Aliens

Mūsdienu saprātīgais cilvēks

Cilvēka ģints (vienīgā?) suga, biosociāla būtne, iespējams, Zemes dzīvo organismu attīstības augstākā pakāpe, sabiedriski vēsturiskās darbības un kultūras subjekts.

Bioloģija. Cilvēka tapšanas process noslēdzies vēlajā paleolītā aptuveni pirms 40-50 tūkstošiem gadu. Tas veidojies ilgā un sarežģītā  vēsturiski evolucionārā attīstības procesā - antropoģenēzē.. Kā bioloģiska būtne cilvēks ir saglabājis ciešas saites ar dzīvnieku pasauli.
Mūsdienu cilvēks pieder hordaiņu tipam (Chordata), zīdītāju klasei (Mammalia), pērtiķu kārtas (Primates), cilvēku dzimtai (Hominidae), cilvēku ģintij (Homo) un vienai sugai - saprātīgais cilvēks (Homo sapiens).

Cilvēka un zīdītāju (it īpaši cilvēkpērtiķu) ķermeņa uzbūvē ir daudz kopīgu pazīmju. Tajā pašā laikā evolūcijas procesā cilvēkam kā sugai izveidojās specifiskas, tikai cilvēkam raksturīgas iezīmes. Priekšējām ekstremitātēm atbrīvojoties no balstes un pārvietošanās funkcijas, palielinājās pakaļējo ekstremitāšu (kāju) masivitāte, attīstījās to muskulatūra, veidojās pēdas velve. Sakarā ar stāvusgaitu būtiski pārmainījās iegurnis - kļuva masīvāks, platāks. Stāvusgaitai pielāgojās iekšējie orgāni un to funkcijas. Artikulētā runa pilnveidoja cilvēku savstarpējās saināšanās iespējas. Vārds kļuva par nozīmīgāko cilvēka sazināšanās līdzekli kopīgā darba procesā un veicināja sabiedrisko attiecību veidošanos. Attīstījās un pilnveidojās galvas smadzenes - palielinājās to tilpums, mainījās struktūra, līdz ar to palielinājās galvas smadzeņu funkcionālās spējas un fizioloģiskā aktivitāte. 
Cilvķs jau sākotnējā savas attīstības periodā apguva jaunas teritorijas un kļuva par paneikumēnisku sugu uz Zemes. 
Paleolītā un mezolītā iedzīvotāju biezība bija mazāka nekā 1 cilvēks uz 3 kvkm, neolītā tā palielinājās 10 reižu. Ap 1000 gadu cilvēku skaits uz Zemes bija 275 miljoni; 1500.gadā - 450 miljoni; 1600.gadā - 500 miljoni, 1800.gadā - 1 miljards; 1979.gadā - ap 4 miljardi.
Cilvēks kā saprātīga būtne ir kļuvis mazāk atkarīgs no dabas apstākļiem; sarežģītāka kļūst vide, ko cilvēks pats rada (zinātniskais un tehniskais projekts, urbanizācija, informācijas pārbagātība); tās ietekme uz cilvēku dzīvi arvien palielinās. Līdz ar cilvēku kā sociālas būtnes izveidošanos dabiskajā izlasē, kam cilvēka filoģenēzē bijusi milzīga nozīme, zaudē savu sugas veidošanas spēku. Kā iekšsugas mainības avots sakarā ar cilvēku migrāciju arvien lielāku nozīmi iegūst panmiksija. 
Mūsu dienās var mainīties dažas cilvēku morfofizioloģiskās pazīmes - akcelerācija, skeleta un galvaskausa gracilizācija, tomēr būtiskas cilvēka sugas pārmaiņas nav vērojamas.
Cilvēku pēta dažādas zinātnes - bioloģija, antropoloģija, fizioloģija, medicīna, psiholoģija, pedogoģija, socioloģija u.c.

Cilvēka būtība. Jautājums par cilvēka izcelšanos, tā dabu, būtību, lomu un vietu pasaulē ir bijis un ir viens no galvenajiem jautājumiem filozofiskās domas vēsturē.
Cilvēka būtība vienmēr ir konkrēti vēsturiska un mainīga, to nosaka sabiedrības attīstības pakāpe, sabiedrisko attiecību pārmaiņas. Tai raksturīgas iezīmes, kas veidojušās darbā, sabiedrības kultūras apgūšanas un atražošanas procesā - spēja strādāt, sadarboties ar citiem cilvēkiem, domāt, just un pārdzīvot. Cilvēks ir pašattīstībā esoša sistēma, tā fizisko un garīgo, dabisko un sociālo, iedzimto un  mūža gaitā iegūto iezīmju specifiska vienība.  
Cilvēks ir nemitīgā mijiedarbībā ar sabiedrību. Cilvēka darbību, viņa domas un jūtas nosaka objektīvie vēsturiskie apstākļi, sociālās grupas vai šķiriskās intereses.
Kolektīvā darbā cilvēks pārveido dzīves apstākļus atbilstoši savām pastāvīgā attīstībā esošajām vajadzībām, rada materiālo un garīgo kultūru, kas savukārt veido cilvēku. Katrs cilvēks ir neatkārtojama individualitāte; apzinādamies sevi par  vēsturiskā procesa subjektu un apzinādamies savas sociālās funkcijas, cilvēks kļūst par personību.

Cilvēka izcelsme. Konstatējis zināmu līdzību starp zivju un cilvēka uzbūvi, jau sengrieķu domātājs Milētas Anaksimandrs (ap 610.-547.g.pmē.) pieņēma, ka dzīvība radusies jūrā un cilvēks cēlies no dzīvniekiem.
Homo sapiens sapiens (K.Linnejs, 1758.g.). Šo bioloģisko nosaukumu Homo sapiens sapiens – ar diviem vārdiem sapiens – lieto tikai mūsdienu formām, kas nav vecākas par vēlā paleolīta cilvēkiem, bet citi zinātnieki Homo sapiens sapiens paradīšanās laiku apzīmē kā augšējā paleolīta vidu. Bieži nosaukums tiek lietots neprecīzā vienkāršotā formā - Homo sapiens. Nosaukumu H.sapiens un H.sapiens sapiens lietošana ikdienā ir vienkāršota, bieži vien tie tiek lietoti kā sinonīmi, bet antropoloģiskajā literatūrā parasti no konteksta ir saprotams, par kādu laiku vai attīstības posmu ir runa. Ja ir vajadzība ļoti precīzi raksturot sugu vai uzsvērt kādas pazīmes, tad tomēr jālieto precīzs nosaukums.

Mūsdienu cilvēks, kas kopš vēlā paleolīta pirms 50-40 000 gadu apdzīvoja gandrīz visu sauszemi, pagaidām tā ir vienīgā zināmā mūsdienu cilvēka suga. 

Ģenētikas dati liecina ka modernā tipa cilvēks izcēlies Āfrikā. Pensilvānijas universitātes zinātnieki Sāras Tiškofas vadībā pēc 10 darba gadiem paziņojuši, ka ir noteikuši mūsdienu cilvēka izcelšanās vietu. Tā esot tagadējās Namībijas un DĀR robežrajons – 12,5 gr. Austruma garuma un 17,5 gr. dienvidu platuma.
Starp zinātniekiem nav vienota viedokļa par vecumu.
Austrumeiropā parādījās pirms 45 tūkst. gadu, bet Rietumeiropā pirms ~ 40 tūkst. gadu.

Cilvēka ķermeņa proporcijas. Cilvēka ķermeņa atseviško daļu izmēru attiecības. Parasti noteic plecu platuma, kāju garuma un ķermeņa garuma attiecību. Saskaņā ar šo attiecības raksturu izšķir 3 proporciju tipus: 
      -  dolihomorfisko - šaurs un īss rumpis, relatīvi garas kājas;
      -  brahimorfisko, plats un īss rumpis, īsas kājas;
      -  mezomorfisko, starpstāvoklis starp abiem iepriekšējiem.
Cilvēka ķermeņa proporciju noteikšanai izmanto antropoloģiskos indeksus. izveidotas īpašas cilvēka ķermeņa proporciju tabulas, ņemot vērā individuālo mainību, ka arī datus, apstrādājot ar variāciju statistikas metodēm.
Proporcijas ir dažādas atkarībā no vecuma, dzimuma un etnoteritoriālās piederības. Bērniem, salīdzinoši ar pieaugušajiem, ir īsākas kājas, garāks rumpis un lielāka galva.  Sievietēm ir platāks iegurnis un šaurāki pleci nekā vīriešiem.

Cilvēka konstitūcija. Constitutio - "uzbūve" (latīņu val.). Cilvēka iedzimto un iegūto anatomisko un fizioloģisko pazīmju komplekss, kas nosaka viņa reakciju uz vides iedarbību. Cilvēka konstitūcijas tipoloģijā nav vienota kritērija. Pastāv dažādas tās klasifikācijas pēc cilvēka anatomiski morfoloģiskām, fizioloģiskajām, psiholoģiskajām, neiropsiholoģiskajām pazīmēm.

Pēc morfoloģiskajām un fizioloģiskajām pazīmēm parasti izšķir 3 tipus:
      -  ektomorfisko, masa relatīvi maza salīdzinājumā ar ķermeņa garumu;
      -  mezomorfisko, raksturīgs atlētisks augums, labi attīstīti muskuļi, plati pleci un šauras gūžas.
Dažkārt runā par astēnisko, piknisko un atlētisko tipu.
Parasti, izvērtējot cilvēka konstitūciju, ņem vērā gan cilvēka ķermeņa uzbūvi, gan arī viņa augstākās nervu darbības tipu.
Konstitūciju tipi cilvēkam nav krasi izteikti, starp tiem ir daudz pārejas formu. Cilvēka konstitūcija irdažāda atkarībā no vecuma un dzīves apstākļiem. Tās veidošanās procesā nozīme ir iedzimtībai (genotipam), kā arī vides faktoriem.

Cilvēka garums. Viens no cilvēka fiziskās attīstības rādītājiem. Tas ir dažāds atkarībā no vecuma, dzimuma, iedzimtības, sociālekonomiskajiem apstākļiem, ģeogrāfiskās vides, epohālās mainības (akcelerācijas).
Jaundzimušo eiropeīdu zēnu vidējais garums ir 52 cm, meiteņu - 51 cm. Pirmajā mūža gadā garums pieaug par apmēram 24 cm. Augšana izbeidzas jauniešiem 18-20 gadu vecumā, jaunietēm 16-18 gadu vecumā. Sievietes ir par 10-11 cm īsākas nekā vīrieši. Latvijā XX gs. 60.-70.gados vīriešu garums bija 173 cm, sievietēm - 163 cm.
Garums ir viena no cilvēka rasu pazīmēm. Mazākais garums ir 141 cm (vidēji vīriešiem) - Āfrikas un DA pigmejiem, lielākais garums ir 182 cm (vidēji vīriešiem) - Āfrikas nēģeriem. Eiropā lielākais cilvēku garums ir norvēģiem un zviedriem (vīriešiem 175-177 cm), mazākais - sāmiem (vīriešiem 158-163 cm).

Cilvēka ķermeņa masa. Viens no cilvēka fiziskās attīstības rādītājiem. Cilvēka masa ir atkarīga no dzimuma, ķermeņa garuma, vecuma , iedzimtības, uztura, sociālekonomiskajiem apstākļiem, ģeogrāfiskās vides. Jaundzimušo eiropeīdu zēnu ķermeņa masa vidēji ir 3400 g, meiteņu - par 100-200 mazāka. Pirmajā mūža gadā tā [ieaug par 6-7 kg. Zēniem ķermeņa masa parasti ir lielāka nekā attiecīgā vecuma meitenēm, vienīgi pubertātes periodā (eiropeīdiem 12-13 gadu vecumā) meitenēm ķermeņa masa ir par 3-4 kg lielāka nekā zēniem. Sākot ar 15 gdu vecumu, jauniešiem ķermeņa masa ir lielāka nekā jaunietēm. 25-40 gadu vecumā cilvēka masa ir relatīvi stabila. Pieaugušo eiropeīdu vīriešu ķermeņu masa ir 65-68 kg, sieviešu - par 8-10 kg mazāka. Individuālās ķermeņa masas variācijas ir ļoti lielas -diennakts svārstības sasniedz +- 2 kg. No 40 līdz 55 gadu vecumā ķermeņa masa ik 5 gados palielinās par 0,5-1 kg (galvenokārt sakarā ar taukaudu īpatsvara palielināšanos); pēc tam ķermeņa masa parasti samazinās (galvenokārt sakarā ar ūdens zudumu audos). 
Datus par ķermeņa masu izmanto, lai izveidotu dažādus indeksus un shēmas. Tos lieto gan cilvēka fiziskās attīstības, gan cilvēka ķermeņa epohālās mainības, gan akcelerācijas izpētē. Tiem ir nozīme antropoloģiskajos pētījumos.

Ģenētika. Ģenētikas dati liecina ka modernā tipa cilvēks izcēlies Āfrikā. Pensilvānijas universitātes zinātnieki Sāras Tiškofas vadībā pēc 10 darba gadiem paziņojuši, ka ir noteikuši mūsdienu cilvēka izcelšanās vietu. Tā esot tagadējās Namībijas un DĀR robežrajons – 12,5 gr. Austruma garuma un 17,5 gr. dienvidu platuma. Bez tam no viņu ģenētiskajiem pētījumiem izriet, ka esam cēlušies tikai no 14 ādamiem un ievām – septiņiem to pāriem. Un visi tie esot dzīvojuši kādā nelielā ciltī, skaitā ne vairāk par 150.
Āfrikas iedzīvotājiem vispār ir vislielākā ģenētiskā daudzveidība, kas tiek uzskatīts par pierādījumu tam, ka Āfrika arī ir modernā cilvēka pirmdzimtene.
Pastāvīgi dzīvot Austrumeiropā H.sapiens sapiens sācis pirms 45–42 tūkstošiem gadu. Tik vecajos slāņos šo cilvēku skeleti bija atklāti Kostjanku arheoloģiskajā kompleksā pie Donas (Krievijā)
Rietumeiropā un Rietumāzijā tie parādījās pirms 41 tūkstoša gadu. 

Pārstāvēts ar vairākām rasēm, kas ir vienas sugas adaptīvie tipi, kuri pielāgojušies dažādiem klimatiskajiem apstākļiem. Pirmā atklātā (bet ne pirmā!) Homo sapiens sapiens grupa bija kromaņjonieši.

Raksti.
Ģenētiķi: neandertālieši sajaukušies ar modernajiem cilvēkiem.
Dienvidu ceļš no Āfrikas: modernā tipa cilvēku migrācijas caur Arābiju.
Katrs 10 pasaules iedzīvotājs - neandertāliešu pēctecis.
Pāreja no neandertāliešiem uz mūsdienu cilvēkiem Rietumeiropā.

Saites.
Cilvēka ģints.
Saprātīgais cilvēks.