Aliens

Vilnis Strods. Ziņas iz Svētās zemes

2007.gada rudenī aliens.lv redakcija beidzot savīkšķījās aplūkot Palestīnu. Jau sen gribējās pašiem uzmest aci divu lielo pasaules reliģiju un daudzu vēsturisko kultūru rašanās vietai, kas bieži dēvēta par Svēto zemi. Tādejādi divu nedēļu garumā apbraukājām cik varējām, īpaši pievēršot uzmanību visam neparastajam, atbilstoši mūsu interešu tēmai.

10.oktobris

Pirmā ceļojuma diena. Izlidošana vakarā plkst. 23.30 ar Air Baltic tiešo reisu Rīga-Telaviva. Lidojums kavējas pavisam pieticīgi - tikai 40 minūtes.

11.oktobris

Air Baltiks kaut kādu dīvainību dēļ nenosēdina mūs abus blakus. Toties tas sniedz man iespēju parunāt ar divām blakussēdētājām žīdietēm, vienu jau gados, bet otru jaunu. Vecākā ir bijusī rīdziniece, jau no 1979.gada dzīvo Izraēlā. Jaunākā lido no Viļņas, jo leišiem nav tiešā reisa uz Telavivu. Visai dzīvu sarunu rezultātā tiek noskaidrots daudz interesanta. Piemēram, vecākās kundzes vīrs esot piedalījies lidmašīnas nolaupīšanā Ļeņingradā, kas tolaik bija ļoti neparasts un skaļš notikums. Iemesls - nolaupītāji prasīja, lai PSRS žīdiem ļautu izceļot uz Izraēlu. Vīru, protama lieta, toreiz iesēdināja, bet žīdu izceļošanu padomju varasvīri patiesi atļāvuši.

Ielidojot nakts vidū, lidosta pilna ar cilvēkiem. Īpaši labi izdalās ortodoksālie jūdi ar platmalēm, peisakiem un bārdām.

Pēc visai īsas dokumentu pārbaudes jau esam lidostas vilcienu stacijā. Tagad vairākas stundas pavadam izmisīgi mēģinot nokļūt Hahaganas (Ha Hagana) stacijā, kaut kur tuvu centrālajai autoostai. Beidzot tas arī izdodas. Stacijā mūs pārmeklē ar metāla detektoru. Pēc dažu stundu brauciena ierodamies Negevas tuksneša galvaspilsētā - Beršēbā (Ber Sheba). Vienīgais interesantais objekts te ir beduīnu tirgus, ko arī apmeklējam un pirmoreiz redzam "actiņas"- beduīnu sievietes čadrās.

Pēcāk, pēc 1,5 stundu brauciena, ierodamies jau Micperamonā, kas atrodas Ramonas krātera malā. Te apmetamies uz nakšņošanu jauniešu hostelī. Vēl pagūstam veikt nelielu pārgājienu pa krāteri un padzert aliņu krātera malas krodziņā. Vakarā pilsētiņa kā pamirusi.

12.oktobris

No rīta priecīgi desojam uz brokastīm, bet atrodam visu tukšu un pamestu esam. Mans kompanjons īgņojas, ka žīdi mums brokastu nokrāpuši. Dodamies uz autobusu pieturu un stāvam kā tādi muļķi. Izrādās, ka mums pulkstenis par stundu ātrāks. Nu joņojam uz brokastīm, kuras nemaz, kā izrādās, mums nav nokrāpuši, tad atpakaļ autobusu gaidīt.

Buss mūs ved lejā kanjonā un tad cauri visam Negevas tuksnesim uz Eilatu - Izraēlas vienīgo Sarkanās jūras kūrortu. Pie autobusu stacijas atrodam hosteli, kas ir ar mieru uzglabāt mugursomas. Tur strādā kundzīte no Minskas, tātad visas sarunas krieviski. Izprasām par iespējām doties uz Jordāniju, apmeklēt nabatiešu senpilsētu Petru. Administratore šūpo galvu un saka, ka var rasties grūtības ar robežas sķērsošanu, jo Jordānijas arābi ramadāna mēneša izskaņā svin savus lielākos triju dienu svētkus. Tādēļ robeža vienkārši varot būt ciet.

Aizejam uz pludmali nopelst, pāris stundas nositam laiku un tad ar taksi uz Ichāka Rabīna vārdā nosaukto robežpāreju. Visai operatīvi par 25 šekeļiem tiekam turp. Arābi mūsu pases apštempelē un bez vīzas ielaiž Akabas pilsētas bezmuitas teritorijā. No robežas līdz pilsētai tiekam par 10 dināriem, kas apmēram atbilst mūsu 10 latiem.

Lai arī šo svētku laikā brīvu vietu hotelī esot atrast tikpat kā neiespējami, mēs tādu tomēr atrodam iekš Jordan Flower Hotel. Mājoklis pieticīgs, bet esam laimīgi arī par to. Skats no mūsu augstā stāva uz visu pilsētu lielisks, ejam vēl paklaiņot - visa pilsēta mutuļo.

13.oktobris

Šodien dienas kārtībā Petra. Mošejas muedzina skanīgās balss pamodināti jau septiņos esam busu stacijā. Svētki sajaukuši visus grafikus, bet buss mūs tomēr aizripina uz Mānas pilsētu. Pa ceļam  karstasinīgie arābi busiņā vēl sarīko savstarpēju izplūkšanos, tādējādi nodemonstrējot savu temperamentu, bet uz mums jau tas neattiecas.

No Mānas taksis mūs aizripina uz Vadimusu (Vadi Musa), kas ir jauka pilsētiņa pie pašas Petras senpilsētas. Visu dienu pavadam Petrā, un tas ir tā vērts! Gājiens caur aizu, rāpelēšanās pa klintīm un seno nabatiešu pilsētas apjūsmošana.

Pašā Vadimusā cenas suvenīru veikaliņos un ēstuvēs ir tādas, ka citādi kā par laupīšanu to nenosauksi. Tādēļ izlemjam vēl tai pat vakarā atgriezties Akabā ar taksi - 30 dināri. Šoferis izrādās tik foršs, ka nopelna vēl vienu mūsu "Melno balzāmu."

14.oktobris

Šīs dienas pirmo pusi veltam Akabas pilsētas aplūkošanai. Apstaigājam pilsētas publisko pludmali, taču vēlme peldēties tā arī nerodas. Toties aplūkojam Mameluku fortu un nelielu jauku muzeju pie tā. Nocietinājumu šai vietā uzcēluši franču bruņinieki Krusta karu laikā. Paēdam un viesības galā - dodamies atpakaļ uz Izraēlu. Tas maksā 6 dinārus. Izejot no Jordānijas mūs visai rūpīgi pārmeklē. Žīdu pusē akal rūpīgi izjautā. Taču tas viss ar mēru.

Taksis uz Eilatu. Nometamies tai pašā hostelī pie Centrālās autobusu stacijas, mūs ievieto kopistabā, kurā bez mums ir arī viens kaukāzietis. Spriežot pēc visa tas ir modžaheds, kurš ieradies atpūsties no kara ikdienas. Uzvedas klusu, visai daudz gul, nekur nerādas. Laikam gaida dokumentus, lai pārvāktos uz Jordāniju, kur dzīvo liela čečenu kopiena.

Tumsā jau sasniedzam Eilatas pludmali, nopeldamies un mazliet pažūpojam. Ļaužu ka biezs, īsts skudrupūznis.

15.oktobris

No rīta ar 15. autobusu, kas dodas Ēģiptes robežas virzienā, nonākam "Koraļu rifa pludmalē". Te var snaust smiltiņās un praktizēt zivju apskatīšanu zem ūdens - sauktu par snorkelēšanu. Tā ir visai amizanta un labdabīga nodarbošanās.

Pa galvu un kaklu paspējam uz Masadas autobusu 14:15. Izrādās gan, ka kasieris autoostā pārdevis mums nepareiza laika biļetes. Tagad sēžam uz grīdas. Masadā nonākam jau tumsiņā. Kalnā augšā deg ugunis. Šeit ir tikai viens visai glīts hotelis ar atbilstošu cenu - 353 šekeļi vai apmēram 38 lati par divvietīgu numuru ar brokastīm. Reizēm Izraēla pavisam nav lēta valsts. Vakarā pa visu hoteli trako vietējie skolēni, naktī tiek kaut kas plēsts un lauzts, skan visādi fuck You! ivritam pa vidu.

16.oktobris

No rīta ir zviedru galds. Mēs, kā jau tādiem pēcpadomju cilvēkiem pieklājas, cītīgi sabāžam kabatās olas, maizes un džemus. Jo nevar jau tā īsti nemaz saprast, kad nākošreiz tiksim pie ēšanas. Vēl nopeldamies zilā baseinā un tad sturmējam Masada cietoksni.

Tas ir jūdu ķēniņa Hēroda Lielā laikā pašā kalna galā uzcelts cietoksnis. Kad jūdi sacēlās pret romiešiem, tad pēdējā neatkarīgā grupa - zeloti nostiprinājās un noturējās šeit līdz pat 73.gadam. Romieši tos aplenca, un viņi, neredzēdami citas izejas, kopā ar ģimenēm devās kolektīvā pašnāvībā. Tāds lūk pabriesmīgs stāsts, ko mums savā "Jūdu vēsturē" pastāstījis Jāzeps Flāvijs.

Raivo brauc augšā ar gaisa tramvajiņu, bet es kāpju kājām. Kāpiens ir skaists, apakšā paveras Nāves jūra. Tiesa, arī pagrūts. Augšā drupas, tūristu bari. Masada tiek uzlūkota kā vieta, kas noteikti Izraēlā jāredz.

Lejā mūsu bagāžu par nelielu atlīdzību pieskatījis kāds arābs. Paši sēdam autobusā un sākam Nāves jūras pludmales meklējumus. Engeidā (En Geidi) mēs nonākam, taču tā arī nenopeldamies, tālāk dodamies uz pašiem Nāves jūras ziemeļiem. Pludmalē Nev Kalia beach nakšņošana nemaz nav domāta, tur mūs izliek ārā. Pēc ilgiem klejojumiem jau pa nakts melnumu šakāļu gaudoņas pavadībā ierodamies marokāņu pludmalē, kur viena riktīga vecene, nevīžodama pakustēties no vietas, par 80 šekeļiem pārdod mums tukšu gaisu - iespēju gulēt uz zemes. To arī darām, visu nakti knosoties un burkšķot, jo pa nakti ir mazliet pavēss un ar guļammaisiem neesam nodrošinājušies. Īpaši dusmīgs ir Raivo, kas visu nakti kaļ plānus par to kā tai vecenei kaut ko gauži nodarīt.

17.oktobris

Pamodušies ieturam trūcīgu brokastu, vēl varkarrīt tālredzīgi pagādātu Masadas viesnīcā. Nu arī svinīgais brīdis - iekāpšana Nāves jūrā. Sajūtas visai dīvainas - es sev sāku likties kā tāds korķis, kuru ūdens vienkārši izstumj. Dažas stundas labsajūtas un ar somām jau kātojam pa karsto asfaltu Kumranas alu virzienā.

Mūs paķer kāds arābs ar auto, esam jau palestīniešu Rietumkrasta teritorijā. Uzved līdz pašām alām un arī naudu par to atsakās ņemt.

Raivo paliek pusdienot, bet es dodos iekšā objektā. Maza kinozālīte ar 7 minūšu īsfilmu par esēņu sektu, kas šais vietās mitusi. Viņi arī paslēpuši dažādus Svēto rakstu ruļļus 11 atrastajās alās. Pēcāk izstaigājos pa vienu kalnu taku. Vakardienas kāpiens Mosada kalnā tāds nieks vien bija.

Šovakar vēl paspējam ierasties Jeruzālemē un apmesties Petra Hotel pie Jafas vārtiem un Dāvida torņa. Pa logu vienkārši lielisks skats uz vecpilsētu. Vidū, labi apgaismots, spīd Klinšu kupola mošejas zelta kupols un kliedz muedzini, aicinādami uz vakara lūgšanu.

18.oktobris

Jau no paša rīta blandāmies pa Jeruzālemi. Nonākam līdz Rietumu mūrim, kuru žīdi dēvē par Raudu mūri. Raudu tādēļ, ka viņi skumst pēc sava romiešu sagrautā Otrā tempļa. Turpat arī ir 2000 gadu veca sinagoga, kurā Mozus ticīgie lasa Toru un lūdzas.

Sākam iepazīties ar austrumnieku tirgošanās paradumiem, kuriem ir nieka lieta cenu nolaist no 700 līdz 100.

Uz Tempļa kalna mēs netiekam, jo musulmaņiem ceturtdienas vakars un piektdiena ir lūgšanu diena. Mūsu viesnīcā mītošais un dirnošais vēsturnieks Fēlikss manas iespējas iekļūt Aksas un Klinšu kupola mošejā vērtē kā nelielas. Tāpat arī Hasmoneju, jeb Rietumu mūra tunelī netiekam, jo ekskursijas jāpiesaka laikus.

19.oktobris

Pēdējā laikā esam sākuši pārāk ilgi gulēt. Taču deviņos tomēr esam arābu autobusu stacijā, tajā, kas ir pie Damaskas vārtiem. No tās nokļūstam pie Mūra - to Izraēlas varasiestādes uzcēlušas pirms trim gadiem, lai norobežotos no palestīniešu sacelšanās - intifādas. Skats iespaidīgs. Šeit visiem jāiziet tāda kā robežkontrole.

Otrā pusē mūs sagaida lietuvēns - palestīņu taksists, kas te ir augstāko spēku nolikts, lai sačakarētu mums turpmāko dienu. Viņš gan aizved mūs uz trim Kristus vietām Bētlemē, taču ar saviem ekspansīvajiem un visai dārgajiem piedāvājumiem noved mūs līdz manāmai cemmei. Visu rīta pusi mūs rausta, neliek mieru un vārās un vārās.

Apmeklējam arī Herodionas senpilsētu, kur kalnā zem pilsētas ir visai iespaidīgi ūdensapgādes tuneļi. Jēzus Dzimšanas baznīca ir visvecākā nepārtraukti darbojošās baznīca, kuru dibinājusi Romas imperatora Konstantīna Lielā māte Helēna. Jēzus dzimšanas vieta apzīmēta ar zvaigznīti.

Tā nu tas draņķa taksists mums izčakarēja visu dienu, vairāk uz Hebronu pie Ābrama kapenēm tā arī neaizbraucam. Toties atgriežamies Jeruzālemē un pastaigājam pa pilsētu. Šo to iepērkam. Viesnīcā apmeties jauns klients - kāds krievu bandīts un širmoviks no Baikāla. Viņš ir manāmi reliģiski nojūdzies. Vakarā vēlreiz apmeklējam Rietumu mūri.

20.oktobris

Šīs dienas rīta pusi veltam Jeruzālemei. Pilsēta ir tik vitāla, ka ne mirkli neliek garlaikoties. Augšā uz Tempļa kalna atkal netiekam, toties daļēji izejam Jēzus Sāpju ceļu, latīniski sauktu par Via Dolorosa, un veselu lērumu citu vietu.

Pēcpusdienā ap 13:00 mēs ar Raivo šķiramies - mēģinu vienatnē nokļūt līdz Jērikai - pasaulē senākai joprojām apdzīvotajai pilsētai. Arābu busiņu stacijā man pavēsta, ka nav tiešā busa uz pilsētu. Pēc ilgas taujāšanas noskaidrojas, ka ceļojuma plānošanā pieļauta būtiska kļūda - mums vajadzēja šķērsot Sienu un palikt Rietumkrastā vairākas dienas. Tad var visu izceļot lēti ar vietējo sabiedrisko transportu. pretējā gadījumā nepieciešams ņemt arābu ar taksi. Rezultātā tas viss pārvēršas nevis par ceļojumu, bet gan par kārtējo Intifādu - ceļotāja cīņu ar bezkaunīgu taksistu.

Tā esmu spiests atteikties no nodoma vēlreiz doties uz Rietumkrastu, toties izeju caur Jeruzālemes vecpilsētas ziemeļu daļai - musulmaņu kvartālam. Netālu pie Lauvu vārtiem atskan šāvieni, un šauj diezgan ilgi. Tad atelpa un vēl viena šaušanas sērija. Tā kā vietējie reaģē mierīgi, arī es neņemu pierē. Rezultātā atrodu arī arhaisku Ēģiptes koptu baznīcu, kuras pazemē atrodas Sv.Helēnas ierīkota milzīga ūdenskrātuve. Skats apakšzemē ir gluži vai biedējošs, un pustumsā ar zibspuldzi veiktajos foto uzņēmumos parādās gaisā peldošas gaišas bumbas. Esmu dzirdējis, ka tādas liecinot par Citpasauļu enerģētikas klātbūtni. Vakarā satiktais franču ceļotājs gan smaida un saka, ka tā izskatoties putekļi gaisā, kas atstarojuši manas zibspuldzes gaismu.

Vakarā kopā ar Raivo pirmoreiz ienākam baznīcā, kas celta Kristus nāves vietā Golgātā - Tā Kunga Kapa baznīcā. Šeit arī kapela, kur katru gadu pareizticīgo Lieldienās no debesīm nonāk Svētā uguns. Brīnums. Pie ieejas akmens plāksne, kur gulējis Jēzus ķermenis pēc noņemšanas no krusta.

21.oktobris

Ar trešo piegājienu beidzot tiekam augšā arābu kontrolētajā Tempļa kalnā, kur atrodas trešā musulmaņu svētākā vieta pēc Mekas un Medīnas. Tas ir tā vērts, jo Klinšu kupola mošeja ir patiesi skaista. Uzkavēties drīkst tikai stundu, pēcāk dzen ārā. Iekšā mošejās tikt vairs kopš intifādas sākuma nevar.

Vēl dienas ieguvumu sarakstā ir Eceķiēla tunelis Dāvida pilsētā, kur var brist kājām ar lākturīti  rokā puskilometru cauri klintij pa ūdeni līdz pat Silaomas baseinam. Tad vēl arī jau laikus pieteiktā ekskursija pa Rietumu sienas tuneļiem. Labākais tur ir gigantiskie būvniecības akmeņi, no kuriem lielākais sver 570 tonnas. Žīdu stāstnieks nez kādēļ šos megalītus piedēvē ķēniņa Hēroda darbībai.

Vēlreiz apmeklējam arī Tā Kunga Kapa baznīcu. Ir svētdiena, ļaužu ka biezs.

22.oktobris

Pirmdiena. Jeruzāleme. Šai pilsētā esam krietni aizkavējušies. Tādējādi braucam prom uz Telavivu, pēcāk uz Netāniju - tā ir kūrortpilsēta pie Vidusjūras. Brīvi dabūjam viesnīcas istabu ar dušu par 200 šekeļiem diennaktī. Baudam jūru un sauli. Nekā cita ievērības cienīga te nav. Toties beidzot fiksētas cenas veikalos, nav mūždien jācīnas par katru pirkumu.

23.oktobris

Jedritvaikociņ! Manī jau nemiers, jūra un saule piegriezusies. Pusdienā dodamies uz Cēzareju - 2000 gadu senu ostas pilsētu. Lai gan attālums nav liels, ar transportiem mums lāgā nevedas - šodien pēdējais 76. autobuss cēli aizbēg no mums Hedaras pilsētā. Kaut kā jau tur nokļūstam, bet jau krēslo. Kā atalgojums - krāšņs saulriets uz seno drupu un kolonnu fona. Šeit labi saglabājies romiešu amfiteātris, kurā ierīkota mūsdienīga koncertzāle.

Mājās braucam ar ko gadās. Un gadās kāds žīds no kibuca. Viņs ir visai laipns un aizrauj mūs pa šoseju uz Netāniju vēja ātrumā. Pastaigājam pa naksnīgo pilsētu. Šeit ir visai daudz krievu emigrantu iestāžu.

24.oktobris

Šodien pēdējā diena. Esam vinnējuši loterijā, jo jūrā ir liels vējš un viļņi. Tāpēc daudz to, kas brauc ar viļņu dēļiem. Pats arī kā iesācējs paņemu tādu no putaplasta, un pāris reižu izdodas noturēties vilnim uz kupra. Tas tiešām aizrauj, sāku saprast tos, kas ar to noņemas. Netānijas pludmale viņu vidū esot visai populāra. Īpaši daudz šeit ir franču dēļotāji.

Ap 16:00 sākam domāt par došanos uz Telavivas Benguriona lidostu. Tas maksā 29.50 šekeļu par diviem no centrālās autoostas. Vēl uz ielas stāv mikriņi, kas piedāvā to par gandrīz divreiz augstāku cenu. Jāizbrauc patiesi savlaicīgi, jo vispirms no Telavivas centrālās autoostas jābrauc ar 476. autobusu. Tas brauc dikti ilgi un dikti tālu un izmet nabaga apmulsušo ceļinieku kaut kādā mistiskā vietā. Tur, savukārt, jāpārkāpj 5. autobusā, kura numuram pievienots vēl kāds ķeburs ivritā. Tas tad, lūk, patiesi novedīs līdz kārotajai lidostai.

Un tā, ceļš no pavisam netālās Netānijas līdz Benguriona lidostai ir aizņēmis veselas trijas stundas. Cita alternatīva ir vilciens vai taksis.

Pie ieejas mūs sagaida laipns un smaidīgs drošībnieks, kas painteresējas, kur esam bijuši. Īpaši viņam interesē Jordānija un okupētais palestīniešu Rietumkrasts. Mēs pat nenojaušam, ka tas ir kādas lielas operācijas sākums.

25.oktobris

Mūsu reiss, kā izrādās, ir tikai 4:50 no rīta. Reģistrēties vajagot jau kādas 3 stundas pirms lidojuma, jo ir visai piņķerīgas drošības pārbaudes. Tā nu divas stundas nozvilnam uz beņķiem un tad dodamies lielajā lidotgribētāju pūlī.

Iesākumā mums ir viss kā visiem - iztauja, somu caurskatīšana, pasu aplūkošana, somu apstrāde ar kādu reaģentu uz plastisko sprāgstvielu un aplīmēšana ar visām iespējamām uzlīmēm. Kad esam nodevuši kopējo bagāžu un ejam jau pasu kontroli, piepeši viss mainās.

Mūs atgriež gandrīz vai izejas punktā, atņem pases un visu rokas bagāžu. Ilgstoši tiek pētīti fotoaparāti un videokamera, kas tiek iepakota atsevišķā kastē un nodota kopējā bagāžā. Rokā atstāj tikai fotoaparātus un arī tos bez somiņām.

Pašus mūs ved uz atsevišķu izmeklēšanas istabu. Vēlreiz tiekam pārmeklēti ar visādiem detektoriem. Tiek iztaustītas mūsu rokas un kājas - vai tur nav kādi zem ādas pašūti veidojumi! Zandales izmeklētas ar rentgenu. Painteresējos, vai nav plānots veikt rektoskopiju? Viss tiek veikts pieklājīgi un bez steigas.

Rezultāts tomēr iepriecina - tiekam atzīti par pietiekami labiem, lai pamestu Izraēlu. Tā var sanākt ikvienam, kas šo valsti apceļos individuāli bez kādu tūrisma firmu līdzdalības. Un es, naivais, vēl iedomājos, ka man līdz lidmašīnas izlidošanai nebūs ko darīt! Paldies Mosadam par lielisko brīvā laika nosišanas programmu!

Ap 10 no rīta esam Rīgā. Pamatīga migla un gaisa temperatūra 5 grādi virs nulles. Patīkams svaigums!

Daži dati par Izraēlu:

Galvaspilsēta - Telaviva. Tāda neoficiālā - Jeruzāleme.
Iedzīvotāji - žīdi un arābi. Ļoti daudz emigrantu no bijušās PSRS teritorijas. Tāpat visai daudz afrikāniskas izcelsmes žīdu - tie ir falaši no Etiopijas.
Valodas - ivrits, visai labi var iztikt ar angļu, vienmēr ir arī kāds, kas prot krieviski.
Nauda - šekelis (NIS), ap 12 santīmu vērtībā. Satur 100 mazākas naudiņas.
Aviobiļete ar Air Baltic - mazliet zem 300 latiem.

Jautā par ceļojumu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.

Pirmo reizi publicēts 15.10.2007 iepriekšējā Aliens.lv versijā.

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.