Aliens

Kastaņeda, Horhe Ubiho

Gvatemalas prezidents un diktators 1931.-1944.gados.

Radniecība. Tēvs - dons Arturo Ubiho Uruella bija Gvatemalas kongresa prezidents Manuela Estrada Kabreras prezidentūras laikā un 1879.gadā uzrakstīja Gvatemalas konstitūciju.
Sieva - Marta

Dzīvesgājums. Dzimis 1978.gadā bagātā un ietekmīgā gvatemaliešu ģimenē. 
Kastaņeda saņēma prestižu izglītību Spānijā, Meksikā un Gvatemalā. 
Pateicoties ietekmīgiem ģimenes sakariem, Kastaņeda ieguva strauju militāro karjeru - 6 gadu laikā nogāja ceļu no artilērijas podporučika līdz ģenerālštāba pulkvedim, bet pēc tam kļuva par ģenerāli.
30 gadu vecumā kastaņeda kļuva par kādas provinces gubernatoru, kur ieguva aktīva bandītisma un Meksikas robežas kontrabandas apkarotāja slavu.
1922.gadā ieņēma slepenpolicijas vadītāja amatu. Šeit gūtā pieredze viņam vēlāk noderēja represiju organizēšanai.

Prezidentūras laiks (1931.-1944.g.). Divas reizes balotējās uz Gvatemalas prezidenta amatu un 2.reizē uzvarēja. Vēlēšanu listē viņš bija vienīgais kandidāts un ar saņemtajām 300 000 balsīm 1931.gadā kļuva par Gvatemalas prezidentu. Vēlēšanās viņš bija piedalījies n o Liberālās partijas, kurai pievienoja vārdu "progresīvā."
H.U.Kastaņeda kļuva par Gvatemalas prezidentu 1931.gadā. Tauta viņam piešķīra iesauku "Centrālamerikas Napoleons" par diktatorisko valdīšanas stilu un kaislību pret visu majestātisko. Laikabiedri aprakstīja Ubiho kā izteiktāko no tirāniem, kāds vien Gvatemalā kādreiz bijis.
Tolaik Gvatemala ASV fondu biržas sabrukuma un tā izraisītās Lielās depresijas rezultātā arī pārdzīvoja saimniecisko krīzi. Stipri pa Gvatemalas ekonomiku iesita divu valsts galveno ekesporta produktu - cukura un kafijas, krišanās cenā. Santjagoito vulkāna drīza izviršana iznīcināja milzīgas lauksaimniecības stādījumu platības un situāciju vēl vairāk pasliktināja.
Horhes amatā stāšanās brīdī Valsts kasē bija tikai 23 ketcalu, bet finanšu deficīts bija vairāk kā 2 miljoni ketcalu. Valsts ekonomika bija krīzē, noziedzības līmenis bija ļoti augsts. Ubiho apsolīja atjaunot kārtību un veikt "maršu uz civilizāciju." Viņš to patiesi arī paveica un laikā no 1931.-1939.gadam IKP pieaugums valstī bija 80%, bet krimināllietu skaits samazinājās 5 reizes. Šādus panākumus viņš guva ar visai nežēlīgām un galēji autoritārām metodēm.
1931.gadā, stājoties amatā, Ubiho saskārās ar strādnieku streiku, kas prasīja palielināt algas. Prezidents pret strādniekiem nosūtīja armiju un policiju - tā paziņoja, ka visiem, kas nevēlas strādāt par uzņēmuma piedāvāto samaksu, jāpamet darbavieta, bet pārējiem jāatgriežas pie darba. Tā arī notika, bet daļa strādnieku tika arestēti un 3 mēnešus visādi mocīti. 
Viņam paticis sevi salīdzināt ar Ā.Hitleru, pārvērta valsti par vienu lielu cietumu. Ubiho paziņoja, ka cīnas pret korupciju un pats ir kristāltīrs - piespieda kongresu izmaksāt viņam 200 000 dolāru "par godīgumu," atdeva amerikāņiem milzīgas lauksaimniecības platības plantāciju ierīkošanai.
prezidents bija gluži vai apsēsts ar disciplīnu un centās kontrolēt visu iespējamo. savu darba dienu viņš sāka agri no rīta un tā beidzās neilgi pēc pusnakts. Viņš ieviesa militāro režīmu visai administrācijai un par 1/3 samazināja to algas. Ubiho neuzticējās pilnīgi nevienam un atklāti paziņoja, ka viņam nav draugu, tikai "piejaucēti ienaidnieki." Viņš savā aizdomīgumā piekopa manipulatīvu taktiku - kad kādu iecēla amatā, tad par viņa vietnieku nozīmēja tā ieneidnieku. Tāda pieeja sēja nesaticību starp ierēdņiem, kas pie viena arī ziņoja viens par otru. Visas savas valdīšanas laikā viņš nekad netikās ar ministru kabinetu, bet gan izsauca atsevišķus ministrus un ierēdņus, lai dotu tiem norādījumus. Tādā veidā Horhe realizēja absolūtu kontroli.
Viņš uzskatīja, ka tam, kas valda pār informāciju, arī pieder vara, tādēļ vienmēr ceļoja telegrāfista pavadībā - tā viņš uzzināja pirmais un varēja ātri reaģēt uz jaunumiem un izmaiņām.
Horhes vājība bija bezgalīgas vietējas inspekcijas. Piemēram, 1942.gadā viņš personīgi apmeklēja 202 ciemus un pieņēma gandrīz 2000 cilvēku. Tas siedza iespēju zināt par notiekošo valstī, kā arī uziet neapmierinātos. Horhe vajāja dažus komunistiski orientētus arodbiedrību līderus, represēja to ģimenes, dažādi ierobežoja strādnieku iespējas apvienoties arodbiedrībās.
Prese tika pilnīgi kontrolēta, mazāko kritiku jau uzskatīja par dumpi. Aizrobežu jaunumi nao sākuma nonāca viņa pilī, un tikai pēc tam tika izplatīti masu informācijas līdzekļos.
Izjuta nicinājumu pret intelektuāļiem - slēdza humanitārās koledžas un izveidoja militarizētu vidējo izglītību valstī. Slēdza Tautas universitāti, kas bija izveidota izglītības veicināšanai. Kara ministrijai pakļāva pastu un pat simfonisko orķestri, atbildīgajos amatos nozīmēja virsniekus.
Runāt pretim  prezidentm netika ļauts nevienam. Viņa vārdi bija jāuztver kā pavēle, kura bez ierunām jāizpilda. Viņa svītas pakļāvība pašā Ubihā radīja mānīgu dievišķošanās sajūtu un viņš veica iebaidīšanas politiku, izraisot šausmas pat ārzemju sūtņos. Prezidents pārvērta Gvatemalu policejiskā valstī, kas neierobežoti iejaucās savu iedzīvotāju dzīvēs. Tika pieņemts likums pret klaiņošanu, kas pamatā bija vērsts pret Gvatemalas indiāņu ciltīm. Katram, kas bija saskaņā ar to notiesāts, bija 100 dienas par vēdera tiesu jānostrādā fermās vai celtniecībā. Atteikušos ieslodzīja cietumos. Tika ieviestas tādas norēķinu sistēmas, ka strādājošie tika spiesti visu mūžu strādāt muižnieku vai citu ekspluatatoru labā par niecīgu samaksu. Būtībā tā bija maskēta verdzība.

Otrs ietekmīgākais cilvēks valstī bija policijas priekšnieks ģenerālis Roberto Ansueto. Viņam bija tiesības jebkurā diennakts laikā runāt pa īpašu tālruni ar prezidentu. Viņš izpildīja pašus neģēlīgākos uzdevumus un tādēļ saņēma lielu algu. 

30.gadu vidū Ubiho radīja slepenpoliciju un valstī sākās nežēlīgs terors. Amerikāņu rakstnieks un žurnālists Džons Gunters, kas apmeklēja Gvatemalu, to apraksta tā: "Horhem Ubiho visur ir spiegi un aģenti. Ir apbrīnojami, ka viņš zin katra personīgo lietu. Ne kniepadata Gvatemalā nenokritīs bez viņa ziņas."
1934.gadā Horhe Ubiho apsūdzēja sazvērestībā 20 ozpozicionārus, kas esot pret viņu gtavojuši atentātu. Lai gan īstu pierādījumu par to nebija, sazvērniekus ieslodzīja cietumā, "pierādīja" viņu sakarus ar komunistiem, nežēlīgi spīdzināja un sodīja ar nāvi. Horhe briesmīgi ienīda komunistus un ar savu aģentu "ausu" palīdzību visur tos meklēja.

Publiski un īpaši āzenieku klātbūtnē Ubiho slēpa savas simpātijas pret diktatoriskiem režīmiem. Tomēr privāti pauda, ka demokrātija Gvatemalā ir dzīvot nespējīga. Gvatemala kļuva par pirmo valsti, kas atzina Franko režīmu Spānijā. Viņi pirmie arī nodibināja diplomātiskās atiecības ar Franko Spāniju 1937.gadā. Ubiho piešķīra Musolīni Ketcala ordeni, par atbildi itāļi Gvatemalai uzdāvināja 180 Beretta ložmetējus un 60 zenītartilērijas iekārtas. Ubiho atbalstīja vācu kolonijas kafijas rūpalu Gvatemalā un uzskatīja Hitleru par savu elku, tomēr līdz ar II Pasaules kara izcelšanos bija spiests slēpt savas politiskās pieķeršanās, jo par savu tuvāko sabiedroto tomēr uzskatīja ASV. Savukārt amerikāņi Horhē uzticējās, jo redzēja viņa politisko spēku, zināja, ka viņš aizstāvēs amerikāņu ekonomiskās intereses Gavatemalā.

Patiesībā ASV līdzēja Gvatemalai izkļūt no ekonomiskās krīzes. Par to Horhe atļāva amerikāņu uzņēmumam "United Fruit Company" kļūt par bagātāko uzņēmumu valstī. Viņš atbrīvoja amerikāņus no nodokļem un piešķīra tiem lietošanā milzīgas lauksaimniecības platības banānu plantāciju ierīkošanai. Amerikāņiem tika ļauts kontrolēt valsts vienīgo dzelzceļu un ostu Atlantijas okeāna krastā. Tas sabojāja attiecības ar Gvatemālas bagātnieku slāni un stipri iesita pa vidējo gvatemaliešu ienākumiem.

1940.gadā Gvatemalas kongress piešķīra prezidentam 200 000 dolāru par korupcijas uzvarēšanu un "par godīgumu." Šī dīvainā dāvana izraisīja sašutumu valstī un tūdaļ pat 90 neapmierinātie izrādījās aiz restēm.

Savas valdīšanas beigās Horhe bija viens no lielākajiem zemes īpašniekiem valstī. Bija aizdomas, ka daudzas zemes iegādātas nelikumīgi, izmantojot savu prezidenta ietekmi.

Sevi iemūžināt Horhe nolēma caur celtniecību. Pēc viņa rīkojumiem gadā Gvatemalā veidoja 300-500  km ceļus. Galvaspilsētā viņš izbūvēja daudz administratīvās ēkas savā arhitektūras gaumē - pasta un policijas nodaļas, Nacionālo pili, Kongresa ēku, Centrālo muitu u.c. ēkām. Viņš personīgi kontrolēja visus darbus un cik spēja, ierobežoja to budžetus. Tā laika avīzēs publicēja celtniecības tāmes, kā saka, "līdz pēdējai naglai." Varēja bez brīdinājuma ierasties jebkurā būvlaukumā un uzņēmumā, pārbaudīt grāmatvedības dokumentus. Vainīgos arestēja uz vietas.

Starp galvenajiem Horhes ekonomiskajiem nopelniem ir lielas daļas Valsts parādu nomaksa kreditoriem. Viņš to panāca ar izdevumu ierobežošanu un atkārtotu saimniecisko pārrunu izvešanu, kas galu galā bija izdevīgi valstij.

Daudz cļoja pa valsti ar inspekcijām. Vienmēr parādes formā, militārā eskorta pavadīts. Līdzi bija arī portatīvā radiostacija un biogrāfs. Pats sevi sauca par "otro Napoleonu" un uzskatīja, ka ir tam līdzīgs arī ārēji, lai gan bija daudz garāks augumā un būdīgāks. Centās Napoleonu I atdarināt, tam apkārt bija tā portreti un statujas. 

Viņa policejiskais režīms sabija veselus 13 gadus un tam galu pielika tautas sacelšanās - to izraisīja Horhes represīvā politika un viņa augstprātīgā izturēšanās.
Dumpinieki pieprasīja preses brīvību un brīvu sarunu ar tautas masām. Uz to diktators atbildēja, ka Gvatemalu var pārvaldīt tikai vienā veidā - tādā, kā to dara viņš un valsts demokrātijai nav gatava.

Horhes gāšana. 1944.gada 1.jūlija rītā Gvatemalas prezidents Horhe Ubiho Kastaņeda labprātīgi prakstīja iesniegumu Nacionālajai sapulcei par atkāpšanos no amata. Uz tādu rīcību viņu piespieda tautas masu protesti, kas pat draudēja pāraugt revolūcijā. Iepriekš varenais Gvatemalas vadītājs bija zaudējis visu - tautas, armijas un pat radinieku atbalstu. Vara valstī uz 110 dienām pārgāja ģenerāļa Ponces Vaides valdībai, kurš bija H.U.Kastaņedas ieliktenis. 20.oktobrī sākās vispārēja sacelšanās. Ielās izgāja strādnieki, skolotāji, studenti, juristi un karavīri. Dumpiniekiem bija artilērija un tanki. Pie H.U.Kastaņedas mājas savācās agresīvi noskaņots pūlis. Viņš, būdams ģenerālmajors, bēga no mājas pa sētas ieeju un patvērās Spānijas konsula mājā. No turienes viņu nogādāja drošākā vietā - Britu diplomātiskās misijas ēkā. Tai laikā pūlis jau bija iebrucis viņa mējā - demolēja to un laupīja.

Dzīve trimdā. Pēc dažām dienām lidmašīna ar 2 pasažieriem - H.U.Kastaņedu un viņa sievu Martu Laimfiesta, izlidoja uz ASV. Pirms izlidošanas lauleņi deklarēja savu īpašumu un tiem bija katram pa 1000 ASV dolāriem. Pirms izlidošanas bijušais prezidents sniedza īsu paziņojumu, kurā pavēstīja, ka ir aizvainots un noskumis par tādu izturēšanos pret viņu: "Tas nav taisnīgi, ka mani izmeta kā suni, bet tagad, kad jūs sev ļāvāt iesaistīties tādā avantūrā, parādiet, ka jums ir pietiekami daudz drosmes, to realizēt. Esiet modri pret komunistiem un konservatoriem."
Abi bēgļi apmetās Jaunorleānā, kur dzīvoja vientulībā. Viņiem nebija bērnu, jo Horhe bija neauglīgs - agrā jaunībā viņš bija guvis traumu zirgu jāšanas laikā. Tā nu ne sieva, nedz arī kāda no daudzajām mīļākajām nespēja viņam dzemdēt mantinieku. Dzīve trimdā Horhi noveda dziļā depresijā, viņam arī konstatēja plaušu vēzi agrīnā stadijā. Bijušais diktators bija nomākts un nespēja cīnīties ar slimību.
1946.gada 14.jūnijā viņš mira 67 gadu vecumā baptistu slimnīcā Luiziānā. Apglabāts Maunthoupas kapsētā Jaunorleānā. Viņa mirstīgās atliekas dzimtenē nevēlējās pieņemt. Tikai pēc 17 gadiem - 1963.gadā Horhes mirstīgās atliekas tomēr tika pārvestas uz Gvatemalu un bez godināšanas pārapbedītas ģemenes kapenē.
Horhes režīma gāšana noveda pie 10 gadus ilgstošas revolūcijas Gvatemalā.