Aliens

Senēģiptiešu astronomija

Visa eģiptologu rīcībā esošā informācija par seno ēģiptiešu zināšanām astronomijā, ir iegūta no viņu kapeņu gleznojumiem, dažādiem tempļu uzrakstiem un nedaudzajiem līdz mūsdienām nonākušajiem papirusiem, piemēram, Rinda papirusa. Vīnes papirusā aprakstīti gan Saules aptumsumi, gan Mēness aptumsumi, taču tas, visticamāk, atspoguļo seno babiloniešu astronomijas zināšanas, nevis pašu senēģiptiešu zināšanu līmeni astronomijā.

Senēģiptiešu astronomijas saistība ar reliģiju. Astronomija senajā Ēģiptē bija nesaraujami saistīta ar reliģiju un mitoloģiju, tāpēc bieži tiek lietots termins “reliģiskā astronomija senajā Ēģiptē.” Atšķirībā no Mezopotāmijas, kur galvenā uzmanība tika pievērsta debesu zīmju tulkošanai un astronomisko parādību pierakstīšanai, senajā Ēģiptē uzmanības centrā bija dievišķo debesu parādību pārnešana uz zemes dievībām un cilvēkiem.
Astronomijai bija svarīga loma senās Ēģiptes reliģijā, tā palīdzēja noteikt svētku datumus un nakts stundas. Līdz pat mūsdienām ir saglabājušies vairāku tempļu grāmatu nosaukumi: šajās grāmatās tika aprakstītas Saules, Mēness un zvaigžņu kustība, un fāzes. Sīriusa (ēģiptiešu Sopdet, grieķu Sotis) heliaktālais lēkts Nīlas plūdu sākumā bija īpaši svarīgs notikums, kas bija jāiekļauj gada kalendārā. Viens no nozīmīgākajiem seno ēģiptiešu astronomiskajiem tekstiem bija “Nutas grāmata” (cits nosaukums “Pamatu grāmata”), kas tapusi Vidējās valsts laikā vai pat agrāk.

Senēģiptiešu kosmoloģija. Senās Ēģiptes kosmoloģijā pasauli, kas sastāvēja no Ēģiptes un tās tuvākajiem kaimiņiem, ieskāva bezgalīgi, inerti ūdeņi (bezdibenis, Nuns). Zemes dievu Gebu, no šiem ūdeņiem aizsargāja viņa māsa, debesu dieviete Nuta, kuru augstu turēja viņu tēvs, gaisa dievs Šu. Saikne starp debesīm un ūdeņiem, kurus tā aiztur, ir redzama hieroglifos, kas veido vārdus Nuta un Nuns.
Nuta ir svarīga figūra Heliopoles eneādes (lielā devītnieka) panteonā un dievu ģimenē, kuru vada saules dievs Atums, kas pats sevi radīja no bezdibeņa. Atums ir Saule, kas seno ēģiptiešu reliģijā un kosmoloģijā iezīmē mūsu zvaigznes centrālo lomu. Saule tika pielūgta arī kā dievi Ra un Hepri, kuri gan nepiederēja pie eneādes; tiek uzskatīts, ka visi trīs Saules dievi simbolizēja Saules trīs ikdienas fāzes:
    1. Hepri ar skarabeju ir uzlecošā Saule.
    2. Ra ir pusdienas Saule.
    3. Atums ir rietošā Saule. (Allen, 1988.g.).
Atums radīja gaisa dievu Šu un mitruma dievieti Tefnutu. Savukārt Šu un Tefnuta radīja zemes dievu Gebu un debesu dievieti Nutu. Gebs un Nuta bija gan brālis un māsa, gan vīrs un sieva, kuru laulībā dzima Ozīriss, Izīda, Sets un Neftīda.
Nuta spēlēja nozīmīgu lomu Saules mītu ciklā. Saskaņā ar šiem mītiem, Saules dievs laivā peldēja pāri debesu ūdeņiem no rītausmas līdz krēslai. ”Dievišķās govs grāmatā” tā ir Nuta, kura, pārvērtusies par govi, uz savas muguras nes Saules dievu Ra. Saskaņā ar “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatu, Sauli ik vakaru aprij Nuta un to savā ķermenī nes uz Duatu (senie ēģiptieši dažreiz Duatu aprakstīja kā Nutas ķermeņa iekšpusi). Spēku zaudējošais un mirstošais Saules dievs Ra kuģo cauri Duatai, kur sastop Ozīrisu, kas atjauno Saules dieva spēku. Pēc tam Nuta dzemdē atjaunoto Ra un Saule atkal uzlec austrumos (fon Līvena, 2007.g.).
Šī procesa tekstuālie un vizuālie apraksti ir atrodami monumentālajās “Zvaigžņu gaitas pamatu” grāmatas versijās Seti I kenotafā Abīdā, Ramzesa IV un Mutirdisas (Mutirdis) kapenēs. Papildu liecības atrodamas Ramzesa VI un Ramzesa IX kapeņu griestu gleznojumos, apbedīšanas papirusos un sarkofāgos.

Vēsture. Seno ēģiptiešu astronomijas sākumi meklējami jau aizvēsturē, pirmsdinastiju laikā. Iespējams, ka jau piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Nabtas akmens apļi tika izmantoti kā kalendārs, ar kura palīdzību tika noteikti vismaz divi gadalaiki.
Vecā valsts. Sākoties vēsturisko dinastiju periodam III g.tk.pmē., senie ēģiptieši jau izmantoja 365 dienu gada kalendāru un veica zvaigžņu novērojumus, kas bija svarīgi, lai noteiktu Nīlas plūdu sākumu.
I dinastijas valdnieka Vadi ķemme tiek uzskatīta par senāko liecību seno ēģiptiešu priekšstatiem par debesīm.
Pirmie griestu rotājumi ar vienkāršiem zvaigžņu rakstiem atrasti pasaules senākajā, III dinastijas faraona Džosera piramīdā.
Piramīdas un astronomija. Precīza senās Ēģiptes piramīdu orientācija apliecina augsto tehnisko prasmju līmeni, kas tika sasniegts trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras:
• Gīzas Lielā piramīda ir orientēta pret četrām debespusēm ar kļūdu, kas ir mazāka par četrām minūtēm jeb vienu piecpadsmito daļu no grāda. Piramīdas dienvidu – ziemeļu ass no galvenā virziena uz ziemeļrietumiem novirzās tikai par 3 minūtēm, 54 sekundēm, turpretī tās rietumu – austrumu ass tikai par 3 minūtēm, 51 sekundi no galvenā virzienā nobīdās uz ziemeļaustrumiem. Arī Hefrena piramīda Gīzā un Sarkanā piramīda Dašūrā ir orientēta ar augstu precizitātes līmeni.
• No Lielās piramīdas “Valdnieces kameras” izejošā dienvidu šahta ir orientēta uz Sīrusu jeb Soti, pēc kura heliākālā lēkta ēģiptieši sāka savu gadu, un uz Orionu, kas bija saistīts ar nāvi un atdzimšanu. Savukārt ziemeļu šahta, kas arī iet no “Valdnieces kameras,” ir orientēta uz polārajām zvaigznēm, kuras senie ēģiptieši dēvēja par nemirstīgajām zvaigznēm, jo tās nekad nenorietēja.
Piramīdu teksti. Detalizētāka un precīzāka kosmoloģija ir sastopama „Piramīdu tekstos,” kuru centrālā tēma ir mirušā valdnieka atdzimšana un pacelšanās debesīs, kur viņš kļūst par Rīta zvaigzni starp pagātnes valdnieku nenorietošajām zvaigznēm. Debesis tika uzskatītas par mājvietu svarīgākajām dievībām, kas sākotnēji ikonogrāfiski tika attēlotas dzīvnieku formās.
Vidējā valsts. Vidējās valsts „Sarkofāgu teksti” iekļāva dekoratīvus debesu sfēras aprakstus no „Piramīdu tekstiem.” Īpaši izceļas diagonālie (dekānu zvaigžņu) zvaigžņu kalendāri, kas redzami sarkofāgu vāku iekšpusēs. Par dekānu zvaigznēm zinātnieki sauc 36 zvaigžņu grupas, kuras senēģiptiešu astronomi izmantoja, lai vienādi sadalītu 360 grādu ekliptikas apli 36 daļās, katru 10 grādus platu. Savukārt diagonālo kalendāru raksturīga iezīme ir dekānu zvaigžņu diagonālais izkārtojums, tāpēc tos arī sauca par “diagonāliem” kalendāriem. Tie arī grezno valdnieku un priesteru kapeņu griestus. Līdz pat mūsdienām unikāls atradums ir zvaigžņoto debesu attēlojums uz Heni sarkofāga fragmentiem.

Senēģiptiešu astronomiskie teksti. Ilgu laiku eģiptologi pievērsa visai maz uzmanības seno ēģiptiešu rakstītajiem astronomiskajiem tekstiem. To daļēji var izskaidrot ar eģiptologu vilšanos, jo viņi bija cerējuši atrast skaidrus debesu aprakstus, līdzīgi kā Mezopotāmijā. Atšifrētie seno ēģiptiešu astronomiskie teksti ir ļoti sarežģīti un grūti saprotami, un to analīzē jāņem vērā seno ēģiptiešu mitoloģija un reliģija.
      “Zvaigžņu kustības pamati.” Seno ēģiptiešu astronomisko tekstu krājums. Pētniece Aleksandra fon Līvena to identificēja kādā no manuskriptiem un publicēja 2007.gadā.

Sengrieķu vēsturnieki par senēģiptiešu astronomijas zināšanām. Senēģiptiešiem astronomijas aizbildnis bija Tots.
No sengrieķu vēsturnieku sniegtās informācijas par ēģiptiešu zināšanām astronomijā izriet, ka senēģiptiešu astronomi spējuši paredzēt gan Saules, gan Mēness aptumsumus, kaut gan trūkst pašu seno ēģiptiešu rakstītu astronomisko tekstu ar Saules aptumsumu notikšanas laiku aprēķiniem, lai varētu pilnīgi droši to apgalvot.
Senākā zināmā ēģiptiešu zvaigžņu karte uzieta Senenmuta kapenē Tēbās. Griestu ziemeļu daļā atainoti astronomiskie simboli: lauva, vērsis, krokodils, dievs ar vanaga galvu un nīlzirgs (Reret zvaigznājs) ar krokodilu uz muguras. Vairumā uz dzīvniekiem atrodas zvaigznes, kas nozīmē dzīvnieku astronomisko personifikāciju. Gleznojums datēts ar laiku 1490.-1468.g.pmē.
Simplīcijs (IV gs.) apgalvoja, ka ēģiptieši veikuši astronomiskos novērojumus iepriekšējo 630 000 gadu laikā.
Grieķu vēsturnieks Diogēns no Laertas (III gs.pmē.) uzskatīja, ka jau 48 863 gadus pirms Maķedonijas Aleksandra parādīšanās, ēģiptieši pratuši veikt astronomiskos aprēķinus. Šis pats vēsturnieks raksta, ka ēģiptiešiem bijušas pierakstītas ziņas par 373 Saules aptumsumiem un 832 Mēness aptumsumiem. Astronomijas vēsturnieku aprēķini liecina, ka šādu aptumsumu skaitu var iegūt, veicot novērojumus ne mazāk kā 10 000 gadus. Daži astronomijas vēsturnieki novērojumu sākumu attālina vēl vairāk - 15 000.g.pmē.
Sicīlijas Diodors raksta, ka seno ēģiptiešu astronomi prata noteikt, kad notiks Saules un Mēness aptumsumi.
Plūtarhs stāsta, ka seno ēģiptiešu astronomi Saules aptumsumu izskaidroja ar to, ka Mēness aizgāja priekšā Saulei.
Marciāns Kapella apgalvoja, ka ēģiptieši slepus pētījuši debesu ķermeņus 40 tūkstošu gadu, iekāms par to pavēstīja pārējai pasaulei.

Senēģiptiešu kalendārs. Jau Vecās valsts pirmo dinastiju periodā senie ēģiptieši, pamatojoties uz Nīlas plūdiem, kas katru gadu regulāri sākas līdz ar ziemeļu puslodes spožākas zvaigznes – Sīriusa – pirmo parādīšanos rītausmā pēc zināma redzamības pārtraukuma (t.s. heliaktiskais lēkts), izveidoja 365 dienu kalendāru.

Senēģiptiešu zināšanas par Zemi. Senēģiptieši vēl ilgi pirms Erastofēna zināja, ka Zeme ir apaļa. Domājams, ka viņi arī zināja Zemes apkārtmēru, taču pierādīts tas nav.
Astronomiskās ierīces, kuras ēģiptieši lietoja ap 220.g.pmē., ļāva tiem aprēķināt platuma un garuma grādu lielumus ar dažu simtu pēdu kļūdu.
Senēģiptieši spējuši noteikt Zemes ģeogrāfisko ziemeļpolu (līdz ar to visas četras debespuses) pēc piepolāro zvaigžņu kustības, kas atspoguļojies precīzā Gīzas piramīdu orientācijā pēc debespusēm.

Senēģiptiešu zināšanas par precesiju. No pētījumiem, kas saistīti ar seno ēģiptiešu būvēto monumentu astronomisko orientāciju, kļuvis pilnīgi skaidrs, ka ēģiptieši pazinuši un izpratuši precesijas parādību vēl ilgi pirms Hiparha oficiālā atklājuma II gs. Viņi arī pratuši izskaitļot vienas ēras pāreju otrā, zināja zvaigžņu un zvaigznāju trajektorijas debesjumā un varēja paredzēt to atrašanās vietas nākotnē un pagātnē.

Senēģiptiešu zināšanas par Kosmosu. Bez tam tie arī spējuši noteikt galaktikas centru. Kā – tas joprojām ir noslēpums. Tam būtu nepieciešams teleskops, bet tādu ziņu mums nav. Pētnieks Brofī gan apgalvo, ka galaktikas centru arī tomēr varētu noteikt ar ilgstošu novērojumu palīdzību. Tāpat varētu noteikt arī tam diametrālo punktu, kas atrodas Vērša zvaigznājā netālu no Alnatas zvaigznes.

Senēģiptieši un Sīriuss. Lielu nozīmi senēģiptieši piešķīra Sīriusa zvaigznājam (kā nekā - spožākā zvaigzne pei mūsu debesjuma, neskaitot Sauli, protams). Kad naksnīgajās debesīs pirmo reizi iespīdējās Sīriuss, sākās Nīlas pali.
Astronomiskās zināšanas senēģiptiešiem ļāva ieviest Saules kalendāru ar 365 dienām.

Saules aptumsumi Senajā Ēģiptē. Kā liecina pētījumi, visā Senās Ēģiptes vēsturē, laika periodā no 2837.–493.g.pmē. notikuši tikai 28 pilni Saules aptumsumi. Tas nav nekas pārsteidzošs, zinot, ka pilns Saules aptumsums vienā un tajā pašā reģionā atkārtojās reti.
Hieroglifu tekstos Saules aptumsumi aprakstīti tā: “debess aprij Saules disku.” Lūgšanu tekstos var lasīt “neļauj, lai Saules disks kļūst tumšs.” Šie teksti liecina, ka Saules aptumsuma fenomens senajiem ēģiptiešiem bija zināms, tikai viņiem nebija astronomiski pamatota izskaidrojuma. 
Sicīlijas Diodors raksta, ka seno ēģiptiešu astronomi prata noteikt, kad notiks Saules un Mēness aptumsumi.
Plūtarhs stāsta, ka seno ēģiptiešu astronomi Saules aptumsumu izskaidroja ar to, ka Mēness aizgāja priekšā Saulei.

Zvaigžņu kartes. Senākā tāda zināmā ir uz Senmuta/Senenmuta kapeņu griestiem Tēbu Mirušo pilsētā Nīlas rietumkrastā. Karte datēta ar laiku no 1490.-1468.g.pmē. Griestu gleznojuma ziemeļu daļā īpaši interesanti attēloti zvaigznāji ar dzīvniekiem.
Tiesa, šādu figūru senāki fragmenti sastopami arī augstmaņa Heni sarkofāgā (XI dinastija), taču Senmuta kapenē tie pirmo reizi vērojami visi kopā lieliskā izpildījumā.
Vēl ir zināmi Denderu apaļais un kantainais zodiaki. Apaļā zodiaka oriģināls patlaban atrodas Luvrā, Parīzē.
Pie senajiem ēģiptiešiem pirmajiem (vai patiešām?) ir vērojamas visas 12 zodiaka zīmju parādīšanās, kādas mēs tās pazīstam šodien.

5. Jaunā valsts

Arheoloģiskās liecības par astronomiskiem novērojumiem Jaunās valsts tempļos un kapenēs ir daudz labāk saglabājušās nekā iepriekšējo periodu pieminekļos. Tomēr no tā nevar secināt, ka šajā laikā interese par debesu parādībām būtu kļuvusi intensīvāka. Tāpat kā agrāk, zinātne un reliģija veidoja nedalāmu veselumu. Jaunizgudrotie ūdens pulksteņi papildināja astronomiskos attēlojumus. Līdzīgas kosmoloģiskas atsauces sastopamas arī dienu izvēles kalendāros (kalendāri, pēc kuriem senie ēģiptieši noteica laimīgās un nelaimīgās dienas, kā arī citus svarīgus datumus).

Novērtējot Amona-Ra tempļa atrašanās vietu Karnakā un ņemot vērā ekliptikas slīpuma izmaiņas laika gaitā, tika noskaidrots, ka Lielais templis bija orientēts uz Saules lēktu ziemas vidū. Koridora garums, pa kuru ieplūda Saules gaisma, citos gadalaikos ierobežoja apgaismojumu.

Pirmo reizi faraonu kapenēs parādās “Dienas grāmatas”, “Nakts grāmata” un “Nutas grāmata”. Kosmoloģiskie varianti turpināja attīstīties arī Trešajā starpperiodā, īpaši pievēršoties Geba un Nutas motīviem.

II. Seno ēģiptiešu astronomijas izpratnes problēmas
Līdz šim pētījumos ēģiptologi galveno uzmanību pievērsuši astronomijas matemātiskajiem un zinātniskajiem aspektiem. Tā kā zvaigžņu identificēšana bija sarežģīta un saistīta ar lielām grūtībām, kā arī pastāvēja ievērojama laika starpība starp astronomisko novērojumu izdarīšanas laiku un to senākajām rakstiski vai vizuāli fiksētajām materiālajām liecībām, kas saglabājušās no vēlāka senās Ēģiptes perioda, priekšstats par seno ēģiptiešu astronomiju ir diezgan neskaidrs. Tomēr ir daudz pierādījumu tam, ka senajiem ēģiptiešiem tajā laikā bija precīza un ikdienas dzīvē praktiski izmantojama astronomija, kuras praktiskums atspoguļojas arī viņu reliģiskajos tekstos.

Jau XVIII gadsimtā astronomijas vēsturnieki secināja, ka seno ēģiptiešu priesteriem-astronomiem bija ievērojamas zināšanas astronomijā, kas bija salīdzināmas ar citām senajām kultūrām. Apmēram 400.g.pmē. sasniegtā mērījumu precizitāte ļāva noteikt gada garumu ar lielāku precizitāti — 365,25 dienas.

Eģiptologs Ludvigs Boršards, balstoties uz atrastajiem fragmentiem un zārku rotājumiem, bija pirmais, kas analizēja seno ēģiptiešu laika mērīšanas metodes un atklāja, ka tās galvenokārt balstījās uz astronomiskiem novērojumiem. XX gadsimta sākumā viņš tādējādi aizsāka jaunu posmu eģiptoloģijas pētniecībā. Tomēr daudzi seno ēģiptiešu astronomiskie teksti joprojām nav rediģēti un publicēti.

Avoti.
Vīnes papiruss. II gs.pmē. Te runāts par astronomiju, tomēr pētnieku uzskata, ka tās ir babiloniešu astronomiskās zināšanas, ne ēģiptiešu.

Zvaigznāji.
Gulbja zvaigznājs – An.
Lielais Lāča zvaigznājs – Meshetiu.
Reret – to simbolizē nīlzirgs.
Pūķa zvaigznājs – asociē ar dievi Apetu, kas aprij necienīgās dvēseles.
Ērgļa zvaigznājs – iespējams, ar zosi to asociēja senie ēģiptieši. Šādu hipotēzi pirmais izvirzīja savā grāmatā kristiešu rakstnieks Frensiss Rolstons 1862.gadā. Pie līdzīga secinājuma nonācis arī astrofiziķis Ēriks Obūrs, izpētot Denderu apaļā zodiaka zīmējuma oriģinālu Luvrā.

Piena ceļš. Senie ēģiptieši to uzlūkoja kā Nīlas debesu analogu. Pēc nāves faraona dvēsele Saules barkā gar to devās uz paradīzi – "Niedru Laukiem" (Sehet-Āru). 

Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
Astronomija un astronomi.