Fonoloģija
- Detaļas
- Publicēts 11 Augusts 2025
- Autors Redaktors
Fonētikas nozare, kas pēta valodas skanisko līdzekļu funkcijas.
Pēc ckitiem uzskatiem - patstāvīga valodas nozare. Fonoloģija atspoguļo parādību, ka valodas lietotāji atšķirīgus valodas fizikālos veidojumus attiecina uz vienu klasi, ja tiem ir viena un tā pati funkcija un vieta sistēmā, piemēram, latviešu valodā "a" skaņa dažādu cilvēku izrunā vai dažadās skaņu apkaimēs ir akustiski atšķirīga, tomēr to uztver par vienas un tās pašas fonēmas realizāciju.
Fonoloģijas pētījumos konstatē skanisko līdzekļu modeļus kā valodas funkcionālas pamatvienības - fonēmas, intonēmas, prosodēmas, tonēmas u.c. Pamatvienības apvieno sistēmās, izmantojot jēdzienus "opozīcija," "diferenciālas pazīmes" (fonēmas t-d ir opozīcijā pēc diferentām pazīmēm "nebalsīgs-balsīgs").
Vēsture. Par patstāvīgu nozari fonoloģija izveidojās Prāgas lingvistiskajā skolā XX gs. 20.-30.gados - N.Trubeckojs, R.Jakobsons, S.Karcevskis.
Fonoloģijas uzdevumi, principi un metodes pirmo reizi sistemātiski formulēti N.Trubeckoja darbā "Fonoloģijas pamati" (1939.g., vācu val.).
Mūsdienās fonoloģijai ir vairāki novirzieni ar atšķirīgu teorētisko un metodoloģisko pamatu. Prieksštati par valodas skanisko līdzekļu modeļiem ir senāki nekā fonoloģijas izveide, uz to bāzes veidotas daudzas rakstības, valodas skaņu sistematizācijas.
Latviešu fonoloģijā veikti pētījumi par fonēmām un to sistēmām - A.Laua, par runas intonāciju fonoloģiskajā aspektā - L.Ceplītis.
Saites.
Fonētika.
