboli un bumbieri, arbūzi un mandarīni, miziņas un zālītes, plūmes ar riekstiem un viskas cits! Visu ko vien var izdarīt ar augļiem ogām un dažādiem riekstiem - visu to un vēl mazdrusciņ armēņi ir izdarījuši. Tie ir sažāvēti, sacukuroti, sapakoti, savērpti un dažādās piramīdas sakrāmēti. Tas viss ir tik garšīgi un koši, ka neviļus sajūtam melnbaltu skaudību - nu vai tad Rīgā ar` nevarētu Centrāltirgū kāds šitāds galdiņš atrasties. Nu lēti jau nav, bet gan jau ka būs kas gribēs un varēs.

Oi, nē, nē! Armēnis bēdīgi šūpo galvu - Jums tur visādas atļaujas un Eiropas takses. Nekas tur nesanāk. Tad tas viss būs zelta vērtībā. Un vēl sapļuks pa ceļam. Esot jau kādreiz mēģinājuši. Bet nogaršojam no visa pa druskai, un visu atzīstam par dikti labu esam. Īpaši man iepatīkas izžāvēti tomāti, kas turklāt vēl izmērcēti augļu sīrupā. Mēli var norīt!

Kamēr Māris veic fotosesiju šukas paviljonā, es izeju pa sētas durvīm un turpat uz vietas vinnēju loterijā! Lieta tā, ka te atrodas neliela būdele, kur četri miltos noputējuši sievieši cepj lavašus akmens krāsnī - tundir (drīzāk tā saucama par bedri). Lavašs tiek izrullēts no pikas, virpināts un mests pa gaisu otrai sievai (visai līdzīgi itāļu picas cepējiem), kas to noķer un ar īpašu celofānotu un nomiltotu spilvenu ar būkšķi to piesit sakarsētas akmens bedres sānā, kur tas cepas. Nenoskatīties. Process iet veikli un ritmiski. Tā deg uguns un līst ūdens.

Tālāk nonākam Razdanas upes krastā, kas par tādu var tikt saukta tikai pavasarī. Tālumā jau redzama konjaka fabrika - pat veselas divas. Bet šai krastā mums vēl kāda darīšana - Paradžanova muzejs. Viņa māja vēl kārtīgi jāpameklē, tā atrodas pašā upes kraujas krastā aiz miliču štābiņa un par to nezina pat daži apjautātie vietēji - laikam skatās visādus "terminatorus," savu Paradžanovu nē.

Mājiņa gan baigi feina, iekšējais pagalms aiz augstiem mūriem, pati no sarkana ķieģeļa. Es arī gribētu būt Paradžanovs. Dzimis Tbilisi 1924.gadā, diezgan daudz šņabja izdzēris, bohēmisks bijis un filmas labas sanākušas. Kaut kas vienbrīd nogājis greizi un Staļina paps šo cietuma ielicis. Tomēr no tuptūža pats savām kājām iznācis, kas vien jau ir reta veiksme. Visa māja piebāzta ar dažādiem dizaina priekšmetiem un instalācijām (tā laikam tagadiņ saka). Paironizējis vecais vells ir par visu, arī par 26 Baku komisāru tēmu.

No muzeja dodamies baudīt konjaciņu. Jāpāriet pāri tiltam virs upes, tad jādodas garām konjaka fabrikai, kas atrodas tilta galā, jo tā ir īstā, proti - vecā, bet mums vajag jauno - arī īsto, jo tieši tur organizētas ekskursantu grupas izvadā konjaka darīšanas brīnumus rādot. Parasti gan ekskursija esot jāpiesaka, bet mēs ejam uz dullo un ap pusē divpadsmitiem esam tur. Laipna administratore mums pavēsta, ka pusē vienos uz ekskursiju pieteikušies Maskavas krievi, tad kopā ar viņiem arī varēsim.

Garlaikodamies apstaigājam riņķī rūpnīcai, atzinīgi novērtējam švakākās vietas mūrī, kas noteikti varētu tikt izmantotas nekontrolētai šmigas kustībai virzienā no rūpnīcas uz darbaļaužu degošajām caurulēm. Tā paiet stundiņa un ierodas krievi - briesmīgi zolīdi, kleitās un uzvalkos. Nu nekas, domājam, visi jau no sākuma tādi zolīdi...

Slavenā "Ararata" konjaka rūpnīca radīta 1857.gadā, kad krievu uzņēmējs.... iemanījās te sākt gatavot konjaku no vietējām vīnogām tieši pēc franču receptēm. Tā nu tas turpinājies kādu laiku, kamēr rūpnīca ielejā palikusi par mazu un uzcelta jaunā. Mūsdienās franči, protams, no armēņiem šo rūpnīcu ir nopirkuši, investējuši, ražo un pelna tagad uz nebēdu. Pie tam tikai tādā vīzē viņi beidzot ir varējuši atrisināt problēmu par vārda "konjaks" lietošanu. Kā zināms, "konjaks" drīkstot būt tikai tas, kas pie viņiem Francijā taisīts - pārējie esot brendiji. Nu un tieši tā arī uz etiķetēm arī ir rakstīts - eiropiešiem, arī mums, tātad, "brendijs," bet krieviem ukraiņiem un citiem - koņjak, jo pigu tāds sprancis viņiem ieskaidros, ka 100 gadus bija konjaks, bet nu nez kādēļ tiek saukts savādāk.

Pirmā zāle, kurā mūs ieved ir raudzēšanas zāle. Te tas konjaks atrodas milzīgos toveros un kādu laiku burbst. Pa ceļam uz glabāšanas zāli nākamā zāle ir uzglabāšanas zāle, kurā tas atrodas 200 l muciņās. Šai zālē tad nu tas arī tiek glabāts, kamēr iegūst 3, 5, 8 un pat 20 gadu noturējumu. Te atrodas arī dažādu valstu prezidentiem dāvinātas muciņas. Krievi jau nu jož pie savām jeļcinmucām, putinmucām un lāčumucām fotografēties, bet mēs atrodam savu - vairiņmucu. Smukā mūsu vadātājmeitene pažēlojas, ka prezidenti nez kādēļ nemaz nesteidzas ar mucu aizvākšanu (jo tās viņiem ir uzdāvinātas), bet to uzglabāšana esot pietiekami piņķerīga. Tā nu izmantojot gadījumu, mēs ar Māri piedāvājamies "mūsējo" savākt, bet diemžēl priekšlikums kaut kā negūst atsaucību. Nelīdz arī božīšanās, ka ar Vairu takš Rīgā kaut kā sarunāsim!

Pēc visa aplūkotā pats galvenais - degustācija! Tiekam ievesti attiecīgā zālē un katram piešķirts dažādu gadu konjaks četrās glāzēs ar uzkožamām šoko-končām. Jo vairāk gadu konjaks būtu izturēts, jo tam jābūt maigākam - tādas un viskādas citādas konjakgudrības pavēsta mūsu vadātājmeitene. Godīgi saku - mēģināju šīs atšķirības sajust, un tad, kad man tas teju jau bija izdevies, blakus sēdētāja vērsa manu uzmanību uz to, ka glāžu rindu esmu sācis degustēt no pretējā gala. Šis atklājums mani sagrāva tiktāl, ka nemēģināju vairs eksperimentēt, bet gan truli izdzēru atlikumu un apēdu visu, kas bija ēdams. Tā, lūk!

Alkohols nojaucis arī aizspriedumu barjeru, jo krievi, kas domā, ka latvieši ir maza fašistu tautiņa, dzīvo mežā, ēd sēnes, un tā vien gaida, lai varētu noslepkavot kādu krievu, pēkšņi mūsos, par lielu pārsteigumu sev, ir pamanījuši ko cilvēcīgu, un atturības ledus ir salauzts. Tā ekskursijas noslēgums izvēršas tīri sakarīgs, krievi atceras jaukus Jūrmalā pavadītus brīžus un mūsu "Melno balzāmu," kuru gan neatceras neviens armēnis! Šķiramies pavisam jaukā noskaņā, un, ja būtu vēl pa sotakam, tad jau apmainītos ar adresēm.

Izejam no šmigas zavoda paši savām un visai možām kājām. Laiks palicis vien nelielam līkumam un jāsāk tīt makšķeres no pilsētas. Pa ceļam lejā uzreiz aiz vecās konjaka rūpnīcas uzejam Erevānas arheoloģijas un vēstures muzeju, kurā esam vienīgie apmeklētāji. Muzejs pavisam svaigs un laikam tādēl es to neatrodu nevienā no ceļvežiem. Bet varbūt vainīgs Ararats, ne jau kalns, protams!

Vēl uzejam ielas tirgu ar suvenīriem un vecām grāmatām, kurš ir gan diezgan patukšs, jo sāk taisīties uz slēgšanu. Te gadās kāds ievērības cienīgs incidents - kamēr Māris ar bilžu bliežamo ķer kadrus tirgū, pie grāmatu galda blakus man pienāk sieviete ar mazo un skaidrā armēņu valodā prasa pārdevējai Rudzīša un Feldmaņa ķīmijas grāmatu, precīzāk - ķīmijas uzdevumu grāmatu. Nu, moins! Manai sajūsma nav robežu! Nezinu ko dara abi cienījamie autori šodien, un vai viņi vispār vēl ir starp dzīvajiem - bet tā nu ir augstākā atzinība viņu veikumam!

Ar šo pacilājošo noti arī Erevānas apmeklējums ir beidzies. Uzejam pie savas kundzītes pēc loriņiem, šķiramies no 20 000 dramu un "balzāmiņa," atsprādzējam rumakus un aidā! Pie irāņu Gaišzilās mošejas ar šuku pretī neiztur Māra mākslinieka dvēsele - viņš dodas pēc diska ar visu S.Paradžanova filmu ierakstiem. Es tikām papumpēju riepas un nostellējos uz braukšanu. Nu ko, tā arī ir, ka visā Erevānā pavadītajā laikā neesam ieraudzījuši nevienu (!) riteņbraucēju.

Ceļš ārā no pilsētas ved gar Armēņu genocīda muzeju, kurā gan būtu gribējis aplūkoties, taču laika trūkums dara savu. Virzienu turam uz Aštarakas pilsētu, līdz kurai arī nonākam saviem spēkiem līdz ar krēslas iestāšanos. Tālāk aizbraucam aiz pagrieziena uz Spitakas-Vanadzoras pusi un stopējam. Ne pārāk ilgi gaidījuši, tiekam uzņemti minibusā un parauti kādus bišķiņ virs 20 km līdz Hartavanas ciemam. Te nu gan iestrēgstam uz ilgāku laiku. Mašīnas nereaģējot trauc garām, varbūt pa daļai vainojama tumsa. Armēņi gan ik pa laikam painteresējas, ko mums te vajag un kā varot palīdzēt, bet līdz Spitakai aizvest neviens nevar, šūpo tik galvu. Kad esam noklimtuši te jau kādu pusstundu, tad puiši no pretējā benzīntanka atvelk kādu nūģi ar busiņu - tas, lūk, būšot vedējs! Vest jau puisis gan ir ar mieru, taču tūdaļ painteresējas cik tad viņam par to maksāšot?

Ričukus gan ielādējam, ieraušamies kabīnē un sākas tirgošanās. Šitais armēnis ir pilnīgi ruds, varbūt nemaz nav armēnis, jo paprasa par ceļu līdz Spitakai no katra pa 10 taukšķiem. Neesam gan tā ar mieru un gluži vai rāpjamie slaukā. Tā ar mieru nav Rudais un ar lielu vaimanāšanu beidzot piekrīt mūs abus aizvest par 5000. Nu ved viņš labi, riepām švīkstot. Pa ceļam viņš mēģina uzlabot priekšstatu par sevi ar nepiespiestu sarunu. Tad nu arī pavaicāju, kā Spitakā sastāv ar Bajahčaniem. Te nu vietā ir paskaidrot, ka dienējot padomju armijā ap 1988.gadu, atrados vienā rotā ar kādu armēni Bajahčanu no Spitakas, ko saucām par Aru (tā "krievos" sauca visus armēņus). Domāju, nebūtu par ļaunu iegriezties pie viņa ciemos. Rudais paziņo, ka ar Bajahčaniem Spitakā viss ir kārtībā - tie esot gandrīz vai puse no Spitakas iedzīvotājiem. Pat savu māju viņš nopircis no kāda Bajahčana. Vajagot zināt vārdu, bet to es nezinu. Nav arī īpašas vēlmes ko vēl ar šo nūģiskā armēņa eksemplāru pārrunāt.

Tiesa, krāmējot mūs ārā nakts melnumā Spitakas centrā, liekas, viņam ierunājas sirdsapziņa, un Rudais mēģina izkalkulēt, kur te mēs varētu apmesties uz naktsguļu. Neko lāga gan viņam tas nesanāk un tā mēs šķiramies.

Nu Spitaka ir īpašs gadījums. 1988.gadā šī pilsēta tika burtiski noslaucīta no zemes virsas stipras zemestrīces laikā. Manam pieminētajam dienesta biedram Bajahčanam bojā gāja vairāki desmiti radinieku. Nu Spitakā neesot vairs nekā veca, viss uzsliets no jauna, kaut gan tumsā mēs vienu pavecāku baznīcu redzējām gan.

Tā nu arī izlemjam vēl pa tumsiņu tikt līdz Vanadzorai (agrāk padomju laikā tika saukta par Kirovokanu, mana Rīgas paziņa Marka bērnības pilsēta) un tādēļ pie Spitakas veikala ķeram autiņus. Tas izdodas gandrīz vai zibenīgi, nostopē maza kravas mašīnīte ar brezenta pārvalku. Izlec trīs jaunekļi un baigi priecīgi aicina krauties iekšā. paaicina, bet tad paši samimstinās un kautrīgi saka, ka nez vai mēs gribēšot, jo krava dikti briesmīga. Kāda? Nu zārki! Vai tukši? Nu tukši gan - šie smejas. Nu tad jau galīgi nekas, aiziet!

Tā mēs Vanadzorā nokļūstam burtiski jau pēc pusstundas un tiekam izlaisti tādā laukumiņā pie baznīcas. Braucam meklēt viesnīcu, un pēc neilgas maldīšanās tiekam tādā, kas ir pie pašas pilsētas izpildkomitejas, centrālā laukuma malā. Bez apkures un siltā ūdens kādā 5.stāvā, toties riteņus apakšā sargā sargs un divi miliči.

Mums pavisam nav armēņu naudas, samainīt to varēs tikai rītdien, bet arī paēst gribas. Tādēļ nākas administratorei atstāt ķīlā manu pasi. Toties paši uzmeklējam mazu kroģeli, kurā tiekam nāvīgi lēti un tikpat nāvīgi garšīgi pabaroti. Beidzot atceramies, ka esam Armēnijā, jo Erevānas cenas kodās kā Rīgā. Te aiz letes ir viena no pavisam nedaudzajām sastaptajām Armēnijas krievietēm. Viņa ir dikti runīga, izstāsta par visu un visiem. galvenokārt par to, ka Vanadzora tagad ir stipri panīkusi, jo līdz ar blokādi un Gruzijas naidošanos ar krieviem (caur to no Armēnijas uz Krieviju gāja vienīgais dzelzsceļš) panīkušas ir visas šejienes rūpnīcas. Visi, kas varēja, ir aizbraukuši - pilsētas iedzīvotāju skaits ir nokrities par 2/3. Darba nav. Jā, savu Rīgas paziņu Marku man nav ar ko iepriecināt. Un vēl, lai gan armēņiem ir vīni un konjaki, vislabprātāk tie vienalga dzerot šņabi. Bet to jau mēs zinājām...

Visumā šodien esam tālu tikuši, ejam gulēt savās aukstajās gultās ar padarīta darba sajūtu.

30.10.2009. Piekttdiena.
Vanadzora - Alaverdi - Bagratašēna

- Vai iespējams komunismu uzcelt Armēnijā?
- Iespējams, bet labāk celt Gruzijā.

No rīta slejamies un veļamies uz vietējo šuku (tirgu). Nu tāds panīcis provinces tirģelis. Brokastis paēst arī neizdodas, jo vienīgā atvērtā ēstuve ir tā piepīpēta, ka labāk paliekam tukšu vēderu. Māris iemij dramas un dodamies uz viesnīcu. Pie ieejas man piesitas tik interesants sarunu biedrs, ka Māris visas firmalitātes dodas kārtot viens.

Vīriņš, visai inteliģentas uzbūves, aktīvi interesējas par dzīvi Latvijā, Eiropas savienību un citām armēņiem pilnīgi nepazīstamām lietām. Īsumā pastāsta par Vanadzoras panīkumu, bet to esmu dzirdējis jau vakar. Es viņam atkal par mūsu lietām, dārdzību, kredītu trakumu un citām kapitālisma pārmērībām. Viņš atkal par krievu - nu nemaz jau tāds draugs neesot, sadarbību diktējot tikai un vienīgi ģeopolitiskā situācija. Bet vispār krievs esot cūka - kur ēdot turpat arī diršot! Kā ar tādu draudzēties!? Mazliet izbrīnīts par tik radikālu vērtējumu dodu pretī par mūsu "zilo" gājieniem. Laikam nevajadzēja, jo vīrs paliek pavisam izbrīnīts. Nelīdz arī tuvāki paskaidrojumi, šito lietu viņš nekādi nespēj apjēgt. Tā arī šķiramies ar dīvainu sejas izteiksmi, jo pēkšņi iezvanījies ilgi gaidītais telefons.

Māris visu nokārtojis, ieskaitot nelielu nodevu par ričuku sargāšanu. Laižam prom, kā jau no rīta, minās smagi. Šodienas plānos ir sasniegt gruzīnu robežu un ap tumsiņas iestāšanos to šķērsot. Pa ceļam ir vairākas baznīcas no UNESCO saraksta.
No pilsētas mazliet jāparāpjas augšup, bet pēc tam ceļš iet augstu virs upes pa aizu, upes tecēšanas virzienā. Laiks arī ciešams, reizēm palūr saulīte, vispār uz leju tik uz leju, uz leju. Tā īsti nekas arī nenotiek, kamēr nesasniedzam pirmo - Kobairas baznīcu. Tajā nokļūt var tikai smuki parāpelējoties pavisam stāvā kalnā pa taku cauri klusam ciemam. Mūs ar skatienu pavada viens pats pušelis.

Baznīca drupās, bet tās ir efektīgas. Neviena nav, liānas un visādi citi staipekņi rada pavisam dīvainas sajūtas. Redzamas arī restaurācijas pēdas - liets betons un sastatnes. Pagaidām remonts apstājies. Turpat pie baznīcas arī strautiņš - padzeramies, varbūt ka ūdens ir svēts?

Brauciens turpinās tādā pat garā līdz nonākam pie nākamiem objektiem - tie ir tuneļi. Divi tādi maziņi, bet otrs garš un tik tumšs, ka varu tikai priecāties, ka man ir lukturis uz pieres un mirdzlampiņa pakaļā. Toties par savu klaustrofobiju tieku atalgots - aiz tuneļa paveras brīnišķs skats uz kalnu upes līkumu, mazam mājelēm interesanta izpildījuma un foršai ceļmalas ēstuvītei. Tur arī pasūtu divus kebabus, salātus un alu, gan godīgi brīdinādams saimnieci, ka naudas man nav, un to varēs dabūt tikai no ta, kas patlaban ir kaut kur tunelī. Ja atbrauks... protams.

Tas, kas tunelī, nebrauc tik ilgi, ka sāku jau bažities. Tam ir izskaidrojums - pa tumsu esot ievalējis kaut kāda akmenī, kas tur mētājies. Vēl pirms tam saticis kādu fotogrāfu un papļāpājis par šo un to. Tā vai citādi, Māris ir klāt uz visu gatavu. Sen neesam ēduši tik feinus kebabus! Saimniece ieslēdz teļļuku mājiņā, tur uzstājas mūsu Uģis Magone no "Latvijas dzelzsceļa" un baigi optimistiski stāsta, cik mūsu dzelzsceļā viss esot labi. Prieks, ka vismaz kāda nozare Latvijā jūtas labi!

Labi paēduši un iztarkšķējušies ar saimniekiem, ripinam talāk. Nākamais pieturas punkts ir vīna tirgotāji pirms iebraukšanas ....... Tie mūs aptur, bišķiņ ielej, bet nav tik devīgi ka, piemēram, Ararata ielejā. Iztauja mūs, un atkal interesējas, vai mums par tādu braukelēšanu maksā arī. Nemaksā. Āāā..., nu jā, - sērīgi novelk. Mums arī neviens nemaksā, darba nav. Tādēļ vīri pašos spēka gados sēž ceļmalā un tirgo vīniņu. Šitie tādi bēdīgi izskatās.

Secinām, ka visām baznīcam mums laika par maz. Tamdēļ apturam ............apdzīvotajā vietā, uz tilta pie eļļas namiņa "piepogājam" riteņus un gaidam mikriņu, lai ar to uzbrauktu pamatīgi stavā kalnā, kur mūs gaidīt gaida ..........baznīcu komplekss. Uzrauj mūs augšā žigulītis, pēc tam ar kājam kādu pusstundu. Nonākam pie monumentālas baznīcas, kur satiekam "svēto tēvu," kas runā visvisādās valodās, tikai ne krievu. Tā nu uzzinām, ka šis ir no armēņu diasporas Libānā, un viņam nez kādēļ uzticēta arī šīs baznīcas pieskatīšana. Tam līdzi ir tas pats fotogrāfs, ar kuru Māris jau pļāpāja uz ceļa.

Izstaigājam baznīcu, šī ir dikti monumentāla un drūma - ar tādam masīvām kolonnu zālēm, ka te varētu uzņemt nākamo "Ekzorcista" sēriju. Jau uz krēslas pusi velk, un promejot nokļūstam pagalmā, kur cep lavašus. Atkal nenoskatīties. Dāmas par mūsu ierašanos ir visai priecīgas, ielej šņabīti, iedod marinētus tomātus.

Nu atlicis beidzamais Armēnijas ceļa posms - līdz robežai, un tas ir kādi 23 km. Velkam sirdīgi, šoseja paliek pavisam tukša, rajons visai mazapdzīvots. Pa labi gar ceļu tek upe, kas ir cilvēka iznerrota, jo ielikta betona plāksnēs, tad vispār palaista zem zemes, citur atkal pacelta augšā un līst lejā tādu kā ūdensktritumu veidā. Ceļā citādi nekā interesanta - vien kazenes paēdam. Vakars paliek tumšāks - ieslēdzam mirguļlampiņas dupšos.

Vienā no brīžiem, kad esmu piestājis ceļmalā, dzeru savu alu un pētu kartē cik tad tālu vēl jāmin, viesmīlīgā Armēnija tomēr nolemj, ka tik viegli vaļā mūs vis nelaidīs. Man priekšā strauji nogriež balts žigulis, no tā izkāpj neliela auguma drukns džeks ar savu meiteni. Pēc pavisam neilgas sarunas esam uzaicināti pie viņiem mājās. Nupat piebraukušais Māris arī piekritīgi māj ar galvu.

Iesākumā vīram veicama tikai kāda darīšana. Vajagot kur nobraukt un palūkot kā jūtas viņu karaļiki. Tā nu viņi aizbrauc pa priekšu, bet mēs sekojam ar riteņiem kādus kilometrus varbūt 3. Tur pie ceļa mūs sagaida tā meitene un mēs dodamies tai līdzi pa tumšo un dubļaino ceļu, kas mūs aizved līdz visai modernam augļu glabāšanas aukstumangāram. Uzraksti uz tā liecina, ka to cēlusi kada grieķu firma. Mūsu satiktais jaunais paziņa - Mgers, ir tāds maziņš uzņēmējs, kas iepērk un talāk pārdod augļus un citu lauksaimniecības produkciju. Šeit viņš atbraucis sazortēt savus nopirktos karaļikus - tā ir tā pati mums pazīstamā hurma, tikai ar kauliņiem (bet varbūt tieši otrādi?). Skaidri redzams, ka krāmēšanās ir uz ilgu laiku, tamdēļ uzrotam piedurknes un metamies talkā. Šie gan mēģina iebilst, bet kopumā neaktīvi, un paši ar smaidu novēro mūsu aktivitātes. Tādējādi kādā nepilnā stundā karaļiku kastu grēda tiek pārvietota vēsajā glabātavā un varam doties mājup.

Riteņus sagāž žiguļa bagāžniekā un riņķojam pa tumšiem un slapjiem ceļiem, saimnieki pērk lavašu un citas ēdmaņas, lai būtu mūs ko pacienāt. Ierodamies viņu mājā Debedavakas ciemā, tās ir divstāvu mājas otrajā stāvā. Sazvanīta ir arī mammīte, kas ir knaši ieradusies ar stipri noteiktu mērķi, par kuru mēs vēl nezinām, bet tūdaļ noteikti uzzināsim.

Tā nu kā parasti tiek uzklāts galds, kas nekādi neiztiek arī bez šņabīša. Sarunas ir īntensīvas. Uzzinām, ka mūsu Mgers ilgāku laiku nodzīvojis Ukrainā, kur laikam viņam bijusi pirmā laulība. Meitu paņēmis līdzi, apprecējies šeit otrreiz. Te viņam piedzimis puika, bet tas otrs puika ir paņemts audzināšanā no viņa drauga, kas pirms diviem gadiem tepat kaut kur ticis nodurts. Tā arī runājam par šo un to, līdz top skaidra vakara nagla.

Jautājums nāk kā zibens spēriens no skaidrām debesīm: vai esat dzirdējuši par Jehovas lieciniekiem? Vilnis (nu tas ir - es pats!), neaptēsts lauķis tāds (bišķiņ vainīgs arī šņabis), svētā vientiesībā pavēsta, ka tas viss ir pilnīgs bleķis. Un tika tad saprotu, ka še visi arī ir Jehovas liecinieki. "No dziesmas vārdus neizmetīsi," tā sacīt, un "vārds ir kā putns..." utt. un tjjpr. Turpmākā saruna no manas puses vērsta uz manas nepieklājības izraisītā efekta notušēšanu. Taisnības labad gan jāsaka, ka arī saimnieki nemaz tik šokēti nerādās. Domāju, ka zemē ar tik izteiktu vienu baznīcu (armēņu apustulisko) nav nemaz viegli būt jehovietim, un tas viņos attīstījis spēju ilgstoši mierīgi diskutēt un pārliecināt kā arī paciest dažādus uzbrukumus.

To tad viņi arī visu turpmāko vakara daļu ar mums dara. Saimnieku neapvainošanās koncepcija viņu vērtību manās acīs ir tikai cēlusi un es izmantoju izdevību beidzot padiskutēt ar īstiem jehoviešiem, kas līdz šim nebija gadījies un manā mietpilsoņa apziņā jehovieši asociējās ar kaut kādiem viduslaiku tumsoņām, kas neļauj pārliet asinis slimniekiem.

Kopumā tie atstāj visai adekvātu cilvēku iespaidu un diskutēt var. Tomer zombēšanās fenomens šajā mācībā ir, jo visi viņu argumenti ir kāda iemācīti. Kad tie visi ir izstastīti, tad tos atkārto - tāds uzkrītošs mācības statisms. Tomēr saprotu, kamdēļ oficiālās baznīcas tos tik ļoti necieš. Jehovieši stingri pieturas Bībelei un katrā izdevīgā momentā baznīcai aizrāda, ka Bībelē nav tas un Bībelē nav šitas. Piemēram, Bībelē nav ne smakas no Svētas Trīsvienības. Protams, ka Baznīca jūtas saērcināta.

Tāpat - asiņu pārliešanas jautājums. Jehovieši vēlas, lai viņiem nepieciešamības gadījumā tiktu pārlieti mākslīgie asins aizstājēji, nevis svešu cilvēku asinis, kas var saturēt nezināmu slimību izraisītājus un svešu ģenētisku materiālu.

Tā ka padiskutējam uz goda. Labi, ka nav viņi tiešām nav ņēmuši ļaunā manu izlēcienu. Liekamies uz auss.
 

01.11.2009. Sestdiena.
Bagratašēna - Armēnijas/Gruzijas robeža - Marneuli - Tbilisi

- Vai komunismā saglabāsies VDK un milicija?
- Nē. Ap to laiku padomju pilsoņi būs iemācījušies pašarestēties.

No rīta mūs paēdina, nofotografējamies par piemiņu. Sieva man iekramē somā līdzi jehoviešu "Sargtoņu" čupiņu, kurus nosolos izlasīt.

Lietus palicis pavisam nejēdzīgs, sakraujam bagāžā ričukus un mūsu paziņas ved mūs uz robežu Bagratašēnā. Sastāsta visādus viherus, gadījumā ja nu mūs tur par lohiem taisās padarīt. Pēdējā veikaliņā samainām vēl bišķiņ gruzīnu naudas. Atvadāmies no mūsu paziņām, kas jau gandrīz sarunājuši mums transportu līdz pašam Tbilisi. Nav tikai ričukus kur iekraut.

Neilgi pastāvam rindā starp pāris fūrmeņiem, vietējo tantīšu baru un diviem krievu "biezajiem," kas pavada savas fūras ar augļiem. Visai ātri muitnieki un robežsargi, nomērot mūs ar smaidīgu skatienu, palaiž visiem pa priekšu. Vispār, manuprāt, vienam no tikai diviem gruzīnu-armēņu robežpunktiem vajadzēja tomēr izskatīties noslogotākam. Nu, - sestdiena tomēr, varbūt tamdēļ.

Nu ko, sasiksnojamies, saplaščojamies un dodamies padoties gruzīniem. Gamardžoba, genacvali!!!

Tiekam ielaisti bez aizķeršanās. Pēc kontrolpunkta apmetamies nelielā placī. Spriežot pēc mūsu rīcībā esošajām ziņām, te vajadzētu būt palielam autobūzam uz Marneuli. Bet no turienes Tbilisi gluži vai ar roku aizsniedzama. Vietējie aptaujātie izsakās līdzīgi - autobūzs būšot. Nelīdz mani mēģinājumi sazvanīt draugus Tbilisi, Rīgu varu, bet Tbilisi ne - klausulē dīvaini pīkstieni.

Apmēram pēc minūtēm 40 autobuss arī ierodas. Nonākam Marneuli tik ātri, ka pat apžāvēties nepagūstam. Pilsētā izlienam un pa sīku lietu paminamies pa centru. Atliek mums tikai kāda mikriņa šoferim uzprasīt uz kuru pusi atrodas Tbilisi, ka jau mūsu ričuki tiek krauti virsū vedamajiem miltu maisiem un paši sēdināti turpat. Lūk arī gruzīnu atšķirība no armēniem - viņi ir tikpat viesmīlīgi, bet lēmumus pieņem zibenīgi. Armēnijā transporta sarunāšana prasa dažās minūtes, bet Gruzijā - dažas sekundes.

Kratamies pa ļoti plašu, bet ļoti sūdīgu ceļu - tas tiek rekonstruēts. Izlaiž mūs āŗā Tbilisi uz tādas lielas ielas pie autoostas. Sapakojamies un līdz asīm pa ūdeni minamies uz adresi. Esam pagalam slapji. Punktu pieliek gruzīnu šoferi, kas principiāli neņem vērā gājēju pārejas un mūs uz tām pamatīgi nolej. Mazliet pamaldoties atrodu zināmo adresi. Pa dzelzs durtiņām uzmanīgi iestumjamies pagalmā, pieslejam ričukus un paši klauvējam un ejam iekšā. Kā izrādās, mājā ir tikai dikti vecā vecmāmiņa, kuru mēģinām netraucēt. Par mūsu ierašanos gan jau Iraklijs no Rīgas ir sazvanījis. Gaidām.

Pēc nepilnas stundas ierodas Iraklija māsa, visi esam priecīgi par tikšanos. Ģimenes galva ierodas uz vakara pusi, arī kundze ap to laiku. Dikti atvainojas, ka nav varējis satikt uzreiz. Bet mēs jau priecīgi, ka vispār ir kur palikt. Mūsu rīcībā tiek nodota labākā istaba un vakarā klāts galds. Uz svinīgo vakarēšanu ierodas arī Iraklija tēvocis Giorgijs, kas asistēs mums nākamajā dienā.

Galds īstā gruzīnu izpratnē. Dzerts tikai ar tostiem, tostu daudz - dzerts arī tiek daudz. Sadzerts tiek pamatīgi, pie armēņiem tā nenotiek. Kad "es jau cuka bij` jau šusē," paps saka, ka jābrauc skatīt naksnīgais Tbilisi. Sacīts - darīts!

Tādā vafelē es neesmu bijis sen, par šo ceļojumu nemaz nerunājot. Izbraukājam Rustavelli prospektu, tas ir dikti izgaismots, jo arī Sākašvili cenšas. Uzbraucām kalnā, kas tiek saukts par ....... , no šejienes paveras lieliska Tbilisi panorāma. Pilsētas centrā uz kalna greznojas nesen celtā lielā gruzīnu bandīta Ivanišvilli celtā ............. baznīca, ļoti labi izgaismota. Rodas zināmas asociācijas ar Jeruzālemi, tikai tur baznīcas vietā skaisti izgaismota slejas Klinšu kupola mošeja.

Toties pavisam citas asociācijas rodas, lūkojoties uz tikko pabeigto prezidenta rezidenci. Nu pilnīga amerikāņu Kapitolija kopija. To es saprotu pat cauri visai savai briesmīgajai šmigai. Lai nu kāds vēl man pastāsta, ka Amērikas masoņu garās rokas nav aizstiepušas līdz Gruzijai!

Atgriešanās "mājās" izpaliek no mana ceļojuma apraksta, jo pirmo reizi mūžā es to neatceros!
 

02.11.2009. Svētdiena.
Tbilisi

- Kura pilsēta ir visskaistākā?
- Erevāna.
- Cik atombumbu nepeciešams, lai iznīcinātu visskaistāko pilsētu?
- (Pēc pauzes) Piedodiet, kļūdījāmies, visskaistākā pilsēta ir Tbilisi.

Šodiena atkal sākas ar neatcerēšanos - pagalam nevaru atminēt, kur esmu nobāzis.... man iedotās sporta kurpes, jo no manām zandalēm tikai vakar ir beidzis pilēt ūdens. Tās gan atrodas, gan atrodas arī brokastis, komplektā ar Georgiju, kas būs mūsu šodienas kompānija. Brokastīs, paldies dieviņam, izrautas tiek tikai 3 glāzes čačas, un kā pirmais apskates objekts nolemts lielā baznīca pilsētas centrā - kā nekā šodien svētdiena.

Laiciņš arī labs un saulains šodien, tā ka slājam pa ieliņu uz augšu uz baznīcas pusi. Ļaužu straumes dodas tai pašā virzienā. Pa ceļam mums piebiedrojas Georgija dēlēns, kas baznīcā piekalpo par baznīcēnu. Pa ceļam gadās mums viltīgas sejas izteiksmes un bārdains mūks, kas visiem, to skaitā arī mums, dod bučot krustu. Nez kādēl ļaujos neesošo reliģisko jūtu uzplūdam un nobučoju ar! Brīnos par Māri - šis ar`! Aiz cemmes vismaz baķušku riktīgi safotografēju!

Baznīcā jau ļaužu kā biezs. Es tajā esmu bijis jau daudzkārt, bet Mārim tā ir pirmā reize un viņš nododas fotografēšanām. Tikmēr es kopā ar puiku aizburzos līdz stendam, kurā atrodas daļa no paša Sv.Jura pīšļiem. Uzlienam vēl arī otrajā stāva, no turienes labs skats uz dievkalpojumu, ko vada pats metropolīts Ivasijs, kam gruzīnu vidū ir ļoti liela autoritāte. Pēc dievkalpojuma, starp citu, Ivasijs to visu pavada kājās stāvēdams, man viņu izdodas nofoķēt iznākam pie sava glaunā mersedesa.

Man tikām izdodas uzkāpt pie zvaniķiem tornī ie kompleksa ieejas un apstāvēties starp zvaniem. Runā, ka to zvanīšana labvēlīgi ietekmē organisma fizioloģiju. Katram gadījumam atceros - "turi muti vaļā, muļķi!" - un tā arī daru. Īpaši svētīgi ir tad, kad iezvanās "lielais."

Nu, svētuma ir gana un dodamies ko iepirkt mājiniekiem. Pa starpai vēl iedzeram aliņu, un tad nonākam krāmu tirgū. Uzreiz atcerējos mūsu padomjlaika krāmeni Babītē. Te redzami monētu un medaļu kolekcionāri, tāpat var uziet arī aukstos ieročus - dunčus un zobenus vēl no XIX gs. Daudz duramo no Treša reiha laikiem ar ugunskrustiem. Interesantākais atradums - bundžuks! Cienījamais lasītājs jau nu gan nezina kas tas ir, un nav nekāds brīnums. Bundžuks, izrādās, ir tāds tā kā no skārda darināts karoga masta galā uzliekamais ar pusmēnesi un zvaigzni - no osmaņu turku laikiem. Ieraugu te arī " Tautu draudzības ordeni" Nr.1554, par to grib veselus 500 "zaļos." Pamieloju acis ar gruzīnu XIII gs. kapara monētu - vēl no mongoļu iebrukuma laikiem! Pats nez kādēļ nopērku padomju karavīru medaļu "Par Berlīnes ieņemšanu" (30 lari). Vēl nopērku mazu un senatnīgu kafijas vārāmo ķipīti (3 Ls), bet neatrodu valriekstu laužamās standziņas.

Tā nu dodamies ar autobusu cauri visai pilsētai uz nākamo tirgu. Arī tām ir krāmu daļa, kurā atrodu savas riekstu laužamās standziņas. Tiesa, tās nav antīkas no Kaukāza, bet pavisam jaunas un no Ukrainas. Toties strādā godam. Mēs te tagad mājās tā vien kraukšķinām ar viņām.

Ēdamlietu sadaļā sapērkam riekstu virtenes vīnogu sulā - .... (tādi bija arī Armēnijā - sudžuh, tikai savādāka izskata). Sieru paviljona ņemam slaveno gruzīnu sulunguni, gan parastā, gan arī vēl kūpinātā veidā. Vēl vienu sieru tādu, ko ievīsta auna ādā, ierok zemē uz kādu laiku un tikai tad tas ir gatavs. Visur mums ielej vīniņu un priecājas, ka esam no Latvijas.

Tā nu diena lēnām iet uz vakaru, braucam mājās. Sapakojam ričukus un somas. Salādējam milzīgus čačas un vīna daudzumus kolas pudelēs. Tas viss labi fiksējas ar līplenti un izskatās kārtīgs un labi transportējams.

Paldies dieviņam, Iraklija paps šovakar izlēmis mūs cienāt ar vīnu. Tātad paliek vērā ņemamas izredzes uz lidostu man nokļūt savām kājām.

03.11.2009. Pirmdiena.
Tbilisi - Rīga

- Kā tiek vērtēta "Armēņu radio" darbība?
- No trim gadiem vispārējā līdz septiņiem gadiem stingrajā režīmā.

Vakardiena nemanāmi kļuvusi par šodienu, un šodien mēs būsim jau mājās! Noceļamies ap diviem naktī no galda un ir laiks uz lidostu. No vīna, paldies dieviņam, nav tāds efekts kā no vakardienas čačas. Krāmējamies iekšā un fiksi esam lidostā. Nododam bagāžu ar daudzajiem vīniņiem un čačām, atvadāmies no papa, izejam robežkontroli. Viss kā parasti.

Rīgā esam bez starpgadījumiem. Mani sagaida Egīls ar Irakliju, kurš ir nāvīgi sajūsmināts par mums, un redzams, ka arī pašu dikti velk uz mājam.

Tā, mūsu ceļojums beidzies - cestcjun Armēnija!

B e i g a s !

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.
Pirmo reizi publicēts 01.02.2010 Aliens.lv ieprieksējā versijā.