Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Ivans III (1462.-1505.g.)

Krieviski - Иван III Василевич Калита. Saukts arī par Ivanu Lielo - Иван Великий.
Maskavijas lielkņazs no 1462. līdz 1505.gadam un pirmais ķeizars; Novgorodas kņazs no 1462. līdz 1480.gadam, pēc būtības - Krievijas impērijas aizsācējs.

Radniecība. Vectēvs - Aleksandrs Ņevskis.
Tēvs - Vasīlijs II Tumšais, iepriekšējias lielkņazs.
Māte - Marija Jaroslava (Мария Ярославна).
Brāļi - Boriss Volockis (Борис Волоцкий) un Andrejs Lielais (Андрей Большой).
Sievas - pirmā
              otrā, Sofija, Bizantijas princese no Paleologu dzimtas.
Dēls - Ivans Skaistais (Иван Иванович Красный).

Dzīvesgājums. Dzimis 1440.gadā.
Kāpa tronī 1462.gadā.

Ārpolitika. Kopumā Ivana III valdīšanas laikā beidzās Krievijas valsts apvienošanās, ne velti viņš sevi dēvēja par " visas Krievzemes valdnieku" ("государь всея Руси"). Maskavas lielkņazs Ivans III, apprecējis Bizantijas princesi Sofiju un, jūtot Zelta Ordas vājumu, arvien vairāk sāka uzskatīt sevi par Austrumromas valsts mantinieku. Ar militāru spēku iekaroja un pakļāva kā Maskavijas kaimiņu kņazistes, tā izveidojot apvienoto valsti ar Maskavu priekšgalā - jauno Krievijas impēriju. Šis process aizņēma desmitgades, visaktīvāk maskaviešiem pretojās Novgoroda un Tvera.
Ivana III ārpolitikas stūrakmens bija savienība ar Krimas hanu Mengelihireju, kā varēja pretoties Lielās ordas (galvaspilsēta Sarajā) tīkojumiem atjaunot bijušo Zelta ordas varenību. Šī savienība, protams, atradās trauslā līdzsvarā starp Maskavas un Bahčisarajas interesēm bijušās Zelta ordas teritorijā.
Ivana III iekarojumi:
      - Jaroslavas kņaziste 1463.gadā. Tā bija pirmā lielā kņaziste, ko Maskavijai pievienoja Ivans III;
      - 1471.gada 12.jūlijā Ivana III un viņa sabiedroto karaspēks sakāva novgorodiešu karadraudzi kaujā pie Šeloņas upes. Šī kauja iezīmēja Novgorodas neatkarības norietu, kas gan iestājās pēc 7 gadiem, kad Novgoroda galīgi tika pievienota Ivana III zemēm;
      - Perma 1472.gadā;
      - Rostovas lielkņaziste 1474.gadā;
      - Novgorodas republika 1478.gadā; Maskavas lielkņazs Ivans III, apprecējis Bizantijas princesi Sofiju un jūtot Zelta Ordas vājumu, arvien vairāk sāka uzskatīt sevi par Austrumromas valsts mantinieku. Nespēdams paciest, ka Novgorodas republika kontrolē svarīgus tirdzniecības ceļus ar Rietumeiropu, Ivans III to 1478.gadā pievienoja Maskavas lielkņazistei, izlaupot Hanzas tirdzniecības kantorus. Tieši Novgorodā (Valdnieka palātā kremlī) Ivans III pasludināja Krieviju (faktiski Krievijas impērijas aizsākumu!). Daudzi augstmaņi tika nogalināti vai izsūtīti, viņu vietā nometinot salašņas no Maskavas valsts nomalēm. Ar to Novgorodas loma Hanzas tirdniecībā un vēsturē tika izspēlēta uz visiem laikiem. Maskavīti ieguva kontroli pār tirdzniecību uz Rietumeiropu. Pēc viņa pavēles Vācu pārstāvniecība (Немецкий двор) Novgorodā tika slēgta 1494.gadā.
      - 1481.gadā krievu karaspēks negaidot uzbruka Livonijai, kam uzbrukumu izdevās atvairīt ar kauju pie Smoļinas ezera, un noslēgt mieru uz 10 gadiem;
      - 1483.gadā Ivans III lika uzcelt Ivangorodas cietoksni tieši iepretim ordeņa pilij Narvā.
      - Tveras lielkņaziste 1485.gadā;
      - Vjatka 1489.gadā;
      - 1497.gadā krievi vērsa spēcīgu uzbrukumu pret Vīpuriem (Viipuri/Viborg) un Nīslotei (Nyslott);
      - 1495.-1500.gados iekaroja Jurgas hanistes Aizurālos, okupēja Mordoviju un Udmurtiju.
      - 1500.gadā maskavieši pievienoja Lietuvas dižkunigaitijai atņemto Brjansku.

Reformēja Maskavijas armiju, priekšroku dodot kavalērijai. 1471.gadā sakāva Novgorodas zemessardzi pie Šeloņas ar triecienkavalērijas un tatāru lokšāvēju palīdzību.

Kā nākošā Ivana III izlaupīšanas plānos rindas kārtībā bija Sv.Māras valsts ar tās bagātajām tirdzniecības pilsētām un ostām.

Krievu vēsturnieki bieži vien ideoloģizēti šo procesu sauc par "krievu zemju apvienošanu," lai gan pēc būtības tas ir agresīvs impērijas veidošanās process ar Maskavijas lielkņazisti priekšgalā. Maskavas apvienotās kņazistes pasludināja par Krievijas valsti. 
Krievu vēsturnieki apgalvo, ka Ivans III pilnībā atbrīvojis "krievu zemes" no Zelta Ordas iekarotājiem (???!!! - kā tad ar Krimas hanisti?) Pēc tam turpinājās arvien straujāka "krievu zemju paplašināšana" slaktiņos, kuri hronikās tika saukti par krievu zemju atbrīvošanu no nebijušiem ienaidniekiem, patiesībā no citādi runājošiem un domājošiem. Tā šī prakse meklēt jaunus ienaidniekus katru reizi, kad izlaupīšanas dēļ ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās un muižniekos rūga neapmierinātība, tika meklēts “ienaidnieks,” lai izraisītu karu un okupētu jaunas teritorijas, kurās iekaisīt krievu sēklu - katrā jaunajā teritorijā izvietoja karaspēku un krievu migrantus, lai izslēgtu iespēju vietējiem uzstāties vienoti pret Krieviju.
1503.gadā okupēja Okas un Desnas upju baseinu kņazistu un brīvo zemnieku kopienu teritorijas, iznīcinot un nolīdzinot līdz ar zemi 25 pilsētas, 70 brīvo tāmbovu, valāgu, maru, burtu, lejiešu kopienu ciematus, 20 svētkalnos apkaujot sievietes un bērnus, tajos uzceļot jaunus cietokšņus. Varens slepkavību vēriens! Reizē ar to Krievu zemes esot "atbrīvotas no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, attīrītas no jazičņikiem (pagāniem, citās valodās runājošajiem, citām reliģijām kalpojošiem) un inorodciem (svešdzimušajiem, nekrievu iedzīvotājiem), darīts gals tatāru-mongoļu kundzībai uz visiem laikiem," - kā vēlāk tika rakstīts Krievijas impērijas vēstures apcerējumos. 

Karoja pret Livonijas ordeni, Zviedriju un Lietuvu.
Reformēja militāro sistēmu, iedalot karaspēku pulkos (polki) un nodaļās (razrjadi).

Iekšpolitika. 1497.gadā izdeva Tiesu nolikumu (Suģebņik).
Gandrīz vienlaicīgi ar livoniešu uzbrukumu pret Ivanu III sacēlās viņa brāļi - Boriss Volockis un Andrejs Lielais, kas bija neapmierināti ar Ivana III varas palielināšanos. Daudzo karu ēnā tas nebija labi jaunajai impērijai, taču Ivans III spēja salabt ar brāļiem - tieši laikā, jo sākās karš ar Lielās Ordas hanu Ahmatu..

Ivans III Monomaha cepurē pirmo reizi laulāja uz troni savu pēcteci. 

Sadursme ar Lielās Ordas tatāriem - "Stāvēšana pie Ugras." 1480.gada vasarā Lielās ordas hans Ahmats ar lielu karaspēku virzījās uz Maskavas lielkņaza Ivana III valdījumiem. Situācija bija nopietna, jo savienībā ar Ahmatu rīkojās arī Lietuvas dižkunigaitis Kazimirs IV - tam līdz Maskavai bija vēl tuvāk nekā Ahmatam. 
Leiši uzbruka Pleskavai un pret Ivanu III sacēlās viņa brāļi - Boriss Volockis un Andrejs Lielais. Jau 1472.gadā izcēlās konflikts ar brāļiem par Dmitrovas kņazistes pievienošanu - Ivans III nedalījās ar radiniekiem. Toreiz viņus samierināja māte Marija Jaroslava, taču jaunākie brāļi pēc Novgorodas pakļaušanas viena alga uzskatīja sevi par apdalītiem. Ivans III aizliedza saviem galminiekiem pāriet dienestā pie brāļiem - arī tas bija tradīciju pārkāpums. Nedalīšanās ar Dmitrovas kņazisti bija pēdējais piliens brāļu pacietībā.
Brāļi kopā ar savām karadraudzēm devās uz leišu robežām un risināja sarunas ar Kazimiru IV. Ivanam III un viņa pārstāvjiem nācās krietni pasvīst, lai pielabinātos brāļiem un 1480.gada oktobrī tie abi pievienojās Ivanam III karā pret Ahmatu. 
1480.gada oktobrī sākās slavenā "Stāvēšana pie Ugras" ("стояние на Угре"), kurā Ivana III armija aizšķērsoja ceļu Lielās Ordas hana Ahmada armijai. Daudzos tā laika avotos vēstīts, ka Ivans III tobrīd darbojies ļoti neizlēmīgi. To sekmēja arī dažādu galma grupējumu cīņa, daļa muižnieku un bajāru ieteica lielkņazam nepiedalīties kaujā un glābties bēgot. Tomēr galvenais svārstīšanās iemesls bija ziņas, ka hans Ahmats ir vienojies par militāro palīdzību no Lietuvas ķēniņa Kazimira IV puses. Nebija zināms kā šāda militāra palīdzība varētu tikt sniegta, tomēr ar to vajadzēja rēķināties.
Tomēr maskavieši atsita ordiešu mēģinājumus pārcelties pār Ugru. Kazimira IV karaspēks ordiešiem palīgos neieradās, jo pats bija spiests atsist toreizējo Maskavijas sabiedroto - Krimas tatāru uzbrukumu. 
Tādejādi Ahmada uzbrukums izčākstēja. Ivanam III nebija nepieciešama uzvara pār ordiešiem, pietiekami bija jau tas, ka viņi netika pie iebrukšanas Maskavijas valdījumos. Tikmēr Ahmada stāvokli gan šī neveiksme ietekmēja - jo atkāpdamies pēc "stāvēšanas pie Ugras," Ahmads cīņā ar sāncenšiem par varu zaudēja gan varu, gan dzīvību.
Ahmadam bija vēl viens sabiedrotais - Livonijas ordeņa mestrs Bernhards fon der Borgs, kas mēģināja gūt labumu uz Maskavijas rēķina esošajā situācijā.

Ivans III un Pleskava (1480.g.). Gada sākumā Pleskavai uzbruka Livonijas mestrs Bernhards fon der Borgs. Livonijas hronikas raksts, ka ar milzīgu armiju - 100 000 vīru. Tas gan noteikti ir pārspīlējums, jo jau 10 000 vīru liela armia livoniešiem tolaik būtu bijusi "milzīga," tomēr zemes ap Pleskavu tika izpostītas, lai gan pašu pilsētu bruņinieki ieņemt nespēja. 
Formāli Pleskava nebija maskaviešu valdījums, tomēr jau vairākus gadus maskavieši uz Pleskavu nosūtija vietvalžus, tādēļ Ivanam III bija jāreaģē uz pilsētas vajadzībām.

Kazaņas ieņemšana (1487.g.). Pēc tam, kad Ivans III galīgi sarāva atkarību no Zelta Ordas, pat formālo, kļuva skaidrs, ka Maskavija vairs necietīs Kazaņā maskaviešiem nelabvēlīgu valdīšanu. Vairākus gadus Kazaņā notika cīņa starp promaskaviešiem un nosacīti "austreņu" frakciju, kas sākumā vēlējās orientēties uz Lielo Ordu un tās hanu Ahmadu.
Karagājiens uz Kazaņu tika veikts tādēļ, ka uz Maskaviju orientētais Kazaņas hans Muhamedamins zaudēja cīņā par varu hanam Ilhamam. Gāzto Muhamedaminu sirsnīgi pieņēma Maskavā. Krievi sāka izmantot paņēmienu, kas vēlāk viņu politikā kļuva ļoti populārs - atgriezt tronī "likumīgo" Kazaņas hanu Muhamedaminu. Drošības labad no Muhamedina jau laikus pieprasīja un paņēma vasaļa zvērestu.
1487.gada vasarā Ivana III karaspēks pēc vairākām aplenkuma nedēļām piespieda kapitulēt Kazaņas garnizonu. Kazaņas hans Ilhams kopā ar ģimeni tika izsūtīts uz Ivana III zemēm. Tomēr Kazaņas haniste palika neatkarīga, tiesa, ar ierobežojumiem. Kazaņas hani uzņēmās saistības nekarot pret Maskaviju, neizvēlēt jaunu hanu bez Maskavas lielkņaza atļaujas un neierobežot krievu tirgoņu tiesības. Citos jautājumos hanam bija sava noteikšana. Tatad Ivans III bija panācis lūzumu attiecībās ar Kazaņas hanisti un tā nekad vairs nebija tik varena kā Ulumuhameda laikos.
Muhamedamins rīkojās Kazaņā loti nepārliecinoši, jo viņu uzlūkoja kā Maskavas ielikteni. Pēc dažiem gadiem viņš tika gāzts no troņa un atkal bēga uz Maskavu.

1500.gadā maskavieši pievienoja Lietuvas dižkunigaitijai atņemto Brjansku.

Karš pret Kazaņu (1505.-1507.g.). Muhamedins tad atkal atgriezās Kazaņā, bet pēc Ivana III nāves, vai Ivana III valdīšanas pēdējos mēnešos 1505.gadā pat uzsāka karu ar Maskaviju, kuru, jāsaka gan, zaudēja (citur gan teikts, ka kopumā tas Maskavijai nebija veiksmīgs).

Ivans III un Latvija. 1502.gada 13.septembrī 2000-4000 vīru lielais Livonijas karaspēks Kudupes krastos, pie Smoļinas ezera, netālu no Latgales robežas sakāva Maskavijas kņaza Ivana III 12-18 tūkstošu vīru lielo armiju.
Kā nākošā Ivana III izlaupīšanas plānos rindas kārtībā bija Sv.Māras valsts ar tās bagātajām tirdzniecības pilsētām un ostām. Varam tikai minēt, kā veidotos latviešu un igauņu nācijas, ja Livonijas priekšgalā neatrastos tālredzīgais politiķis Valters Pletenbergs, kurš uzmanīgi vēroja Maskavas izplešanos un laicīgi gatavojās neizbēgamajai sadursmei. Mestrs laicīgi vāca karaspēku un apbruņoja to ar tam laikam moderniem no Rietumeiropas iepirktiem ieročiem. Visu izšķīra viņa karavadoņa talants, laba organizētība un tehnoloģijas pārākums – precīzāka un modernāka artilērija. Pēc kaujas daudzi latviešu un igauņu brīvzemnieki un virsnieki saņēma dažādus apbalvojumus. Vienu no pulkiem komandēja ķoniņš Andrejs Peniķis, kurš par kaujā izrādīto varonību saņēma lēnī vēl 200 ha zemes (1 arklu). Liktenis mums bija labvēlīgāks kā somiski runājošiem novgorodiešiem, jo uzvara kaujā ļāva noslēgt pamieru uz vairāk kā 50 gadiem. Latvieši un igauņi pamazām no maztautām kļuva par nāciju, kas būtu neiespējami Maskavijas sastāvā.

Lūk ko par Ivana III valdīšanas laiku raksta krievu propagandoni: "Соседи не заметили, как на их границах неожиданно для них возникло крепкое царство - с этого момента на Западе зародилась чокнутая русофобия."

Aplūkojamie objekti.
Ivangoroda. Pretī igauņu Narvai.

Saites.
Krievijas ķeizari (?-patlaban.).