Aliens

Datorsimulācija apstiprina, ka bronzas laikmeta ziemeļnieku kuģi varēja droši šķērsot atklātu jūru

Līdzīgi kā Vidusjūrā, arī Baltijas un Ziemeļjūrā regulāra kuģošana aizsākās bronzas laikmetā, kad ap 1750.g.pmē. mūsdienu Dānijas, Dienvidzviedrijas un Dienvidnorvēģijas piekrastes teritorijās izveidojās Skandināvijas bronzas laikmeta kultūra, kuru raksturoja jauna ideoloģija, vietējās metalurģijas pastāvēšana, sabiedrības noslāņošanās, varas elišu un varas centru veidošanās un tāltirdzniecība bronzas izejvielu, dārgmetālu un dažādu statusa preču iegūšanai un apmaiņai. Nozīmīga loma tirdzniecībā bija gan zemes, gan jūras ceļiem. 

Kā liecina gan arheoloģiskie atradumi un klinšu zīmējumi, sākot no agrā bronzas laikmeta līdz pat priekšromiešu dzelzs laikmetam dominējošais kuģa tips Skandināvijā bija līdz pat 20-30 metrus garas, no diviem platiem, ar siešanas metodi sastiprinātiem dēļiem (pirms metāla kniežu ieviešanas seno peldlīdzekļu dēļus sastiprināja ar augu šķiedru auklām) gatavotas jūras kanu laivas ar uzliektiem galiem, kuras uz priekšu dzina airi un vēlākajā posmā arī buras.

Līdz pat viduslaikiem kuģošana galvenokārt notika gar piekrasti, peldot tā, lai pēc iespējas vienmēr būtu redzama zeme un sliktos laika apstākļos droši varētu piestāt krastā. Tomēr daudzi maršruti bija krietni īsāki, dodoties pāri atklātai jūrai. Tāpēc, lai noskaidrotu, cik droši skarbā jūrā bija bronzas laikmeta skandināvu kuģi, Gēteborgas universitātes pētnieki veica datorsimulāciju, kuras programmā ievadīja datus par piekrastes reljefu, vēja stiprumu, straumēm un viļņu augstumu, tos apvienojot ar Skandināvijā vecākās (un no šī perioda vienīgās), Dānijā 1921.gadā atrastās un rekonstuētās Hjortspringas kanu laivas parametriem (tips, airētāju skaits, krava, tās novietojums) un tādiem faktoriem kā brauciena gadalaiks, sākuma/beigu punkts un iespējamās navigācijas kļūdas.

Simulācijā zinātnieki salīdzināja divus maršrutus, kādus vajadzēja paveikt bronzas laikmeta kuģotājiem, ja tie gribēja nokļūt no Tijas Ziemeļjītlandē Dānijā uz Listas reģionu Dienvidnorvēģijā – kā rāda arheoloģiskie atradumi, starp abiem apvidiem, kurus taisnā līnijā atdalīja apmēram 100 km platais Skagaraka šaurums, pastāvēja cieši sakari jau sākot no vēlā neolīta. Ceļojot ar piekrastes kuģošanas metodi attālums pieauga līdz 700 km.

Novērtējot abos maršrutos sagaidāmos riskus un ieguldītās pūles, izrādījās, ka vasaras mēnešos, kad viļņu augstums reti pārsniedz 1 m, lai nokļūtu no Tijas uz Listu, daudz izdevīgāk ir doties pāri atklātajai jūrai nekā braukt gar krastu. Ja piekrastes ceļam vajadzīgas no 12 līdz pat 22 dienām, tad Skagaraku taisnā līnijā iespējams šķērsot ap 20 stundās. Tomēr simulācija rādīja, ka bronzas laikmeta laivai ideāli laika apstākļi, kad viļņu augstums nepārsniedz 0,4 m un vēja ātrums 6 mezglus, sagaidāmi tikai periodā no maija līdz jūlijam un to iespējamība nepārsniedz 1,3-2,6% (viena diena uz katrām 30-70 dienām jeb 1-3 reizes sezonā). No tā secināms, ka bronzas laikmeta ziemeļnieku jūrasbraucējiem īpaši svarīgi bija pilnveidot navigācijas un laikapstākļu paredzēšanas prasmes, bez kuru izmantošanas, ilgstošas uzkrāšanas un attīstības, jādomā, nebūtu iespējami tik labi zināmie vīkingu kuģošanas panākumi tūkstoš gadus vēlāk.

Avoti:
journals.plos.org
tandfonline.com
en.wikipedia.org