Krimu Ješkas lūgšana tam Kungam
- Detaļas
- Publicēts 03 Marts 2014
Augstais, Visuvarenais! Es, Tavs pazemīgais kalps un vergs, Krimu Ješka, vēršos pie Tevis ķēniņa Dāvida 7. psalma 7.panta vārdiem: „Celies, ak, Kungs, iekš savas dusmības, uzmosties par manu pretinieku bardzību, jo viņu mutē nav nekādas patiesības, viņu sirdīs ir ļaunums.”
Tad nu uzklausi mani, spried man tiesu, jo, kā teikts 26.psalmā, es staigāju savā sirds skaidrībā un paļaujos uz to Kungu...
Man pārmet izglītības trūkumu, pārmet, ka neesot gribējis mācīties, bet es taču, Visuaugstākais, no sirds vēlos iemantot Tavu valstību, jo Mateja evaņģēlija 5. nodaļas 3. pantā teikts, ka to vispirms varēs iegūt garā nabagie...
Es esot dzērājs, bet vai evaņģēlists Jānis neraksta, ka pats Kristus ūdeni pārvērtis vīnā, lai tikai ļautiņi dabūtu kārtīgi iedzert? Un Tavs uzticamais kalps Noass – vienīgais bezgrēcīgais, ko Tu, Kungs, paglābi no Grēku plūdiem? 1. Mozus grāmatas 9. nodaļā taču ir pateikts, ka šis svētais vīrs tā bijis piedzēries, ka bez biksēm palicis uz grīdas guļam... Kur nu man, parastam mirstīgam, ar tādiem svētiem vīriem mēroties...
Es esot izvirtulis, dzīvojot ar vairākām sievietēm. Bet – vai tad Jēkabam nebija divas? Un valdniekam Zālamanam, kā minēts 1. Ķēniņu grāmatas 11. nodaļā, bijušas pat septiņi simti īstās un vēl papildus trīs simti liekās sievas...
Es nerūpējoties par saviem sirmajiem vecākiem, nemaksājot bērniem alimentus... Ak! Svētais Dievs! Es taču tikai sekoju tiem mūsu Kunga un Pestītāja norādījumiem, kas minēti Mateja evaņģēlija 10. nodaļas 37. pantā: ”Kas savu tēvu un māti vairāk mīļo, nekā mani, tas manis nav vērts, un kas savu dēlu jeb meitu vairāk mīļo, nekā mani, tas manis nav vērts”. Bet es taču vēlos tikai vienu: iegūt Tā Kunga Pestītāja labvēlību ...
Mani meklē policija, jo es esot paņēmis un aizbraucis svešu automašīnu, bet, kā zināms no Lūkasa Evanģēlija 19. nodaļas, tad arī pats Kungs Jēzus licis saviem mācekļiem paņemt un aizvest svešu transportlīdzekli, kaut arī ēzeli, bet tolaik ja automašīnu vēl nebija...
Es nestrādājot nekādu sabiedriski derīgu darbu... Kungs, apžēlojies! Kādēļ man tas būtu jādara? Taču jau apustulis Pāvils savā vēstulē romiešiem 4.nodaļas 5. pantā māca, ka tam, kas nav darba darītājs, bet tic iekš to Kungu, tam tā ticība top pielīdzināta par taisnību, un svētīgs esot tas cilvēks, kam Dievs pielīdzinot taisnību bez darbiem... Un kur tad vēl mūsu Pestītāja vārdi par putniņiem, kas labāk paēduši un puķītēm, kas krāšņāk tērpušās, nekā tie, kas rūpējas par dienišķo iztiku...
Un vispār, Debesutēvs, kādēļ gan man būtu jādzīvo tā, kā sabiedrība to prasa? Es dzīvoju tā, kā pats atzīstu to par labu, un pats Svētais apustulis Pāvils man piekrīt, rakstīdams savā vēstulē romiešiem 14.nodaļas 22. pantā: „Svētīgs ir tas, kas sevi pašu nenotiesā iekš tā, ko viņš šķiet labu esam”... Lai nu ko, bet tur nu ir taisnība: pats sevi es ne reizītes neesmu tiesājis...
Tādēļ, Visužēlīgais, es ceru, ka Tu ievērosi manu gara nabadzību un Tavu mācību centīgu izpildīšanu, un aplaimosi ar Savu Valstību... Tikai, ak, Kungs, nesūti jau tagad eņģeli pēc manis, bet ļauj piedzīvot vismaz Metuzāla vecumu, lai tad, apskaidrots savā ticībā, varētu piebiedroties svētlaimīgo pulkam.
Prosit... Tfu, nešķīsts! Āmen.
