Aliens

Šmits, V. (~1873.g.)

1873.gadā angļu zinātnieks V.Šmits atklāja iekšējo fotoefektu.

Subneptūni

Astronomijā visai brīvi pieņemts apzīmējums planētām, kas izmēru ziņā atrodas starp Zemi un Neptūnu. 

Subneptūna definīcija ir visai nenoteikta, jo šajā klasifikācijā var iekļauties gan planētas, kuru rādiuss ir mazāks nekā Neptūnam, bet masa lielāka, gan arī planētas ar lielāku rādiusu, bet mazāku masu.

Lai arī Saules sistēmā nav nevienas planētas, kas atbilstu šiem kritērijiem, astronomi šo planētu klasi uzskata par izplatītāko Piena ceļā. Šo citplanētu sastāvs un struktūra vēl nav pietiekami labi izpētīta. Jaunākie subneptūnu novērojumi atklājuši, ka tām ir daudzveidīgas atmosfēras, kas nostiprina nepieciešamību tālāk pētīt šīs planētas.

K2-18b izmēri un īpašības — rādiuss, masa un spiediens — ļauj šo eksoplanētu pieskaitīt subneptūnu klasei. Diezgan karsts diskusiju temats ir dzīvības iespējamība uz subneptūniem, jo to iekšienē, iespējams, atrodas augsta spiediena ledus mantija.

Saites.
Planētas.

Statistiskā fizika

1868.-1872.gados austriešu zinātnieks L.Bolcmanis izstrādāja statistisko fiziku - Bolcmaņa statistiku, Bolcmaņa sadalījumu.

Superzemes

Negaidīti reti ir sastopamas planētas ar rādiusu, kas ir 1,5–2 reizes lielāks par Zemes rādiusu, salīdzinot ar prognozēto to sastopamības biežumu. Šo parādību sauc par rādiusu ieleju. Planētas ar vidējiem rādiusiem nespēj noturēt savu atmosfēru, jo zvaigznes starojums un planētas paša izstarotā enerģija izraisa gāzu izplūšanu. Planētas ar vēl mazāku rādiusu dēvē par superzemēm un ar lielākiem rādiusiem – par subneptūniem.