Aliens

Baltijas ceļš

1939.gada 23.augustā PSRS un nacistiskā Vācija parakstīja slepenu vienošanos, sadalot starp tām esošās zemes interešu sfērās. Šī vienošanās un II Pasaules kara notikumu rezultātā Baltijas valstis uz 50 gadiem nokļuva krievu okupācijā. 80.gadu 2.pusē M.Gorbačovs ieviesa PSRS t.s. atklātības politiku un sāka veidoties sabiedriskas organizācijas, kas atklāti pauda neapmierinātību ar esošo situāciju.
1989.gada 23.augustā tika pieminēta Ribentropa-Molotova pakta parakstīšanas 50.gadadiena. Triju Baltijas valstu iedzīvotāji ar šo masveida nevardarbīgās pretošanās akciju prasīja pakta slepeno protokolu atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Apmēram 2 miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju apmēram 660-670 km garā maršrutā uz 15 minūtēm sadevās rokās un izveidoja nepārtrauktu dzīvo ķēdi no Viļņas caur Rīgu uz Tallinu. Šī akcija demonstrēja PSRS valdībai baltiešu noskaņojumu un neatkarības ideju popularitāti, kā arī ieguva plašu rezonansi medijos visā pasaulē, pievēršot uzmanību Baltijas neatkarības centieniem visaugstākajā politiskajā līmenī.
Akcija arī sniedza pārliecību neatkarības kustību vadītājiem par tautas atbalstu turpmākai virzībai uz neatkarību.

Pirms tika publicēts PSKP CK paziņojums par stāvokli Padomju Baltijas republikās, atmosfēra bija visai draudīga.

Borisam Rezņikam dziesmu „Atmostas Baltija,” ko var uzskatīt par Baltijas ceļa himnu, neviens netika pasūtījis un pats komponists to atnesis uz LTF mītni – tā atceras D.Īvāns.

„Dzīvā ķēde jāveido pa cilvēkam uz 1,5 m. Kur ļaužu mazāk, atstatumus retinot, var izmantot tautiskās jostas vai krāsainas lentes, ar ko sadoties rokās, Taisna ķēde veidojama viena metra attālumā no asfalta malas ceļa labajā pusē, skatoties uz Igauniju.” /Cēsu rajona laikraksts „Padomju druva,” 1989.gada 19.augusts/

„Tas bija diezgan viegli, par spīti tam, ka mums nebija ne mobilo telefonu, ne interneta.” /Lietuvas premjerministrs Aleksandrs Abišala, Baltijas ceļā koordinējis apmēram 70 km garu posmu pie Kauņas/

„Vislielākais brīnums šodien šķiet tas, ka šī akcija notika. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas Latvijas radio akcijas koordinēšana tiešraidē tika aizliegta.” /Dainis Īvāns, toreizējais LTF priekšsēdis/

Radio translēja D.Īvāna balsi ierakstā, kas akcijas dalībniekiem radīja pārliecību, ka pasākums arī tiek vadīts pa radio.

Rīgā, paralēli Baltijas ceļam Uzvaras parkā pie Okupekļa pulcējās Latvijas neatkarības pretinieki.

Pasākuma nozīme. Šo pasākumu nevarēja ignorēt ne Maskavā, ne arī ārvalstu ārlietu ministrijās un vēstniecībās.
„Tas bija visu mūsu tautu bezprecedenta solidaritātes spēks. Pēc tam Džordžs Bušs vecākais brīdināja Kremli, ka Baltijas jautājums nav PSRS iekšēja lieta,” – atceras D.Īvāns. Vēl viņš atceras, ka asā vārdu pārmaiņā PSRS prezidents M.Gorbačovs saniknotiem krievu militāristiem uz pārmetumiem par Berlīnes mūra krišanu atbildējis: „Baltieši vainīgi.”

2009.gadā Baltijas ceļš tika iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” dokumentārā mantojuma sarakstā. Baltijas ceļš tiek pieminēts ar dažādiem pasākumiem un par to atgādina daudzas piemiņas zīmes – arī visu trīs Baltijas valstu galvaspilsētās.

2013.gadā augustā uzstādītās lietuviešu tēlnieka G.Umbrasa veidotās piemiņas plāksnes „Pēdas.”

Atmiņas pasākums 2019.gadā. Baltijas ceļa piemiņas pasākumi tika organizēti visā pasaulē – cilvēku ķēdes tika veidotas Vašingtonā pie Kapitolija, Kopenhāgenā, Tbilisi, Kāslbārā (Īrija), Kijevā. Oslo Baltijas ceļš tika izskriets. Indijā tika izveidota ziedu mandala Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karoga krāsās.
Īpaši šim notikumam tika uzņemta Askolda Saulīša dokumentālā filma „Baltijas brīvības ceļš,” ko demonstrēja ASV, Čehijas TV, Japānā, Lielbritānijā, Moldāvijā, Sanmarīnā, Turcijā un Vācijā.