Aliens

Svētie

Svēto kults sastopams daudzās pasaules reliģijās.

Vēsture. Senos laikos cilvēki uzskatīja, ka mirušie senči pēc nāves var palīdzēt. Dažas ciltis pat bija īpaši specializējušas mirušos senčus - vieni it kā palīdzēja izsaukt lietu, otri nodrošināja ražu, trešie palīdzēja slimību gadījumā utt.
Kristietības sākuma svēto kults nebija pazīstams un tas radās tikai III un IV gs. Pagānu svētki tika nomainīti ar kristiešu svētkiem un arī dažus no pagānu dieviem jaunās ticības garīdznieki pasludināja par svētiem, bet citus - par dēmoniem.

      Kristiešu svētie.
      Svētie islāmā.

Svēto kulta ezotēriska kritika. 
"Ir reliģijas, kas savos rituālos izmanto dažādus svētos, kam piedēvē īpašu saikni ar dievišķo. Pārdzīvojumi, ko izjūt ticīgais, ludzot palīdzibu kādam svētajam, kura pīšļi, iespējams, pat atrodas kādā no dievnamiem, ir neizsakāmi. Parasti par svētajiem tiek dēvēti tādi pa Zemis staigājuši cilvēki, kuri savas dzīves laikā ir atraduši Dievu sevī un saucami par apskaidrotiem vai apgaismotiem. Tāda cilvēka dveseles ceļš ir pabeigts, un uz Zemes tā vairs neatgriezīsies.  Nereti svēto dvēseles kļūst par cilvēku aizbildņiem debesīs un gara acīm mums redzamas eņģeļu izskatā. Apzinoties svēto dievišķo spēku un vēlmi palīdzēt cilvēkiem, reliģijas sāka tos izmantot savām vajadzībām. Diemžēl blakus skaistiem un cildeniem piemēriem jāmin, ka mūsdienās konfesijas mēdz pasludināt par svētiem cilvēkus, kas darījuši daudz laba baznīcai, bet kam nav nekāda sakara ar cilvēka augstākā starojuma sasniegšanu - apgaismošanos. Nav pareizi, ja baznīca izrāda godu krietniem cilvēkiem pēc nāves, piešķirot tiem īpaši cildinošus apzīmējumus, tādus kā "svētlaimīgais," "godināmais" vai "Dieva kalps." Taču neapgaismota dvēsele, iecelta svēto kārtā, kļūst par konfesijas gūstekni. Tādām dvēselēm tiek uzkrauta nasta, kurai tās var nebūt gatavas. dažkārt tiek izdomāta kāda leģenda, kas apveltī šo jaunradīto "svēto" ar kādām īpašām spējām, un nereti konfesijai tiek izziņots, ka īpašu lūgšanu gadījumā jādodas tieši pie šī "svētā." Lieki teikt, ka neapskaidrotai dvēselei nepiemīt spējas, kādas ir svētajiem, taču baznīcā nu ir eshumētu un kanoniski rekognoscētu mirušo pīšļi, kurus apbrīnot un pat pirkt ieradīsies neskaitāmi audz ticīgo. Tas draudzei nodrošinās lielu naudas plūsmu vēl daudzas desmitgades vai pat gadsimtus. Tāda veikla viltība, kas tiek izmantota, lai vairotu ietekmi un sekotāju pulku, piespiež nelaimīgo dvēseli uzturēties pīšļu tuvumā ļoti ilgu laiku.
Aizgājēja atbilstības svētā statusam vērtējums ir stipri apšaubāms, lai neteiktu, ka tas ir neētisks. protams, tā kā kristīgā ticībā reinkarnācijas pastāvēšana tiek noliegta, kristiešu redzējumā dvēselei nekāds ļaunums netiek nodarīts. Taču patiesība ir skaudra. Dvēsele nevis turpina iesākto ceļu uz gaismu, bet spiesta kalpot kādai cilvēku grupai kā ēsma jeb instruments naudas pelnīšanai. Gadījumi mēz būt dažādi. iespējams, ka ir arī tādi cilvēki, kas apzinājušies, ka tiks iecelti svēto kārtā, un, dzīviem esot, devuši savu piekrišanu kanonizācijai. Ja tā, tad jāatzīst, ka šī ir ļoti cēla rīcība, pret ko jāizturas ar cieņu.  Bet kā ir ar tiem, kas nav piekrituši sevis eksponēšanai dievnamos, kur viņu pīšļi tiek pārdoti kopā ar svecēm, piemēram, svētmoceklis Rīgas Jānis, kuru 2001.gadā Rīgas pareizticīgā baznīca kanonizēja kā svēto? Mums nav tiesību to nosodīt, bet mums ir tiesības par to runāt." /Vanems Imanta, "Ceļa zīmes," 86.lpp./

Saites.
Reliģijas un reliģiozitāte.