Aliens

Aila, aile

Caurums, atvērums sienā logiem vai durvīm.

Aktunmarka

Peru ziemeļos.

Čimbotes skolotājs Manvels Vamans Alegre savu atvaļinājumu pavadīja Jungajā. Viņu ieinteresēja ganu stāsti par "apburto pilsētu" Baltajos Kordiljēros, un viņš pats devās to aplūkot. 3000 m augstumā punā ar nosaukumu Aktunmarka, viņš atklāja seno, no lieliem akmens blokiem celtu ēku atliekas.

Adīšana

Amatniecības veids.

Saites.
Amatniecība.

Augusta pučs

1991.gada 19.-21.augustā PSRS notika neveiksmīgs valsts apvērsuma mēģinājums jeb Augusta pučs. Tā mērķis bija gāzt PSRS prezidentu M.Gorbačovu, izbeigt viņa uzsākto valsts demokratizācijas procesu un nepieļaut Padomju Savienības reformēšanas līguma parakstīšanu.

Šoreiz mēs Baltijā maz ko varējām mainīt. Viss izšķīrās PSRS sirdī – Maskavā.

Pučs Latvijā. Sākoties pučam, PSRS Iekšlietu ministrijas Rīgas sevišķo uzdevumu milicijas vienības jeb OMON 19.augusta pievakarē ieņēma Latvijas Radio torni Ulbrokā. Daži brīvprātīgie radio darbinieki devās uz slepenu radiostaciju gatavībā sākt raidīt, ja tiktu ieņemta studija Doma laukumā. 20.augustā prognozes piepildījās, pēc radio ieņemšanas ēters klusēja tikai 56 sekundes, pēc tam atsāka raidīt no citas vietas.

Hronoloģiskā notikumu gaita.

Februāra sākums. Lidojot no Sverdlovskas uz Maskavu, nākamais GKČP loceklis, militārās rūpnīcas direktors Aleksandrs Tizjakovs paziņam rādīja plānu ārkārtas stāvokļa ieviešanai PSRS. Plāns paredzēja privātās uzņēmējdarbības un politiskās opozīcijas aizliegšanu.

25.aprīlis. PSKP CK plēnumā rajonu partijas sekretāri pieprasīja prezidentam M.Gorbačovam nekavējoši „atjaunot partijas vadošo lomu.”

12.jūnijs. Boriss Jeļcins tika ievēlēts par Krievijas prezidentu.

17.jūnijs. PSRS AP sesijā premjers A.Pavlovs pieprasīja ārkārtas pilnvaras. Viņu atbalstīja VDK šefs V.Krjučkovs un aizsardzības ministrs D.Jazovs.

20.jūnijs. ASV valsts sekretārs Dž.Beikers brīdināja padomju kolēģi A.Bessmertnihu par apvērsuma gatavošanu. Min Pavlova, Krjučkova, Jazova vārdus.

23.jūlijs. Avīze Sovetskaja Rossija publicēja pučistu idejisko domubiedru manifestu "Uzruna tautai" (Slovo k narodu).

29.jūlijs. Gorbačovs, Jeļcins un Kazahijas prezidents Nazarbajevs sprieda par Pavlova, Krjučkova, Jazova un Pugo nomaiņu pret liberālākām figūrām pēc Savienības līguma parakstīšanas. Sarunu ierakstīja VDK, un „nomaināmie” par to uzzināja.

31.jūlijs. Sagatavots tika savienības līgums. Gorbačovs piekrita principam, ka republikas centram atvēl tik daudz nodokļu ieņēmumu, cik tās uzskata par iespējamu un nepieciešamu.

4.augusts. Gorbačovs izlidoja uz vasarnīcu Forosā (Krima) atpūsties.

16.augusts. 7.00 no rīta publicēts tika Savienības līguma teksts.
11.30 Krjučkova un PSRS Aizsardzības padomes priekšsēdētāja O.Baklanova sarunā tiek pieņemts lēmums rīkoties.

17.augusts. 16.00-18.15 pučisti tikās slēgtā VDK rezidencē – objektā „ABC.” Lēmumu skaitā bija arī Jeļcina aizturēšana lidostā pēc atlidošanas no Kazahijas. Tālāka rīcība izrietētu no sarunu iznākuma.

18.augusts. 11.00 Krjučkovs informēja VDK vadību par ārkārtas stāvokļa ieviešanas plāniem, pavēlēja sūtīt centrālā aparāta darbiniekus uz Latviju, Lietuvu un Igauniju.
11.30 Gorbačovs zvanīja nākamajam puča vadītājam Janajevam un informēja, ka atgriezīsies Maskavā 19.augusta vakarā.
13.30 Pugo atgriezās Maskavā no atvaļinājuma.
16.32 prezidenta vasarnīcai Forosā tika atslēgti sakari, ieskaitot PSRS stratēģisko kodolspēku vadības kanālu.
16.50 pie Gorbačova Forosā ieradās pučisti, paziņoja, ka Savienības līguma parakstīšana nenotiks, Jeļcins tiks arestēts. Viņi piedāvāja Gorbačovam palikt Forosā, kamēr tie viņa vietā „izdarīs melno darbu.” Ģenerālis Vareņņikovs paaugstinātā balsī pārmeta prezidentam PSRS un bruņoto spēku graušanu, piedāvāja atkāpties no amata.
Par sarunas beigām skaidrības nav arī šodien. Pēc vienas versijas Gorbačovs pučistus rupji nolamājis, pēc citas – atvadīšanās bijusi draudzīga.

19.augusts. 3.30 Krjučkovs VDK vadībai paziņoja, ka „perestroika beigusies.” Jazovs apspriedās ar ģeneralitāti.
4.20 specgrupas Alfa 60 kaujinieki slepus ieņēma pozīcijas mežā pie Jeļcina vasarnīcas.
4.30 tika pasludināta kaujas trauksme Tamaņas motorizēto strēlnieku, Kantemiras tanku un Tulas gaisa desanta divīzijās.
5.20 Valsts TV un radio priekšsēdētājs saņēma uzdevumu „strādāt kā augstu partijas un valdības locekļu bēru dienās.”
6.00 televīzijā un radio diktori lasīja VĀSK paziņojumu. Ekrānos tika demonstrētas ainas no P.Čaikovska baleta „Gulbju ezers.” Jeļcina meita modināja tēvu, teikdama, ka televīzijā rāda ko nesaprotamu.
6.30 jeļcina vasarnīcā sapulcējās blakus vasarnīcās dzīvojošie: Krievijas AP priekšsēdētājs Ruslans Hasbulatovs, Ļeņingradas mērs Anatolijs Sobčaks u.c.
7.00 karaspēks, kopā 362 tanki un ap 4000 karavīru, sāka virzīties uz Maskavu. Gaisa desanta karaspēka papildus daļas tika dislocētas Ļeņingradā, Tallinā, Tbilisi, Rīgā.
8.00 Maskavas mērs Jurijs Lužkovs apliecināja atbalstu Jeļcinam.
8.55 Jeļcins ar komandu izbrauca no vasarnīcas. Alfa, tā arī nesaņēmusi pavēli, neiejaucās.
9.28 Jazovs šifrētā telegrammā pavēlēja PSRS karaspēkam būt kaujas gatavībā.
9.40 Jeļcins ieradās Baltajā namā, un telefonsarunā ar Krjučkovu atteicās atzīt VĀSK.
11.00 Latvijā KP CK 1.sekretārs Alfrēds Rubiks preses konferencē paziņoja par atbalstu apvērsumam.
12.00 Maskavā pie Baltā nama sākās barikāžu celšana.
Latvijā tai laikā sākās LR AP plenārsēde, kurā LR AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs informēja, ka viņam zvanījis Baltijas Kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins un paziņojis, ka viņš nozīmēts par galveno ārkārtas stāvokļa realizētāju Baltijā. LR AP prezidijs un Ministru padome paziņoja, ka Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja ir nelikumīgs veidojums, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā, aicināja iedzīvotājus nesadarboties ar to.
12.10 Jeļcins uzrunāja piekritējus, uzkāpis uz Tamaņas divīzijas tanka, nolasīja lēmumu par VĀSK pasludināšanu ārpus likuma.
14.00 Gorbačova „kodoladjutanti” pārkāpa instrukciju un devās uz Alupku. 19.40 tie izlidoja uz Maskavu ar visu aparatūru.

Tai laikā Latvijas valdību vadīja Ivars Godmanis. Avīzes drukāja Rencēnu ielā, jo Preses namā saimniekoja OMON, avīžu redakcijas izvietojās dažādās iestādēs.

19.augustā. Šai dienā sākās pučs. PSRS Centrālā TV no rīta rādīja „Gulbju ezeru.” Preses konferencē paziņoja, ka varu pārņēmusi GKČP.
GKČP sasatāvs.
Boriss Pugo. Visai nosacīti, taču viņš tomēr bija latvietis. Tobrīd PSRS Iekšlietu ministrs, iepriekš Latvijas PSR čekas vadītājs un pēc tam Latvijas PSR KP 1.sekretārs.
Dmitrijs Jazovs. PSRS Aizsardzības ministrs.

21.augustā (20.?) 13.00 4 OMON tanki iebrauca Doma laukumā, lai sturmētu Augstāko Padomi 13.10 Augstākā Padome pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu.” Pēc stundas OMON no laukuma aizbrauca un tās pašas dienas vakarā desantnieki pameta radio un TV ēkas.

Neatkarības pasludināšana. Latvija pasludināja neatkarību de facto 1991.gada 21.augustā.
Pirmā mūs 1991.gada augustā atzina Dānija. Dāņi uzņēma visus trīs Baltijas valstu ārlietu ministrus atceļā no Īslandes. Pa ceļam noturēja formālu tikšanos un parakstīja atzīšanas papīrus. Fredensborgas pilī viņus uzņēma Dānijas karaliene ar galmu.
Tad Īslande. Kā viena no pirmajām atzina Jeļcina Krievija.

Latvijas starptautiskā atzīšana. Pirmā Latvijas valsti atzina Īslande, tad Dānija.
1991.gada 22.augustā Īslande atzina triju Baltijas valstu neatkarību ārlietu ministra Jona Baldvina Hanibalsona personā.
25.augustā visu triju Baltijas valstu ārlietu ministri Reikjavīkā parakstīja deklarāciju par savu valstu neatkarību.
Tālāk atzīšana notika jau lavīnveidīgi. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu par triju Baltijas valstu atzīšanu.
LR sūtniecība Vašingtonā, kas darbojās visus okupācijas gadus, pārņēma jaunās funkcijas.

1991.gada neatkarības balsojums. Balsojumā ar Latvijas neatkarību no PSRS 400 000 nobalsoja „pret.”