Aliens

Inannas nokāpšana pazemē

Viens no šumeru mītiem.

Mīti par mirstošiem un atdzimstošiem dieviem, kuri kā ķīlnieki tiek turēti ieslodzīti pazemē, ir plaši izplatīti ķīļrakstu literatūrā. Senākais avots, kur šis motīvs ir nepārprotami skaidri dokumentēts, ir plāksnītes SF 31 (P010611) teksts, kas datēts ar agrīno dinastiju IIIa periodu. Tajā aprakstīta Ama’ušumgal (vai Inannas) periodiska, iespējams ikmēneša, nolaupīšana un atgriešanās no pazemes pasaules.

Divos leksikona fragmentos – IM 205093, iespējams, no sargoniešu skolas Umma, un 6N-T1012 no Ūras III dinastijas laika Nipūras – ir mājieni par vergu darbu, ko, atrodoties pazemes pasaulē, attiecīgi veikušas Inanna un Geštinana.

Lielākoties motīvs par gūstniecību pazemē atrodams mitoloģiskos tekstos, piemēram, “Inannas nokāpšana pazemē,” kuru galvenie varoņi ir Inanna, Dumuzs un viņa māsa Geštinana.

Ne III g.tk.pmē. piederošie teksti, ne arī vecbabiloniešu versija par Inannas nokāpšanu pazemē neapraksta to, kas notiek pasaulē, kad kāds no dieviem īslaicīgi nespēj pildīt savas funkcijas.

Tikai II un I g.tk.pmē. mijā tapušais teksts par Ištaras nolaišanos pazemē attēlo sekas, ko rada mīlas un kara dievietes prombūtne.  

Saturs. Laulība ar vīru Dumuzi ir vētraina. Reiz, kad Inanna viņu pārsteidza ar meitiešiem, sadusmojās un izraidīja uz Lejaszemi, kurā valdīja viņas māsa Ereškigala ar vīru Nērgalu. Pēcāk paliek žēl un pati dodas uz Lejaszemi to uzmeklēt. Ierodoties, ar varu atver septiņus vārtus, pie katra no tiem atstājot vienu no septiņiem priekšmetiem, un tiekas ar māsu. Tikšanās nav draudzīga, citi dievi jau brīdināti par to, gadījumā, ja Inanna neatgriežas. Dieve uzvilka kādu īpašu krūšu plāksni, ko sauca par „nāc, nāc.” Viņas māsa niknumā pavēl savam kalpam Namtaru „padarīt Inannu par līķi, un līķi pakārt uz āķa.”
Ištaras kalps Ninšubura, sapratis, ka viņa kundze nokļuvusi nelaimē, griezās pēc palīdzības pie dažādiem dieviem, bet tikai Enki neliedza palīdzību. Inannas glābšanai viņš nosūtīja divus androīdus – Kurgaru un Galaturu. Viņu vārdu tulkojumi zinātniekiem sagādā grūtības, kaut kas ar neattīstītiem dzimumorgāniem. Ieraudzījusi viņus savā troņa zālē, Ereškigala jautāja, kas viņi ir – dievi vai cilvēki. Viņi paņēma līķi un to atdzīvināja. Namtars mēģināja traucēt atdzīvinātai dievei atgriezties debesīs un sūtīja dēmonu – galu.
Stāstīts par bīstamo darbu Dienvidāfrikas raktuvēs. 

   “Bullis neapleca govi,
    ēzelis neapaugļoja mātīti;
    jauneklis neapaugļoja jauno meiteni uz ielas,
    jauneklis gulēja savā guļamistabā,
    jaunā meitene gulēja viena.”
                         ("Inannas nokāpšana pazemē," 77–80 // 87–90)

Mītā “Inannas nokāpšana pazemē” dievietes uzticamā sūtne Ninšubura neveiksmīgi mēģina iegūt Enlila un Nanna atbalstu. Vienīgi Enki piekrīt palīdzēt atgūt Inannu no apakšējas zemes – Kuras. Enki rada divas liminālas (robežstāvokļa) būtnes Kurnaru un Galatūru, kuras spēj šķērsot robežu starp divām kosmiskām sfērām – zemi un pazemi. Tās var planēt, lidot, grozīties un pārvietoties neierobežoti. Enki tām līdzi dod dzīvības ēdienu un dzīvības ūdeni, vienlaikus brīdinot nepieņemt pazemes valdnieku piedāvājumus:

   “Viņi jums piedāvās upi, pilnu ar ūdeni – nepieņemiet to!
    Viņi jums piedāvās lauku, pilnu ar miežiem – nepieņemiet to!”

Kurŋara un Galatūra, ievērojot Enki norādījumus, veiksmīgi piemāna Kuras valdnieci Ereškigalu un panāk, ka tā viņiem atdod Inannas nedzīvo ķermeni. Izmantojot Enki dotos līdzekļus, viņi atdzīvina dievieti un iznes viņu laukā no pazemes, pārkāpjot nosacījumu, ka ikviens, kas ienācis tajā, nedrīkst to pamest. Lai saglabātu kosmisko līdzsvaru, Inannai bija jāizraugās aizvietotājs, kas paliktu viņas vietā pazemēs valstībā.

Saites.
Šumeru literatūra.