Aliens

Akmens sievas

Krieviski - Каменные бабы, Каменный болван, Каменная девка, Каменный человек.
Antropomorfas akmens statujas 1-4 m augstumā, kas attēlo sievietes vai kareivjus un kuras senās klejotāju tautas (skiti, polovcieši u.c.) atstājušas Eirāzijas stepēs.

Atrašanās vieta. Diezgan lielā skaitā sastopamas Dienvidkrievijā, austriešu Galīcijā, Prūsijā (arī Austrumprūsijā - tagadējā Kaļiņingradas apgabalā), Dienvidsibīrijā, Vidusāzijā (Kazahija) un Mongolijā.

Nozīme. Nav zināma to īstā funkcija, tomēr tiek uzskatīts, ka to radīšana bijusi saistīta ar senču kultu.

Atklāšana un izpēte. No eiropiešiem pirmais par tām ziņojis ceļotājs Rubrukvis, kas tās redzējis XIII gs. polovciešu (komanu) zemē stāvot uz kurgāniem. Pēc viņa vārdiem, polovcieši slējuši šīs statujas uz savu mirušo kapiem.
Šo statuju pieminējumi sastopami arī XVII gs. grāmatā "Книге Большому Чертежу" robežu un ceļu norādēs, kalpojot kā pazīmes un ceļa zīmes: te tās sauc par "Akmens lempjiem" ("Каменный болван"), "Akmens meičām" ("Каменнaя девкa") vai "Akmens cilvēku" ("Каменный человек").
XVIII gs. ziņas par dažām Akmens sievām savākuši Pallass, Falks, Guldenštedts, Zujevs (Зуев), Ļepjohins (Лепехин).
XIX gs. pirmajā pusē ar to nodarbojās Klaprots, Dibuā de Monperē, Spaskis (Спасский, Sibīrijas statujas).
Grāfs A.Uvarovs (А.С.Уваров) "I Arheoloģiskā kongresa darbos Maskavā" ("Труды I Археологического Съезда в Москве" [1869, т.II])  savācis visas tolaik esošās ziņas par Akmens sievām un ilustrējis darbu ar 44 tēlu zīmējumiem. 
Vēlāk ziņas par šīm statujām vākuši A.Kelsijevs (А.И.Кельсиев) un Potaņins (Потанин) Sibīrijā, Turkestānā un Mongolijā; Petcolds, Pojarkovs (Поярков), Radlovs (Радлов), Ivanovs (Иванов), Adriānovs (Адрианов), Jadrincevs (Ядринцев), Lisauers un Hartmans (austreņu un rieteņu Prūsijā - Hartman, "Веcherstatuen in Ostpreussen und die Literatur der Becherstatuen" iekš "Archiv fur Anthropologie", т.XXI, 1892]).
Tad imperatora vēstures muzejā Maskavā tika savāktas gandrīz 30 tādas sttujas, privātas kolekcijas tika veidotas Harkovā, Odesā, Novočerkaskā u.c. pilsētās. Taču tā bija tikai maza daļa no visām Akmens sievam, kas bija izmētātas pa  milzīgo Krievijas impērijas teritoriju - daudzas jau sadauzītas, iebūvētas celtnēs un sētās. 

Kādās vietās uzstādīja Akmens sievas? Dažas no tām slejas (vai arī slējās) kurgānu virsotnēs, vai arī tās uzgāja izrokot no to virsotnēm (runa laikam iet par skitu kurgāniem). Nevar vienmēr apgalvot, ka tās būtu kurgānu laikabiedres, vai arī eksistētu iepriekš, jebšu tikai uzvilktas jau esošos kurgānos. Ir arī tēli, kas vienkārši slejas līdzenā stepē. 

Akmens sievu izskats.  Augstums - 1,5 m, bet visbiežāk - 2-3 m.
Tās gatavotas no smilšakmens, kaļķakmens, granīta un citiem materiāliem.
Dažas no tām ir vienkārši akmens stabi ar rupjiem cilvēka vaibstu atveidiem; citos skaidri izveidota galva ar sašaurinātu kaklu. Vairumā gadījumu izveidotas ne tikai galvas, bet arī rumpis, rokas, bieži arī kājas, kā arī galvassega un ietērps.
Akmens sievas mēdz būt sēdošas (pārsvarā sieviešu) un stāvošas (pārsvarā vīriešu). Abos šais gadījumos reizēm nav izveidotas kājas. ja tās tomēr ir izveidotas, tad apautas zemos zābakos vai stulmeņos, retāk basas. Reizēm var redzēt bikses - ornamentiem izrakstītus pantalonus.
Rupji veidotos tēlos nav iespējams izšķirt dzimumu, tomēr parasti tas parādīts skaidri - vīrieši ar ūsām (izņēmuma kārtā arī ar bārdām!), tērpā, kas atšķiras ar metāla plāksnēm un siksnām uz krūtīm, reizēm ar zobeniem utt.
Daudzas sieviešu statujas (mēdz būt arī vīriešu) veidotas līdz jostas vietai kailas. Sievietes atveidotas ar kailām krūtīm, īpašās galvassegās, ar riņķiem un kaklarotām kaklos utt. lejup no jostas vietas redzama josta un svārki, reizumis pat divi svārki: vieni garāki apakšsvārki, otri kā virssvārki puskažoka vai puskaftāna veidā, ar uzšuvēm un cauršuvēm (pie kam cauršuvju ornaments veidots no ģeometriskām līnijām, dubultspirālēm u.c.). Dažām statujām redzamas uzšuves uz pleciem, daudzām divas (retāk trīs vai arīdzam viena liela šķērsām) nozīmes (domājams, metāliskas) uz krūtīm, piestiprinātas pie siksnas, biežāk pie divām. Ja statujai izveidota josta, tad uz tās vidū reizēm izšķirama sprādze vai arī no tās lejup ejošas siksniņas, ar kurām piestiprināts maisiņš, iespējams, naudasmaks, apaļš spieģelītis, nazītis, matu suka.
Pie siksnas vīriešu statujām reizēm parādīti arī taisnais zobens vai kinžals, stops, bultu maks, āķis. Kaklā vīriešiem nereti redzama metāla stīpa, bet sievietēm - krelles no lodītēm vai plāksnītēm; reizēm pat 2 vai 3. Dažām no krellēm nāk plata lenta vai siksna, kas izbeidzas ar kaut kādu četrstūrainu atloku, iespējams, amuletu. Uz rokām, plaukstu locītavām un pleciem (īpaši kailajām figūrām) redzamas aproces (riņķi). Ausīs gan sievietēm, gan vīriešiem - auskari. Galvā, uz pieres, reizēm musturots apsējs vai diadēma. Bizes sievietēm ne vienmēr iespējams atšķirt no lentām un apsējiem, kas sastopamas vīriešiem. Vīriešu cepures dažos gadījumos izskatās kā nelielas bruņucepures (misjurkas), reizēm uz tām ir krustiskas metāla joslas. Sieviešu galvassegas ir daudzveidīgākas - kā cepures ar augšup uzliektām malām, kapuces, kirgīzu cepurītes u.c.
Citas statujas ir pilnīgi kailas, tikai galva parasti apsegta, kājas apautas. 
Ne vienmēr ir labi izveidoti seju tipi: reizēm tās ir plakanas, it kā izteiktiem vaigu kauliem, taču visbiežāk ovālas formas un vairāk līdzinās tjurku, ne mongoloīdu sejas tipam.
Lielum lielākajam statuju daudzumam uz nabas vai vēdera lejasdaļā saliktajās rokās atrodas kāds nebūt trauks, visbiežāk cilindriskas formas kā kauss vai glāze. Reizēm tas izveidots tik neizteiksmīgi, ka to var noturēt par salocītu lakatiņu (reizumis tādi lakatiņi vai dvieļi patiesi ir Akmens sievu rokās). Še iespējama dažādība - viena vīrieša statuja kreisajā rokā tur bļodu, bet labajā - zobenu; citai vīrieša statujai rokas vienkārši saliktas kopā, bez bļodiņas; viena sieviešu statuja tur gredzenu, citas - dzeramo ragu.
Turkestānas un Mongolijas akmens sievas izceļas ar rupju apstrādi, teju saredzamas galvas un sejas.

Akmens sievu autori. Rubrukvis pierakstīja statuju autorību komaniem, Klaprots un Spaskis - huņņiem, Guldenštedts - nogajiešiem, Pallass - huņņiem (senākās statujas) un Nogajas stepju tatāriem vai kaisaku kirgīziem (vēlīnākās statujas), Hencelmans - gotiem, Fligjē - alāniem, Tereščenko - skitiem. Piederība gotiem un alāniem tika apgalvota tā apstākļa dēļ, ka statujas, kas rokās tur traukus, tikušas uzietas arī Spānijā. Tomēr to tips, tērpi, apstrāde ir lokāli unikāla. Pētnieks Uvarovs minējis virkni faktu, ka dažas Akmens sievas bija uzstādītas skitu kurgānos, tikušas uzietas kopā ar IV-III gs.pmē. sengrieķu izstrādājumiem. Pats Uvarovs uzskatīja, ka Akmens sievas nākušas no dažādiem laikmetiem: dažas no tām uzslietas vēl līdz Dzelzs laikmeta sākumam, citas - Dzelzs laikmeta senākajā posmā, bet trešās - jau kristietības ēras sākumā (Гр.Уваров, "Сведения о Каменных Бабах," "Труды I Моск.Арх.Съезда," 1869.g. un 2 tabulas atlasā). Tā, piemēram, veidolam, ko uzgāja Guldenštedts Etakas upes (ietek Kumā, Stavropoles apgabalā) krastā, kaklā uzkārts krusts, kas tad arī norāda uz kristietības ēru (Kaukāzā tā sākās ne agrāk par IV gs.). Viedokli, ka dažas Akmens sievas radītas vēl pirms Dzelzs laikmeta, pamato ar to, ka naži un spieģeļi, kas attēloti pie to jostām, reizumis atgādina Sibīrijas Vara laikmeta izstrādājumus.

Akmens sievu izplatība. XIX gs. vidū konstatētā galējā Akmens sievu izplatības areāla robežas bija Odesas pagasts, Podoļskas guberņa, Galīcija, Kališas guberņa, austreņu un rieteņu Prūsija - rieteņos; Kačas upe Krimā - dienvidos; Kumas upe Stavropoles guberņā un Kubaņas apgabalā - DA; Minskas guberņa, Obojanas pagasts Kurskas guberņā (pēc dažām ziņām pat Rjazaņas guberņa), Ahtiras pagasts Harkovas guberņā, Voroņežas guberņa, Balaševas un Atkāras pagasti Saratovas guberņā līdz pat Samāras krastiem Buzukukas pagastā Samāras guberņā - ziemeļos; kirgīzu stepē un no šejienes iet pa stepi līdz Irtišas krastiem un Turkestānai (Tokmakas pagasta Isikula ezera apkārtne) - austreņos. Akmens sievas austreņos sastopamas arī Tomas un Jeņisejas upju augštecēs, Sagajas stepē Mongolijā (saskaņā ar Potaņina un Jadrinceva sniegtajām ziņām).

Akmens sievu skaits. XIX gs. vidū Piskarevs (Пискарев) savilka kopā visus literatūrā minētos datus šai sakarā un tādejādi saskaitījis 649 statujas. No tām visvairāk Jekaterinoslavskas guberņā - 428, Taganrogas pilsētvaldes teritorijā - 54, Taurijas guberņā - 44, Harkovas guberņā - 43, Donas karaspēka zemē - 37, Jeņisejas guberņā - 12, Poltavas guberņā - 5, Stavropoles guberņā - 5 utt. Vienlaikus citas statujas palikušas neuzskaitītas.

Kopumā skaidrs, ka Akmens sievas veidojušas kādas tautas vai tauta vara laikmeta stadijā, kas izplatījušās no Centrālāzijas un pašreizējās Krievijas Eiropas daļu. Visdrīzāk statujas kalpojušas kā kapu pieminekļi - kā nekā tādas statujas, tikai kvalitatīvāk apstrādātas, kapu kalnos vēlāk uzstādīja mongoļi un ķīnieši. Daudz tādas statujas uzietas Karakorumas drupās, tiesa gan, bez galvām un sadrupinātas. Tikām pētnieks Ivanovskis (Ивановский) ieguvis ziņas no torgutiem (Tarbagatajas mongoļi), ka tie pielūdz Akmens sievas, kas sastopamas viņu zemēs, kā senču attēlus. Traukos, ko tās tur rokās, ievietoja daļu no sadedzinātā nelaiķa pelniem, bet pārējos pelnus - statujas pamatnē ("Congres internat. d'Archeologie prehistorique," Maskava, 1892.g.). Pēc nelaiķa sadedzināšanas, ko torguti praktizē līdz pat šai dienai, lama savāc pelnus nelielā vara traukā un aiznes to uz klosteri. Tur tos samaisa ar māliem, uzlipina nelielu mirušā statueti - koša čulu. Tādu pat nosaukumu torguti lieto attiecībā uz Akmens sievām. Saglabājusies pat leģenda, kas paskaidro, kādēļ no lielu akmens statuju izveides pāriets uz mazām māla statuetēm. Torguti viegli izskaidrojot arī dažādas Akmens sievu tērpu, ieroču un rotājumu detaļas, kādas sastopamas stepju tēlos.

Šodien nevar pilnīgi droši apgalvot par īsto Akmens sievu nozīmi. Mūsdienās Akmens sievas brīvā dabā praktiski vairs nevar redzēt nekur, tikai reti šur tur Krievijā, Ukrainā, Kazahijā un Mongolijā. Aplūkot var tikai muzejos.