Aliens

Pēterpils

Vecā Krievijas impērijas galvaspilsēta, tagad valsts otrā lielākā pilsēta Krievijā.

Pati tālākā pilsēta uz ziemeļiem, kurai ir vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Saukta par „Triju revolūciju pilsētu” vai „Ziemeļu Venēciju” dēļ tās daudzajiem kanāliem.

Vēsture. 
Pēterpils pirms krieviem. Jau kopš vismaz XIII gs. Ņevas upes krastos pastāvēja Nīenas pilsēta un Noteburgas cietoksnis. To apdzīvoja somugru tautas - ingri (karēļi), somi, igauņi. Ingri apdzīvoja tagadējo Ļeņingradas apgabalu un veidoja ievērojamu apgabala iedzīvotāju nozīmīgu daļu līdz pat XX gadsimtam. Jau XIX gs. 80.gados krievu uzsāktā rusifikācija, ko turpināja komunistu vara, pilnīgi mainījusi rajona etnisko sastāvu. Tādejādi stāsts par "Pēterpils izbūvi tukšā vietā" ir tikai kārtējais krievu impēriskais mīts, ko apgāž pat pašu krievu veidotās senās gravīras un mākslas darbi, kurās labi saskatāms gan pietiekami labi veidots cietoksnis, gan zviedru-ingru pilsēta.

Krievi dibina Pēterpili. Dibinājis Pēteris I 1703.gadā. Cara vadībā celtniecība sākās Zaķu salā (Zajačij ostrov). Pirmā celtne bija Petropavlovskas cietoksnis. Celtniecības darbus uzraudzījis toreizējais Ingermanlandes gubernators Aleksandrs Menšikovs.

Pirmais zviedru uzbrukums (1704.g.). Pēteris I nopietni riskēja, dibinādams Pēterpili pavisam svaigi zviedriem atkarotās zemēs. Pavisam blakus atradās zviedru karaspēka daļas un kara flote. Izeju Somu līcī bloķēja Hidsona fon Humera komandētā zviedru flote, kas ikbrīd varēja uzbrukt tikko dibinātajai pilsētai. Visas Somu līcim piegulošās zemes zviedri joprojām uzskatīja par savējām.
Taču 1703.gada oktobrī zviedri pieļāva kļūdu - fon Humers pavēlēja kuģiem doties uz ziemošanu Vīpuros. Protams, lēmums bija pareizs, tomēr zviedriem vajadzēja atstāt vismaz novērotājus, jo Pēteris I tūdaļ zviedru neesamību pa pilnam izmantoja - jau 1704.gada pavasarī Kotlinas (Котлин) salā tika uzbūvēts neliels forts - to nosauca par Kronšlotu. Tas bija visai savlaicīgi, jo jau jūnijā pie nule uzceltā forta parādījās zviedru flote - 1 līnijkuģis, 5 fregates un vēl vairāki nelieli kuģi. Pārsvars neapšaubāmi bija zviedru flotes pusē un tai bija jāpiesedz 8000 vīru liela zviedru armijas vienība, kas devās uz Pēterpili pa sauszemi. Zviedru kuģi divas diennaktis apšaudīja Kronšloti, bet ne reizi tai netrāpīja. To varētu izskaudrot ar to, ka forts bija maziņš, bet kuģi atradās tāļu. Tad zviedru flotes komandieris mēģināja fortu ieņemt, izsēdinot desantu Kotlinas salā. Taču tobrīd pienāca vēsts, ka zviedru sauszemes vienība ir sakauta un atkāpās arī eskadra.
Nākamais zviedru uzbrukums (1706.g.). Tas notika divus gadus pēc pirmā un bija jau visai nopietns.
Kļūšana par galvaspilsētu (1712.g.). Formāli nekādas pavēles nebija un galvaspilsētas pārcelšanās process ilga vairākus gadus. Pirmais uz jauno galvaspilsētu pārbrauca Persijas sūtnis. 1712.gadā uz jauno Krievijas galvaspilsētu pārbrauca Lielbritānijas, Francijas, Holandes un Prūsijas sūtņi. Visai drīz te nobāzējās arī galms, citas diplomātiskās misijas, valsts iestādes un ierēdņi, taču situācija bija visai neparasta - Krievijas galvaspilsēta atradās teritorijā, kas formāli piederēja citai valstij, Zviedrijai, ar kuru pilnā sparā risinājās karš. Tiesa, bija jau 1714.gadā Pēteris l liika pārvest Kurzemes hercogu bibliotēku no Rīgas uz Pēterpili, kur tā kļuva par pamatu jaunveidojamajai Imperatora bibliotēkai Imperatora akadēmijā. Poltavas kauja un kara iznākums bija visai skaidrs. Pēc Nīštates miera līguma noslēgšanas šīs zemes tika arī oficiāli iekļautas Krievijas impērijas sastāvā, tad pirmās pilsētas stāvoklis kļuva stabils un neatgriezenisks. 
1714.gadā ar ķeizara Pētera I pavēli tika nodibināts botāniskais dārzs aptiekas dārza vietā.
1714.gadā Pēteris l lika pārvest Kurzemes hercogu bibliotēku no Rīgas uz Pēterpili, kur tā kļuva par pamatu jaunveidojamajai Imperatora bibliotēkai Imperatora akadēmijā.
1719.gadā Pēterpilī uzcēla pirmo cukura rafinādes fabriku Krievijā, izejvielu tai ieveda.
1722.gadu uzskata par krievu ceļu tīkla sistemātiskas izbūves sākumu, kad ķeizara Pētera I valdīšanas laikā sāka būvēt Pēterpils-Maskavas grunts ceļu.
Pēc Pētera I reformas 1722.gadā, kad tika izdoti cunftu statūti, arī Krievijas impērijā radās cunftes. 1722.-1727.gados Pēterpilī izveidojās 24 cunftes ar apmēram 600 amatniekiem. 
Tomēr īstenībā visai daudzi bija neapmierināti ar pārbraukšanu - nepatika klimats un Pētera I reformas. Bez tam Maskavā joprojām dzīvoja seno bajāru dzimtu pārstāvji - starp tiem bija visvairāk jauno reformu pretinieku. Kamēr pēc imperatora Pētera I nāves valsti faktiski vadīja viņa favorīts A.Menšikovs, runas par atgriešanos Maskavā būt nevarēja. Intrigu Menšikovam pietika tāpat, bet Maskavā viņam atbalsta nebija vispār nekāda. Tomēr viss mainījās, kad viņš 1727.gadā krita nežēlastībā. Tad sākās liela bēgšana no jaunās galvaspilsētas un Pēterpils strauji iztukšojās.
Pētera I mazdēls Pēteris II (1727.-1730.g.) gan pats kopā ar galmu pārvācās uz Maskavu, viņš gan bija vēl bērns un nevarēja pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tomēr formāli Maskava bija no jauna kļuvusi par galvaspilsētu. Pēteris II gan nevaldīja ilgi - 1730.gada janvārī mira no bakām un bija pēdējais Krievijas ķeizars, kas tika apglabāts Kremlī, Arhangeļskas katedrālē. Divus gadus pēc Pētera II nāves un savas kāpšanas tronī - 1732,gadā, jaunā ķeizariene Anna ar galmu atkal pārvācās uz Pēterpili un pēc tam vairs neviens Krievijas monarhs galvaspilsētu jautājumā neko nemainīja. Pēterpils palika par Krievijas impērijas galvaspilsētu arī nākamās ķeizarienes - Elizabetes valdīšanas laikā. 
1764.gadā angļu jātnieks Dž.Beitss Pēterpilī uzcēla zirgu jāšanas manēžu.
1801.-1802.gados Pēterpils kara gubernators bija Mihails Kutūzovs.
1824.gadā notika visstiprākie plūdi pilsētā, kad ūdens līmenis Ņevā pacēlās par 4,10 m. Tika sagrautas 462 celtnes, noslika 200-600 cilvēku un daudzi pazuda bez vēsts. Izskaloja pilsētas kapsētas un zārki peldēja pa Pēterpils ielām. Šim notikumam veltīta A.Puškina poēma "Vara jātnieks."
Pēterpils strādnieku streikus 1895.gada beigās - 1896.gadam un 1896.gada vasarā (streikoja ap 30 000 tekstilstrādnieku) vadīja Ļeņina dibinātā marksistu organizācija "Cīņas savienība strādnieku šķiras atbrīvošanai." 
1886.-1898.gados Pēterpils skolās zīmēšanu un rasēšanu mācījis latviešu gleznotājs Jūlijs Feders.
1913.gadā Pēterpilī notika pirmais Krievijas impērijas čempionāts boksā.
Februāra revolūcija (1917.g.). Laikā no 1917.gada 8.marta (23.februāra pēc vecā stila) līdz 12.martam (27.februārim pēc vecā stila) Pētrpilī izcēlās un uzvarēja buržuāziski demokrātiskā Februāra revolūcija, kas gāza carismu un radīja apstākļus sekojošajām milzīgajām pārmaiņām Krievijas impērijā. 

Latviešu Nacionālā padome par Latvijas nākotni vēl noteiktāku lēmumu pieņēma savā otrajā sesijā 1918.gada janvārī Pēterpilī. Balstoties uz ASV prezidenta Vilsona ziņojuma 14.punktiem Nacionālā padome paziņoja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai.
Nacionālās padomes pagaidu komisija vācu okupācijas laikā uzturējās Petrogradā, kur atradās ārvalstu diplomātiskās misijas. Tika nodibināti kontakti ar Antanti un neitrālajām valstīm.

Judeniča karagājiens uz Pēterpili (1919.g. okt.-nov.). Krievijas Pilsoņu kara laikā 1918.-1920.gadam bija Ziemeļrietumu baltgvardu armijas virspavēlnieks un ietilpa arī baltgvardu Ziemeļrietumu valdības sastāvā, ko bija organizējuši briti. 1919.gadā no oktobra līdz novembrim realizēja neveiksmīgu militāru operāciju - baltgvardu 2.mēģinājumu sagrābt Pēterpili. Kad Judeniča armija jau gatavojās ieņemt Pēterpili, uz pilsētu tika nosūtīti latviešu spēki, un niknās kaujās izdevās aplauzt balto uzbrukuma smaili. No šīs sakāves Judeniča armija vairs neatguvās. 1919.gada 14.novembrī Judeniča armija bija gandrīz iznīcināta un viņš ar armijas atliekām atkāpās uz Igauniju, vēlāk pats 1920.gadā emigrēja uz Angliju.
1921.gadā Pēterpilī nodibināja filharmoniju (laikam pirmo Krievijā?).
Ļeņingradas aizstāvēšana (1941.g.). Vāciešu uzbrukuma brīdī pilsētā atradās arī legendārais Oktobra apvērsuma kreiseris "Aurora." Tas gan bija fiziski nolietojies un ir ziņas, ka tai pašā 1941.gadā kuģi gatavojās izslēgt no kara flotes sarakstiem. Tomēr to iztraucēja karš un kreiseri iekļāva Kronštates pretgaisa aizsardzības sistēmā. Vāciešiem tuvojoties, no kreisera noņēma daļu lielgabalu. No kreisera apkalpes tika izveidots divizions "A" ("Aurora"), kas ņēma dalību kaujās par pieeju ziemeļu galvaspilsētai. Šais kaujās gaja bojā daudzi kreisera matroži un virsnieki.
Pašu kreiseri no septembra vidus bumboja vācu aviācija. Viena tāda uzlidojuma laikā 1941.gada 16.septembrī kreisera zenītartilērija notrieca vienu vācu lidmašīnu. Pēc pāris dienām situācija priekš krievim krasi pasliktinājās, jo "Aurora" nonāca vācu sauszemes artilērijas darbības lokā. Apšaudes un uzlidojumi notika katru dienu - kreiseris bija labi redzams un vācieši pēc tā piešāva savu artilēriju. Šādos apstākļos "Auroras" komandieris 3.ranga kapteinis Ivans Sakovs (Иван Саков) nolēma, ka ir bezjēdzīgi komadai atrasties uz kuģa un pavēlēja ekipāžai izvietoties drošā vietā krastā. Uz kuģa palika tikai pastāvīga sardze. Tomēr jau nākamajā dienā Sakovs un kreisera komisārs tika arestēti. Viņus apsūdzēja "panikas izplatīšanā," "bēgšanā no kuģa" - drīzi pēc tam viņus nošāva.
Ekipāža tika atgriezta uz "Auroras." Pēdējā septembra dienā kuģi stipri apšaudīja, kā rezultātā tas nosēdās uz grunts (daļēji nogrima!). 1941.gada novembrī pavēlniecība nonāca pie secinājuma, ka tālākai komandas atrašanās uz kuģa nav jēgas. No kuģa pakāpeniski demontēja atlikušos lielgabalus, tomēr karogu nenolaida.
Vācieši pec tam reizi pa reizei apšaudīja kuģi - tā tas turpinājās līdz pat blokādes noņemšanai.
1944.hada jūlijā kreiseri atkal izcēla no ūdens un pārveda remontam - iesākumā uz Ļeņingradu, vēlāk uz Kronštati.
1948.gada novembrī "Aurora" tika noenkurota savā tagadējā pastāvīgajā vietā Lielajā Ņevā (Большaя Невka).

Ļeņingradas blokāde (1941.-1944.g.). II Pasaules kara laikā pilsēta piedzīvojusi šaušalīgu aplenkumu, ko krievi dēvē par "Ļeņingradas blokādi" (Блокад Ленинграда). 872 dienas ilgušajā vācu karaspēka daļējā aplenkumā dzīvību no bada un slimībām zaudēja ap 800 000 pilsētnieku (rēķina no 600 000 - 1,5 miljoniem cilvēku). No bumbošanām bojā gāja tikai 3%, pārējie - no bada.

2011.gadā Somu līcī pabeidza Pēterpils dambja būvniecību, kas tagad ir lielākā hidrotehniskā būve Baltijas jūras rajonā. Tā veidota no 11 trapeces formas uzbērumiem kopējā garumā 24,5 km, šī virkne savienoja Pēterpili ar Kotlinas salu. Dambis pasargās pilsētu no plūdiem. Pa dambja muguru iet auto šoseja.

Aplūkojamie objekti. Pēterpils saukta par "Krievijas kultūras galvaspilsētu" tajā ir 2000 bibliotēku, 221 muzejs, 100 koncertu organizāciju, vairāk kā 80 teātru, 80 klubu un kultūras namu, 62 kinoteātri un 45 gleznu galerijas.

Tilti. Pilsētā ir ap 300 tiltiem, no kuriem 13 tiek pacelti. To ir 3 reizes vairāk kā Venēcijā, tādēļ krievi errojas, ka Pēterpili sauc par "ziemeļu Venēciju," lai gan Venēcija būtu jasauc par "dienvidu Pēterpili." Tiltu pacelšana ir viena no lielākajām Pēterpils atrakcijām. To pacelšanas laikus var uzzināt www.razvodka-mostov.ru
„Trīsvienības tilts” – tiltu un tā lukturus projektējis Eifeļa birojs Parīzē. Tas ir gandrīz identisks Aleksandra III tiltam pār Sēnu.
Banku tiltiņš ar grifiem pāri Gribojedova kanālam. Runā, ka grifu ķepu paberzēšana nes bagātību.
Duderhofas kanāla tilts. Tam gubernators Georgijs Poltavčenko 2016.gada 16.jūnijā piešķīra Čečenijas nelaiķa prezidenta Ahmata Kadirova vārdu. Aliens.lv atgādina, ka viņš savulaik (I Čečenijas kara laikā) ir aicinājis nogalināt pēc iespējas vairāk krievu. Protams, krievu militārā iebrukuma gadījumā šis aicinājums ir leģitīms un adekvāts, tomēr paradoksāli, ka šodienas politiskais pieprasījums Krievijā ir tāds, ka tādu izteicienu autora vārdā Pēterpilī nosauc tiltu.

Pētera un Pāvila cietoksnis. Te ir Pētera un Pāvila katedrāle – vecākā pilsētā. Krievijas imperatoru atdusas vieta (Nikolajs I 1855.g. u.c.). Tagad viss komplekss ir muzejs. Pēc leģendas Pēteris I šai katedrālei iedvesmojies no Rīgas Pētera baznīcas torņa. Savulaik ķeizariskajā Krievijā tas kalpojis arī kā cietums dažādiem dumpiniekiem.

Kazaņas katedrāle. Кrieviski - Kазанский собор. Tur joprojām glabājas Briseles, Berlīnes un Parīzes pilsētu atslēgas. To cēlis vīrs, kas nācis no parastas zemnieku dzimtas - Andrejs Voroņihins (Андрей Воронихин). Visi viņa ģimenes locekļi bija grāfa Aleksandra Stroganova (Александр Строганов) dzimtcilvēki. A.Stroganovs bija galvaspilsētas Mākslas akadēmijas prezidents un viņa iespaidā zemnieks Voroņihins arī kļuva par arhitektu. Stroganovu muižā augstu tika vērtēta māksla, mākslai un zinātnei pievērst mēģināja arī dzimtcilvēkus. Mājā visi bija saprātīgi cilvēki, puiku Andreju nodeva amata mācībai pie svētbilžu gatavotājiem un parādījās, ka viņam ir talants. Grāfs to pamanīja un nosūtīja mācīties viņu pie arhitektiem V.Baženova (В.И.Баженов) un M.Kazakova (М.Ф.Казакову). 26 gadu vecumā jaunais cilvēks atgriezās Pēterpilī, ieguva brīvlaišanu un kopā ar grāfa dēlu devās mācīties ārzemēs.
Šveicē Andrejs Voroņihins apguva glezniecību un arhitektūru, pēc tam mācījās Vācijā un Francijā, pavadot dienas un naktis bibliotēkās. Tālākos plānus uz laiku aizkavēja Lielā Franču revolūcija, kamdēļ grāfs dēlu un Voroņihinu atsauca uz Krieviju. Tas bija visai saprātīgi, jo viņu mācību kuratoru īsi pēc krievu aizbraukšanas sodīja ar nāvi.
Pēc A.Voroņihina atbraukšanas Strogonovu muižā izcēlās ugunsgrēks. Andrejam uzticēja mājas atjaunošanu. Mājas projektu izveidoja Rastrelli un to nodeva jaunajam krievu arhitektam. Voroņihinam tad bija mazliet virs 30 un tā bija viņa zvaigžņu stunda. talanta, darba mīlestības un godīguma dēļ viņu aicināja arī iesaistīties citos projektos - viņš projektēja un cēla pilsētas savrupmājas un parkus. Darbus viņam uzticēja paši bagātākie Pēterpils ļaudis.
1799.gadā ķeizars Pāvels I pasludināja konkursu par jaunas katedrāles projektēšanu Ņevas prospektā - tagadējo Kazaņas katedrāli. Svarīgs bija noteikums, ka tai bija jābūt "romiešu stilā." Pie darba ar patiku ķērās jau pieredzējušais A.Voroņihins. Konkursā ņēma dalību arī citi tā laika ievērojam i arhitekti - Kamerons, Toma de Tomons, Gonzago, visi ārzemnieki. Tomēr A.Voroņihins ar savu projektu spēja aizēnot visas slavenības.
Drīzumā vienkāršais zemnieku bērns A.Voroņihins kļuva par Mākslas akadēmijas arhitektūras profesoru, bet Kazaņas katedrāle ir slavenākais viņa mūža veikums.

Admiralitāte. Pēterpils arhitektūras piemineklis. Pēc Pētera I iniciatīvas sākta celt 1704.gada ka kuģubūvētava. 1727.-1738.gados rekonstruējis arhitekts I.Korobovs. 1806.-1823.gados pārbūveta pēc arhitekta A.Zahārova projekta krievu ampīra stilā. Monumentalās ēkas galvenās fasādes (407 m) centrā virs vārtu arkas atrodas tornis ar smaili (72 m). Fasādes un interjeru rotā alegoriski ciļņi, skulptūras, kurās attelota krievu kuģniecības vēsture - tēlnieki F.Ščedrins, I.Terebeņovs u,c,

Zingera māja. Jūgendstilā celta, Ņevas prospektā. Tajā iemājojis „Grāmatu nams.” XX gs. sākumā pēterpilieši bija pret šā nama celtniecību.

Kreiseris "Aurora." Noenkurots Lielajā Ņevā.

Pēterpils mošeja. Celta XX gs. sākumā kā ziemeļu modernisma celtne. Viena no lielākajām mošejām Eiropā un vistālāk uz ziemeļiem pasaulē. To rotā filigrānas akmens mežģīnes.

Pēterpils budistu templis. Celts 1909.gadā. Pēc Oktobra apvērsuma tanī iekārtojās gan fizkultūras biedrība, gan radiostacija, kas vēlāk pārtapa par specdienestu radio pārtveršanas punktu, tautā sauktu par glušaku.

Augšāmcelšanās katedrāle Pēterpilī. Saukta arī par Pestītāja asins katedrāli. Uzcēla kā piemiņu Aleksandra II nogalināšanai.

Marijas teātris. Ārzemniekiem biļete maksā 100 dolāru, krieviem – par pusi lētāk.

Pēterpils metro. Pats dziļākais metro pasaulē, tā vidējais dziļums ir 100 m. Pirmie vagoni mēdza būt no koka ar vecajiem lukturiem.

Smoļnija klosteris. Tā autors ir Frančesko Bartolomeo Rastrelli. Sāka būvēt izšķērdīgā Elizabete, Pētera I meita. Vēlējās tur pavadīt vecumdienas, taču nomira nesagaidījusi tā pabeigšanu.

Aleksandra Ņevska laura. Pareizticīgo klosteris, kas dibināts 1710.gadā. Tam blakus kapsēta, kurā apbedīti daudz krievu kultūras darbinieki – Pēteris Čaikovskis, Mihails Gļinka, Ivans Kramskojs, Arhips Kuindži, Fjodors Dostojevskis, Nikolajs Rimskis-Korsakovs udc.

Pēterhofa. Atrodas Pēterpils pievārtē, tur ir 176 strūklakas (no tām 40 ir milzīgas) un 5 kaskādes. 
      Cars-vanna.
      Milža galva. Gandrīz pilnīgi ierakta zemē pils parkā.

Pavlovska. Pusstundas braucienā ar vilcienu no Pēterpils. Piļu un parku komplekss.
Veidota XVIII-XIX gs. un bija Katrīnas II dēla Pāvela vasaras rezidence.
Stacija. Te uzstājies Johans Štrauss, Sergejs Prokofjevs un citi komponisti.
„Idiota” soliņš. Koka soliņš, kas daudzkārt filmēts filmā „Idiots,” saistās ar kņaza atzīšanos mīlestībā kādai no romāna varonēm.
Draudzības templis. Liels stilizēts 16 kolonnu templis.

Vitebskas stacija. Celta XX gs.sākumā, spožs jūgendstila paraugs. Stikla paviljonā apskatāms vēsturisks vilciens. Ar to pirmo reizi aristokrātija brauca uz Carskojeselo.  

Kronštate. XVIII-XIX gs., lai traucētu cietokšņu apiešanas manevrus, 2-3 km attālumā no cietokšņiem sāka ierīkot priekšējos nocietinājumus un fortus. Pasaulē pirmais šāda veida cietoksnis ir Kronštate, kas bija celts 1703.-1724.gados pēc ķeizara Pētera I ierosmes. Te atrodamas poligonālu akmeņu sienas.

"Vara jātnieks." Pētera I piemineklis Pēterpilī, atklāts 1782.gadā. Autors - franču tēlnieks E.M.Falkonē, viņa nozīmīgākais darbs. Zirgs sacēlies pakaļkājās, Pēteris I noraugās uz Vasīlija salu, vēl tālāk redzamas Pētera-­Pāvila cietokšņa zeltītās smailes. 

Muzeji.
      Ermitāža. Bezgalīgi liels muzejs - Krievijas lielākais muzejs, arī viens no lelākajiem un vecākajiem pasaulē. Tajā glabā 3 miljonus eksponātu. 
      Kuntskamera. Pētera I dibināta retumu krātuve.
      "Erarta." Laikmetīgās mākslas muzejs. Atklāts 2010.gadā, Vasīlija salā. Vienā spārnā izvietota patstāvīgā ekspozīcija, otrā - izstādes. Brīvdomīgs, finansēts no ārzemēm.

Saites.
Ļeņingradas apgabals.
Krievijas impērija.