Aliens

Līga Dzīle stāsta par iespējamu sastapšanos ar Zaļo Jumpravu

Līga Dzīle strādā Dundagas pils viesnīcā no 2011.gada. Viņas pienākumos ietilpst sagaidīt, izmitināt un pavadīt viesus, bieži arī ārvalstu. Īpaši daudz darba ir vasarā, kad naktsmītnes telpas rezervētas jau mēnesi uz priekšu. Mums par prieku Līga bija ar mieru Aliens.lv portālam pastāstīt par to kā pati savām acīm ieraudzījusi ko pavisam neparastu pilī, iespējams, saistītu ar seno leģendu par Zaļo Jumpravu.

Līga spēlē Zaļo Jumpravu. Pirmo reizi Līga nāca saskarē ar Jumpravu, lai arī ne tiešā, kad viņa piedalījās 2006.gada 21.jūlijā rīkotajā psihiatrijas nozarē strādājošo darbinieku saietā Dundagas pilī, būdama 8.klasē:

“Viņiem vajadzēja spēlēt uzvedumu, un mani uzrunāja – vai es negribot nospēlēt Zaļo Jumpravu. Nu, es teicu, labi, esmu ar mieru.
Bet citi tikmēr teica... nē, nē!... jo tie, kas bija Zaļo Jumpravu tēlojuši kādā izrādē, vienmēr ar tiem kaut kas noticis – vai nu salauzta roka [šeit Līga domā reālu gadījumu ar tagadējo talsenieci Unu Upīti, Aliens.lv], vai nu kritieni, nobrāzumi, nu kaut kādi nelaimes gadījumi. Es to biju dzirdējusi, bet domāju, ka es taču sarunāšu, ka tā nebūs.
Es lomu nospēlēju, un man nekas nebija. Mans uzdevums bija “parādīties,” nu kā jau Zaļajai Jumpravai. Es klīdu apkārt zaļās drēbēs pie terases, terase bija galvenā klīšanas vieta.”

Līga atceras, ka tādi uzvedumi bijuši iepriekš un tiek organizēti ik pa laikam. Zina par gadījumu, kad A.Felša salauza roku, kaut kam, nevar gan pateikt kam konkrēti, esot bijuši arī citi kritieni un nobrāzumi.

Līga sāk darba gaitas pilī. Līga sākusi strādāt pilī, jau labi zinot nostāstus par Zaļo Jumpravu – kā nekā viņa ir iedzimta dundadzniece.

Līga vienmēr ir alkusi pati ieraudzīt noslēpumaino pils iemītnieci, tomēr ilgus gadus tas nekā nebija izdevies. “Es vienmēr domāju, kā būtu, ja es viņu satiktu. Ir tāda sajūta, ka Viņa varētu runāt, ka es varētu jautājumus Viņai uzdot. Iztēlojos, kāds būtu tās tēls. Pirmāmkārtām, vai viņa vispār būtu zaļa, kā runā. Vai Viņa būtu cilvēka tēlā.”

Un tā, šī satikšanās patiesi notika – lasiet par to tālāk.

Līga Baronam apartamentos sastopas ar neparastu parādību. Tas noticis, kad mazās meitas Samantas ierosināta, viņa nolēmusi pārnakšņot viesnīcā. Dundagas bērniem jau bērnudārzā izstāsta par Zaļo Jumpravu vietējā pilī, bērnu interese par spokiem ir vispārzināma.

Diemžēl precīzu datumu Līga vairs nespēj atcerēties, tomēr tas bijis kādus 3 vai 4 gadus atpakaļ – tātad 2014. vai 2013.gadā, vasarā, jo bijis silts. Pārnakšņošana notika tā saucamajos Barona apartamentos, kas Dundagas pils viesnīcā ir viens no ierīkotajiem numuriņiem – īpaši jaunlaulātajiem.

“Cik bija pulkstens, iespējams kādi divi vai trīs, nemāku pateikt, jo pamostoties pa nakti, ieraugot gultas galā zaļu mākonīti, kurš tā kā kustās – taisni pretī gultas galā, es cerēju, ka man rēgojas.”

Zaļais mākonītis bijis kājgalī, kādus 50 cm diametrā, un tā apakšējā mala bija gultas guļamvirsmas līmenī, tomēr nevis virs gultas, bet gan ārpus tās.

Interesants ir jautājums par mākonīša krāsu. Istabā ar aizvilktajām žalūzijām, lai arī vasaras naktī, tomēr vajadzēja būt tumšam. Tātad krāsas saskatīt diez vai būtu iespējams. Šādu pretrunu Līga nevar izskaidrot, tomēr zaļā krāsa esot bijusi redzama. Zaļais tonis bijis nedaudz tumšāks par salātzaļo. 

Zaļajam mākonītim nav bijusi strikta kontūra, bet gan malas bijušas izplūdušas, difūzas, bet viducis blīvāks.

Vaicāta Līga noliedz, ka mākonītis būtu bijis mirdzošs vai luminiscējošs. Tomēr pats tas bijis pietiekami gaišs, lai piefiksētu tā zaļo krāsu.

“Ieraugot bija pārsteigums un šoks, kaut kas tāds.” Vērojot vairākas minūtes, Līga nebija manījusi, ka “mākonis” kustētos vai mainītu formu. “Likās, ka kāds tur arī stāv un skatās uz tevim! Sajūta tāda.”

Līga vēroja parādību kādu pusotru minūti, saprazdama, ka beidzot tas mirklis ir pienācis.

“Kā [mākonis] pazuda, es noteikti neredzēju, jo uzmetu sev segu uz galvas.” Pati Līga liekas tā kā mazliet apbēdināta, ka nav mēģinājusi kā nebūt nodibināt kontaktu ar zaļo “mākonīti,” un izvēlējusies sen pārbaudīto bērnu metodi cīņai ar briesmoņiem - “sega uz galvas.” Bailes viņa neesot izjutusi, drīzāk tādu kā apjukumu, iespējams t.s. “brīnuma anestēziju” (Jāņa Kalniņa no grupas “Marta” izteikts termins, Alienam.lv ļoti iepaticies).

Viesi pilī. Līga diezgan regulāri mēdz jautāt viesnīcas viesiem, vai tiem nav kas neparasts gadījies šeit, tomēr neko vērā ņemamu viņai nav izdevies dzirdēt. Atbraukušie cilvēki visai bieži ierodoties ar mērķi - “mēs redzēsim, mēs dzirdēsim.” Tomēr tā nenotiekot viss, Zaļā Jumprava parādās reti.

Tomēr Līga uzskata, ka Jumprava “šeit ir, tas, ka viņa te staigā, ir manāms.”

Soļus dzirdējusi Līga nav, bet grīdas gan čīkstot. Nu vecas jau, bet čīkstot arī jaunās mainītās.

Meitas dzimšanas dienas svinības pagrabā - griežas baloni un fotogrāfijā uzrodas nebijušas krāsas. Līgas meitai Samantai palika 8 gadi 2016.gada 21.oktobrī, ko tik nolemts nosvinēt pils pagraba zālē: “Salikām, noformējām iepriekšējā vakarā, lai no rīta nekas īpaši nav jādara – tikai ēdieni jāsaliek. Uz galda blakām stāvēja divi baloni – viens griežas, otrs negriežas. Otrs pilnīgā mierā stāv. Zilais griezās, sarkanais negriezās. Vai kāds var tam rast izskaidrojumu? Ja tas būtu caurvējš, tad viņiem vajadzēja abiem kustēties.” Līga uzsver, ka tas bijis ārkārtīgi dīvaini: “Mums iestājās šoks.”

“Tanī vakarā mēs gribējām nofotografēt visu, kā izskatās – mēs bērnam pārsteigumu taisījām.” Tā arī izdarīja – nofotografētajā pagraba ainā sarkanbrūnu ķieģeļu kolonna iezaigojās dzeltenā jun zilā krāsā (zaļš un violets!), visai neparasti. “Tāda sajūta it kā krāsas būtu izkāpušas ārā no kaut kurienes!”

“Mēs sarunājām ar viņu [Jumpravu], lai neko nenogāž, jo ir jau dzirdēti gadījumi, kad viņai patīk kaut ko apgāzt, nogāzt. Manā pieredzē gan nekas tāds nav.”

No rīta nekas nogāzts nebija. “Braucām nākamajā rītā ar mammu, domājām sagriezt dārzeņus visus uz vietas. Mēs griežam un abas reizē paskatāmies uz aizmuguri – tāda sajūta, ka tev viens pienāk klāt un skatās, ko tu dari. Ne ar trokšņiem, bet visa tā sajūta... Pagriežamies, bet tur jau neviena nav!”

Aliens.lv komentārs. Līgas izstāstītais gadījums ir visa interesants un pārdomu vērts. Pirmāmkārtām, tas ir  viens no tikai dažiem mums zināmajiem, kurā Dungagas pils spokainā parādība vērota vizuāli (vēl mums patlaban ir ziņas par divām citām tādām epizodēm).
Otrāmkārtām - zaļā krāsa. Saskaņā ar Līgas stāstīto, "mākonītis" gultasgalā bijis smuki zaļš, lai gan tumšajā istabā krāsu redzēt it kā nevarētu. Tādēļ, iespējams, šeit ir darīšana ar izmainītu apziņas stāvokli, kamdēļ arī zaļā krāsa tapusi redzama.
Trešāmkārtām - tas, kas šai rakstā tiek dēvēts par "mākonīti," tomēr tāds nav. Klausoties Līgas stāstījumā, tā arī domājām, tomēr viss mainījās, kad mēģinājām uzzīmēt redzētās parādības rekonstrukciju. Izrādās, ka Līgas aprakstītais mākonītis ir visai liels izmēros. Tik liels, ka faktiski sasniedz cilvēka izmērus, tam pietrūkst tikai silueta līnijas. Iespējams, ka virzienā uz leju "mākonītis" sasniedz grīdu.

Pierakstītījis Vilnis Strods 15.06.2018. Dundagas pilī, Zaļās Jumpravas eksistenciālā klātbūtnē. 
Aliens.lv pateicas Līgai Dzīlei par palīdzību šā materiāla tapšanā.