Aliens

Trenta fotogrāfijas

Interesantas diska formas NLO fotogrāfijas, ko uzņēmis fermeris Pols Trents.

Notikums. 1950.gada 11.maija vakarā pulksten 19.45 Trentu laulātais pāris Minvilas (Minnville) fermā pie Salmonriveras upes gandrīz 20 km uz DR no Makminvilas pilsētas (Oregonas pavalstī ASV) nofotografēja NLO.
Tajā vakarā Pola Trenta sieva dārzā baroja trušus, kad pēkšņi viņa pamanīja (liekas, ka pamanīja vairākus, bet nofotografēja tikai vienu) debesīs diskveida objektu, kas lidoja rietumu virzienā. Viņa pasauca savu vīru, kas izsteidzās no mājas paķēris līdzi fotoaparātu. Fotoaparātā ievietotā filma bija jau daļēji izfotografēta.
NLO, kas viņiem tuvojās, gaisā turējās slīpi un sudrabaini mirdzēja. Diskveida objekts kustējās bez skaņas. Trenti pat nevarēja saskatīt nedz dūmus, nedz sajust izpūtēja gāzes. Pols Trents nofotografēja NLO, tad, pārtinis kadru, atkāpās nedaudz pa labi, lai saglabātu objektu skatu meklētājā, un pēc 30 sekundēm veica otru uzņēmumu. Kad NLO lidoja pāri fermai, Trentiem šķita, ka gaisā jūtama viegla gaisa plūsma. Pēc dažām dienām, kad bija izfotografēti atlikušie kadri, Trents filmu attīstīšanai aiznesa uz vietējo fotodarbnīcu. Par piedzīvoto Pols Trents pastāstīja tikai dažiem draugiem.

Tālākais. Par Pola Trenta NLO fotogrāfijām uzzināja kāds vietējā laikraksta Telephone Register reportieris. Viņš pat atradis negatīvus Trentu mājās uz grīdas, kur bērni ar tiem spēlējušies. 1950.gada 8.jūnija laikrakstā Telephone Register tika publicēts īss raksts par šo notikumu. Nākamajā dienā ziņojumu par Trentu veiktajiem NLO fotouzņēmumiem publicēja laikraksti Portlendā un Losandželosā. Pēc nedēļas žurnāls publicēja sensacianālos NLO fotouzņēmumus.

Trenta fotogrāfiju analīze. Par Trenta fotogrāfijām ieinteresējās arī pret NLO eksistenci skeptiski noskaņotā Condon Report komisija. Tās uzaicinātais eksperts Viljams Hartmens (William Hartman) secināja, ka ne fotogrāfiju ekspertīze, ne arī novērojuma vietas izpēte nevar apgāzt pierādījumu, ka NLO vairāku aculiecinieku priekšā tiešām lidojis debesīs. Vēl Hartmens secināja, ka, spriežot pēc fotogrāfijām, neesot iespējams apgalvot, ka te slēptos viltojums.
XX gs. 80.gados Trenta fotogrāfijas pārbaudīja izmantojot datorizētas analīzes metodes, kas ļāva analizēt cilvēka acīm nesaskatāmu informāciju. Viena no datoranalīzes metodēm, ko izmantoja Trenta fotogrāfiju analīzei, bija krāsu konturēšana. Lietojot šo metodi, visus oriģināla pelēkos toņus pārveido citās krāsās, lai vieglāk varētu atšķirt gaismas un ēnas sadalījumu objektā. Šī metode paradīja, ka fotogrāfijā redzamā diska apakšējā daļā nebija manāmi nekādi uzkrītoši tonējumi, kas norāda uz vienmērīgi apgaismotu un līdzenu virsmu.
Otrajā fotogrāfijā, kurā redzams disks no sāniem, analīze parādīja, ka objekta centrs ieēnots tumšāk nekā ārējā mala, kas savukārt liecina, ka objekts bijis apaļš un uz augšu šašaurināts.
Nākamajai metodei, ko izmantoja Trenta fotogrāfiju analīzei, vajadzēja noteikt vai fotogrāfijās redzamais disks varētu būt iekārts stieplē vai uz kā balstīts. Ground Saucer Watch pētnieki šo fotogrāfiju analīzē izmantoja datora spēju asāk izcelt kontūras. Attēli atgādina no rupja akmens izcirstu un platlenķī izgaismotu bareljefu. Gaišākas un tumšākas līnijas iezīmē NLO atsevišķo daļu kontūras un negatīvā uzrāda pat vissīkākās atšķirības. Ar šo metodi iespējams padarīt redzamas pat ceturtdaļmilimetru resnas stieples līdz pat 3 m attālumam. Pola Trenta fotogrāfijās nekas tāds nebija saskatāms. Tāpat arī malu pastiprināšanas metode, kuru izmanto, lai atklātu montētus attēlus, nedeva pierādījumus par viltojumu. Pētniecības grupa Ground Sauce Watch secināja, ka fotogrāfijās redzams lidojošs disks 20-30 m diametrā. Pola Trenta fotogrāfijās patiešām redzams īsts NLO.

Nesaderība. Tiesa, viena neatbilstība tomēr bija. Eksperti uzskatīja, ka fotouzņēmumi veikti no rīta, nevis vakarā, kā to apgalvoja Trenti. Neskatoties uz šo nelielo, bet, iespējams, visai būtisko niansi, Pola Trenta fotogrāfijas ir īsts trumpis pret skeptiķu viedokli.

Saites.
NLO fotogrāfijas.
NLO novērojumi XX gadsimtā.

Trilitoni

Trilithon.
Trīs gigantiski akmens bloki, kas veido daļu no Bālbekas platformas rieteņu sienas.

Katrs no viņiem ir vairāk kā 19 m garš (61,3 pēdas), vairāk kā 4 m augstumā (12,9 pēdas) un gandrīz 4 m (12,9 pēdas) platumā. Katrs no tiem sver ap 800 t un novietots apmēram 7 m (22,5 pēdas) augstumā.

Trilitoni veido daļu no gigantiska, bet nepabeigta podiuma, kas apjož Jupitera svētnīcu.

Lai gan oficiālā vēsture mēģina arī šo akmeņu izgatavošanu un uzstādīšanu pierakstīt romiešiem, tomēr līdz pat šai dienai nav izdevies pārliecinoši paskaidrot, kādā veidā viņiem tas izdevies. Divi vēl lielāki akmeņi atrodas tuvējās akmenslauztuvēs un to svars ir tuvu 1200 tonnām.

Saites.
Bālbekas platforma.

Titikakas Atlantīda

Nogrimušu būvju drupas Titikakas ezera dzelmē.

Atklāšana un izpēte. Titikakas ezera zemūdens pētījumi tika uzsākti 1955.gadā. Šos pētījumus veica arheologi un Argentīnas zemūdens peldēšanas federācija. Bijušais ASV jūras kājnieku akvalangu niršanas instruktors Viljams Mardorfs vairākas reizes ieniris. Un 95 pēdu dziļumā uzgājis celtnes Tiavanakas stilā.
Pētnieki 1/4 km no krasta atklāja veselu arhitektūras ansambli, kas stiepās vairāk nekā kilometru garumā. Tur bija bruģis, vairāku simtu kvadrātmetru platībā, izlikts no akmens plāksnēm un ap 30 sienu, kas bija novietotas ģeometriskā kārtībā, cita citai paralēli. Sienas bija cilvēka augumā, celtas no milzīgiem akmens bluķiem.

Profesors Rubens Vela no Tiavanakas arheoloģijas institūta pauda pārliecību, ka ezera dibenā uzietās drupas ir „piekrastes templis, kurā tika apglabātas izcilas personas” (1967.gads).

Ž.Ī.Kusto pētījumi (1968.g.). 1968.gadā Titikakas ezerā zemūdens pētījumus veica slavenais franču okeānu pētnieks Ž.Ī.Kusto. Slaveno pētnieku izpētīt ezeru bija iedvesmojušas indiāņu leģendas, kuras vēstīja par inku ezerā nogremdētajām bagātībām, kuru vidū bija zelta disks, uz kura pierakstīta Amerikas senākā vēsture. Vēl šīs leģendas vēstīja, ka ezera dibenā esot vairākus kilometrus gara zelta ķēde, kas savienojot Saules un Mēness salu, kā arī par 300 jūdžu garu tuneli, kas no Titikakas ezera ved uz seno inku galvaspilsētu Kusku.
Ž.Ī.Kusto kuģis "Kalipso" bija aprīkots ar vairākām ierīcēm, tostarp ar divām zemūdenēm. Francūža ekspedīcija apstiprināja ziņas par argentīniešu nirēju atklājumiem. Kusto vēl atzīmēja akmens būvju pilnību.
Kusto ekspedīcija izcēla arī dažus keramikas paraugus, bet, kā vēlāk tika noskaidrots, tā bija izgatavota mūsu laikos. Pētnieki tādus pašus keramikas izstrādājumus bija redzējuši urusu indiāņu peldošajos ciematos.
Saprotams, ka Kusto ekspedīcija neatrada ne inku bagātības, ne zelta disku, ne zelta ķēdi, ne arī tuneli. Taču zemūdens būves gan esot redzējuši.

H.Roho pētījumi (1980.g.). 1980.gada novembrī bolīviešu Andu kultūru speciālists Hjūgo Roho meklēja zemūdens drupas Puertoakostas piekrastē (bolīviešu ostas ciemats, kas atrodas netālu no Peru robežas ezera ZA krastā). Savos meklējumos viņš vadījās pēc vietējo indiāņu vecajā Eliasa Mamanes norādījumiem. Viņš uzgājis būves 45-60 pēdu dziļumā (15-20 m). Vēlāk pētnieks stāstījis žurnālistiem: „Mēs atradām tempļus un akmens ceļus, kas aizved nezināmā virzienā. Redzējām arī kāpnes, kas ved ezera dziļumos un ir jūras aļģu apvītas.” Roho kopā ar diviem puertorikāņu kinooperatoriem Aivenu un Aleksi Irizāriju (Alex Irrizarry) šīs būves pat nofilmēja.
Hjūgo Roho šīs monumentālās drupas attēloja kā iespējamo Tiavanakas sākotni. Viņš uzskata, ka monumentālās būves (svētnīcas, akmens ceļi un kāpnes) celtas pirms izveidojies ezers.

Atradumi Markapampā (1992.g.). 1992.gadā ezerā uz ziemeļiem no Saules salas, vietā ar nosaukumu Markapampa (Marka Pampa, La Ciudad Submergida) tika uzietas akmens kastes ar artefaktiem - daudzi no tiem bija no tīra zelta.
Markapampā 1992.gadā uzietie artefakti izstādīti nelielā muzejā Čajapampā, Saules salā - antropomorfas figūriņas, Tiavanakas laika artifakti, dzīvnieku kauli, pumas formas keramika, pat Montīpaitona Sv.Grālam līdzīgs kauss. Ieejas biļete maksā 10 bolivārus un par to var aplūkot arī netālās Činkanas drpas. Atradumi uzieti apmēram 8 m dziļumā trijstūra centrā ko veido Čuljas (Chullo), Koas (Koa) un Paļajas (Pallalla) salas. Vairums atradumu laikam ir no Džona Reinarda (Johan Reinhard) zemūdens ekspedīcijas, citus ziedojuši vietējie iedzīvotāji.

Itāļu pētījumi (2000.-2004.g.). 2000.gadā zemūdens pētījumus Markapampa veikuši itāļu arheoloģiskā ekspedīcija, kuru vidū bija arī nirēji. Itāļi paziņoja, ka Titikakas ezera dibenā atraduši svētnīcas drupas un bruģētu ceļu. Drupas apjož 800 m gara siena un kopumā aizņem 200 x 50 m lielu platību. Drupas atradās 8 m dziļumā. Šķiet, ka itāļi būs no jauna uzgājuši argentīniešu nirēju XX gadsimta 60.gados atklātās drupas. Tātad tās tur patiešām ir.

Lai gan joprojām neskaidri ir zemūdens būvju autori, to vecumu lēš kā 6000 gadu. Daži entuziasti pat iemanījušies to nodēvēt par "Atlantīdu."

Nota bene! Ja vēlaties nesteidzīgi aplūkot Saules salu, ieskaitot tās Atlantīdu, pērcieti biļeti tikai turpceļam un patstāvīgi ejiet pa salu kājām, neklausot tūristus vadājošās firmas. Lieta tā, ka tūrisma firmas bieži ir sastrīdējušās ar vietējiem iedzīvotājiem, nekur tālāk savus tūristus neved kā tikai 3-4 km pa salas dienvidu galu. Daudz runā un neko neparāda. Brauciet un staigājiet paši. Naktsmājas salā pietiek un vietējie būs tikai priecīgi nopelnīt.

Saites.
Nogrimušās celtnes. 
Titikakas ezers.

Talismani

Viduslaikos judaismā ļoti izplatīta bija ticība eņģeļiem - tiem bija tāda pat loma kā svētajiem kristietībā. Tāoat plaši praktizēja demonoloģiju, pūšļošanu, ticību amuletiem un talismaniem. Hasīdisma novirzienā cadiki dziedināja no visām slimībām, tirgojās ar amuletiem un talismaniem.