Aliens

Inku metalurģija

"Inku saule" - vistipiskākā zelta un sudraba rotaslieta, ko darina peruāņu juvelieri.

Ikonostass

Svētbilžu siena, kas pareizticīgo baznīcās atdala altāra sekotoru no pārējās baznīcas telpas.

Svētbildes izvietotas vairākās rindās un atspoguļo baznīcas vēsturi, atklāj Jēzus kristus tēlu. Katra ikonostasa svētbilžu rinda simbolizē konkrētu baznīcas vēstures periodu: augstākā - Vecās derības laiku no Ādama līdz Mozus likumiem, otrā - no Mozus līdz Kristum, trešā attēlo Glābēja Zemes dzīvi - "Dievmātes dzimšana," "Ievešana baznīcā," "Labā vēsts," "Kristus dzimšana," "Creteņije"(krievu val.), "Kristības," "Pārvēršanās," "Ieiešana Jeruzālemē," "Debesbraukšana," "Trīsvienība," "Dievmātes Uspeņije (krievu val.)," "Krusta uzsliešana," gada liturģiskais aplis.
Ceturtā rinda simbolizē visa tā realizāciju, kas attēlots augšējās 3 rindās.
Pašā pēdējā zemākajā un 5.rindā ir vietējo svēto bildes un ikona tam, par godu kam uzslieta konkrētā baznīca. Šīs rindas vidū  izvietotas 3 durvis: ziemeļu, dienvidu un centrālās, jeb Ķēniņu vārti. Ķēniņu vārti tiek izdaiļoti ar Dievmātes un 4 evaņģēlistu ikonām. Virs tām atrodas ikona ar Svēto vakarēdienu, pa labi - Glābēja ikona, pa kreisi - Dievmātes ikona. Ziemeļu un dienvidu durvīs parasti attēlo erceņģeļus Gabriēlu un Mihailu.

Saites.
Pareizticība un pareizticīgie.

Īmirs

Ļauns milzis skandināvu mitoloģijā, no kura daļām radusies Zeme.

Skandināvu Radīšanas stastā Odins kopā ar brāļiem Villiju un Vē uzvarēja ļauno milzi Īmiru. Milzi sadalīja, no tā miesas pagatavoja Zemi, no asinīm - jūras, no kauliem - kalnus un klintis, no matiem - mežus, bet no galvaskausa - debesjumu. 

Saites.
Skandināvu mitoloģija.

Indriķis IV (1084.-1105.g.)

Latīniski - Henricus IV.
Vāciski - Heinrich IV.
Vācijas karalis un Sv.Romas impērijas valdnieks no 1056. līdz 1106.gadam.

Dzīvesgājums. Romas pāvests viņam izsludināja anatēmu, pie tam veselas 2 reizes.

Spēkošanās ar pāvestu Gregoru VII. Indriķa IV darbība bija pretēja pāvesta Gregora VII interesēm, kurš aktīvi iestājās pret Sv.Romas impērijas valdnieku tiesībām patstāvīgi nozīmēt baznīcas amatpersonas. 1075.gadā koncils Romā atbalstīja pāvestu, lai tas ieceltu bīskapus. Bez tam pāvestam bija arī materiālas pretenzijas uz zemēm.
Tas nepatika Indriķim IV un par ieganstu atklātam konfliktam starp imperatoru un pāvestu kļuva notikumi Milānā, kur milānieši vērsās pie Indriķa IV, lai tas nozīmētu vietējo arhibīskapu. Indriķis IV nosūtīja uz Milānu klīriķi Tidaldu, lai gan pāvests jau bija paspējis savu arhibīskapu iecelt. Tādejādi ar savu rīcību imperators pilnībā ignorēja pāvesta gribu.
Grigors VII bija saniknots un nolēma saķerties atklātā cīņā ar vācu imperatoru. 1076.gada sākumā viņš nosūtīja pie Indriķa IV savus sūtņus, ar kuriem nodeva ziņu imperatoram ierasties Romā uz koncilu. Pretējā gadījumā piedraudēja ar izslēgšanu no baznīcas. Savukārt Indriķi IV šāda pāvesta rīcība aizskāra un viņš Romā neieradās. Tad februāra koncils Romā atbalstīja Gregoru VII un Indriķim IV izsludināja anatēmu.
Monarha izslēgšana no baznīcas tiem laikiem bija pavisam sensacionāls notikums, kas atstāja lielu iespaidu uz laikabiedriem. Indriķis IV par notikušo uzzināja esot nelielajā Ūtrehtas pilsētiņā, kur svinēja Lieldienas. Saērcināts viņš sasauca koncilu Pāvijas pilsētā Itālijā, un imperatoram uzticīgie arhibīskapi pasludināja pāvestu Gregoru VII par varu zaudējušu. Paralēli viņš veica pasākumus, lai nostiprinātu savu stāvokli Vācijā, tādēļ pavēlēja vācu arhibīskapiem Trīsvienības laikā ierasties Vormsā. Tomēr kopā sanākušo bija tik maz, ka nekāda dižā sapulce nesanāca.
Indriķis IV palika bažīgs un pārnesa sapulci uz Maincu. Nu viņš ielūgumu uz sapulci sūtīja arhibīskapiem personīgi. Taču arī pāvests Gregors VII netērēja laiku velti - viņš izsūtīja pa valsti savus legātus, kuri visiem līdzekļiem centās nosvērt sev par labu vācu firstus. Tā arī notika, ka vairums ietekmīgo vācu feodāļu nostājās pāvesta pusē.
Indriķis IV saprata, ka zaudē varu. Apjukums valdīja arī to starpā, kas bija ieradušies Maincā. Tikmēr pāvesta piekritēji organizēja sapulci Tribūrā, kur nolēma izvēlēt jaunu imperatoru. Tobrīd Indriķis IV atradās Openheimā un lieliski saprata, ka ar katru dienu viņam paliek mazāk un mazāk atbalstītāju. Lai glābtu situāciju un saglabātu troni, viņš katru dienu uz Tribūru sūtīja savus pārstāvjus, solot laboties.
Visbeidzot, pēc ilgām diskusijām tika nolemts lūgt pāvestam personiski ierasties Augsburgā un izvērtēt Indriķa IV lietu. Ja gada laikā pāvests neatceltu anatēmu, tad sākt jaunas imperatora vēlēšanas. Tikām Indriķim IV būtu jāuzturas Ūtrehtā un viņš nedrīkstētu nodarboties ar valsts lietām.
Indriķis IV piekrita šādiem noteikumiem. Bīstoties intrigu viņš kopā ar sievu un uzticīga augstmaņa pavadībā 1077.gada janvārī devās uz Itāliju. Tā nu notika, ka Gregors VII uzzināja par Indriķa IV ierašanos Itālijā tai brīdī, kad pats devās uz Vāciju, lai tiesātu karali. Uzzinājis, ka monarhs dodas pie viņa lūgt piedošanu, Gregors VII mainīja savu brauciena maršrutu un apmetās Kanosas pilī, kas piederēja Toskānas markgrāfienei Matildei.
Sākumā, uzklausījis Indriķa IV lūgumu, pāvests pavēstīja, ka monarha likteni jāizlemj koncilam. Tomēr vēlāk apžēlojās un ļāva Indriķim IV ierasties Kanosā. Grēku nožēlnieka tērpā un basām kājām karalis ienāca pils iekšējā pagalmā. Tādā skatā viņš aukstumā nostāvēja trīs diennaktis, iekāms viņam tika ļauts ienākt zālē, kur atradās pāvests un viņa kardināli. Monarhs krita ceļos un ar asarām acīs sāka sūdzēt savus grēkus. Tādejādi Gregors VII ne tikai atcēla anatēmu, bet arī ieaicināja baznīcā, kurā pats personīgi veica liturģiju.

Atgriezies Vācijā, Indriķis IV savāca paraspēku un 1081.gada martā pieteica karu Itālijai. Vēl pēc 3 gadiem imperators savāca koncilu, kurā paziņoja par pāvesta Gregora VII gāšanu no troņa. Pāvesta troni ieņēma Klements III (antipāvests - nav oficiālajā pāvestu sarakstā).

Konflikta turpinājums. Tikām Gregora VII piekritēji par pāvestu ievēlēja Viktoru III (1086.-1087.g.). Indriķa IV atbalstītāji atzina Klementu III. Abi pāvesti viens pret otru pasludināja anatēmu. Viktors III visai drīzi mira, un viņa vietā nāca Urbāns II (1088.-1099.g.), kas pilnībā atbalstīja Gregora III centienus. Tādēļ nekavējoši Urbāns II pasludināja anatēmu pret Indriķi IV un Klementu III. Līdz pat savai nāvei 1099.gadā Urbāns II uzskatīja Indriķi IV par izslēgtu no baznīcas.

Urbāna II vietā izvēlētais Pashālijs II (1099.-1118.g.) arī nolādēja Indriķi IV. Pēc kāda laika pāvesta piekritēji pierunāja pre vecišķo karali Indriķi IV uzstāties viņa dēlu, un 1105.gada maijā Indriķis Jaunākais tika kronēts par karali.
Indriķis IV ar to nebija mierā un 1105.gada augustā devās pret dēlu karā. Abi karaspēki satikās Frankonijā, pie Rēgenas upes. Tomēr pēdējā brīdī Indriķa IV piekritēji atteicš cīnīties pret Indriķi Jaunāko. Indriķis IV bēga uz Maincu, bet dēls viņam sekoja. Kad visbeidzot viņi satikās, abi stāvēja viens otram iepretim uz ceļiem un runāja par ienaida izbeigšanu. jaunais Indriķis tēvam apgalvoja, ka tūdaļ atteiksies no varas, ja Indriķis IV izlīgs ar pāvestu.
Vecais monarhs piekrita un abi kopā devās uz Maincu. Tur no rīta izplatījās baumas, ka pilsētu ieņēmuši dumpinieki, kas gribot karali nogalināt. Tad dēls vecajam karalim piedāvāja pārlais nemierus Bekelheimas pilī, tomēr tas bija viltus - Indriķi IV tur ieslodzīja tiklīdz viņš ieradās pilī. Tā Indriķis IV kļuva par sava dēla gūstekni.

1105.gada decembrī vārgo un izmocīto karali nogādāja Ingelheimā, kur viņš nodeva valdīšanu dēlam. Tomēr vienlaikus viņš kategoriski atteicās nožēlot grēkus. No troņa gāzto imperatoru nometināja tai pašā Ingelheimā.
Tomēr vecais Indriķis IV nevarēja nomierināties un bēga uz Ķelni. Te viņš guva Lotaringas hercoga atbalstu, kas sakāva Indriķa Jaunākā karaspēku pie nelielās Vizetas pilsētas Māsas krastos. 1106.gada jūnijā dēls aplenca Ķelni, bet bija spiests atkāpties.

1106.gada 7.augustā Indriķis IV mira.

Indriķi IV apglabāja ar pienākošos godu. Tomēr pēc dēla pavēles zārku ar imperatora pīšļiem izraka un pārveda uz nepabeigtu un neiesvētītu kapelu Špeijerā, kur tas atradās 5 gadus neapglabāts. Un beidzot tikai 1111.gadā pāvests Pashālijs II noņēma Indriķim IV nolādējumu un to atkal apglabāja frankoņu karaļu kapenēs.

Saites.
Svētās Romas impērijas ķeizari (800.-1806.g.).