Aliens

Golems. Lēģeru Šambala

„Iekārtas virvēs, kā plēsīgi zirnekļi, karājas teltis. Blakus tām melni laukumi, vai nu atkritumi, vai miruši dzīvnieki. Sausais gaiss aizkavē smirdoņu... Cik ļoti atšķiras Tibeta tuvumā...

Katrā nometnes vietā tas pats. Ja apstāsimies pie vienkārša aila, nepatikšanu nebūs. Ja ciematā dzīvos rajona vecākais, jārēķinās ar nepatīkamām sarunām. Bet ja būsiet nokļuvis pie dzonga vai klostera, variet gatavoties uz arestu.” (Nikolajs Rērihs, lieliskā Transhimalaju ekspedīcijas dienagrāmata Алтай–Гималаи).

Tibetā neesmu bijis, bet tāspuses stepēs gan. No tuvējām lopu fermām patālāk izgāztas mirušu teļu kaudzes. Latvijā būtu smirdoņa, bet turienes sausajā gaisā ne mušu, ne smirdoņas. Izkaltušās ādas ap ribām varētu skanēt kā bungas.

Arī ar ciemata vecāko nepatikšanas, gluži kā Rēriham. Esam nobraukuši pa upi ar paštaisītu plostu. Ciematā maršruta autobuss, tas mūs aizvedīs atpakaļ. Bet ciemata vecākais „tut kak tut”: kādu ļaužu, kāpēc. Nelīdz rādīt uz plostu un mugursomām. Par laimi ciematā, savas Šušenskas trimdas laikā, ir viesojies Ļeņins – aiz gara laika braucis strīdēties par kapitālismu ar vietējo cukurrūpnieku. Smagā artilērija der – ja esam svētceļnieki pa Ļeņina vietām, tad vecākais atšujas. Līdz Šušenskai 30 kilometri.

Citēju Rērihu:
„Bonu klosteri – ticība naidīga budismam. Melnajā ticībā, tāpat kā „melnajā mesā,” precīzi atkārtojas rituāli, tikai uz otru pusi. Ja budisti iet procesijā no kreisās uz labo, tad bon–po to dara pretējā virzienā. Ja budistu ugunskrusts griežas pa saulei, tad bonu krusts griežas pretējā virzienā... Viņiem pašiem savs svētais, Budas vietā, un tam tieši tā pati Gautāmas biogrāfija... Bonas neļauj budistiem apmeklēt viņu klosterus, un neatzīst ne dalai–lamu, ne taši–lamu. Toties viņi ir laipni pret sveštautiešiem, jo domā, ka tiem ar budismu nevar būt nekāda sakara.”

Jau trīsreiz man gadījies nopirkt Povēra un Beržē paplāno grāmatiņu „Magu rīts” (krieviski Utro magov). Viņa bij atrodama ap Centrāltirgu uz grāmatu galdiem, brūngani vāki ar Hitlera bildi. Bez daudz kā cita autori apgalvo, ka pirmskara Hitleram bijuši garīgi kontakti ar Tibetas bonām. Tibetieši it kā esot piedalījušies nacistu pētniecisko institūtu „Ananerbe” darbā, un Vācijas lidmašīnas lidojušas uz Tibetu.
Visas trīs grāmatiņas man ir aizgājušas „garu ceļu” – vienu uzdāvināju, citu iedevu palasīt. Precīzāk nevaru apskatīties, kur gan tās lidmašīnas tur varēja nosēsties. Nu bet Hitlera svastika griežas uz pretējo pusi, tas nu ir fakts.

Labi, tās melnās vai sarkanās cepurītes ir agresīvas, tas jau redzams pēc krāsas. Budistu cepurītes ir dzeltenas. Citēju Rērihu, un tas ir par budistiem:
„Nesaprotami, kāpēc dzongeni (Tibetas cietokšņu valdnieki) cenšas sevi parādīt no visatbaidošākās puses: ”Skatieties, lūk, cik mēs netīri, smirdīgi, nezinoši un melīgi.” Tauta stāsta par Lhasas (galvasilsēta) valdnieku briesmīgas lietas... Laba ir tikai senā Tibeta – drupas un senie torņi, tos cēluši citādi cilvēki. To cēlāji zināja gan par Geser–hanu, gan par Šambalas valdnieku...
Kad ļaudis melo, kāda aprēķina dzīti, to vēl var saprast. Kad melo tāpat vien, kļūst galīgi nesaprotami. Ko tikai tibetieši nestāsta viens par otru, par valdniekiem, par dalai–lamu. Pat apprecinājuši dalai–lamu ar kādu mūķeni, pierakstījuši viņam mūku un ierēdņu nogalināšanu...”

Vēl citēju Rērihu:
„Gudri lamas vaicā: Ja dalai–lama ir Avalokitešvaras pastāvīga iemiesošanās, kā tad saprotams, ka viens dalai–lama ir augsta prāta cilvēks un dzīvo nevainojami, bet nākošais aiz viņa ir plānprātiņš un pat noziedznieks?”

 Vēl Rērihs:
„Sakiet, tieši kādi sasniegumi, kādi spēki rāda tibetiešu pārākumu pār citām tautām. Kādos panākumos Tibeta var pielīdzināties Indijai?... Ar kādu spēku var lepoties Tibeta, ja pat pirmo budas tēlu tā ir saņēmusi no Nepālas un Ķīnas?”

Es arī to nezinu. Varbūt Jurga Ivanauskaite zina. Bet vai viņas piedzīvojumi nebeidzās Nepālā?
Es toties zinu, ka Rērihs ir, ja labi pievilks aiz matiem, gandrīz vai latvietis:
Zviedru kara laikā viņa sencis aizķēries Krievijā, nomājis muižiņu starp Grobiņu un Aizputi. Vectēvs strādājis Tukumā, vēlāk Rīgā. Pats Nikolajs bērnībā gājis Doma baznīcā klausīties ērģeles. Vēlāk, studējot Pīterā, draudzējies ar Purvīti un Rozentālu. Atpūties Rīgas jūrmalā. Nav brīnums, ka sava Transhimalaju ceļojuma laikā, kaut kur Omskas pusē saticis latviešu sarkano strēlnieku, 1926–tajā gadā Rērihs raksta:
„Un lūk, latvietis, pulka komandieris... Šis varenais (грозный – burt. "draudīgais") latvietis ir tīrākās raudzes komunists. Ar viņu patīkami runāt par matērijas evolūciju. Tas nav truls darvinists, bet īsts meklētājs un patiesības cienītājs.”

Jā, vēl nebija bijis ne 37-tais, ne 38-tais gads. Abi sarunu biedri visu jauno Padomiju varēja turēt par Šambalu. Dzīvodams Indijā, Rērihs tā varēja domāt līdz nāvei (1947.g.). Bet manā rīcībā ir viena brošūras biezuma grāmatiņa, kura sākas ar veltījumu Helēnai Rērihai. Autoru pazinu personīgi – prominents rērihietis, par to arī septiņus gadus nosēdējis Staļina Šambalā. Spriežot pēc viena teikuma, grāmatiņa rakstīta pārdesmit gadus pēc atbrīvošanas no lēģera. Lūk, kas tur lasāms:
„Vajag godāt to skolotāju, kas iestaigā jaunus ceļus. Ziemeļu Zemes ļaudīm ir labs piemērs – viņu skolotājs Ļeņins. Katrs viņa solis, katrs viņa vārds nesa jaunas vēsts zīmogu.
Un vēl: Ļeņins izņēma no apgrozības personīgo īpašumu – briesmīgās važas.”

To raksta cilvēks, kuram pašam, „izņēma briesmīgās važas” - tai skaitā Rēriha oriģinālgleznu kolekciju, no kurām daļa bij pirktas, daļa – paša Rēriha dāvinātas. Pēc rehabiliācijas gleznas netika atdotas.
Ja cilvēkam neatver acis lēģeru Šambala acu priekšā, kā tad var neticēt Šambalai tai, kuru neviens nav redzējis?

Pirmo reizi publicēts 24.01.2010 Aliens.lv iepriekšējā versijā.