Aliens

Saules piramīda Meksikā var sabrukt kā smilšu pils

Slavenā Saules piramīda no Teotivakānas var sabrukt, līdzīgi smilšu pilij. Meksikas Valsts autonomās universitātes pētnieku komanda, izmantojot subatomāro elementārdaļiņu iekārtu - muonu detektoru, konstatējusi, ka viena piramīdas puse ir sausa, kamēr otra - mitra, un tas, ja vien steidzami netiks atrasts risinājums, var apdraudēt iespaidīgās būves pastāvēšanu.

Skatīt Centrālamerikas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Atrašanās vieta

Saules piramīda atrodas Teotivakānā, līdzās Mirušo ceļam, starp Mēness piramīdu un Citadeli. Piramīda ir liela kompleksa daļa pilsētas kodolā.

Vēsture

Mūsu ēras I gadsimtā Mehikas ielejas iedzīvotāji, tikai 48 kilometrus uz ZA no mūsdienu Mehikas pilsētas, uzcēla lielu pilsētu, Centrālamerikas tirdzniecības impērijas centru, kas šodien zināma ar Teotivakānas nosaukumu. Mūsu ēras VI gadsimtā Teotivakāna ar tās 200 000 iedzīvotājiem bija viena no tā laika lielākajām pasaules pilsētām.

Pilsētai bija līnijveida struktūra, tās aizņemtajos 20 km² bija izvietojušās svētnīcas un piramīdas. Šīs pirmās Centrālmerikas lielpilsētas centrs un sirds neapšaubāmi bija Saules piramīda. Nosaukumu piramīdai devuši acteki, kuri Teotivākānā ieradās vairākus gadsimtus pēc tam, kad tās celtnieki pilsētu jau bija pametuši. Acteku (nauatlu) valodā Teotivakāna nozīmē - "Vieta, kur piedzimst dievi."

Saules piramīda celta divos posmos. Pirmajā celtniecības etapā, ap 100.gadu, uzceltajai piramīdai izmēri bija gandrīz tādi paši, kā mūsdienās. Otrajā celtniecības periodā to vēl nedaudz palielināja, pamata malas garumam sasniedzot 224 metrus, bet augstumam - 75 metrus. Šajā celtniecības fāzē piramīdas virsotnē uzcēla altāri un svētnīcu, kas līdz mūsdienām nav saglabājušies. III gs. sākumā, kad Teotivakānā notika Citadeles un Spalvotās Čūskas, Ketcalkoatla, piramīdas celtniecība, Saules piramīdai pievienoja klāt platformu.

Celtniecības darbu noslēgumā lielāko Teotivakānas piramīdu apšuva ar kaļķakmens apmetumu, uz kurā bija uzgleznotas krāsainas freskas. Diemžēl, no apmetuma un freskām līdz mūsdienām gandrīz nekas nav palicis pāri. Ir saglabājušies tikai nedaudzi ar piramīdām saistīti attēlojumi, kuros redzamas jaguāru galvas un ķepas, zvaigznes un čūskas.

Arheologi uzskata, ka Saules piramīda kalpojusi kādas Teotivakānas dievības kulta vajadzībām. Neko tuvāk uzzināt gan nav iespējams, jo svētnīca piramīdas virsotnē iznīcināta gan dabas spēku, gan cilvēku darbības rezultātā.

Apraksts

Saules piramīda aiz Čolulas piramīdas un Gīzas Lielās piramīdas ir trešā lielākā pasaulē. Tās izmēri:

• augstums - 71 metri;
• perimetrs - 894 metri;
• pamata malu garums - 223,5 metri;
• slīpuma leņķis - 32,495 grādi;
• tilpums - 1 184 828,3 kubikmetri.

Saules piramīdu no ārpuses sedz 3 miljoni tonnu vulkāniski akmeņi, bet iekšpuse pildīta ar zemi. Tā uzbūvēta virs cilvēku rakta tuneļa, kas sešu metru dziļumā ved uz alu zem piramīdas centra. Sākotnēji tika uzskatīts, ka ala ir dabiski veidojusies lavas caurules ala, bet jaunākie atklājumi zinātniekiem likuši mainīt viedokli. Ala, kura, saskaņā ar nauatlu tautu leģendām, ir Čikomostoka (Chicomoztoc), pirmā cilvēka izcelšanās vieta, izrādās ir mākslīgi veidota un, iespējams, izmantota kā valdnieku kapenes.

Atrastie artefakti

Saules piramīdas iekšienē arheologi atraduši obsidiāna bultas un cilvēku figūriņas. Līdzīgi priekšmeti uzieti netālu esošajā Mēness piramīdā, kā arī Spalvotās Čūskas piramīdā Citadelē.

Vēl Saules piramīdas stūros uzieti bērnu apbedījumi, kas, domājams, varēja būt daļa no rituālajiem upuriem, kas nogalināti ar piramīdas celtniecību saistītos rituālos.

Ar muonu detektoru piramīdas iekšienē meklējot tukšas telpas, arheologi atklāj satraucošu problēmu

Laikā no 2010.-2013.gadam Saules piramīdas iekšieni, izmantojot muonu detektoru, pētīja Meksikas Valsts autonomās universitātes pētnieku komanda Artūra Menčačas (Arturo Menchaca) vadībā. Muoni ir elektronam līdzīgas, tikai daudz smagākas elementārdaļiņas, kas rodas kosmiskajām starojumam ejot cauri Zemes atmosfērai. Minūtē vienu kvadrātmetru Zemes virsmas sasniedz apmēram 10 000 muonu. Šīs daļiņas, pārvietojoties gandrīz ar gaismas ātrumu, līdzīgi neitrīno, spēj tālu iziet cauri dažādiem blīviem materiāliem. Muonu detektori tos "noķer" pat 700 metrus dziļi zem zemes, kā arī jūras dzelmē.

Protams, ne visiem muoniem izdodas izlidot cauri matērijai, jo tā blīvāka, jo lielāks skaits elementārdaļiņu tiek absorbētas. Savukārt, ja blīvajā matērijā būs tukšas vietas, tad caur šiem sektoriem cauri izies vairāk muonu nekā tur, kur tādu vietu nav.

Ņemot vērā šo apstākli, arheologi nolēma izmantot muonu caurspiedību, lai noteiktu vai Saules piramīdas iekšienē - līdzīgi kā Mēness piramīdā, kurā atklātas valdnieku kapenes - nav kādu līdz šim nezināmu telpu.

Pētnieki ievietoja muonu detektoru tunelī zem piramīdas un, izmantojot iegūtos datus, izveidoja būves iekšējās struktūras trīsdimensiju attēlu.

Cerēto telpu vietā zinātnieki atklāja būvē radušos pildījuma nestabilitāti, kas apdraud piramīdas turpmāko eksistenci. Zemes blīvums piramīdas vienā pusē, izrādās, ir par 20% mazāks, nekā pretējā pusē. "Piramīdai pastāv nopietns risks sabrukt, ja vien steidzami netiks veikti glābšanas darbi," - Menčača sacīja, stāstot par savas komandas darba rezultātiem nesen notikušā, Teotivakānai veltītā konferencē.

Zinātnieks domā, ka šīs atšķirības cēlonis ir Saules piramīdas dienvidu puses izžūšana. Milzīgo piramīdu viņš salīdzina ar smilšu pili pludmalē. „Ceļot smilšu pili, es izmantoju viegli samitrinātas smiltis,” - viņš stāsta. „Ja es to atstātu kādu laiku Saulē un tad tai piedurtos, tā sabruktu,” - pētnieks turpina.

Protams, piramīda nesabruks rīt, tas notiks pakāpeniski, Menčača mierina.

Kā glābt Saules piramīdu?

Šajā jautājumā pētnieku domas dalās. Menčača ierosina piramīdas izžuvušo pusi mitrināt.

Ne visi zinātnieki viņam piekrīt. Viens no tiem ir Teotivakānas direktors Alehandro Sarabia, kurš norāda, ka patiesā problēma ir ūdens pārpalikums, nevis sausums: „Pirms desmitiem gadu nosedzošo akmeņu spraugas aizpildīja ar cementu. Tas nostiprināja stabilitāti un neļāva augt veģetācijai. Bet no otras puses, cements neļāva mitrumam iztvaikot, izraisot ūdens sūci caur plaisām.”

Sarabia pauda pārliecību, ka arheologiem cements jāaizvieto ar daudz piemērotāku materiālu, līdzīgu upes smiltīm.

Attēls: wikipedia, CC.

Avoti:
newscientist.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
Maikls Vuds. 2009.g., "Pirmo civilizāciju meklējumi." Rīga: Avots.
M.Moriss Kotrels. 2001.g., "Zemes satriecošā pagātne." Rīga: Avots. 

Pirmo reizi publicēts 23.03.2014.