Aliens

Katčinas

Civilizatori, par kuriem stāstīts hopu indiāņu mitoloģijā. Tās ir debesu būtnes. Hopu indiāņu mīti vēsta, ka katčinas sirmos aizlaikos ieradās uz Zemes „no tālas planētas.”

Hopu cilts dzīvo Arizonas un Ņūmeksikas pavalstis ASV dienvidrietumos.

Hopu tautas izcelsme - Baltā Lāča stāsts. Virsaiša Baltā Lāča stāstījumu pierakstījis Džozefs F.Blamčīrs. Viņa 10 gadu darba rezultāts vainagojies ar grāmatu „Kaskara un septiņas pasaules.”
Hopu indiāņi, analoģiski maijiem un actekiem, uzskata, ka cilvēces vēsturē bijuši 4 laikmeti jeb Saules: Ūdens saule, Zemes saule, Vēja saule un Uguns saule. Patreiz mēs dzīvojam ceturtajā. Daudz tūkstošus gadu atpakaļ hopi dzīvojuši kontinentā ar nosaukumu Kaskara kaut kur Klusajā okeānā. Sen norisinājies karš ar cita kontinenta iedzīvotājiem. Tai laikā Kaskara sākusi lēni nolaisties okeānā, līdz virs ūdens palikusi tikai tās augstākā daļa. Hopi neatlika nekas cits kā meklēt jaunu zemi dzīvošanai. Tajā viņiem palīdzēja kādi, kurus tie sauca par katčinām („augstākie un godājamie izredzētie”). Hopi teica, ka katčinas ir pilnīgi reālas būtnes no Saules sistēmai tālas planētas Tōnaotekas. Kādreiz viņi noteikti atgriezīsies. Katčiniem bija 3 grupas: radītāji, skolotāji un likumu rakstītāji. Pirmās grupas katčini noslēpumainā veidā radīja dažādas ļaužu rases. Katčini nekad nepiekopa dzimumattiecības, un tomēr sievietes no viņiem tapa grūtas. Šādi radītie cilvēki esot bijuši vareni un apbrīnojami, vienmēr gatavi palīdzēt, un nekad nenesa nāvi un iznīcību.

Hopi pārceļošana - Baltā Lāča stāsts. Katčini palīdzēja hopu tautai pārceļot ar 3 transporta veidiem. Viens no tiem bija „lidojošie vairogi” – dievu debesu rati. Ar tiem izceļoja hopu elite, lai sagatavotu jauno zemi Centrālamerikā. Kā izskatījās „vairogi” nav zināms, taču iespējams, tie ir attēloti senos hopu klinšu gleznojumos Oraibā – vissenākajā hopu apmetnē Arizonā. Par masu transportu kalpoja „lielie putni” un arī pavisam parasti plosti un laivas, ar kuriem pārceļoja parastie ļaudis. Katčinas palīdzēja plostu un laivu karavānām, tās pulcinot un vedot pareizajā virzienā – uz Dienvidameriku.

Hopi tauta jaunajā zemē. Šeit sākās jauna dzīve, indiāņi daudz strādāja un ātri vairojās. Izveidojās dzimtu attiecības un klani. Vairākas grupas devās uz ziemeļiem, tostarp klani ar lāča un koijota totēmiem, pie kuriem pieder arī Baltais Lācis. Par hopiem sāka saukt tos, kuri apmetās Oraibas apmetnē. Dzima jaunas paaudzes, kuras izplatījās no pirmās apmetnes, tās apmetās neskartajos mežos un kalnu plato. Tā no vieniem senčiem cēlušies gan maiji, gan inki, gan arī acteki.
Baltais Lācis min arī kādu pilsētu Palatkapi („sarkanā zeme”), kuru uzcēla tā senči Centrālamerikā. Pilsēta tika uzskatīta par visu seno zināšanu centru, tajā bija milzīga četrstāvu ēka, kura tika izmantota tikai mācībām un zinātniskiem mērķiem. Tai bija pakāpju forma, un katra no tām atbilda nākamajam augstākajam zināšanu līmenim. Jo augstāk, jo mazāk bija skolnieku. Pirmajā zemākajā stāvā jaunie indiāņi apguva savas tautas vēsturi, otrajā tika pasniegtas dabaszinības, ieskaitot vielas uzbūvi (ķīmiju!?). Ceturtajā augstākajā stāvā, kur nonākt bija visai grūti, tika pasniegta astronomija. Baltais Lācis: „Viņi apguva visus mūsu planētu sistēmas elementus. Viņi zināja, ka Zeme ir apaļa, ka Marsa virsma klāta ar smiltīm, ka ne uz Venēras, ne Marsa, ne Jupītera nav nekādas dzīvības.” Pasniedzēji bijuši katčinas.

Juku laiki. Palatkapi dzīvojošie indiāņi baudīja mieru un dzīvoja saticībā daudzu gadsimtu garumā. Taču sprādzienveidīgi pieauga iedzīvotāju skaits, kā dēļ tika dibinātas jaunas un jaunas apmetnes. Jaunās kopienas prasīja lielāku neatkarību un sakari ar metropoli bija vāji. Katčinas pameta Palatkapi, un viņu tīrā mācība tika stipri izkropļota. Cilvēku garīgie skolotāji uzskatīja, ka reliģisko ķīviņu dēļ dzīve vecajās vietās ir apgānīta un vairs nav iespējama. Tādēļ tie lika būvēt jaunas pilsētas tukšā vietā. Indiāņi tajos vairs nesaskatīja kultūras nesējus, bet to vietā sāka pielūgt dažādas dievības. Katrai ciltij parādījās savi dievi un pat veseli to panteoni. Nebija retums asiņaini kari cilšu starpā. Lai gan arī jaunās ciltis atzina seno dievu svētnīcas, līdz ar seno pilsētu pamešanu arī senie rituāli zaudēja savu sākotnējo nozīmi un deģenerējās.
Jukatānā nostiprinājās Spalvainās Čūskas totēma ciltis. Koijota un lāča totēmi tika atspiesti tālāk uz ziemeļiem. To palikušie pēcteči vēl šodien dzīvo ASV Arizonas pavalstī. Mazajā Houtvilas indiāņu ciemā katru gadu februārī notiek ceremonija par godu Spalvainajai Čūskai.

Svētā akmens plāksne. Hopu indiāņu leģendā stāstīts, ka hopu senčus-pārceļotājus Ziemeļamerikā sagaidījis kāds pavadonis vārdā Massal. Viņš tos novirzījis uz DR, kur tie varēja dzīvot mierā. Vienīgais, kas tiem atlicis no senajiem notikumiem, bija akmens plāksnīte ar nosistu stūri. Tālā nākotnē tā būtu jārāda saviem izdzīvojušiem pēctečiem, kas viņus atradīs. Tad „baltais brālis” parādīs trūkstošo gabalu un sāksies jauns laikmets.
Tūkstošiem gadu svēto akmeni īpaši rūpīgi glabāja Uguns klanā. XVI gs. indiāņi par to paziņoja sastaptajam konkistadoram, kurš, protams, neko lāga uz to nevarēja atbildēt. Tā kā spānis trūkstošo gabalu viņiem neuzrādīja, tad hopi turpina gaidīt savu jauno laikmetu vēl līdz šodienai.

Šodien. Dzīvo rezervācijā Arizonas pavalstī ASV. 

Hopu indiāņu tradīcijas. Hopu indiāņu ceremoniālajā kalendārā ir Povamu svētki ar „zirņu deju.” Ar šo rituālu novērš mirušo dvēseļu uzmanību, lai tās netraucētu maziem bērniem to iniciācijas laikā. Dejotājs tiek saukts par „Visas dzīves radītāju” (mu-iņ-va). Pa tā roku un kāju aizmugurējo virsmu ir novilktas baltas līnijas, kas simbolizē ādas krāsu.

Hopu mīts par Uguns sauli. Hopu indiāņu uzskats par zemes laikmetiem ir visai līdzīgs acteku (viņiem gan ir 5 Saules) un maiju uzskatam. Viņi laikmetus starp katastrofām iedala Saulēs.Tādas esot bijušas četras: Ūdens, Zemes, Vēja un Uguns saule – pašreizējā.
Pēc hopu aprēķiniem Uguns saules beigas pienāks kaut kad neilgi pēc 2000.gada. Prms šī notikuma parādīsies Tumšā zvaigzne (šumeru 12.planēta -?), kura jau tagad tuvojas Zemei. Par Uguns saules beigām vēstīšot arī neparasti zila un nepazīstama puķe, kas zied tuksnesī. Tāda it kā esot atrasta Ņūmeksikas tuksnesī. Ši Uguns saule būšot cilvēkiem pēdējā, tam piekrīt arī acteki.

Hopu Plūdu stāsts.

Kačinas tiek dalītas trīs grupās:
· likuma sargi,
· skolotāji,
· radītāji - zinātnieki dažādās specialitātes, kuri eksperimentēja un radīja cilvēku.

Līdz pat mūsdienām hopu indiāņi ir saglabājuši ticību, ka kačinas, kuri kādreiz atgriezušies savā debesu dzimtenē, atkal ieradīsies uz Zemes.
Pirms kačinas pametušas mūsu planētu, viņi hopu indiāņiem devuši pavēli, kura līdz pat šai dienai tiek ievērota. Kačinas pavēlēja turpmāk hopiem lelles darināt pēc viņu [kačinu] līdzības, lai nākamās paaudzes varētu atpazīt kačinas, kad tie atkal ieradīsies uz Zemes. Lelles atgādina astronautus ķiverēs un neveiklos skafandros. Nereti lellēm rokās ir dīvaini priekšmeti. Vai tie būtu zinātniski mēraparāti vai ieroči?

Hopu indiāņu leģenda par Trešās pasaules bojāeju. Hopi pasaules vēsturi dala četros periodos: Pirmā pasaule, Otrā pasaule, Trešā pasaule un Ceturtā pasaule, kurā mēs pašreiz dzīvojam.
Leģenda par trešās pasaules bojāeju apraksta zemi ar lielām pilsētām un attīstītu kuģniecību. Labklājībai augot, strauji audzis arī cilvēku skaits. Arvien vairāk cilvēki pievērsušies laicīgām lietām. Viņus sāka pārņemt alkatība un izvirtība.
Leģenda vēsta, ka cilvēki izgudrojuši lidmašīnu, taču tās viņi izmantojuši karošanai.
Leģenda teikts: „samaitātība un karš nāca par trešo pasauli, tāpat kā par divām agrākajām.”
Trešo pasauli izpostījuši lieli plūdi: „Viļņi augstāki par kalniem, uzbangoja, kontinenti sašķīda gabalos un nogrima viļņos.”

Mūsdienās hopi dzīvo ASV Arizonas pavalsts ZA 12 ciemos, kur tiem iedalīta rezervācija 6000 kvkm platībā.

Saites.
Hopi.

Krokodila akmens

Dīvainas formas akmens upes gultnē Laosā.

Akmenī patiesi ir krokodila formas nospiedums. Vietējie šamaņi esot to izmantojuši kaut kādos rituālos, vai arī tas bijis cilvēku upurēšanas altāris.

Krakens

Krakens.

Kerola A.Dīringa, kuģa pazušana

Amerikāņu 5 mastu kravas kuģa "Kerola A.Dīringa" pazušana 1921.gada janvārī ir viena no noslēpumainākajām kuģa pazušanām Bermūda trijstūrī.

Sava pēdējā kuģojumā tas devās 1921.gada janvārī. Pēdējo reizi to ar visu komandu redzēja pie Lukautu raga peldošās bākas pie Ziemeļkarolīnas krastiem. 2 dienas vēlāk kuģi uzgāja uzsēdušos uz sēkļa joprojām pie Ziemeļkarolīnas krasta (jau Bermūda trijstūra rajonā), bet komandas nebija. Uz kuģa bija pilnīga kārtība - kambīzē tika gatavotas pusdienas, kajītēs kārtība, krava neaiztikta. Arī borta žurnāla ierakstos kārtība. Uz klāja palikušas arī glābšanas vestes un laivas, vērtīgas personiskās lietas. 
Ekipāžu tā arī neatrada. Versiju bija daudz, nebija arī skaidrs, kā kuģis nokļuva uz sēkļa.

Saites.
Bermūdu trijstūris.