Aliens

Bruņinieku laika literatūra

„Bivē no Anstonas” (Bueves d’Hanstone.)
XIII gs. sacerēts franču bruņinieku romāns. Galvenais romāna varonis bija princis Bivē. Viņš savas izlaidīgās mātes nodevības dēļ zaudēja tiesības kāpt tronī un bija spiests strādāt par zirgu puisi kaimiņu karalistē. Tur viņā iemīlējās skaistā princese Druziāna, un Bivē devās klejojumos pa pasauli – viņš ar saviem varoņdarbiem vēlējās pierādīt meitenes tēvam, ka ir viņas cienīgs. Ceļā varonis sastapa laupītājus un dažādus briesmoņus, kurus veiksmīgi uzvarēja. Gala rezultātā viņš ne tikai iekaroja princeses roku un sirdi, bet arī atguva tiesības kāpt dzimtās karalistes tronī.
Romāns bija ārkārtīgi populārs, tulkots vairākās Eiropas valodās. XVII gs. to pārtulkoja krieviski no itāļu izdevuma. Tā parādījās „Pasaka par karaļdēlu Bivē.” XVIII gs. romāns „iekaroja” Krieviju. Romāna ilustrācijas bija ārkārtīgi populāras, bet krievu zēniem nereti deva vārdu Bova. Galvenā varoņa māte, kuru autors nicīgi dēvēja par meretrix, krievu variantā pārtapa par Militrisi Kirbitjevnu, princese Druziāna kļuva par karalieni Družņevu. No cilvēksuņa Pulicane radās krievu briesmonis Palkāns.

„Ornit.” Laikā pirms 1250.gada radies teiksmu eposs. Tajā teikts, ka atrasta kāda pagānu grāmata arābu valodā ar Suderas (Tīras) pilsētas brīnumu aprakstu apraktu. 

„Rolanda dziesma.” Sacerēta Francijā XI un XII gs. Tajā stāstīts par grāfa Rolanda vienības varonīgo bojā eju tai laikā, kad Kārlis Lielais atkāpās no Spānijas cīnoties ar mauriem. 
Iekarošanas karagājiens uz Spāniju poēmā attēlots kā kristīgo karš pret musulmaņiem. Rolands apveltīts ar visām nevainojama bruņinieka īpašībām. Viņš veica pasakainus varoņdarbus un gāja bojā tā arī nelauzis uzticības zvērestu senjoram.
Poēmā runāts arī par tautas mīlestību pret Franciju, nosodīti feodāļi, kas nodevuši Franciju. 

Fragments:

„Tad Rolands trešo reizi cērt, un akmens
Plīst sašķaidīts, un drumslas zālē krīt,
Skan Dīrendāls [Rolanda zobens], bet nelūst, nesaliecas,
No akmens atlec vesels atpakaļ. 
Kad Rolands redz, ka zobens nesalaužams,
Viņš skumjiem vārdiem žēlodamies, saka:
„Mans Dīrendāl, cik skaists tu un cik svēts!
Ar tevi valstis esmu iekarojis,
Pār kurām valda Kārlis varenais.
Tu nekalposi kaujā bailīgajiem,
Jo esi bijis krietna vīra rokās.”
Tad Rolands jūt, ka nāve pienāk klāt:
Tā viņu sedz ar savu melno ēnu.
Viņš steigšus iet un noguļas zem priedes,
Ar seju rasas pilnā zālē slīgst,
Zem krūtīm paliek savu Olifantu [Rolanda taure],
Pret ienaidnieku galvu pagriezdams,
Lai Kārlis zin un visi franku pulki,
Ka kritis grāfs, bet naidnieks uzvarēts.”

Romāns par Lapsu. Izveidojās Francijā daudzu desmitu gadu laikā no fabulām un pasakām. Lācis – slinkais feodālis, Ēzelis – muļķais baznīcas kalpotājs, Vilks – ļaunais bruņinieks un laupītājs, Lapsa – gudrais un attapīgais pilsētnieks. Cīņā ar vilku lapsa vienmēr uzvar. Taču, kad lapsa sāka apspiest trūcīgos (Gaili, Zaķi un Gliemezi), tad lapsa pati nonāca nelaimē.

Fragments, kurā lapsa stāsta par saviem nedarbiem:

„Kā krāpu Izegrimu [Vilka vārds] es!
To viņš man mūžam pieminēs.
Reiz pratu pieglaimoties tam,
Bet drīz vien ļaunām nedienām
Pār viņa galvu liku grūt –
Par mūku pierunāju kļūt
Un sacīju, lai zvanīt sāk.
(Kas gan par mani viltīgāks!)
Par vientiesi liels bija prieks.
Drīz vīri klāt un garīdznieks
Un ņemas viņu slānīt tā, 
Ka šis tik tikko paglābās.
Tad aizgājām uz dīķi mēs.
Pie āliņģa tam liku sēst,
Lai ķer ar asti zivis ciet;
Bet rītā zemnieks garām iet
Un sāk, lai dievs nu stāv man klāt,
Ar mietu našķi apstrādāt.
Vēl tika padoms dots tam tāds,
Ka iekrita viņš lamatās.
Un, sava vaina jāatzīst,
Tur nedēļu tam nācās svīst,
Un slazdos nomocījās tā, ka prom bez ķepas aizvilkās.”

"Tristans un Izolde." XII gs. bretoņu cikla franču romāns.

Saites.
Bruņniecība.