Aliens

Disidenti

Disidenti.

Daugavas tirdzniecības ceļš

Viena no lielākajām tirdzniecības un satiksmes maģistrālēm Austrumeiropā feodālisma laikā.

Vēsture. Vēstures avotos minēts jau V gs. 
I g.tk. 1.pusē ceļš kļuva par nozarojumu "Ceļam no varjagiem uz grieķiem." Vislielākā nozīme Daugavas tirdzniecības ceļam šajā laikā bija preču apmaiņā starp austrumslāvu kņazistēm un Baltiju. Daudzie pilskalni Daugavas krastos sargāja Daugavas tirdzniecības ceļu, tie bija tirdzniecības centri un muitas punkti.
No XII gs. beigām Ziemeļvācijas pilsētu tirgotāji centās sagrābt Daugavas tirdzniecības ceļu.
XIII gs. vācu tirgotāji ar feodāļu palīdzību pakļāva tirdzniecības ceļu savai kontrolei no Daugavas grīvai līdz Daugavpilij. Galvenā nozīme ceļā bija Rīgai.
No 1210.gada īpaši līgumi ar austrumslāvu kņazistēm un pilsētu regulēja t.s. slāvu tirdzniecību pa Daugavu.
1229.gada tirdzniecības līgums par Daugavas tirdzniecības ceļa izmantošanu paredžeja līdzīgas tiesības Krievzemes un Vācijas pilsētu tirgotājiem, bet XIV gs. monopoltiesības ieguva Rīgas tirgotāji. 
Pa Daugavu un pa sauszemi (ziemā) uz Rīgu veda vasku, zvērādas, kokmateriālus, darvu, labību, linus, kaņepājus, bet uz austrumiem - sāli, vadmalu, dārgmetālus, garšvielas, vīnus. Krāčainās vietās preces izkrāva no laivām un  plostiem un veda pa sauszemi. Preču pārkraušanas vietās XVII gs. izveidojās pilsētas - Jaunjelgava un Jēkabpils.
Livonijas (1558..-1583.g.), poļu-zviedru (1600.-1629.g.), krievu-poļu-zviedru (1653.-1667.g.) kari uz laiku sašaurināja tirdzniecību pa Daugavas tirdzniecības ceļu.
XVI gs. 2.pusē ceļa noslēguma posms nonāca Polijas, bet XVII gs. - Zviedrijas varā, taču ceļa izmantošana netika pārtraukta.
XVIII gs. Latviju iekļāva Krievijas impērijā, Daugava kļuva par vienu no svarīgākajiem Krievijas iekšzemes satiksmes ceļiem.
1797.-1805.gados izraka kanālu, kas savienoja Daugavas pieteku Ullu ar Dņepras pieteku Berezinu, izveidojās Daugavas-Dņepras ūdensceļš.
1831 -1840.gados pa Daugavu Rīgā ienāca gadā caurmērā 670 Daugavas liellaivu - strūgu, bet atsevišķos gados - pat 1400.
Līdz ar Rīgas-Daugavpils dzelzsceļa atklāšanu 1861.gadā un tā pagarināšanu līdz Vitebskai un Orlai 1866.gadā Daugavas tirdzniecības ceļš strauji zaudēja nozīmi. Daugavu izmantoja galvenokārt kokmateriālu pludināšanai.

Saites.
Daugava.
Tirdzniecība.

Daumants (1266.-1299.g.)

Daumantas. Pleskavā saukts arī par Timofeju.
Pleskavas kņazs no 1266. līdz 1299.gadam, kura laikā Pleskava ieguva lielāko varenību un faktiski kļuva neatkarīga.

Dzīvesgājums. Pēc Mindauga nāves Lietuvā uz pusi gadsimta iestājās haoss un bieža ķēniņu maiņa. Piemēram, pēc neveiksmes cīņā pret Mindaugu varu pazaudēja Daumants, kas 1266.gadā aizbēga uz Pleskavu un tika tur ievēlēts par kņazu, pieņemdams pareizticību un kristīgu vārdu - Timofejs. Pleskavai bija nepieciešams militārais vadītājs.
Daumants kļuva par visveiksmīgāko Pleskavas kņazu un novaldīja pilsētā 33 gadus. Viņa valdīšanas laikā Pleskava kļuva spēcīga, faktiski kļuva neatkarīga. Pilsēta pat riņķī uzcēla akmens sienu, kas austrumslāvu pilsētām bija liels retums - sienu ilgi vēl sauca par "Daumanta sienu."
Tomēr galvenie Daumanta sasniegumi bija militāri. Viņš sekmīgi cīnījās gan pret Novgorodu, gan pret Vladimiru, gan arī pret tautiešiem leišiem, bet vareno vācu Ordeni vairākkārt sakāva kaujās - 1268., 1269., 1271. un 1299.gados.
Pirmā no tām notika 1268.gadā, kad apvienotie Suzdaļas-Pleskavas-Novgorodas-Perseslavļas spēki iebruka Igaunijā pret tur esošajiem dāņiem. Ordenis devās palīgā un tika sakauts pie Rakovoras (mūsdienu Rakvere). Vācu bruņinieki bija ņēmuši vērā kaujas mācības uz Peipusa ezera ledus, tādēļ "cūkas" taktikai pievienoja vēl arī triecienu flangā ar otru "ķīli." Iesākumā slāviem neveicās un novgorodieši, kas bija pašā trieciena spicē, cieta lielus zaudējumus. Tomēr pēc tam, kad izdevās nogalināt vācu armijas komandieri bīskapu Aleksandru, kaujas laime nosvērās par labu slāviem. Vācieši tika sakauti, bēgļi tikuši vajāti vēl septiņas verstis. Pieņemts uzskatīt, ka no slāvu puses kaujā piedalījušies 30 000, bet no vācu - 18 000 kareivju.
1271.gadā Daumants sakāva jau pašu livoniešu ordeņa mestru Otto fon Rodenšteinu, kas mēģināja ieņemt Pleskavu. Vācieši bija pārliecināti, ka pleskavieši aktīvi nekaros līdz neieradīsies palīdzība no Novgorodas. Tomēr Daumants veica izbrukumu no Pleskavas un pilnīgi pārsteidza vāciešus. Nostāsts vēsta, ka Daumants saķēries cīņā ar pašu mestru un ievainojis to sejā - stāsts aizdomīgi līdzīgs stāstam par kauju pie Ņevas, kurā Aleksandrs ievainoja sejā jarlu Birgeru.
Pēdējo savu uzvaru pār livoniešiem Daumants noturēja 1299.gadā, kad vācieši atkal aplenca Pleskavu. Tika sakauti un atkāpās.
Drīz pēc tās vecais Daumants savārga un nomira.

Aplūkojamie objekti.
Pleskavas aizsargsiena. Pilsēta pat riņķī uzcēla akmens sienu, kas austrumslāvu pilsētām bija liels retums - sienu ilgi vēl sauca par "Daumanta sienu."

Saites.
Pleskavas kņazi.

Dauesa plāns

Pasākumu plāns, kas paredzēja reparāciju saņemšanu no Vācijas pēc I Pasaules kara.

Plānu izstrādāja starptautiska speciālistu komiteja amerikāņu baņķiera Č.Dauesa vadībā, to apstiprināja uzvarētāju valstu pārstāvju konference 1924.gada 16.augustā Londonā. Plāns noteica, ka Vācijai tiek piešķirts 200 miljonu dolāru aizdevums, bet jāmaksā arī reparācijas - pirmajos 5 gados 1-1,75 miljardi, pēc tam 2,5 miljardu marku gadā. 

Plāna mērķis bija atvieglot ASV un Lielbritānijas kapitāla nostiprināšanos Vācijā, atjaunot Vācijas ekonomisko un militāro potenciālu, nostiprināt vācu imperiālisma pozīcijas un vērst to pret PSRS.

Ārzemju (galvenokārt ASV) kapitālieguldījumi Vācijā 1930.gada septembrī bija ap 27 miljardiem marku, bet Vācijas reparāciju maksājumi - vairāk kā 10 miljardi marku. 

Dauesa plāns paātrināja Vācijas rūpniecības attīstību un koncentrāciju, tās militārā potenciāla atdzimšanu, veicināja Vācijas gatavošanos II Pasaules karam. 

1929.gadā Dauesa plāns tika aizstāts ar Junga plānu.

Saites.
I Pasaules karš (1914.-1918.g.).