Aliens

Golems. Noplūktais gailis

No Martini, no party. Nē, laikam sajaucu. No mutation, no evolution. Tā ir Eolūcijas Teorija, tā rakstīts Vikipēdijā. Sākums ir nejaušas mutācijas, kas dod nelielas priekšrocības. Tad nāk cīņa par eksitenci un dabiskā izlase. Raksts būs par mutācijām.

Nav zināms, kura vikipēdiņa no kuras špiko, bet mutāciju sakarā latviski, krieviski un angliski rakstīts viens un tas pats:
"Pārmaiņas, kuras sauc par mutācijām, pēcnācēju gēnos veido jaunas īpašības. Ja jaunās īpašības pēcnācēju labāk piemēro videi, rodas jaunas formas, varietātes un sugas."

Par 1859.gadā izdoto Darvina grāmatu „Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā” Vikipēdijā rakstīts tā:
„Č.Darvins materialistiski izskaidro sugu rašanās un evolūcijas mehānismus.” Va vellos, materiālisms arī vēl dzīvs, gluži kā padomju laikos.

Vai tiešām sugas rodas mutāciju, tai sekojošas cīņas par eksistenci un dabīgās izlases ceļā?
Uzšķiru „Evolūcija zem mikroskopa,” autors Skots M.Hjūzs:
„Ja mutācijas tiešām būtu noderīgas dzīvības evolūcijā, tām vajadzētu palielināt organismu dzīvotspēju. Bet patiesībā mutācijas gandrīz vienmēr (99,99% gadījumu) ir kaitīgas vai pat letālas nelaimīgajam organismam, kurā tās notikušas. Šis fakts ir tiešā pretrunā ar modernās evolūcijas teorijas pieņēmumiem.”

Pirms kāda laika jau esmu apdedzinājies ar evolucionārajiem zinātniekiem, kuri trīs maipušķīšu, četras Galapgu salu žubīšu un divas suņu (buldogu un taksi) pasugas dēvē par sugām. Jaukt sugas ar pasugām ir makaronu karināšana uz ausīm, jo pasugas pāriet viens otrā, bet sugas šķir sarpsugu barjera. Ar pasugu pārmaiņām Evolūcijas Teoriju pierādīt nevar, jo tā runā par sugām.
Ņemšu pilnīgi sauso un pragmātisko J.Raipuli, kurš tīri tehniski raksta par ģenētikas mehānismiem.
J.Raipulis „Ģenētikas pamati,” izdevniecība RaKa, 2002.g.:
„Mutācijas mēdz būt gan krasi izteiktas, gan arī mazāk ievērojamas. Faktorus un vielas, kas izsauc mutācijas, sauc par mutagēniem.

Ķīmiskie mutagēni. Alkilējoši savienojumi, brīvie radikaļi... tie traucē normālas DNS molēkulas sintēzi. Iprīts, slāpekļpaskābe, nitrīti, hroms, arsēns, berīlija savienojumi...

Fizikālie mutagēni.
Rentgenstari, ultravioletie stari, radioaktīvais starojums, ekstremāla temperatūra, metāla folijas, sintētiskās folijas...

Bioloģiskie mutagēni.
Onkovīrusi, adenovīrusi, poliomas vīrusi, arī DNS un RNS fragmenti.

Mutagēni izraisa izmaiņas genotipā. Vidē atrodas šie mutgēni, bet cilvēku darbība tos daudzkārt palielina.
Gēnu mutāciju biežums ir 10^-5 līdz 10^-7 vienas paaudzes laikā. Parasti mutantā alēle pazemina dzīvotspēju, un tā saglabājas populācijā kā recesīvā alēle.
Populācijas piesātinājumu ar recesīvajiem gēniem, kas pazemina atsevišķu indivīdu pielāgotību konkrētajiem vides apstākļiem un kurus iznīcina dabiskā izlase, sauc par ģenētisko slogu.
Cilvēku populācijās par ģenētisko slogu var uzskatīt tos 10% pēcteču, kuriem ir ģenētiski noteikti defekti. Katrs no mums ir vismaz astoņu kaitīgu mutāciju nēsātājs. Šīs mutācijas palielina ģenētisko slogu, t.i. – iedzimto defektu rašanās biežumu.

Dabiskās izlases intensitāte mūsdienu cilvēku populācijās ir samērā augsta. Spontāno abortu biežums ir aptuveni 45% no visām apaugļotajām zigotām, nedzīvi dzimst 3 procenti, agrā bērnībā mirst 2% bērnu, neapprecas apmēram 10% cilvēku, aptuveni 10% laulību ir neauglīgas.
Izlase dažkārt var sekmēt pat letālu vai semiletālu gēnu saglabāšanos populācijā.”

Krievs teiktu – eto ņe po našemu. Vai tad autors nemaz neraksta par lavēlīgām mutācijām, Mičurins taču radīja jaunas sugas?
Jaunas sugas ne, bet starpsugu hibrīdus gan. Tā pati gardā čerešņa – ķiršu un ievogu krustojums. Radītājs – cilvēks ir sakrustojis pat zirgu ar ēzeli, tikai radījums – mūlis ir neauglīgs.
Arī Raipulis raksta par selekciju, tikai tā nav jaunu sugu, bet šķirņu un pasugu veidošana. Mākslīgos apstākļos, cilvēka vadībā. Dabiskos apstākļos „uzlabotās” šķirnes pirmās iet bojā. Sugu no sugas šķir starpsugu barjera, Evolūcijas Teorija kar makaronus uz ausīm.

To ir sapratuši pat darvinisti, un Evolūcijas Teoriju nomainījuši ar Sintētisko Evolūcijas Teoriju, kurā pamattaksons nav suga, bet populācija. (Apmēram tā, kā Saeimā: Ja nedrīkstam turēt sievas par palīgiem, tad nevis atlaidīsim sievas, bet mainīsim likumu).
Populācija, tāpat kā pasuga, šķirne, varietāte un forma ir pamattaksona – suga - apakštaksoni, un tajos pārmiņas tiešām notiek. Tikai tā vairs nav jaunu sugu, bet pasugu izcelšanās. Sugu no sugas šķir starpsugu barjera.

No mutation, no evolution. Ka nav zinātniski pierādāmu derīgo mutāciju, ir sapratusi arī Sintētiskā Evolūcijas Teorija. Viņa apgalvo: organismā uzkrājas sīkas ģēnētiskas pārmaiņas, kas, summējoties, kaut kad nākotnē rada jaunu sugu. Varbūt, tikai tā nav zinātne, bet ticība. Zinātnē ir noteikta metodika – novērojums, iespēja atkārtot un pārbaudīt. Jaukt jaunu sugu rašanos, ar jaunu pasugu rašanos, pabāžot abām apakšā vārdu evolūcija arī ir makaronu karināšana uz ausīm.

Bet jaunas sugas taču ir radušās, kā mēs to paleontoloģijā redzam? Ir gan, tikai to izcelšanās mehānisms nav tāds, kā mēs to Evolūcijas Teorijā redzam. Bet tas ir cits stāsts.

Platons esot definējis cilvēku – „divkājis bez spalvām.” Šajā sakarā kāds esot izstādījis noplūktu gaili ar uzrakstu „Platona cilvēks.” Varbūt tas mazliet varētu iepriecināt tos, kurus apbēdinās Evolūcijas Teorijas bojāeja.

Pirmo reizi publicēts 11.02.2010 Aliens.lv iepriekšējā versijā,