Aliens

Oļegs Viedais (912.-922.g.)

Vīkingu izcelsmes Kijevas Krievzemes dibinātājs, Novgorodas kņazs no 879. līdz 912.gadam un pirmais (Askoldu un Dīru neuzskata par kņaziem) Kijevas kņazs no 912. līdz apmēram 922.gadam.

Vārds. Īstā vīkingu vārdā - Algurds Trūvārdsens. Helgi.
Krieviski - Вещий Олег.
Bizantijas grieķi u.c. viņa apdomības un izveicības dēļ uzskatīja to par burvi. Laikabiedri iedēvēja to par „Viedo,” lai gan īsti nav zināms šis iesaukas izcelsmes cēlonis. Nav izslēgts, ka tā vienkārši slāviski pārtulkots varjagu vārds Helgi ("Svētais").

Radniecība. Nav skaidra viņa radniecība ar dinastijas dibinātāju Rūriku. Kāds ne visai drošs avots apgalvo, ka Oļegs bijis Rūrika sievas brālis.
Kņaza Īlava Rērihsena (Igora, Rūrika dēla) audzinātājs.

Dzīvesgājums. Pat aptuveni nav zināms Oļega dzimšanas gads. Oļegs ir leģendām apvīts pat vairāk nekā Rjūriks.

Kņazs Novgorodā (879.-912.g.). Novgorodas kņazs no 879.-912.gadam.
Karojis pret ungāriem un hazāriem.
Kad 879.gadā mira Rūriks (saskaņā ar "Pagājušo gadu hroniku," XII gs.), viņš varu nodeva savam radiniekam Oļegam un Oļega aizbildniecībā atstāja savu mazgadīgo dēlu Igoru.Ap 880.gadu bija patērējis kādu laiku savas varas nostiprināšanai Novgorodā.

Karagājiens uz Kijevu. Kad 882.gadā Oļegs devās karagājienā pret Kijevu (tolaik tur valdīja vīkingi Akolds un Dīrs), tad viņš ar viltību izmānīja Kijevas kņazus no pilsētas un pavēlēja tos nogalināt Igora vārdā, kuru hronika dēvēja par vēl zīdaini: "Ne kņazi jūs un ne kņazu dzimuma, bet es esmu kņazu dzimuma. Bet tas ir Rūrika dēls" (Не князья вы и не княжеского рода, но я княжеского рода. А это сын Рюрика). Tomēr 911.gada krievu-bizantiešu līgumā Oļegs nosaukts par "krievu lielkņazu," tātad dokumentālā avotā viņš uzskatīts nevis par reģentu Igora mazgadības laikā, bet gan par pilnvērtīgu ķēniņu.

Konstantinopoles karagājiens (907.g.). Saskaņā ar tā laika krievu hroniku "Pagājušo gadu stāsti" 907.gadā Oļegs Viedais devās uzvarošā karagājienā uz Cargradu (Konstantinopoli) pret Bizantijas imperatoru Leonu VI Filozofu (886.-912.g.). Uz karagājiena laiku viņš atstāja Kijevā par vietvaldi jauno Igoru. Šī hronika stāsta, ka savākta bijusi liela armija - 2000 kuģu (faktiski, burulaivas - ладьи), iebraukuši Bosforā (pa 40 vīriem katrā, t.i. 80 000 vīru kopā) un pa krastu nākusi vēl jātnieku armija. Bizantieši neuzdrīkstējušies iet ar kauju pret krievzemniekiem, tādēļ noslēguši ieeju Zelta Raga līcī ar ķēdēm, bet paši slēpušies aiz pilsētas mūriem. Domājams, slāvi un vīkingi (varjagi) tā arī nebija iemācījušies ieņemt triecienā lielus cietokšņus.
Izlaupījuši Konstantinopoles apkārtni, Oļegs pavēlēja izvilkt laivas krastā, uzlikt uz riteņiem. Tad, sagaidījuši ceļavēju, ripojuši paceltām burām gar aizslēgto Zelta Raga līci. Grieķi jutušies šokēti par neparasto vindsērfingu, tādēļ lūguši mieru. Kņazam atsūtījuši cienastu - vīnu un ēdienu, bet Oļegs, būdams aizdomās, ka cienasts saindēts, neko nav ne ēdis ne dzēris. Tad bizantieši nosprieduši pa īstam mieru lūgt, devuši brangu izpirkumu, kā arī bijuši uz mieru slēgt tirdzniecības līgumu.
Kā uzvaras zīmi Oļegs virs Cargradas vārtiem pienaglojis savu vairogu. Izpirkums bijis tik bagāts, ka no audumiem slāvi pašuvuši kuģiem buras, un hronikā raksta, ka varjagi tās šuvuši pat no zīda.

Kritika. Hronikas pierakstītais gan jāvērtē kritiski, jo Oļegam nevarēja būt tik daudzskaitlīgs karaspēks (pamēģiniet pabarot 80 000 izsalkušu veču!), gan arī kuģi pa sauszemi ripot nevarēja - Bizantijā tehnikas attīstība bija daudz būtiskāka, nekā pusmežonīgo vīkingu-slāvu zemēs. Pie tam konstantinpole bija pārdzīvojusi ne tādus aplenkumus vien, un ko tika aplencēji pie pilsētas mūriem netika darījuši! Tāpat arī nekādu vairogu krievi virs vārtiem nenagloja.
Visdrīzāk nav bijis arī paša uzbrukuma Konstantinopolei, jo bizantiešu hronikas par to klusē - iepriekšējās (860.g.) un nākošās (941.g.) "ziemeļu barbaru" parādīšanās ir labi aprakstītas.
Neticību raisa arī izpirkuma apmērs, zīds tomēr bija ārkārtīgi dārgs audums.
Krievu avotos minētas kādas citas hronikas (mēs nezinām tieši kādas!), kas nosaucot tikai 200 laivas, kas varētu būt daudz tuvāk patiesībai.
Krievu hronikas gan pieved piemiera līguma tekstu, kas, domājams, ņemts no vēlākiem dokumentiem.
Tādejādi par šā karagājiena realitāti ir visai pamatotas šaubas. Tomēr iespējams, ka kaut kādu karadarbību pret bizantiešiem Oļegs ir vedis. Cita lieta, ka hronikās stipri pārspīlēti apmēri un  nozīme.

Tirdzniecības līgums (911.g.). Lai nu kā, bet tāds Oļega laikā ar bizantiešiem patiesi noslēgts, pie tam visai izdevīgiem noteikumiem Kijevai. Saglabājusies tikai krievu hronikas versija, tomēr vēsturnieki nešaubās par tā eksistenci - arī bizantiešu avotos tas minēts. Krievu hronika min 14 slāvu delegācijas sūtņu vārdus. Līguma tekstā Oļegs tiek saukts par "lielo krievu kņazu."

Kņazs Kijevā (912.-922.g.). Kā tiešais un acīmredzamais Rūrika troņa mantinieks, Algurds Trūvārdsens (Oļegs), pašpasludinātais Lādogas kņazs nesteidzoties virzījās uz dienvidiem, kur sagrāba Polocku, Koenugardu (Kijevu) un pārcēla uz turieni savu galvaspilsētu. Pasludināja sevi par lielkņazu, uzlika nodokļus latgaļiem un galindiem.
Saskaņā ar krievu hronikām, apvienojot Novgorodu ar Kijevu, nogalinājis abus Rūrika Kijevas karavadoņus vai kņazus Askoldu un Dīru.
921.-922.gados Kijevas rhossu karagājiens uz Kaspijas jūras piekrastēm laupīšanas nolūkos.

Nāve. Miris ap 922.gadu. Nav īsti zināms kur apglabāts, visdrīzāk Kijevā. Pēc viņa nāves Kijevas tronī, tāpat ap 922.gadu, kāpa Rūrika dēls Igors.

Saites.
Novgorodas kņazi (862.-1478.g.).
Kijevas kņazi (912.-1321.g.).