Aliens

Piena ceļš

Latīniski – Via Lattea.
Franciski – Voi Lactee.
Piena ceļš ir nosaukums, ko astronomi piešķīruši visai mūsu galaktikai — spirālveida galaktikai, kurā ietilpst arī Saules sistēma.

Piena ceļa galaktika, saukta arī vienkārši par Piena ceļu, ir spirālveida galaktika, kas skaidrās naktīs no Zemes redzama kā gaišāka josla debesīs. Galaktikas gaišo krāsu veido zvaigžņu blāvā gaisma. Tieši tās izskats ir iedvesmojis cilvēkus to nodēvēt par Piena ceļu.

Naktī Piena ceļš redzams kā plaša, mirgojoša gaismas un ēnu josla, kas šķērso debesis un veidojas no galaktikas plaknē esošo zvaigžņu gaismas. 

Izpētes vēsture. Piena ceļš pasaulē pazīstams arī ar citiem nosaukumiem, piemēram, “Putnu ceļš” un “Sudraba upe.”
Piena ceļu cilvēki ir vērojuši kopš neatminamiem laikiem.
Seno ēģiptiešu teksti un gleznojumi snieguši eģiptologiem skaidras saiknes starp ēģiptiešu mitoloģiju un noteiktiem astronomiskiem objektiem, piemēram, Sauli un Mēnesi; planētām Merkuru, Venēru, Marsu, Jupiteru un Saturnu; zvaigznēm Sīriusu; zvaigznājiem Orionu un Lielajiem greizajiem ratiem. Tāpēc eģiptologi jau sen pieņēma kā pašsaprotamu, ka senie ēģiptieši apzinājās Piena ceļa esamību un to kaut kādā veidā bija iekļāvuši savā kultūrā. Vairumā, ja ne visās pasaules kultūrās, Piena ceļam ir savs nosaukums un izcelsmes mīts.
Tomēr seno ēģiptiešu astronomiskajos tekstos un gleznojumos vēl aizvien nav atrasts skaidrs un nepārprotams Piena ceļa nosaukums, apraksts un attēlojums. Neviens mēģinājums nav sniedzis pārliecinošus rezultātus
Taču tas, kā senie ēģiptieši, kas atstājuši vienus no senākajiem zvaigžņoto debesu aprakstiem, uztvēra Piena ceļu, joprojām ir noslēpums. Senie ēģiptieši to uzlūkoja kā Nīlas debesu analogu. Pēc nāves faraona dvēsele Saules barkā gar to devās uz paradīzi – "Niedru laukiem" (Sehet-Āru).
Balstoties uz senēģiptiešu tekstiem un astronomiskām datorsimulācijām, ir izteikta hipotēze, ka Piena ceļš izcēlis Nutas kā debesu iemiesojuma lomu. Hipotēzes autors - Portsmutas universitātes astrofiziķis Ora Graura uzskata, ka ziemā Piena ceļš akcentēja Nutas izstieptās rokas, savukārt vasarā tas debesīs iezīmēja viņas mugurkaulu.
Saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju Zevs savu dēlu Hēraklu noguldījis līdzās dusošajai dievei Hērai, lai tas iepazītu dievietes krūti. Tomēr Hēra pamostoties atgrūdusi svešo bērnu - vairākas lāses uzšļakstījās debesīs un radīja mūsu galaktiku - Piena ceļu (gala - "piens").
Senie indieši Piena ceļu uzlūkoja kā Zemes upes Sarasvatu (šodien tās vairs nav) debesu analogu.
Diezgan tuvs seno ēģiptiešu pasaules uzskatam ir senajā Meksikā sastopamais priekšstats par Piena ceļu kā dievieti, kas dzemdē dievus un citus debess ķermeņus. Tlaksakalteku pirmskolumba bilžu manuskriptā Bordžijas kodeksā vairākās lappusēs attēlotas iegarenas būtnes, kas pārklātas ar zvaigznēm. Šīs būtnes tiek identificētas gan kā Piena ceļš, gan kā dieviete Citlalikue (“zvaigžņu svārki”), “zvaigžņu dieviete,” gan kā vairāku dievu, tostarp Venēras dieva Kecalkoatla, māte.
Bordžijas kodeksa 5.attēlā redzams, kā Kecalkoatls iznāk no dievietes Citlalikues vēdera. Šī aina tiek interpretēta kā “Venēras tranzīts pāri Piena ceļam.” Kā norāda Graurs, lai gan Bordžijas kodeksa autori nebija kontaktējušies ar senajiem ēģiptiešiem, līdzīgi tēli (iegarenas, ar zvaigznēm klātas dievietes) un līdzīga mitoloģija (Piena ceļš, kas dzemdē nozīmīgus dievišķus debess ķermeņus), kas parādās divos kontinentos, kurus šķir ne tikai okeāns, bet arī tūkstošiem gadu, liek domāt par universāliem motīviem. Taču katra kultūra šos motīvus interpretējusi atšķirīgi.
Piena ceļš Ziemeļamerikas indiāņiem. Šaijeni ticēja, ka viņu dvēseles (tasoom) pa Piena ceļu, kas pazīstams kā ekutsihimmiyo, dodas uz visu zinošā, augstā dieva, kuru reprezentē Saule, Hemmawihio (“Gudrais no augšas”), mājām (Adamson Hoebel, 1960.g.).
Lakoti Piena ceļu dēvēja par Wanáǧi Thacháŋku – “Garu ceļš,” pa kuru mirušie dodas uz debesīm (Hollbaugh, 2017.g.).
Pauni ticēja, ka viņi šajā dzīvē ierodas kā zvaigžņu bērni un pēc nāves atkal kļūst par zvaigznēm. Piena ceļa zvaigznes ir pavnu senči, kas pārcēlušies no šīs dzīves uz nākamo (Pawnee Nation Tribal Historic Preservation Office, 2022.g.).
Piena ceļš Centrālamerikas iedzīvotājiem. Jukateku maiji uzskatīja, ka naktīs mirušie ceļo pa Piena ceļu (Sosa, 1985.g.). Kiče maiji identificēja Piena ceļu ar “Melno ceļu” (Q’eqa b’e), kas veda uz pazemes pasauli Ksibalbu, sasaistot to ar Lielās plaisas tumšo joslu galaktikā (Tedlock, 1985.g.). Lakandomieši dēvēja Piena ceļu par Hachäkyum – “mūsu patiesā kunga balto ceļu,” sasaistot to ar debesu valdnieku (Duby un Blom, 1975.g.; Ratsch, 1985.g.).
Piena Ceļš Senajā Ķīnā. Senajā Ķīnā Piena ceļu dēvē par “Debesu upi” (Tianhe) vai “Sudraba upi” (Yinghe), un tas ir svarīgs gan mitoloģijā, gan rituālos. Saskaņā ar ķīniešu mītu Debesu imperators radīja šo upi, lai nošķirtu mīlētājus Niu Langu un Žinū, kurus debesīs simbolizē zvaigznes Altairs un Vega. Savukārt daoistu rituālos “Debesu upe” tiek uztverta kā attīrīšanās un pārejas ceļš mirušo dvēselēm.
Piena ceļš Eiropas ziemeļaustrumu kultūrās. Te Piena ceļš tika uzskatīts par ceļu, pa kuru rudenī putni migrē uz siltākām zemēm (Krupp, 1995.g.). Somijā, Igaunijā un citās Baltijas valstīs Piena ceļu bieži dēvē arī par “Putnu ceļu” – Linnurata (somu val.) un Paukščiu takas (lietuviešu val.).
Piena ceļš afrikāņu mitoloģijā. Atbalsis no seno ēģiptiešu debesu dievietes Nutas, iespējams, ir saglabājušās daudzos mītos par Piena ceļu, kas izplatīti visā Āfrikā. Daudzas Āfrikas tautas uzskata, ka Piena ceļš ir “Nakts mugurkauls” vai “Debesu sari,” iespējams, saskan ar interpretāciju, ka Piena ceļa vasaras orientācija izgaismo Nutas mugurkaulu/rumpi.
Visspēcīgākās paralēles ar seno ēģiptiešu debesu dievieti Nutu atrodamas Botsvānas gvi tautas mitoloģijā. Tajā stāstīts, ka N!adima noķer Sauli, kad tā riet, un apēd tās augšējo ķermeni (vai ārējo ķermeni). Pēc tam N!adima nes Saules īsto ķermeni uz rietumiem, kur tā atjauno savu augšējo daļu un nākamajā rītā atkal uzlec. Viens no ceļiem, pa kuru N!adima nes Sauli, ir Piena ceļš. Šī mīta līdzība ar seno ēģiptiešu mītu par Nutu, kura katru vakaru aprij Saules dievu, ir patiešām iespaidīga, īpaši ņemot vērā, ka abas kultūras šķir ne tikai 5000 kilometru, bet arī 4000 gadu.
1609.gadā itāļu astronoms pirmo reiz pavērsa pret debesīm teleskopu un atklāja, ka Piena ceļš sastāv no atsevišķu zvaigžņu sakopojumiem.
Angļu astronoms Viljams Heršels (1738.-1822.g.) pētīja Piena ceļa zvaigžņu sakopojumus, grupēja tos pēc lieluma (t.i. spožuma), lai noteiktu, kurā vietā ir vislielākais zvaigžņu blīvums. Tas dotu iespēju netiešā veidā noteikt galaktikas virzienu.
No astronoma E.Habla 1920. un 1930.gadu sākumā veiktajiem atklājumiem tapa zināms, ka Visumā bez Piena Ceļa ir vēl daudz citu galaktiku.
Krievpadomju astronoms V.Fesenkovs noteicis Galaktikas putekļveida matērijas masu.
2000.gadā astronomi atklāja pundurgalaktikas atliekas, ko pirms apmēram 10 miljardiem gadu "apēdis" mūsu Piena ceļš.

PIena ceļa galaktikas centrs. Tas atrodas kaut kur Piena ceļā. Iespējams, ka tas ir melnais caurums. Ap to riņķo gandrīz visas zvaigznes gravitācijas spēka ietekmē.
Kaut kādā nezināmā veidā par to ir zinājuši jau senie ēģiptieši.
Galaktikas cents ik pa brīdim izverd spēcīgu daļiņu un elektromagnētiskā starojuma plūsmu. Viena tāda izvirduma kulminācija bijusi ap 12 200.g.pmē. Senie ļaudis šai apgabalā, kur mēs neredzam neko, varēja ieraudzīt spēcīgu starojumu (fiziķis Pols la Violets, „Zeme zem uguns,” 1997.g.). 
Tā kā mūsu Saules sistēma atrodas vienā no Piena ceļa perifērajiem atzarojumiem, tad ar tradicionālo novērošanas instrumentu palīdzību nav iespējams novērot procesus, kas notiek mūsu galaktikas centrālajā daļā (sakta par baldžu) un tālāk aiz tās pretējā Piena ceļa pusē. Lielus jautājumus rada atsevišķu zvaigžņu lielie kustību ātrumi ar kādiem tās ielido un izlido no baldža. Tādēļ izteikta hipotēze, ka Piena ceļa centrā atrodas milzīgs melnais caurums (vai arī daudz mazu melno caurumu). Tādejādi Piena ceļa centra noslēpums vēl joprojām nav atklāts.

Apraksts. Piena ceļa galaktikā ietilpst 200–400 miljardi zvaigžņu, un tiek uzskatīts, ka tajā varētu būt vismaz 100 miljardi planētu. Līdz pat XX gadsimta 20.gadiem astronomi uzskatīja, ka visas visuma zvaigznes ietilpst Piena ceļa galaktikā, taču vēlāk, pēc karstām debatēm starp slavenajiem astronomiem Harlovu Šeipliju (Harlow Shapley) un Herberu Kurtisu (Herber Curtis) un Edvina Habla novērojumiem, astronomi nonāca pie secinājuma, ka Piena ceļš ir tikai viena no daudzām galaktikām (šobrīd zinātnieki lēš, ka to skaits varētu sasniegt 200 miljardus).

Piena ceļa galaktikas diametrs ir ap 100 000–120 000 gaismas gadu (dažviet minēts arī 150 000–180 000 gaismas gadu diametrs).

Galaktikas pretējais punkts. Tas atrodas Vērša zvaigznājā pie Alnatas zvaigznes.

Piena ceļa masa. Mūsu galaktikas masa ir visai iespaidīga - 200 miljardu reižu smagāka par Sauli.

No Zemes Piena ceļš vislabāk novērojams jūnijā un jūlijā.
Piena Ceļam ir pārrāvums.  

Piena ceļa gals. Ir zināms, ka pēc 4,5 miljardiem gadu mūsu Piena ceļa galaktika saplkūdīs ar Andromedas miglāja galaktiku un notiks lēna, miljoniem dadu ilga kosmiska katastrofa.

Hipotēzes. Kad Robērs Bovāls ievēroja, ka Gīzas triju piramīdu savādais izkārtojums līdzinās Oriona triju zvaigžņu izvietojumam, viņš izvirzīja teoriju, ka Gīza tikusi iecerēta kā Ozīrisa mājvieta zemes virsū, bet Nīla "atspoguļo" Piena Ceļu.

Raksti.
Gaismas piesārņojuma karte parāda, ka 1/3 cilvēces, iespējams, nekad nav redzējusi Piena ceļu.

Saites.
Galaktikas.