Aliens

Fizioloģiskais ideālisms

Psiholoģiska un filozofiska koncepcija XIX gs, kas par juteklisko informācijas satura veidotāju uzskatīja analizatoru fiziologisko substrātu.

Tā pamatlicējs ir J.Millers (Vācija) atzina, ka katram maņu orgānam piemīt sava slēptā specifiskā enerģija, kas atbrīvojas ārējo kairinātāju iedarbībā.  Fizioloģiskā ideālisma piekritēji pārspīlēja sajūtu satura atkarību no maņu orgānu darbības un atzina sajūtu primaritāti attiecībā pret objektīvo realitāti. L.Feierbahs, I.Sečenovs un V.Ļeņins noraidīja šo mācību un uzsvēra, ka sajūtas ir objektīvās pasaules subjektīvs attēls, tās atkarīgas no nervu sistēmas īpatnībām un rodas, ārējiem un iekšējiem kairinātājiem iedarbojoties uz attiecīgajiem analizatoriem.

Saites.
Ideālisms un ideālisti.

Fizioģeogrāfiskā rajonēšana

Kādas teritorijas (reģiona) atsevišķu ģeogrāfisko komponenšu vai to kompleksa teritoriālās struktūras iepazīšana: dabas apstākļu ziņā viendabīgu reģionu nošķiršana, to savstarpējas pakārtotības (taksonomijas) noteikšana un klasificēšana.

Fizioģeogrāfisko rajonēšanu uzskata arī tikai par faktu klasifikācijas metodi, tomēr jebkura šāda rajonēšana ir dabā obektīvi esošu struktūru atspoguļojums. 

Fizioģeogrāfisko rajonēšanu pēc objekta iedala:
      -  nozaru fizioģeogrāfiskā rajonēšana - noskaidro atsevišķu ģeogrāfisku komponenšu teritoriālo struktūru (ģeomorfoloģiska, klimatiskā, hidroloģiskā, augsnes, ģeobotāniskā un ģeozooloģiskā rajonēšana), ģeogrāfisko komponenšu atsevišķas īpašības (reljefa morfometrija, notece, termālais raksturojums) vai arī to kombinācijas (hidroklimatiskā, augsnes un ģeobotāniskā rajonēšana);
      -  kompleksā (ainaviskā) fizioģeogrāfiskā rajonēšana - kurā ņem vērā pazīmju kompleksu, kas ietver visas dabasvides komponentes. 

Fizioģeogrāfisko rajonēšanu pēc uzdevuma iedala:
      -  struktūrģenētiskā rajonēšana - tai jānoskaidro rajonējamā priekšmeta kā objektīvas realitātes teritoriāla struktūra un tās cēloņi;
      -  lietišķā fizioģeogrāfiskā rajonēšana - tā noskaidro un vērtē rajonējamā objekta teritoriālo struktūru atkarībā no teritorijas izmantošanas mērķiem vai veicamajiem pasākumiem - agroklimatiskā, melioratīvā, rekreatīvā rajonēšana.

Mūsu dienās fizioģeogrāfiskā rajonēšana lielākoties ir daudzpakāpeniska - parāda fizioģeogrāfiskās rajonēšanas objekta teritoriālo sadalījumu dažādos taksonomiskos līmeņos. Kompleksajā fizioģeogrāfiskajā rajonēšanā ģeogrāfisko kompleksu īpatnības dažādās pakāpēs nosaka gan zonali, gan azonāli cēloņi.  Tāpēc fizioģeogrāfiskajā rajonēšanā ir zonālās vienības (fizioģeogrāfiskās joslas, zonas, apakšzonas) un azonālās vienības (fizioģeogrāfiskie sektori, zemes, apgabali), kurām kartēs savstarpēji sedzoties, izveidojas reģioni ar abējādām pazīmēm: zonālie apgabali un fizioģeogrāfiskās provinces. Provinces robežās galvenokārt pēc azonālām pazīmēm (reljefa un iežu specifikas) izšķir fizioģeogrāfiskos apvidus. Noslēdzošais fizioģeogrāfiskās rajonēšanas posms ir fizioģeogrāfiskais rajons, kurā apvienojas augstāku vienību zonālās un azonālās pazīmes un vietējiem apstākļiem raksturīgās pazīmes; daudzi autori rajonu uzlūko par analogisku ainavzinātnes pamatvienībai - ģeogrāfiskai ainavai. Kalnu rajonos fizioģeogrāfiskās rajonēšanas lielākā nozīme ir augstumjoslu struktūrai. Kompleksās fizioģeogrāfiskās rajonēšanas taksonomisko vienību nošķiršanas principus izmanto arī nozaru fizioģeogrāfiskai rajonēšanai.

Latvijā. Latvijā pirmo komplekso rajonēšanu, pamatojoties uz fizioģeogrāfisko rajonēšanu, veica Ģ.Ramans (1935.g.) un I.Saule-Sleinis (1937.g.).
60.gados lauksaimniecības vajadzībām veica jaunu Latvijas fizioģeogrāfisko rajonēšanu - J.Jaunputniņš, V.Klane, K.Ramans. Pirmās nozaru fizioģeogrāfiskās rajonēšanas shēmas Latvijā izveidotas XX gs. 20. un 30.gados - K.Kupfers veica ģeobotānisko rajonēšanu, V.Eihe - mežu rajonēšanu.
50. un 60.gados notika sistemātiska Latvijas dabas apstākļu rajonēšana: ģeomorfoloģiskā - J.Jaunputniņē, J.Straume; klimatiskā - N.Temņikova; hidroloģiskā - A.Pastors, L.Glazačeva; augšņu - K.Brīvkalns; ģeobotāniskā rajonēšana - M.galeniece, K.Birkmane, G.Sabardina, L.Tabaka. 

Fizioloģiskā akustika

Akustikas nozare, kas pēta dzīvnieku un cilvēku skaņu veidošanas, izstarošanas un uztveres mehānismus.

Tajā izmanto gan fizikālās, gan bioloģiskās pētīšanas metodes. Galvenie virzieni: dzīvo struktūru morfoloģija un histoķīmiskā izpēte, skaņas uztverošo šūnu bioelektrisko parādību reģistrēšana, cilvēka psihofizioloģisko reakciju uizvērtēšana, akustisko signālu informatīvā satura un informācijas kodēšanas principu analīze. 

Fizioloģiskās akustikas pamatlicējs ir H.Helmholcs XIX gs. 2.pusē.

Nozares atziņas izmanto bioakustikā - dzīvnieku sazināšanās un akustiskās orientācijas spēju izzin āšanai, bionikā - akustisko ierīču efektīvāku inženiertehnisko risinājumu radīšanai, piemēram, ierīces cilvēka akustiskiem sakariem ar mašīnām, medicīnā - dzirdes un balss defektu diagnostikas un ārstēšanas metožu pilnveidošanai, runas sintēzes problēmu risināšanai. 

Saites.
Akustika un akustiķi.

Fizikālķīmiskā analīze

Termodinamisku sistēmu pētīšanas metode.

Tās pamatā ir sistēmas fizikālo - siltuma, elektrisko, mehānisko, optisko u.c. īpašību skaitlisko lielumu un sistēmas sastāva funkcionāla sakarība. To attēlo grafiski stāvokļa vai īpašību diagrammā. Diagrammu ģeometriski analizējot, var spriest par sistēmas īpašībām, fāžu eksistences robežām, pašas fāzes un komponentus no sistēmas neizdalot. Ar fizikālķīmisko analīzi iespējams prognozēt vēlamām īpašībām atbilstošu sastāvu vai noteiktam sastāvam atbilstošas īpašības.

Ķīmiskā analīze radās XIX gs. 2.pusē, to pilnveidoja N.Kurnakovs (PSRS). To lieto visās ķīmijas un ķīmisko tehnoloģiju nozarēs, metalurģijā, ģeoloģijā.