Aliens

Urusi

Pašnosaukums - kot-sun.

Sena pirmiedzīvotāju tauta, kas dzīvo uz Titikakas ezera salām mūsdienu Peru un Bolīvijā.

Vārda uri izcelsme. Ir bijis rakstīts, ka šis vārds tulkojumā nozīmējot - "senie ļaudis." Šāda sena vārda sakne sastopama plašā pasaulē. Uru - tas bija sens polinēziešu toponīms, kas asociējās ar seno pirmdzimteni. Ure - Lieldienu salas dievs, kas „atnesa svaigu gaisu no tālienes.” Uru-keu bija polinēziešu senči un leģendās tos attēloja kā zeltmatainus pusdievus.

Izcelsme. Jau spāņu hronisti vēstīja, ka pirms Kolumba Amērikā dzīvojušas trīs lielas Andu tautas:
1) kečvi , kuru valoda bija oficiāla visā inku impērijā;
2) aimāri;
3) pukino cilšu grupa, kuras pēdējie pārstāvji ir uri.
Ir pamats uzskatīt, ka tie ir senās Šumeras iedzīvotāju pēcteči, iespējams no Ūras. Savos mītos urusi sauc sevi par šīs zemes vissenākajiem iedzīvotājiem, kuri apdzīvo šo zemi vēl pirms tiem laikiem „kad noslēpās Saule.” „Tad atnāca kollas un izmantoja mūsu ķermeņus upurēšanai, kad cēla savus tempļus... Tiavanaka tika uzcelta vēl pirms uz Zemes nolaidās tumsa."
„Mēs – savādāki, mēs – ezera iemītnieki – kot-sun, mēs neesam cilvēki. Mēs bijām jau pirms inku parādīšanās un vēllīdz tam, kad Debesu Tēvs Tatiu radīja cilvēkus – aimārus, kečua, baltos. Mēs bijām vēl pirms tam, ad saule sāka apspīdēt debesis... Kad Titikakas ezers bija daudz lielāks nekā šodien... Jau tad mūsu tēvi dzīvoja te. Nē, mēs neesam cilvēki... Mēs nerunājam cilvēku valodā, un cilvēki mūs nesaprot. Mūsu galvas nav tādas kā indiāņiem. Mēs esam gari, paši garākie... Mēs neesam cilvēki.”
(pastāstīts franču etnologam Žanam Vellāram)

Pārcelšanās uz Titikakas ezera rajonu. Kādreiz urusi jeb kot-sun dzīvojuši Andu plakankalnē un rajonos tuvāk Klusajam okeānam. Viņi visai miglaini atceras pārcelšanos uz Titikakas ezera rajonu, bet viņu mīti stāsta par Tiavanakas pilsētu, kuru viņi nav cēluši, bet ir tajā dzīvojuši. Tad viņi esot izskatījušies citādāk – līdzīgi Tiavanakas figūrām. Pamazām viņi mainījušies, līdz kļuvuši līdzīgi cilvēkiem. Otrajā vēsturiskajā laikmetā viņu kultūra panīkusi. Cilvēki iemājojuši Andos un dzīve Tiavanakas pilsētā apstājusies.
Lai gan uru mitoloģijā visai liela vieta atvēlēta akmens pilsētai Tiavanakai, tomēr nav nekādu pierādījumu tam, ka uri būtu cēluši Tiavanakas varenās būves.

Urusu reliģija. Ir vērts tuvāk iepazīties ar uru mitoloģiju.
Uri pasaules vēsturi dala divos laikmetos:
1) pirmais laikmets bija tad, kad vēl nespīdēja saule un Mēness, nebija radīti cilvēki. Tieši šajā laikmetā tika uzceltas daudzas senās pilsētas. Tiavanaka bija no tām visievērojamākā.
2) otrais laikmets bija tad, kad debesīs iedegusies saule, un kotsunji (uri) un cilvēki dzīvojuši līdzās.

Urusi pielūdz 5 galvenos dievus:
1. Pakani-Malku – „senais” vai „lielais valdnieks.”
2. Malku – „valdnieks.” Interesanti, ka vārds malku šumeru un arābu valodās, kā arī ivritā nozīmē „valdnieks.”
3. Zemes dievs.
4. Ūdens dievs.
5. Saules dievs.

Čulua. Ar zivs asti.
Tatiu. Debesu Tēvs, kas radījis visus cilvēkus.
Umantua. Ar zivs asti.

Urusi šodien. Visai nedaudz skaitā. Dzīvo Titikakas ezerā uz mākslīgām pītu totoras meldru salām, uz kurām var nokļūt tikai ar laivām. Peldošo salu daudzumu bieži vien min 35, lai gan nosauktie skaitļi atšķiras. Parasti vienā salā dzīvo 3-5 ģimenes. Toranipate (40 iedz., visapmeklētākā, jo atrodas vistuvāk Puno. Te ir skola un veikaliņš. Šeit kopienas locekļi notur savas sanāksmes.), Vakavakana (visapdzīvotākā - > kā 60 iedz.), Santamarija, Kapikrusa, Santakrusa. Kopienā ir ap 450 cilvēkiem, bet visi urusi kopā ir ap 1400 cilvēkiem.
Urusi braukā ar tādām pat niedru laivām kā Senajā Divupē. Gandrīz neviens nav redzējis izkāpjam urusu uz sauszemes. Daļa urusu dzīvo Urubambas upes ielejā alās, un atsakās pārcelties uz dzīvi namos, jo „tad kalni sabruks un pasaules gals iestāsies.” Tāpat viņi īpaši nevēlas kontaktēties ar citiem indiāņiem.
Mūsdienu Peru un Bolīvijā miljoniem cilvēku runā vai nu kečvu vai aimāru valodā. Pukino valoda no Peru un Bolīvijas ir gandrīz izzudusi. Taču senos laikos uri un viņiem radnieciskās ciltis apdzīvoja visai milzīgu teritoriju no Altiplano plakankalnes līdz pat Klusajam okeānam. Acīmredzot, jaunu cilšu ieplūšana uru apdzīvotajā teritorijā atspieda urus līdz Titikakas ezeram. Tik daudz zināms par uru tautas vēsturi, kuri Altiplano plakankalnē ap Titikakas ezeru dzīvoja pirms aimāriem.
Franču antropologs Velors, kas 1953.-1954.gados petīja urusus un pēc tam lasīja lekcijas Limas universitātē "Cantuta," apgalvoja, ka  tobrīd salās esot vairs tikai 4 "tīrie urusi," un ka praktiski šī tauta ir izmirusi. Pēc velora viedokļa pārējie jau esot urusu jaukteņi ar aimariem.

Reizi 2 gados urusi ievēlot virsaiti. Tiek izvirzīti 3 kandidāti, katram atbilst sava krāsa - dzeltena, zaļa un sarkana. Vēlēšanās katrs kopiena sloceklis saņem trīs krāsas un vienu no tām met vēlēšanu urnā. Tas tādēļ, ka urusi ir analfabēti.

Urusu laivas. Pin no totoras meldriem un tās sauc par totorām vai sampām. Vietējais meistars 3 m garu laivu izgatavo nepilnas nedēļas laikā.

Uru necilvēcīgais veids. Mūsu interesi saista kāds sīkums uru mitoloģiskajā atmiņā. Uri apgalvo, ka netminamos laikos viņi izskatījušies citādāk nekā tagad. Pasaules pirmsākumos uri anatomiski bija atšķirīgi no mūsdienu cilvēkiem. Uru senči bijuši ar garām rokām un kājām. Galvaskausa forma uru senčiem bija iegarena un drīzāk līdzinājās kondora, pumas vai zivs galvai. Uru sentēviem piecu pirkstu vietā bijuši četri pirksti. Tikai paejot laikam, uri sāka līdzināties cilvēku sugai, lai gan iekšēji viņi joprojām esot atšķirīgi.
Uri ir interesanti arī tajā ziņā, ka atsķirībā no citām Dienvidamērikas pamattautām viņi sevi neuzskata par cilvēkiem. Uri sevi dēvē par ne-cilvēkiem jeb melno asiņu ļaudīm. Uri apgalvo, ka viņu senči dzīvojuši jau tālos pasaules pirmsākumos, kad vēl nespīdēja ne saule, ne Mēness un zvaigznes, ilgi pirms pirmo cilvēku radīšanas.
Arī Tiavanakas dievu attēlojumos redzamas būtnes ar četriem pirkstiem. Te var pieminēt leģendu par dievieti Orehonu, kurai arī bija četri pirksti.             

Saites.
Titikakas ezers.